Ātrāk, gudrāk, drošāk…
„Jau kopš pašiem Latvijas brīvvalsts sākumiem liepājnieki meklējuši veidus, kā konkurēt ar Rīgu. Šādu iespēju sniedz arī sports, kurā liepājnieki vienmēr bijuši stipri, ar augstu pašapziņu,” saka Liepājas mērs Uldis Sesks. Nu liepājnieki guvuši vēl vienu uzvaru — jūlija pirmās nedēļas nogalē Liepāja kļūs par visas Latvijas sporta galvaspilsētu, ko Rīga vēl nav spējusi ne reizi.
Par to, kāda ir šī pilsēta, kurā piedzimst ne tikai vējš un kura kopā ar sadarbības pašvaldībām gatava uzņemt vairāk nekā 4000 Latvijas III olimpiādes dalībnieku no 85 pašvaldībām, kas 26 sporta veidos cīnīsies par 228 medaļu komplektiem, Sports iztaujā Uldi Sesku. Viņš uzskatāms par četrkārtēju Liepājas mēru, jo četras reizes pēc kārtas ievēlēts par pilsētas domes priekšsēdētāju. Uldim Seskam kā titulētam autosportistam šāda terminoloģija nav sveša, un mūsu saruna neglābjami sākas ar sportu.
„Jau pagājušā gadsimta divdesmito gadu sākumā Liepājā bija 10 sporta biedrības, kuras futbolā, basketbolā, burāšanā spēja konkurēt ar rīdziniekiem,” vēsturisko atskatu turpina Uldis Sesks, kurš pilda arī Latvijas III olimpiādes Rīcības komitejas priekšsēdētāja vietnieka pienākumus. „Bet liepājnieki nesporto tikai tāpēc vien, ka eksistē Rīga un ka Liepāja nav Latvijas galvaspilsēta,” pasmaida mērs.
— Kā sākās jūsu sporta gaitas? Tikai ar autosportu?
— Nē, sāku ar galda tenisu pie slavenā Edgara Ernestsona, kas vēl tagad strādā par treneri. Pēc tam sekoja vieglatlētika — vidējās, garās distances. Tikai tad, kad fiziskā forma bija nostiprināta, sākās ar manu tēvu Mārtiņu saistītais autosports. Sporta meistarkandidāta normu izpildīju, kad man vēl nebija 18 gadu, un tāpēc nevarēja būt arī autovadītāja apliecības. Tajā laikā notika sacensības auto sprintos, slalomā, veiklības braucienos, kas risinājās slēgtās teritorijās, kur tiesības nebija vajadzīgas. Tādas sacīkstes arī šodien būtu ļoti vēlamas un derīgas jebkuram autobraucējam. Kad sākās autoralliji, vieglatlētikai vairs laika neatlika. Teniss gan man gājis dzīvē līdzi.
Neesmu pat skaitījis, cik reizes esam kāpuši uz Latvijas čempionāta pjedestāla. Bet zelta medaļas mums nav. Vienmēr leģendārais Ivars Caune bija priekšā. Publika pat jokoja — atkal jāiet skatīties, kā Sesks dzenas pakaļ Caunem.
— Sports droši vien iemācīja ne tikai dzīties pakaļ…
— Galda tenisā jābūt daudzām antenām, jāuztver viss laukums, nevis jāredz tikai viens stūrītis. Autorallijs iemācīja līdz mērķim nokļūt iespējami ātrāk pa iespējami īsāko ceļu ar iespējami mazākiem zaudējumiem. Šo gudrību visus 15 gadus izmantoju arī pašvaldības darbā. Nevar braukt tur, kur nav ceļa. Nav vērts sisties sienai cauri ar pieri. Jārīkojas iespējami ātri, bet ne tā kā dažiem pārāk pašpārliecinātiem rallistiem, kas vienā posmā ir starp ātrākajiem, bet nākamajā paliek grāvī uz jumta un galarezultāta nav. Tāpat ir arī politikā. Nevar pēkšņi izveidot partiju un tūlīt vadīt valsti.
