Asinsrite ziemai
Nepilnos divdesmit gados,
galvenokārt pateicoties Latvijas Olimpiskās komitejas (LOK) iniciatīvām, mūsu
valstī radīta sava augstas klases sportistu sagatavošanas sistēma. Protams, tā
ir pilnveidojama, uzlabojama un paplašināma, bet tā funkcionē. To uzskatāmi
apliecināja panākumi iepriekšējās olimpiskajās spēlēs. Pekinā par čempionu BMX
kļuva Māris Štrombergs, šķēpmešanā sudrabu izcīnīja Ainārs Kovals, Vankūverā
olimpisko vicečempionu titulus ieguva skeletonists Martins Dukurs, kā arī
kamaniņu braucēji brāļi Andris un Juris Šici. Tie ir atlēti, kas sporta gaitas
sākuši neatkarīgā Latvijā. Bet valsts budžets sportam pēc 2008. olimpiskā zelta
gada samazināts uz pusi. Kā šādā situācijā saglabāt sportistu sagatavošanas
sistēmu?
Krīzes triecieni
Šis jautājums draudīgā
negaisa mākoņa tiešumā pacēlās pie nākotnes horizonta dramatiskajā 2009. gadā,
kad finanšu krīzes dzirkles no sporta budžeta vispirms nogrieza gandrīz ceturto
daļu jeb vairāk nekā sešarpus miljonus, pēc tam vēl nepilnus četrus miljonus
latu. Rudenī kļuva skaidrs, ka nākamajā – olimpiskajā – gadā sports kļūs vēl
par kādiem četriem miljoniem nabagāks.
Tika samazināti Latvijas
Olimpiskās vienības (LOV) štati un darbinieku algas līdz pat 40 procentiem, bet
iepriekš plānotie līdzekļi (kopā 406 187 lati) ziemas sporta veidu pārstāvjiem
palika neskarti. Kā nekā sākās olimpiskā sezona! Tiesa, bagātās valstīs šāda
summa sezonā tiek tērēta viena sporta veida attīstībai, mums to nācās sadalīt
uz septiņiem. Tomēr sava iztikšana bija, vismaz bobslejisti, kamaniņu braucēji,
biatlonisti, skeletonisti un šorttrekisti, taupīgi dzīvojot, varēja trenēties,
kā bija iecerēts. Turklāt septembrī Siguldas kamaniņu un bobsleja trase tika
papildināta ar mākslīgā ledus starta estakādi.
Bet negaisa mākonis nekur
nebija pazudis, gluži otrādi – tas biezēja arvien melnāks. 2010. gada valsts
sporta budžetam tik tiešām tika nocirsti vēl nepilni četri miljoni. Līdz ar
olimpiskajām spēlēm realizējās arī 337 256 latus vērtā LOK programma Vankūvera,
kuras ievērojama daļa tika izlietota arī sportistu treniņprocesa
nodrošināšanai. Sportam kopumā un arī LOV naudas palika vēl mazāk.
Ko darīt tālāk? Nodot muzejā
izcīnītās olimpiskās sudraba medaļas un stāstu par to, kā Vankūverā nāciju
vērtējumā Latvija ieguva 23. vietu, apsteidzot pat ziemas sporta dižvalsti
Somiju, aprakt cerības un doties peļņā uz bagātākām valstīm? Vai tomēr meklēt
veidu, kā turpināt briedināt pašiem savus muskuļus arī nākamajā olimpiskajā
ciklā?
Vājākais posms un prioritātes
„Arī agrāk pēc spēlēm sekoja
nosacīta atslodzes sezona, sadarbība ar federācijām tika slēgta no gada uz
gadu. Nebija principiālas vienošanās par visu olimpisko ciklu," skaidro
Latvijas delegācijas vadītājs iepriekšējās trijās olimpiskajās spēlēs Žoržs
Tikmers. „Jau Vankūverā, tiekoties ar
bobsleja, kamaniņu sporta, biatlona federāciju un slēpošanas savienības
prezidentiem, ģenerālsekretāriem un vairāku izlašu treneriem, secinājām, ka
galveno spēku sagatavošanās procesā šajos īpaši spiedīgajos apstākļos nedrīkst
pieļaut pārrāvumu. Kaut arī, piemēram, Miņina četrinieku Vankūverā piemeklēja
neveiksme, sportisti tajā nebija vainojami, un skaidrs, ka viņi, divas sezonas
pēc kārtas iegūstot otrās vietas Pasaules kausa izcīņā, ir uz pareizā
profesionālās sagatavotības ceļa. Jautājums bija, kā panākt, lai šis gājiens uz
priekšu neapstātos, lai nebūtu pauzes."
