Sportā visi burti redzami

Andru Fridrihsoni atrodu nevis skolā, bet pavisam citā Siguldas pusē — sporta skolā, kur viņa mazajiem vada vispārējās fiziskās sagatavotības nodarbību. Cerības Andru sazvanīt nodarbību laikā, lai noskaidrotu, vai aiz lielā uzraksta Siguldas Būvmeistars slēpjas arī sporta skola, ir nereālas — viņa strādā, nevis runā pa telefonu. „Apzinīga,” vēlāk teiks viņas vīrs.

Nodarbība beidzas, mazie rokās karājas pie vingrošanas sienas, un skolotāja mudina vēl nerāpties lejā, vēl mazliet… Tikmēr viesmīlību uzņemas Siguldas sporta skolas direktors Aivars Fridrihsons, kurš atzīstas, ka ir skolotājas vīrs.

Andrai jau kopš pirmajām klasēm gribējās kļūt par skolotāju. Cēsīs viņa sāka trenēties vieglatlētikā, kur viņas disciplīnas bija tāllēkšana, augstlēkšana un sprints. „Kad mēs devāmies uz sacensībām Sporta manēžā Rīgā, bija jābrauc garām Fizkultūras institūtam,” atceras skolotāja. „Es skatījos uz ēku, kā tajā nāk iekšā un ārā studenti, un apņēmos tur mācīties.”

Tagad Andra jau 19 gadus strādā Siguldā un patlaban vada sporta stundas bērniem no 1. līdz 5. klasei Siguldas pilsētas vidusskolā. „Mazajiem sporta nodarbības lielākoties notiek rotaļu veidā,” stāsta skolotāja. „Reizēm izdomāju kādu jaunu vingrojumu un tad redzu, kā viņi staro. Tad ir liels prieks, un tas ir galvenais, kas saista šajā darbā, un liek daudz ko jaunu izdomāt.”

Vai ir tādi bērni, kuriem negribas kustēties? Andra Fridrihsone teic, ka nepatika pret sportu tik maziem bērniem vēl nav, tā parādās tikai sestajā klasē, kad sākas pusaudžu vecums. „Tad kautrējas ģērbties, uztraucas, ko citi teiks, jo kājas par īsām, vēders par lielu un ir citādi kompleksi. Kad skolēns sēž solā un raksta, tad neviens neredz, vai burtnīcā burti ir sagāzušies, bet sportā viss ir publiski. Nemitīgi bērniem stāstu, ka nedrīkst par otru smieties, nedrīkst apcelt, ja kādam kaut kas neizdodas, jo mēs nākam uz sporta stundu, lai visi kopā mācītos. Ja sākumskolas vecumā dažreiz kāds negrib iesaistīties, tiklīdz viņš pamana, ka citiem ir interesanti un jautri, tā daudz nedomā un ir klāt bariņā.”

ATBILDĪGA UN PRECĪZA

Kuriem tagadējiem sportistiem Andra Fridrihsone vadījusi sporta stundas? „Olimpiskie vicečempioni brāļi Šici ir mani skolnieki, viņi nāca uz manām stundām piektajā un sestajā klasē,” stāsta skolotāja. „Toreiz puikas jau zināja, ka viņu nākotne ir kamaniņu sports, jo gāja uz treniņiem, bet stundās darīja to, kas jādara. Siguldas sporta skolā strādā arī mana skolniece Gunta Blūmiņa, kura vēl studē un būs diplomēta sporta pedagoģe.”

Siguldas Pilsētas vidusskolas direktore Ņina Balode par savu skolotāju saka — atbildīga. „Uz viņu var paļauties. Kad Andra Fridrihsone skolā rīko sporta dienu, es zinu, ka viss līdz pēdējam sīkumam būs izdomāts un noorganizēts. Skolēni viņu ļoti ciena, droši vien tāpēc, ka viņa prot bērnus ieinteresēt un iesaistīt nodarbībās. No viņas var mācīties, kā metodiski precīzi vadīt stundas,” norāda direktore. Viņa atceras, ka iepriekšējos gadus sporta skolotājai nācās stundas vadīt mazā klases lieluma telpiņā, bet viņa prata nodarbināt bērnus arī šādā situācijā.

SPORTA AEROBIKA UN AEROBIKA

Andras Fridrihsones aizraušanās ir sporta aerobika, viņa skolā vada arī 1.—3. klašu un 4.—6. klašu aerobikas grupiņas. Skolotāja bilst, ka Latvijā sporta aerobika ir drusku paputējusi, bet norāda, lai nejauc ar aerobiku, kas ir sporta klubos. Aerobikas vingrošana ir sporta veids ar saviem noteikumiem, kurā rīko sacensības Eiropā un pasaulē. Sacensības notiek solistiem, jauktajiem pāriem, trijniekiem un komandām. Sporta aerobika ir kā deja, kurā ir noteikti soļi, vingrošanas elementi un akrobātika. „Es gatavoju sacensību kompozīcijas komandām, ar kurām uzstājamies koncertos un festivālos, braucam uz sacensībām Lietuvā un Igaunijā,” stāsta skolotāja. „Sporta aerobika attīsta fiziskās īpašības, uzlabo stāju un māca prasmi uzstāties.”