Pēc augstskolas līdz 1992. gadam autosports man bija dzīvesveids. Toreiz bija kapitāla motivācija. Ja labi nostartēsim vietējās sacīkstēs, tiksim uz Latvijas čempionātu. Tajā būsim sešniekā, brauksim uz PSRS čempionātu. Arī tur iekļūsim trijniekā, brauksim uz Eiropas mačiem pāri PSRS robežai, kas stiepās tepat gar Liepāju un aiz kuras sākās slēptā pasaule.
— Par autoralliju runājat daudzskaitlī. Kas ir šie „mēs”?
— Rallijā strauji iedzīvoties man palīdzēja tolaik jau pieredzējušais stūrmanis Gunārs Francis. Lai arī ar pārtraukumiem, kopā ar viņu esmu nobraucis visvairāk ralliju – gan Latvijas, gan PSRS, gan Eiropas čempionātos. Esam kopīgi pārdzīvojuši vienu ļoti smagu avāriju sacensībās Lietuvā.
Man laimējies daudzus rallijus braukt kopā ar Dainaru Dambergu – Latvijā, Čehijā, Bulgārijā, Vācijā. Ļoti precīzs stūrmanis, vēlāk daudzus gadus vadīja Latvijas Autosporta federāciju. Esmu braucis kopā arī ar citiem stūrmaņiem. Interesantas 2007. – 2008. gada rallija sezonas pavadījām kopā ar meitu Aneti. Izcīnījām otro vietu 2008. gada kopvērtējumā ar A grupas automašīnu Subaru.
— Autorallijā esat joprojām?
— Nosacīti. Cenšos palīdzēt, lai rallijs Kurzeme, kas tiek rīkots kopš 1965. gada un ir senākais Baltijā, joprojām notiktu. Vairākkārt tas bijis arī Eiropas čempionāta posms, un ir cerības, ka nākamgad tam būs vēl augstāks — IRC posma statuss. Mans pienākums ir turpinātKurzemes rallija projektu, jo savulaik to aizsāka mans tēvs. Bet, iespējams, ja Ivars Caune piedalīsies, tad arī es saņemšos.
— Vai Liepāju Latvijā joprojām var uzskatīt par pilsētu ar visattīstītāko rūpniecību?
— Liepājā saražo divas reizes vairāk rūpniecības produkcijas uz vienu iedzīvotāju nekā vidēji valstī. Metālapstrāde, tekstilrūpniecība, plastmasas izstrādājumu ražošana, pārtikas nozare ir lielākās. Ir citas mazākas un dažas jaunas, kas sekmīgi attīstās. Piemēram, informācijas tehnoloģiju uzņēmums Baltik ITizraksta elektrības rēķinus Romas iedzīvotājiem. Tekstilrūpniecībā, kas dod darbu daudziem tūkstošiem liepājnieku, nav tikai viena Lauma, bet apmēram 80 uzņēmumi.
— Vai var teikt, ka Liepājā krīze pārvarēta?
— Es neuzdrošinātos apgalvot, ka visās jomās. Bet tekstilnozarei ir daudzi pasūtījumi Krievijā un Eiropā. Tranzītkravu apjoms ostā pirmajā ceturksnī pieaudzis teju par 50 procentiem. Tā ir augšupeja. Lai to panāktu, mums bija jāveic nopietni infrastruktūras sakārtošanas darbi — jāpadziļina osta, lai var ienākt lielāki kuģi, jāizbūvē jauni ceļi, jauni dzelzceļi. Virkne kompleksu pasākumu rezultējās tieši šogad. Tajā pašā laikā būvniecībā vēl tik labi neklājas.
— Saka, ka no krīzes gūst kādu mācību…
— Ceru, ka nekustamo īpašumu projektu attīstītāji tādas kļūdas vairs neatkārtos. Ap 2007. gadu Latviju bija pārņēmusi tāda kā pakaļdarināšanas sērga. Redzot, ka viens būvē māju pārdošanai, otrs arī tūlīt sāka darīt to pašu, daudz nedomājot, vai būs kāds klients, kas tajā gribēs dzīvot. Tas aizvēlās kā sniega pika, līdz atjēdzās, ka mājas tukšas!
— Bankas jau arī to sniega piku pabikstīja!
