Smiltīs pa savu ceļu
Starp pieciem nominantiem uz Gada labākā trenera titulu ir arī Aigars Birzulis, kura vadībā pludmales volejbola duets Mārtiņš Pļaviņš/Jānis Šmēdiņš olimpiskajās spēlēs Londonas smiltīs izraka bronzu. Tomēr nākamajā sezonā bronzas pāra šādā sastāvā vairs nebūs.
Jau pirms pāris mēnešiem bija zināms, ka Jānis Šmēdiņš spēlēs ar citu olimpieti — Aleksandru Samoilovu. Ar potenciālo Mārtiņa Pļaviņa pārinieku sijāšanu nodarbojās treneris. Intervijā Sportam Aigars Birzulis iezīmē nākotnes plānus un atklāj arī dažus pirmsolimpiskās virtuves noslēpumus.
VIENOJAS AR PĒDU
— Tu nupat atgriezies no nedēļu garas ciemošanās Itālijā. Kādi ir rezultāti?
— Labi. Nav noslēpums, ka biju tikties ar Jāni Pēdu, jo bija jātiek galīgā skaidrībā, kas nākamajā sezonā spēlēs ar Mārtiņu Pļaviņu. Noskatījos treniņus, arī vienu spēli. Izrunājāmies un panācām galīgu vienošanos, ka Jānis spēlēs ar Mārtiņu.
— Uz kādu laiku ir vienošanās?
— Sāksim ar nākamo sezonu, un tad jau redzēs. Jebkurā gadījumā mūsu mērķis ir olimpiskās spēles Rio. Arī Jānis ir pietiekami ambiciozs spēlētājs, lai šādu mērķi lolotu. Klasiskajā volejbolā viņš savus griestus varbūt jau ir sasniedzis. Pērn bija otrā vieta Itālijā, taču diez vai ar lielu gandarījumu, jo viņš bija komandas otrā diagonāle un spēlēja maz. Toties pludmales volejbols paver jaunas iespējas. Londonā Jānis (Šmēdiņš) ar Mārtiņu parādīja, ka arī mēs varam, un tas ikvienam dod papildu motivāciju.
— Jānis Pēda bīčā nav nekāds iesācējs…
— Protams. Savulaik viņš kopā ar Tomu Šmēdiņu bija labākie Eiropas U-20 čempionātā. Tiesa, kopš tā laika augstā līmenī pludmalē Jānis nav spēlējis. Plezīrs Itālijā vai Jūrmalā neskaitās. Bet pa šo laiku bīčs ir gājis uz priekšu.
— Kas ir viņa trumpji un trūkumi?
— To pa īstam redzēsim sezonas gaitā. Viņš sen nav spēlējis pludmales volejbolu, Pasaules kausa karuselī vispār nemaz. Tur spēles ir gandrīz katru nedēļu, arī sadzīviski nav viegli — apkārt vienas un tās pašas sejas. Tas prasa ļoti labu fizisko un arī psiholoģisko kondīciju. Klasikā uz laukuma ir seši, un tur reizēm arī atslābumu brīdi nemaz tik ļoti nejūt, bet te laukumā ir tikai divi. Tiklīdz viens izkrīt, cauri ir. Toties Jānis ir tehnisks, vispusīgs, pozitīvi godkārīgs. Ar agresīvu servi, ko gan vajag pilnveidot stabilitātes ziņā. To mēģināsim attīstīt. Augums (1,98 m) ļauj labi spēlēt blokā, bet viņš ir kustīgs arī aizsardzībā, jo lasa spēli.
— Kad sāksiet reālo sadarbību?
— Acīmredzot tikai aprīļa sākumā, lai gan biju cerējis nedaudz agrāk. Taču Turcijā čempionāts pludmales volejbolā sākās vēlāk un beigsies tikai marta vidū. Arī Jānis brīvs varētu būt ne agrāk kā marta beigās.
— Itālijas A-2 līmenis tomēr nav Itālijas A-1…
— Neapšaubāmi, tomēr Loreto klubs trenējas ļoti profesionāli. Jānis tur ir vienīgais ārzemnieks un arī tikai tāpēc, ka viņa draudzene ir vietējā, un klubam nav jāīrē dzīvoklis. Viņš spēlē daudz, tiesa kā diagonāle un bez servju uzņemšanas. Bet jau esam vienojušies par individuāliem treniņiem fiziskajā sagatavotībā, kā arī servju uzņemšanā. Tiesa, lai netraucētu viņa karjeru klubā. Paklīdīs baumas, ka vasarā spēlēs bīčā, un nevar jau zināt, ko kurš padomās.