Andra Fridrihsone vasaras brīvlaikā organizē arī divu nedēļu nometnes bērniem, kurās katru dienu no deviņiem līdz četriem ir nodarbības. No rīta ir treniņi un sacensības, bet pēc pusdienām pārgājiens. Savukārt aerobikas pulciņam tiek rīkotas izbraukuma nometnes. „Bērniem patīk, jo viņi ir kopā ar draugiem, tiek nodarbināti, ir interesanti, un vecāki ir priecīgi, ka bērni iemācās patstāvīgi tikt ar sevi galā,” vērtē skolotāja.

Telpā pēkšņi ieskrien skolotājas dēls, kurš mācās sestajā klasē. Vaicāts par mammu, viņš attrauc: „Mamma ir forša!” Puika pats trenējoties basketbolā. Te māte piebilst, ka otrai atvasei ļoti patikusi matemātika, tāpēc viņa mācījās Rīgas Valsts 1. ģimnāzijā un tagad studē finanšu inženieriju Rīgas Tehniskajā universitātē. Ģimnāzijas vecumā viņa trenējās sporta aerobikā un piedalījās Eiropas un pasaules čempionātos.

„Brīvlaikā mēs ar ģimeni spēlējam florbolu, ejam garās pastaigās, vasarā atvaļinājuma laikā braucam uz Jūrkalni, kur uzceļam telti jūras krastā un atpūšamies 4—5 dienas. Es daudz strādāju, tāpēc citiem vaļaspriekiem nav laika, jo vakaros jāseko līdzi dēla mācībām, brīvdienās braucam līdzi uz viņa basketbola spēlēm,” stāsta skolotāja.

Sarunā iesaistās Andras vīrs, kurš smejas, ka stāsts par čaklajiem latviešiem, kas dzīvo Baltijas jūras krastā, lielākoties neatbilst patiesībai, izņemot viņa sievu.

PIEPRASĀM TREŠO STUNDU!

Sportiskais pāris satraukts par bērnu nemainīgi lejupslīdošo fizisko sagatavotību. „Kopš sāku strādāt, tā ir ļoti, ļoti kritusies,” skumji konstatē Andra. „Bērni vairs pagalmos nespēlējas, tik daudz vairs neskrien. Vecāki ar viņiem nestaigā, bet atved uz skolu ar mašīnu un atbrauc pēc stundām pakaļ. Ar divām sporta stundām ir par maz, lai attīstītu visas fiziskās īpašības. Vajadzētu vismaz trīs sporta stundas nedēļā. Par to runā visi sporta skolotāji un sabiedrība, bet kļūst tikai sliktāk.”

Aivars stāsta, ka kopš šā gada Siguldas sporta skolā ir vispārējās fiziskās sagatavotības grupiņas, nodarbības notiek divas reizes nedēļā. „Nereti sabiedrībā nav pareizas izpratnes par sportu. Vecāki bieži vien vēlas, lai piecu sešu gadu vecumā viņu bērns būtu čempions. Mēs abi ar savu pieredzi esam sapratuši, ka pirmajā un otrajā klasē bērnam nav jāspecializējas kādā konkrētā sporta veidā. Viņam ir jāaug un jāattīstās fiziski un garīgi, un tad var lūkoties — kuru sporta veidu izvēlēties.”

Skolotāja Fridrihsone piebilst, ka bērni, kuri agrīni sāk sporta treniņus noteiktā sporta veidā, jau ceturtajā klasē izjūt sekas, jo sāp ceļgali, sāp mugura, un vēlme sportot ir zudusi. Fridrihsoni domā, ka paši vecāki bieži vien nepievērš uzmanību tam, ka bērns nepareizi liek kājas un staigā līku muguru, bet satraucas par to, cik vārdu minūtē viņš izlasa.

Andra FRIDRIHSONE

Dzimusi: 1966. gada 4. martā

Izglītība: Cēsu 1. vidusskola; Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmija — 1988. g., fiziskās kultūras pasniedzēja, masu darba organizatora kvalifikācija, 1996. g. — aerobikas trenera kvalifikācija

Darba vietas: Priekuļu vidusskola; kopš 1992. g. — Siguldas vidusskola

Ģimenes stāvoklis:  precējusies, ir dēls un meita

Vaļasprieks: sporta aerobika