„Mēs meklējām vājākās vietas
sagatavošanās sistēmā samazināta finansējuma apstākļos," turpina LOK prezidents
Aldons Vrubļevskis. „Visas federācijas atzina, ka
vājākā vieta ir sportistu un treneru atalgojums, kas viņiem rada bažas par
iespējām uzturēt savas ģimenes un tātad arī šaubas, vai turpināt nodarboties ar
sportu."
„Sarunās tika iezīmēti arī
griesti, A sastāva sportistiem līdz 1000 latiem, treneriem līdz 1500 latiem uz
rokas. Ar šādu mandātu atgriezāmies no Vankūveras un sākām modelēt situāciju,"
stāsta Žoržs Tikmers. „Savelkot jostas, bija
jāizvēlas prioritātes. Šķiet, katram bija skaidrs, ka sportistu algas un LOV
budžets ir savienotie trauki."
„LOK izpildkomitejā izskatījām
federāciju priekšlikumus par gatavošanos nākamajām ziemas olimpiskajām spēlēm
Sočos un, ņemot vērā iepriekš gūtos panākumus, kā arī to, ka valstij pieder
Siguldas kamaniņu, bobsleja un skeletona trase, kuras uzturēšanai arī tiek
tērēti sporta budžeta līdzekļi, vienojāmies, ka par prioritāriem uzskatāmi šie
trīs sporta veidi un hokejs," norāda LOK prezidents.
Dīvainais jautājums
Ziemas sporta veidos sezona
formāli rit no maija līdz maijam. Jaunā – pēcolimpiskā – sākās ar jaunu, pēc
gūtajiem rezultātiem izveidotu LOV sastāvu, kurā vairs nebija C sastāva, kā arī
biatlona un slēpošanas. A un B sastāvos tāpat kā iepriekš saglabātas attiecīgi
10 un 12 atlētu vietas. Kopējais finansējums samazināts par nepilnu ceturto
daļu. Toties vadošie sportisti un treneri sāka saņemt solītās algas.
Tas dažos raisīja neizpratni.
Sak', kā tad tā?! Algas palielinātas, bet treniņu darba finansējums samazināts!
Jautājums šķiet vairāk nekā dīvains, zinot, ka kopējais sporta budžets divos
gados sarucis uz pusi. Būtībā pat vēl vairāk, jo kopš 2005. gada no tā nākas
atmaksāt arī valsts galvotos aizdevumus, un tieši sporta darbam atvēlētais
budžets sarucis līdz 1998. gada apjomam.
„Pērnajā sezonā LOV A sastāva
sportists vidēji izmaksāja 25 000 latu, B – 10 500 latu," rēķina LOV sporta
speciālists Andris Lupiks. „Tagad A sastāva sportistam tiks tērēti 20 000 latu, B – 7086
lati." Kad citiem dzīve kļūst divreiz plānāka, vadošajiem atlētiem josta
jāsavelk tikai par vienu piektdaļu. Tas gan ir nosacīti, jo treniņdarba
finansējums samazināts ievērojamāk, toties personīgajā dzīvē josta kļuvusi
krietni vaļīgāka.
Aldons Vrubļevskis joprojām
atceras pavasara apspriedēs Bobsleja federācijas viceprezidenta Zinta Ekmaņa
teikto, ka puiši ir pieauguši vīri un profesionāļi, ka pietiktu vasarā viņus
divreiz savākt kopā, notestēt un sastādīt veicamo darbu plānu. Lai paši dzīvo
mājās, saņem kārtīgu algu un strādā. Bet acīmredzot ierasts, ka par benzīnu
maksā federācija un arī par mobilā telefona rēķinu pašiem nav jārūpējas…
Ne tikai LOV
LOV un LOK noteiktā apjomā
apmaksā treniņprocesu, sportistu un treneru algas, medikamentus un atjaunošanās
līdzekļus, komandējumus uz sacensībām. Vēl ir arī netiešie izdevumi – sportistiem
bez maksas pieejami LOV ārstu, fizioterapeitu, masieru un funkcionālās
diagnostikas laboratorijas pakalpojumi.
Bet LOV nav vienīgais
olimpiešu finansēšanas avots. Ne mazāk nozīmīgs spēlētājs šajā lauciņā ir
attiecīgā sporta veida federācija, kas meklē savus sponsorus un iegūtos
līdzekļus izlieto pēc saviem ieskatiem. Arī daļa LOK sponsoru naudas nonāk pie
federācijām, jo parasti tā tiek ziedota, norādot konkrētu mērķi, kādiem sporta
veidiem un kādām programmām paredzēta. Reizumis tiek saņemts arī starptautisko
federāciju atbalsts, izmantoti Starptautiskās Olimpiskās komitejas Solidaritātes
fonda un citu programmu līdzekļi.