— Iespējams, ka skandināvu bankām šķita, ka tās varēs te veiksmīgi izvietot tos resursus, kurus citur nebija kur likt.
— Deviņdesmitajos gados Liepājā bezdarba līmenis bija stabili augstāks nekā vidēji Latvijā. Tad ap 2005. gadu notika lūzums, tas pazeminājās zem vidējā valstī un kļuva arvien mazāks. Kā to izskaidrot?
— Augstākais bezdarba līmenis bija 1995. gadā, kad pēc padomju armijas izvešanas bija apstājušās ne tikai tās rūpnīcas, kas ražoja produkciju bijušajai PSRS, bet arī militārajam resoram. Bezdarba līmenis var palielināties strauji. Arī kļūdainu valdības lēmumu vai finanšu kataklizmu dēļ. Bet tā samazināšana ir ilgstošs un pacietīgs darbs. 2008. gada sākumā bezdarba līmenis Liepājā bija 4,6 procenti. Sākoties krīzei, līdz gada beigām tas jau pārsniedza 17 procentus. Tas bija ļoti straujš kritiens.
Rūpniecība ir mūsu stiprā puse. Bet tai savu produkciju Latvijā nav kur likt, tirgus mazs. Jāpārdod Eiropā, bet tur krīze! Tad īsteni sapratām, cik sarežģīti ir eksportspējīgiem uzņēmumiem. Esam ļoti atkarīgi no ekonomiskās situācijas Eiropas Savienībā. Tas mani dara bažīgu. Kas notiks ar eirozonu, kas notiks ar Grieķiju, kas notiks ar visu Eiropas Savienību, kuras dažas valstis jau domā taisīt ciet robežas un vairs negrib ievērot ne Māstrihtas, ne citus kritērijus?
— Kādi bez rūpniecības vēl ir būtiski Liepājas attīstības virzieni?
— Tranzīts un osta, kuras perspektīvu redzam skaidri un gaiši. Rūpējamies arī par lidostas attīstību. Lai gan tas nav darbvietām ietilpīgs uzņēmums, lidosta pilsētai dod citus pozitīvus efektus. Tas pats Baltik ITienāca Liepājā tikai tāpēc, ka pie mums 2008. gadā varēja atlidot no Kopenhāgenas vai Hamburgas.
Arī tūrismam nepieciešama lidosta, un tās rekonstrukciju, izmantojot arī ES fondu resursus, līdz nākamā gada vidum plānojam pabeigt. Patlaban aktīvi strādājam, cenšoties piesaistīt kaimiņvalstu partnerus un ES fondu līdzekļus, lai atjaunotu kūrortoloģiju. Mums ir unikāls 1500 metrus dziļš minerālūdens dziļurbums, mums vēsturiski bijusi unikāla sanatorija, uz kuru braukuši ārstēties un atpūsties pat Krievijas cari.
Kūrortoloģija ir milzīga nozare, kas Latvijā nepamatoti netiek attīstīta. Jūrmala ir pilna ar neizmantotām sanatorijām, kas varētu darboties. Nesen biju Maskavā un jutu lielu Krievijas tūristu interesi. Vajadzīgs tikai atbilstošs piedāvājums. Tie ir milzīgi neizmantoti resursi. Viena sanatorija rada ne tikai desmitiem, bet pat simtiem jaunu darbvietu.
— Kā ar tām sfērām, kas tiešā veidā naudu vairāk tērē, nevis dod? Izglītība, sports, kultūra…
— Tās ir sfēras, kurās jau esam diezgan daudz paveikuši un turpmāk plānojam konkrētus darbus. Piemēram, esam apvienojuši trīs arodskolas, izveidojot Liepājas Valsts tehnikumu, kas sagatavo darbu vadītāja līmeņa speciālistus tām nozarēm, kas mums Liepājā jau ir — rūpniecībā, pakalpojumu nozarē, tūrismā, būvniecībā un loģistikā. Notiek projektēšana, lai esošos mācību korpusus pārveidotu modernās laboratorijās, kur apgūt mūsdienu tehnoloģijas. Šajā darbā ieguldīsim vairāk nekā 10 miljonus ES fondu līdzekļus.