— Kad būs pirmais kopīgais turnīrs?
— Jau aprīļa vidū Brazīlijā. Sagatavošanās posms būs ļoti īss, taču uz turieni dosimies, jo ir reālas cerības spēlēt uzreiz pamatturnīrā. Par tālāko jau runāsim pēc tam. Drīz pēc tam būs posms Ķīnā un tad mēnesis treniņiem, lai sagatavotos karuselim Eiropā.
— Vai līgumam ir arī papildprotokoli?
— Var teikt, ka ir. Mums ar Mārtiņu jau ir rūgta sadarbības pieredze ar partneriem. Tāpēc šīs lietas šoreiz izrunājām līdz sīkumiem. Lai pēc tam nav aizvainojumu. Tāpat paredzējām arī tādu variantu, ja kopējā spēle neaiziet. Tad varbūt pamēģināsim arī kādu citu pārinieku. Pirmos secinājumus varēs izdarīt agrāk, pat pussezona nebūs nepieciešama.
— Kad kļuva skaidrs, ka Mārtiņam jāmeklē jauns pārinieks, cik kandidātu izsijāji?
— Mums tas loks nemaz nav tik liels. Tāpēc ilgi meklēt nevajadzēja. Turklāt Jāni zinu gan no sadarbības bīčā, gan arī klasiskajā volejbolā. Viņš mācījās Murjāņos, bija tās junioru izlases sastāvā, ar kuru spēlējām Eiropas čempionāta finālturnīrā. Pazīstu viņu pietiekami labi.
— Pēc pāris gadiem var sanākt, ka par divām ceļazīmēm uz Rio cīnīsies trīs, varbūt pat četri Latvijas pāri.
— Viss var būt. Nākamās sezonas sākumā favorīti būs Samoilovs ar Šmēdiņu. Viņiem ir arī vairāk reitinga punktu, kas garantē vietu pamatsacensībās. Ceru, ka arī Mārtiņš ar Jāni ātri parādīs savu potenciālu. Iespējas ir arī Tomam Šmēdiņam ar Sorokinu. Vēl ne tik sen Toms bija labs aizsardzības spēlētājs. Galvenais būs treniņos ieguldītais darbs. Abi pāri trenēsies kopā, un arī tas ir labs pamats attīstībai. Aizpagājušā sezonā bija visai sekmīga Regžam/Āboliņam. Pagājusī — ne pārāk. Noteikti arī tāpēc, ka olimpisko spēļu dēļ šim pārim nesanāca veltīt tik daudz uzmanības, cik vajadzēja. Tagad atkal to varēs, tāpēc ceru uz šā dueta izaugsmi. Vēl noteikti jāmin arī Aleksandrs Solovejs — puisis ar labām dotībām. Ja domājam par valsts izlasi, arī viņš jāpatur redzeslokā. Kāds var satraumēties vai kas cits var atgadīties, tāpēc rezervei ir jābūt.
— Kā tad, kad uz mirkli izkrita Jānis Šmēdiņš…
— Kaut vai. Šveicē Solovejs neapjuka, kaut arī pirmo reizi mūžā redzēja kalnus un arī tāda līmeņa pludmales volejbolu. Protams, ka spēļu pieredzes pietrūka, taču laukumā un ārpus tā nebija ar vaļā muti. Turējās godam.
(Solovejs patlaban turpina trenēties kopā ar Samoilovu, Sorokinu un brāļiem Šmēdiņiem — aut.).
NEGAIDĪTS PAVĒRSIENS FINIŠA TAISNĒ
— Tagad jau var tā mierīgi atcerēties — kad pirmo reizi dzirdēji, ka pāris Pļaviņš/Šmēdiņš var pajukt?
— Ja atklāti, tad jau jūnijā. Sezonas sākums Mārtiņam ar Jāni nebija pats sekmīgākais, un sākās vainīgo meklēšana. Tad arī padzirdēju, ka Jānis spēlēs kopā ar Sašu. It kā jau negribējās ticēt, taču drīz vien sajutu, ka tā arī būs. Arī Saša ar Ruslanu (Samoilovs ar Sorokinu — aut.) bija vienojušies jau pirms olimpiskā turnīra Pekinā. To taču nevar noslēpt ne laukumā, ne sadzīvē. Viss darbs varēja aiziet pa pieskari. Nekas cits neatlika, vien izrunāties kā vīriem un visu nolikt pie malas, lai olimpisko sezonu pabeigtu, kā nākas. Gods godam tas arī izdevās.
— Vai no šī viedokļa pati svarīgākā Londonā nebija pirmā spēle ar vāciešiem?
