Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā

Ar pūķpalīgu, Edgar!

 

Edgars Rūtiņš

šķēpa metējs

Dzimis           1990. gada 5. janvārī Limbažos

Augums, svars        1,79 m, 78 kg

Dzīvesvieta  Jaunsāti (Tukuma rajons)

Ar vieglatlētiku nodarbojas         2 gadus

Treneris        Juris Petrovičs (Ventspils)

Lielākais panākums          pasaules jauniešu (U-18) meistarsacīkstēs

3. vieta

Izglītība         Kandavas vidusskola, Ventspils ģimnāzijas 11. klase

Vaļasprieks  zīmēšana, makšķerēšana, literatūra

Daudziem tas bija pārsteigums – bronzas medaļa pasaules meistarsacīkstēs. Arī Sporta redakcijai, jo mums arhīvā nebija nevienas Edgara bildes. Var saprast, jo labu šķēpa metēju mums daudz, vairāk jau domājam par tiem, kuri cīnās ar Latvijas rekordiem, ar pasaules labākajiem pieaugušo sacensībās.

Taču ikviens rekordists reiz sācis ar jauniešu sacensībām, tāpēc mēroju ceļu uz Ventspili, kur dienu pēc atgriešanās no čempionāta Edgars jau bija stadionā.

– Kas mainījies, Edgar, kad medaļa kaklā?

– Nekas būtiski, vairāk jau tā dod atziņu, ka ir vērts trenēties tālāk.

– Braucot uz pasaules čempionātu Ostravā, domāji par konkrētas vietas izcīnīšanu?

– Kopā ar treneri papētījām konkurentu rezultātus, un bija skaidrs, ka jācīnās par pirmo trijnieku. Pats to sapratu jau iesildoties, jo jutos ļoti labi un šķēps lidoja viegli.

– Personiskajam rekordam pieliki gandrīz piecus metrus, tā reti gadās…

– Jaunībā rezultāti aug straujāk, taču domāju, ka treneris ļoti precīzi trāpīja ar gatavošanos čempionātam. Pirms tam biju diezgan daudz trenējies un jutos noguris.T reneris pēdējo nedēļu samazināja slodzi un ļāva atpūsties. Tāpēc jau šķēps lidoja.

Rekordlabojums par tiem pieciem metriem? Varēju vēl labāk, bet mazliet neprecīzi sagriezos izmetiena brīdī. Vienmēr jau gribas tālāk.

– Pārsteidzoši, ka tu ar šķēpa mešanu nodarbojies tikai divus gadus. Ko darīji agrāk?

– Ilgus gadus spēlēju basketbolu. Biju pat Latvijas jaunatnes izlasē, bet ar manu augumu lielas cerības nākotnē nebija un domāju par ko citu. Tā kā mans tētis Kandavas vidusskolā (tur mācījos līdz 8. klasei) ir fizkultūras skolotājs, es varēju daudz ko izmēģināt. Man patika mest, grūst lodi, lēkt. Šķēps ļoti patika un, šķiet, arī izdevās. Tāpēc domāju par Murjāņiem, bet izšķīros par Ventspili, jo tā tuvāk mājām.

– Kā izvēlējies treneri Petroviču? Ventspilī jau ir vairāki?

– Mani laikam aizrunāja kāds tēva paziņa. Kad redzēju, kā met jaunie ventspilnieki, man vislabāk patika Anša Brūna (Latvijas U-20 izlasē) tehnika. Izrādījās, ka viņš trenējas pie Jura Petroviča. Esmu ļoti apmierināts. Ar treneri Juri ir viegli strādāt, viņš uztver jauniešu jokus, labi mūs saprot. Stingrs, bet ar mēru.

– Vai bijušas konsultācijas ar citiem, piemēram, olimpiskā čempiona treneri, arī ventspilnieku Māri Grīvu?

-Nebija gan, nezinu, vai viņš  mani pat pazīst. Bet man arī nevajag, jo klausu savam trenerim un pagaidām man ar to pietiek. Šķēpa mešanas tehnika ir tik dažāda, ka galvu var ātri sajaukt, ja sāktu kaut ko kopēt. Katram jau ir kaut kas savs, un to vislabāk zina tavs treneris.

– Vai skaties, kā met Vasiļevskis, tavs stadiona biedrs Rags?

– Ar Ēriku Ragu sasveicinos, bet neko vairāk. Protams, skatos, bet vairāk kā vērotājs, jo viņi, kā jau teicu, katrs met citādāk. Man tas neder.

– Kas ir tavs mešanas trumpis?

-Laikam jau ātrums un trenēties prieks.

– Cik bieži trenējies?

– Vasarā divas reizes dienā, ziemā – vienreiz. Ventspilī ir ideāli apstākļi, arī Olimpiskā centra vadība ir pretimnākoša. Pilsēta man ļoti patīk, varu daudz ko darīt brīvajā laikā. Nezinu, kā būtu Murjāņos, ja ir tikai mācības un treniņi. Skaidri zinu, ka Rīgā es noteikti negribētu trenēties. Man, lauku puisim, burzma nepatīk.

– Kā veicas skolā?

-Normāli. Skolā saprot, ka es nopietni trenējos, un reizēm es varu atbildēt individuāli.

– Iecienītākie priekšmeti?

– Ne jau fizkultūra. Joks. Īpaši izceļamu mācību priekšmetu man nav. Jāmācās taču viss.

– Domā arī par studijām?

-Noteikti mācīšos tālāk, bet ko – to šobrīd vēl nezinu. Laika domāt vēl daudz, skolā jāmācās divi gadi.

– Tavi vaļasprieki?

-Daudz lasu grāmatas – ne datorā, reizēm kaut ko zīmēju, jo Kandavā mācījos bērnu mākslas skolā. Ļoti patīk makšķerēt. Arī pirms pasaules meistarsacīkstēm ar draugu bijām Abavā pie Rendas. Neko gan nenoķērām, bet atslodze bija vienreizēja.

– Šonedēļ dodies uz Eiropas jaunatnes olimpiādi. Vai atkal mūs pārsteigsi?

– Nezinu. Šķiet, tur būs daži dalībnieki arī no pasaules meistarsacīkstēm, tāpēc jācīnās nopietni.

– Kādi mači tev šogad vēl paredzēti?

– Pēc olimpiādes piedalīšos Latvijas pieaugušo meistarsacīkstēs, kur noteikti gribu iekļūt finālā un pacīnīties par augstāku vietu.

– Tas nekas, ka jāmet simt gramu smagāks šķēps – jaunieši taču met septiņsimt gramu smagos?

– Atšķirību daudz nejūtu. Tie smagie laikam lido kādus metrus trīs tuvāk. Drīz par jauniešu šķēpiem tāpat jau būs jāaizmirst.

– Kas tev vislabāk patīk šķēpa mešanā ?

– Viss process, bet visvairāk jau tas mirklis, kad šķēps izlido tādā kā tukšumā un tu gaidi, kur tas piezemēsies. Gribas jau aizvien tālāk.

Sarunu ar Edgaru pamazām beidzām, un mani neatstāja doma, ka puisim tikai 17 gadi un viss jau ir tik nopietni – sports, mācības, arī vaļasprieki. Kad pajautāju, ko nozīmē viņa e-pasta adrese – gordons, Edgars pasmaidīja un teica, ka kopš seniem laikiem viņam somā ir pūķītis, ko par Gordonu sauc.