— Ko tiem, kas no 85 Latvijas novadiem ieradīsies uz Latvijas III olimpiādi Liepājā, noteikti vajadzētu apskatīt?
— Ārpus Rīgas Liepājai arhitektūras un vēstures objektu piedāvājums ir visplašākais. Saglabājušās un sakārtotas ļoti daudzas tās celtnes, ko savulaik, Liepāju būvējot, veidojis slavenais arhitekts Berči. Vienlaikus pilsētā droši ienākusi modernā arhitektūra. Par šo tēmu ieteiktu aplūkot unikālu arhitektūras un pilsētvides grāmatu Liepājiņa. Mums ir Promenāde un Latvijas 1. Rokkafejnīca, un Latvijas lielākā ģitāra, mums ir Svētās Trīsvienības luterāņu katedrāle un pasaulē lielākās ērģeles, mums ir Karosta un pludmale ar visbaltākajām smiltīm… Visus objektus es nemaz nevarēšu nosaukt, vienkāršāk tos būs atrast Liepājas ceļvežos.
Olimpiešiem sabiedriskais transports būs bez maksas. Ar to daudzviet varēs pārvietoties ērtāk nekā ar personīgo auto. Ieteiktu izmantot arī velosipēdus. Riteņbraucēju ērtības ir viena no mūsu prioritātēm. Pats arī dažkārt uz darbu dodos ar velosipēdu. Nezinu, vai vēl kādā Latvijas pilsētā ir tik plašs veloceliņu tīkls.
Gribu iedrošināt, ka visi lielie organizatoriskie darbi ir paveikti un olimpiāde norisināsies augstā līmenī. Arī citādi nebūs garlaicīgi. Paralēli Liepājas pludmalē un Jūrmalas parkā risināsies starptautiskais mūzikas festivāls Summer Sound, kurā uz vairākām skatuvēm uzstāsies desmitiem grupu.
— Ja notiktu Latvijas čempionāts par sakoptāko pilsētu, manuprāt, Liepāja droši kvalificētos finālam…
— Pilsētas izskatu maina ļoti daudzi un dažādi darbi. Esam centušies maksimāli izmantot ES fondu iespējas, nosiltinājuši visas skolas un bērnudārzus. Šim pašvaldības piemēram seko vairāki simti daudzdzīvokļu māju īpašnieku. Guvums ir ne tikai ekonomisks, mainās arī pilsētas seja.
Tiek atjaunotas ielas, ietves, apgaismes sistēma, kas kopumā pilsētā veido 200 kilometrus. Šogad no tiem nomainām 120. Tas sagādās ciemiņiem zināmas neērtības, jo diezgan daudzas ielas un ietves ir pārraktas, un par to mums jāatvainojas. Bet galvenās maģistrāles ir vaļā, tās rekonstruējām pērn un aizpērn.
— Ko Liepājai devusi olimpiskā centra uzbūvēšana?
— Tas ir viens no pilsētnieku visapmeklētākajiem objektiem, dodot priekšroku veselīgam, fiziski aktīvam dzīvesveidam. Īpaši būtiski tas ir jaunajai paaudzei. Tagad, piebūvējot peldbaseinu un modernu SPA kompleksu, tas kļuvis interesants arī tūristiem. Olimpiskais centrs Liepājai devis iespēju rīkot Eiropas un pasaules čempionātus basketbolā, arī šogad U-18 Eiropas čempionātu. Tajā notikušas augsta līmeņa sacensības arī citos sporta veidos.
Ir iecere netālu no olimpiskā centra uzbūvēt arī vieglatlētikas manēžu. Skiču projektiņš jau ir, bet būtu nepieciešams atbalsts arī no valdības. Vieniem pašiem grūti tāda kompleksa būvniecību realizēt.
— Kāds ir pašvaldības vadītāja skats uz sporta politikas īstenošanu valstī?
— Man gribētos, lai būtu sporta ministrs vai kāda augstāka līmeņa persona, kas ir atbildīga par šo jomu. Jo sports dod ļoti lielu, pirmajā brīdī it kā neredzamu atdevi — jo veselīgāks cilvēks, jo mazāk jāiegulda medicīnā un citu sociālo problēmu risināšanā. Mūsu valdībā sports nemitīgi paliek ēnā.