— Viena no svarīgākajām noteikti. It kā vācieši mums bija tāds parocīgs pāris, jo biežāk bijām uzvarējuši mēs nekā viņi. Tomēr cīņas allaž sanākušas saspringtas, un šī nebija izņēmums. Ļoti smagi gāja, bet uzvara patiešām deva jaunus spēkus un pārliecību. Varējām būt droši, ka būsim otrie grupā, jo zaudējumu venecuēliešiem nepieļāvām. Līdz ar to 9. vieta jau bija rokā.
— Kura īsti bija pati svarīgākā olimpiskā turnīra spēle?
— Ar amerikāņiem Gibu/Rozentālu par iekļūšanu četriniekā. Tas jau bija jauns pakāpiens. Svarīgi bija izturēt iepriekš uzņemto ritmu. Olimpiskajās spēlēs visi labākie pāri spēlēja koncentrēti, akurāti, maz kļūdījās. Tāpēc arī tiesnešu svilpju par tehnisko brāķi bija maz.
— Varbūt iespaidoja arī tas, ka grafiks bija relaksētāks nekā Pasaules kausā — divās dienās tikai viena spēle?
— Noteikti arī tas, jo pieauga katras spēles, katra punkta vērtība. 13 dienas vienam turnīram ir ļoti liels laiks. Vari spēlēt, sevi netaupot, toties jāprot atslēgties brīvajā laikā. Jo tā ir daudz un olimpiskajā ciematā nav viegli atiet no volejbola. Bet visumā izdevās.
— Kur slēpjas panākumu atslēga, jo Jānis ar Mārtiņu pirms spēlēm bija tālu no favorītu pulka?
— Īstajā vietā un īstajā laikā spēja izmantot savus trumpjus. Visu turnīru abi aizvadīja vienā elpas vilcienā, bez kritumiem. Fiziski, taktiski un psiholoģiski bijām gatavi dažādiem pavērsieniem. Puiši parādīja raksturu, nenolaida rokas arī gandrīz bezcerīgos brīžos — pret vāciešiem, amerikāņiem un jo īpaši jau mačā par bronzu.
— Nu jau var redzēt arī šā panākuma vistiešāko efektu — vecāki ved bērnus trenēties volejbolā.
— Jā, nenoliedzami. To jūt daudz kur. Arī tepat Brazīlijā (mūsu saruna notiek pludmales volejbola centrā Brazīlija, kur Aigars trīs reizes nedēļā darbojas ar pludmales volejbolistiem — aut.). Nāk pavisam maziņi, kurus atved vecāki. Bet nāk arī jaunkundzes, kas līdz šim ar volejbolu bijušas uz jūs. Tas nozīmē, ka bīčs izplatās un viņas arī ar to nodarbosies. Bet jaunie pēc dažiem gadiem jau būs tādā līmenī, ka vairos meistarīgo spēlētāju loku. Gan jau kāds no viņiem būs arī profesionāls spēlētājs. Brazīlijai noteikti pienākas savi nopelni mūsu panākumā. Manuprāt, tā ir viena no mājīgākajām specializētajām hallēm. Un noteikti būtu pelnījusi nacionālās bāzes statusu. Tā šo funkciju veic ne vārdos, bet darbos, jo šeit ir rūdījušies arī olimpiskie medaļnieki.
— Nav noslēpums, ka visi bīčisti izgājuši klasiskā volejbola skolu. Arī tu.
— Volejbola pamatelementi — serve, bloks, servju uzņemšana — ir tie paši. Atšķiras dažādas nianses, tāpēc bez pamatiem nevar nevienā no volejbola paveidiem. Tagad atceroties savu ceļu, tā bija vienīgā un pareizā izvēle. Kuldīgā bija volejbols, galda teniss, šahs. Tomēr mani interesēja tikai volejbols. No turienes arī aizceļoju uz Murjāņiem, kur tobrīd līderus trenēja Labuckis, bet ar mums ņēmās Gunārs Freidenfelds. Viss bija pa īstam, tomēr realitāte bija tāda, ka Radiotehniķim biju par īsu šā vārda abās nozīmēs. Citu variantu Latvijā īsti nebija. Tomēr Murjāņos tika izieta vērtīga dzīves skola. Pēc skolas līdz armijai jau pamēģināju trenera darbu. Āķis bija lūpā, un pēc armijas vairs galva nebija jālauza.
— Arī klasiskajā volejbolā neesi palicis gluži bešā.