Tāpat jāpiebilst, ka pēc
Vankūveras spēlēm no valsts budžeta ne tikai izmaksāja prēmijas atlētiem, kas
iekļuva labāko sešniekā, un viņu treneriem, bet piešķīra arī līdzekļus Bobsleja
un Kamaniņu sporta federācijām jaunatnes programmu īstenošanai – attiecīgi 50
000 un 25 000 latu pēc nodokļu nomaksas.
Būtībā negaisa mākoņi ir
dabiska parādība, tikai tiem nevajadzētu būt ilgstošiem. Sporta nākotnes
horizonts joprojām nav gaišs, bet neatkarīgi no tā nākamā ziemas sezona pienāks
un sportisti tai gatavojas. Asinsrite ir saglabāta.
Valsts sporta budžets
samazināts uz pusi, vadošajiem ziemas sporta veidu atlētiem un treneriem
samaksa palielināta.
Viedokļi
Liksim arī atpakaļ
Martins Dukurs, olimpiskais
vicečempions skeletonā:
Izdevīgi, ka par algas
tērēšanu nav jāiesniedz atskaites. Maza vilšanās bija, uzzinot, ka samazinājies
LOV finansējums treniņu procesam. Bet lielākoties nekas nav mainījies. Cik
garš, tik plats. Ir mums arī savi sponsori, bet nāksies kaut ko piemest klāt no
algas. Saprotu, ka mums tagad mazliet jāpieplok, jo tuvojas Londonas spēles,
kam tiks lielāka uzmanība.
Kā ir, tā jācīnās. Nekur jau
neliksimies, izdzīvosim. Varbūt vajadzēs kādu Pasaules kausa posmu izlaist,
mums tas sākas ar četrām nedēļām Amerikā, varbūt vairāk būs jāpatestē Eiropas
trases. Bet sāksies sezona, rats iegriezīsies, un gan jau startēsim pēc pilnas
programmas.
Pašreizējā situācija liek
vairāk padomāt par iespējām ekonomēt. Piemēram, jau tagad meklēt lētākas biļetes
uz mačiem. Tās ir atrastas, bet nevaru pirkt, iekams starptautiskā federācija
nav apstiprinājusi galīgo sacensību kalendāru.
Man nav tik svarīgs samaksas
lielums, būtiskāk ir zināt spēles noteikumus.
No otras puses
Sandis Prūsis, Latvijas
bobsleja izlases galvenais treneris:
Šo lēmumu vērtēju divējādi.
No sportista viedokļa tas ir pozitīvi. Sportistu nekad sevišķi nav interesējis,
no kurienes nāk nauda – no valsts, no sponsora vai privāta
ziedotāja -, viņam galvenais, lai tā būtu kabatā. Viņš tikai uzbrēc – man
ir par maz!
Es esmu ierakumu otrā pusē,
kur ir federācija, kas organizē treniņu darbu. Ir smagi, jo tam LOV līdzekļi
samazināti uz pusi, toties attiecīgi palielinātas algas. Mēs federācijā tagad
esam tie sliktie, jo mums grūti noorganizēt tikpat kvalitatīvu treniņu procesu
kā pērn.
Mudinās jaunatni
Jānis Miņins, Latvijas
izlases bobslejists:
Sportistiem tas ir ļoti labi.
Tūkstotis atbilst mūsu ieguldītajam darbam. Tā ir alga, ko vajadzētu saņemt
sportistam, kas sasniedzis tādu līmeni, ka spēj veiksmīgi pārstāvēt Latviju;
kas strādā un cīnās, riskē ar veselību. Domāju, ka šāda samaksa mudinās arī
jaunatni vairāk pievērsties sportam. Jaunieši redzēs, ka sportists ne tikai
mirkst sviedros, bet arī saņem adekvātu atalgojumu. Ka tāda iespēja viņiem nav
tikai basketbolā vai futbolā.
Žēl tikai, ka vienlaikus
samazinājies treniņnometņu finansējums.
Ar optimismu realitātē
Juris Šics, olimpiskais
vicečempions kamaniņu sportā:
Patīkami, ka beidzot tiek
risināts sportistu algas jautājums. Žēl, ka krīze skar visu sporta attīstību
kopumā. Grūtāk treneriem plānot kopējo procesu. Alga ir lielāka, bet no tās
vairāk būs jāliek atpakaļ sportā.
Nav tā, ka mēs tagad sēdēsim
un čīkstēsim, mēs strādāsim ar iespējami lielāko atdevi tālāk. Dzīve
neapstāsies, meklēsim vēl citus cilvēkus, kas var palīdzēt valstij mūs
atbalstīt. Mums ar brāli ir savi mērķi, kurus nepubliskojam, mēs paši ceļam
latiņu un paši arī domājam, kā tikt tai pāri.
Jādzīvo ar optimismu,
jāsaprot reālā situācija, no krīzes jau cieš ne tikai sports. Visur griež. Bet
nāks arī labie laiki.
Dainis CAUNE
