Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā

Kā aizķert ūdeni

„Daži man prasa – ar ko tu nodarbojies? Ar airēšanu. Un tad sākas minējumi – ā, ar tiem garajiem airiem? Nē, tā ir akadēmiskā airēšana, es smaiļoju. Zinu, zinu, braucat pa tām krācēm. Arī ne, tas ir ūdens slaloms. Tā man ilgi jāstāsta, līdz jautātājs saprot, kas ir smaiļošana. Nu nav tas pats populārākais sporta veids."
Tā stāsta jauna, simpātiska meitene, kas bērnību pavadījusi Rīgas centrā, bet ir bezgala uzticīga ūdeņiem un gatavojas savas šīsezonas lielākajam startam – Eiropas U-23 meistarsacīkstēm -, mūsu patlaban labākā smaiļotāja Lāsma Liepa.
Ar Lāsmu runājamies mazajā, bet mājīgajā airēšanas bāzē Lucavsalā. Tikko beidzies treniņš, uz kuru Lāsma šoreiz varēja arī nenākt, jo ir taču svētku diena un pirms divām dienām viņa izcīnīja savu 31. valsts čempiones medaļu smaiļošanas maratonā Jelgavā. Bet meitene trenerim teikusi, ka airēs arī valsts svētkos. Tāpat kā visus astoņus gadus.
– Pavasaris, vasara, rudens – visu laiku uz ūdens. Neapnīk?
– Ja man apniktu, laikam ar to nenodarbotos. Kad paiet garā ziema, tad pēc iespējas ātrāk gribas uz ūdens. Šogad pirmo reizi pēc ilgāka laika pavasarī nebiju siltākās zemēs – arī uz ūdens ir krīze un ne visi varēja aizbraukt uz Spāniju.
Tāpēc šogad sāku airēt Daugavas attekā, kad krastmalā vēl spīguļoja ledus vižņi. Ja esi pareizi saģērbusies, tad auksti nav, arī nekādas slimības nevar saķert, vienīgi tās ūdens izjūtas atgriežas lēnāk.
Vispār pavasaris man patīk vislabāk. Vispirms jau ceļš uz bāzi. No savām mājām Iļģuciemā uz centru braucu ar tramvaju, tad ar trolejbusu uz Salu tiltu, pēc tam ar kājiņām nepilnu kilometru līdz bāzei. Viss zied, smaržo, grūti pat noticēt, ka esi gluži vai Rīgas centrā.
Kad esi uz ūdens, tad gan īpaši apkārt neskatos – visas domas pie airēšanas.
– Kā meitenei, kura augusi uz pilsētas akmeņiem, ienāca prātā sākt airēt?
– Vispirms es, kā jau centra meitenei pienākas (smejas), nodarbojos ar… klinšu kāpšanu. Bija pat šādi tādi panākumi, kāpu gan pa sienu, gan Aldara tornī. Tad klasesbiedrenes uzaicināja atnākt uz smaiļošanas treniņu Lucavsalā. Tas man nelikās interesanti, taču aizgāju, vismaz pabraukāšos ar laiviņu pa upi.
Kad iesēdos iesācēju pīlītē (ir tāda plakana smailīte, no kuras nepraša var arī neizkrist), tad sāku domas mainīt. Nākamais solis – īstā smailīte, bet bez sēdeklīša. Arī neapvēlos. Kad ielika soliņu, tad gan vienos kritienos. Tas laikam arī bija lūzuma punkts. Ļoti gribējās smaiļot un nekrist. Kad jau varēju noturēties, tad gribējās airēt pareizi, piedalīties sacīkstēs, iekļūt labāko skaitā, iemācīties uzvarēt. Tā soli pa solītim. Varbūt esmu spītīga, varbūt pašlepna. Atceros, pie mums atnāca divus gadus jaunāka meitene, kas jau bija airējusi Jūrmalā un bija ātrāka par mani. Ļoti negribējās zaudēt jaunākai, un tajā sezonā es sāku gūt lielākus panākumus.
– Nelikas garlaicīgi – visu laiku braukāt pa Daugavu šurpu turpu?
– Nē, mēs vairāk braucam pa tā saukto mazo Daugavu (starp Lucavsalu un Zaķusalu), bet reizēm pa lielo Daugavu aizairējam līdz Saules akmenim vai uz otru pusi – līdz vietai, kur tagad ir Dienvidu tilts. Bija interesanti vērot, kā tas top, pāri braukusi gan vēl neesmu – tikai pa apakšu.
Uz ūdens ir interesanti, reiz pie Zaķusalas pretim peldēja… alnis. Pie bebriem jau pierasts, diemžēl arī pie beigtiem putniem, nezinu, no kā viņi mirst.
Vasarā jau te ir liela dzīvība, reizēm ļoti jāuzmanās no visādiem ūdensmoto braucējiem, kas manu mazo smailīti nemaz negrib ievērot. Vēl viens bīstams mirklis ir tad, kad tu izpeldi no Salu tilta apakšas, jo vasarā ir ļoti daudz lēcēju no tilta. Virsū laivai gan vēl neviens uzlēcis nav.
– Kādi ir tavi galvenie uzdevumi, lai airētu arvien ātrāk un sekmīgāk?