— Jā, ir Latvijas čempiona tituls, un tā bija kolosāla sajūta. Ar junioru izlasi esmu spēlējis pasaules un Eiropas junioru čempionāta finālturnīrā. Taču klasiskajā volejbolā mūsu resursi un iespējas ir ierobežotas. Ikvienam sportistam gribas tikt uz olimpiskajām spēlēm, tāpēc arī bīčs laikam ņēma virsroku.
— Tomērlielā volejbola norisēm turpini cītīgi sekot.
— Protams. Prieks par Latvijas izlasi, kam ir ļoti labas izredzes spēlēt Eiropas čempionāta finālturnīrā. Uzskatu, ka arī tur mūsējie nebūs statisti. Var pacīnīties par vietu astotniekā. Mums ir tādi līderi kā Gundars Celitāns, Egleskalns, kuram tieši mēs Cēsīs iedevām ceļamaizi tālākam progresam. Svarīgi būs, cik prasmīgi treneri pratīs šos līderus izmantot. Iespaidīga bija Krievijas vīriešu izlases fantastiskā izglābšanās un uzvara olimpiskajās spēlēs. Treneris Alekno izšķirošajā mačā izdarīja pretiniekiem pilnīgi negaidītu gājienu par diagonāli pārkvalificējot Muserski. No šā viedokļa man ļoti imponē arī Noliko, kur spēlē Egleskalns, trenera darbs. Tur patiešām var redzēt jaunradi, kas ir svarīgs faktors ceļā uz panākumiem. Arī man tas ir viens no darba stūrakmeņiem.
— Vai ar brāli daudz diskutējat par trenera darba noslēpumiem un maizes garozu (Māris Birzulis ir šorttreka treneris Ventspilī – aut.)?
— Reizēm parunājam, tomēr mūs šķir attālums, atšķirīgi sporta veidi un arī sezonas, viņš vairāk aizņemts ziemā, es — vasarā. Bet retajās sarunās ik pa reizei atrodam kādu gudrības graudu.
— Kā izdevies tikt pāri krīzēm, kuru tev nav trūcis ne personiskajā dzīvē, ne trenera karjerā?
— Ar sportu ir vienkāršāk — trenerim allaž jārēķinās, ka viss ir pārejošs. Darbu vari zaudēt kuru katru mirkli. Piemēram, Cēsu klubā pie darba ķēros tikai pēdējā brīdī, kad sastāvs bija tāds, kā bija. Man nebija iespēja neko ietekmēt. Bet arī tā ir laba pieredze.
Toties dēla zaudējums ir neatgriezenisks. Labi, ka tādās reizēs blakus ir labi draugi. Viņi palīdzēja piecelties un pārvarēt krīzi. Taču arī pašam tādās reizēs jābūt gana stipram. Pacelt rokas ir visvieglāk. Visādi ir bijis, taču esmu uz kājām. Ir skaidri mērķi, ko gribas sasniegt. Katrs panākums dod papildu stimulu darbam, tāpēc esmu pārliecināts, ka skaistākais vēl tikai būs.
Aigars BIRZULIS
Volejbola treneris
Dzimis: 1964. gada 9. maijā Kuldīgā
Izglītība: Murjāņu Sporta ģimnāzija, LSPA
Sportā: kopš septiņu gadu vecuma, trenējies basketbolā un volejbolā
Lielākie sasniegumi: klasiskajā volejbolā trešā vieta PSRS junioru čempionātā (1982. g.), Latvijas čempionāta laureāts
Darba gaitas: treneris Murjāņu Sporta internātskolā, Kuldīgas sporta skolā, sporta dzīves vadītājs tagadējā Sējas pagastā, treneris Murjāņu Sporta ģimnāzijā, sporta klubos Namejs/LU, Madara 89, Inčukalns/LU, sporta centrā Brazīlija un LOV
Sasniegumi trenera darbā: Inčukalns/LU Latvijas čempioni volejbolā (2005. g.), Mārtiņš Pļaviņš/Jānis Šmēdiņš Eiropas čempionāta bronzas laureāti pludmales volejbolā (2010. g.), Mārtiņš Pļaviņš/Jānis Šmēdiņš 4. vietā pasaules čempionātā pludmales volejbolā (2011. g.), Mārtiņš Pļaviņš/Jānis Šmēdiņš bronzas laureāti olimpiskajās spēlēs pludmales volejbolā (2012. g.), Mārtiņš Pļaviņš/Jānis Šmēdiņš Pasaules kausa izcīņas posma uzvarētāji Polijā (2012. g.)
Ģimenes stāvoklisir draudzene un dēls
Hobijs aktīva aktīva atpūta brīvā dabā