– Smaiļošana, lai arī izskatās visai vienkārša, ir pamatīgs sporta veids. Te nekāda īpaša veiksme, apstākļu sagadīšanās nepalīdzēs, ja apakšā nebūs pamatīgs darbs. Taču arī milzīga kilometrāža un liels treniņu skaits vēl neko nedos, ja pašam sportistam nebūs tas knifiņš, ko airētāji sauc par ūdens izjūtu. Pati zinu, ka reizēm viss notiek, ja izdodas ūdeni aizķert. Tādās reizēs liekas, ka laiva pati slīd, bet citreiz tikai malies pa ūdeni. Darbs un dotības, kā jau visos sporta veidos.
– Tev ir tikai divdesmit gadu, bet jau tik daudz Latvijas čempionāta zelta medaļu…
– Tas vēl neko nenozīmē, jo pārāk liela konkurence jau mums nav, arī distanču ir daudz. Šogad vairs neairē mana sīvākā konkurente Digne no Ventspils, bet citas vēl atpaliek, tā ka medaļas vēl būs. Bet tas nav pašmērķis, jo gribas pacīnīties ar pasaules labākajām.
Lai gūtu panākumus lielākos ūdeņos, mums sezona par īsu. Eiropas labākās airētājas sāk airēt siltajās zemēs jau janvārī, februārī, bet mums tas saprotamu iemeslu dēļ pagaidām nav iespējams. Kad sākas sacensību sezona, viņas ir soli mums priekšā. Mūsu treneris Aigars Aglenieks gan visādi cenšas sagādāt līdzekļus treniņiem, sacensībām, bet šobrīd arī viņam sāk likties, ka lielā airēšana var beigties, jo sponsoru iespējas šobrīd ir ierobežotas, valstij naudas nav. Tagad tikai trīs mūsu grupas labākie puiši dodas uz Pasaules kausa izcīņas posmu. Es arī būtu varējusi braukt, jo katras lielas sacensības vairo pieredzi, ļauj iepazīt sacensību gaisotni, bet… Uz Eiropas U-23 sacensībām (tās notiks jūlija vidū Polijā) gan mēs brauksim – kaut vai ar trenera mašīnu un laivu uz jumta.
– Kā vērtē savas iespējas?
– Man grūti ko pateikt, jo starptautiskā apritē esmu neilgi. Pērn tiku Eiropas B finālā, šogad gribētos iekļūt A finālā (deviņas laivas), ja ne, tad iegūt kādu no pirmajām vietām B finālā.
Nebūs viegli, jo liela nozīme ir arī celiņam, pa kuru tu airē. Vienmēr vieglāk pa vidu, bet tur parasti liek pērnā gada labāko vietu ieguvējus. Es nesūdzos, jo labos laika apstākļos tā atšķirība nemaz tik liela nav.
– Tikko tu vinnēji maratonu sezonas atklāšanas sacensībās Jelgavā – 4000 metros. Kādas distances tev patīk vislabāk?
– Vislabāk 200 metru sprints, bet junioru mačos tas nebūs. Tad 500 metri, 1000 metri jau mazāk. Tas nav saistīsts ar izturības pakāpi, bet īsākā distancē tu visu vari darīt precīzāk, vieglāk sadalīt spēkus. Precīza aiēšana arī izskatās pievilcīgāka.
– Nopietni treniņi, atbildīgi starti, tas aizņem daudz laika. Vai viegli savienot mācības ar sportošanu tik nopietnā iestādē kā Stradiņa universitāte?
– Nav viegli, bet ja tu reiz to esi izvēlējusies… Man liekas, ka vismazāk laika ir tiem, kas neko nedara. Varbūt mans raksturs ļauj visu precīzi sadalīt un laika pietiek visam, sports tomēr iemāca pašdisciplīnu, spēju no kaut kā lieka atteikties. Zinu, ka daži nesaprot, bet reizēm es atturos no kāda interesanta pasākuma, kādiem svētkiem, jo jāgatavojas sacensībām. Klubiņu apmeklētājiem, dažādu ballīšu rīkotājiem varbūt tas liekas dīvaini, cilvēki jau ir dažādi. Domāju, ka sportošana palīdz arī tālākajā dzīvē.
– Vai vecāki atbalsta tavas sportistes gaitas?
– Jā, atbalsta. Priecājas par medaļām, kausiem. Viens otrs tuvinieks gan saka – labāk būtu mācījusies un strādājusi, bet pagaidām man ļoti patīk airēt.
Cik ilgi airēšu, nezinu, vēl divus gadus man jāmācās, būšu sporta fizioterapeite, varbūt strādāšu sporta medicīnas jomā.
Bet pagaidām nezinu, vai kas cits tuvākajā laikā man spēs aizstāt to ūdens aizķeršanas izjūtu, kad katrs īriens tevi nes tikai uz priekšu. Gribētu jau aizairēt līdz olimpiskajām spēlēm, bet tas atkarīgs no daudziem apstākļiem. Darīšu visu, ko varu.
Lāsma Liepa
smaiļotāja
Dzimusi    1988. gada 4. jūlijā Rīgā
Izglītība    Rīgas 49. vidusskola, Rīgas Stradiņa universitāte, rehabilitācijas fakultātes fizioterapijas nodaļas 2. kurss
Augums, svars    1,79 m, 72 kg
Treneris    Aigars Aglenieks
Lielākie panākumi    10. vieta Eiropas junioru meistarsacīkstēs (divniekā ar Dagni Tuču) – 2005. gads, 31 reizi bijusi Latvijas čempione dažādās smaiļošanas distancēs

Juris BĒRZIŅŠ-SOMS