— Būdama Latvijas vasaras sporta galvaspilsēta, Liepāja olimpiādi rīko sadarbībā ar vairākām pašvaldībām. Lielākā no tām Ventspils, kas uzņēma divas iepriekšējās olimpiādes.
— To laikā arī mēs izaugām līdz šādai iespējai. Bet šis nav vienīgais projekts, kurā sadarbojamies ar Ventspili. Piemēram, ja Kurzemes autorallijs iegūs IRC statusu, tad tas risināsies gan Liepājā, gan Ventspilī.
— Liepāja vispirms asociējas ar futbolu, hokeju, basketbolu, ralliju… Kas vēl aktuāls notiek pilsētas sporta dzīvē?
— Būs pasaules čempionāts vindsērfingā, liels starptautisks šaha turnīrs Liepājas rokāde, Eiropas čempionāts jauniešiem ūdens motosportā, Liepājas pusmaratons, starptautiskas sacensības taiboksā…
Jūs drīz redzēsiet, ka Latvijas izlase hokejā vairumā tiek komplektēta no liepājniekiem. Kad 1998. gadā tika uzbūvēta hokeja halle, izveidojām arī īpašu jauniešu sagatavošanas programmu, atvērām specializētas hokeja klases. Šajā darbā ar līdzfinansējumu piedalījās arī pašvaldība. Liepājas Metalurga futbola klubs arī veiksmīgi attīsta savu bērnu un jauniešu sagatavošanas programmu.
— Tomēr Liepājai Londonas spēlēs šķiet būs tikai trīs olimpieši — vieglatlēte Poļina Jeļizarova, galda tenisists Matīss Burģis un džudists Konstantīns Ovčiņņikovs. Nav pārāk daudz trešajai lielākajai Latvijas pilsētai!
— Jāņem vērā, ka daudzas desmitgades, kad šeit atradās padomju militārās bāzes, Liepāja faktiski bija slēgta pilsēta. Vajadzēja paiet visai ilgam laikam, līdz varējām sākt kaut vai veco sporta būvju rekonstrukciju. Vēl pirms pieciem gadiem mēs nevarējām lepoties ar labām sporta bāzēm. Kad tiksim galā ar vieglatlētikas manēžu un slēgtajiem tenisa kortiem, mums būs pilns džentlmeņu komplekts.
— Senāk Liepājas ezera krastā bija vairāki jahtklubi. Tā bija populāra vieta burāšanai un airēšanai. Tagad ezers palicis tukšs, kluss un aizaudzis…
— Latvijas valdība pārāk aizrautīgi seko Eiropas Savienības standartiem, kas neļauj mums dabisku ezeru kopt un attīrīt. Mēs tur neko nedrīkstam darīt. Un ezers lēnām aizaug.
— Iepriekšējā Latvijas olimpiādē Liepāja komandu vērtējumā bija piektā. Tagad ir iespēja būt vismaz ceturtajiem, jo ceturtais bija Rīgas rajons, kura vairs nav…
— Mēs izvirzām augstākus mērķus. Katrā ziņā Liepājai, izmantojot sacensību saimnieces priekšrocības, olimpiādē būs viena no lielākajām komandām — 228 sportisti, kas startēs basketbolā, futbolā, vieglatlētikā, peldēšanā, cīņā, džudo, boksā, tenisā, galda tenisā, burāšanā, pludmales volejbolā, smaiļošanā un kanoe, badmintonā, sporta un mākslas vingrošanā, svarcelšanā, šaušanā un triatlonā. Šis saraksts arī rāda, kuri olimpiskie vasaras sporta veidi mums sekmīgāk attīstās.
Uldis SESKS
Liepājas pilsētas domes priekšsēdētājs, Latvijas III olimpiādes Rīcības komitejas priekšsēdētāja vietnieks
Dzimis:1962. gada 18. aprīlī Liepājā
Izglītība:Liepājas Jāņa Raiņa 6. vidusskola, Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Mehanizācijas fakultāte (1988), inženieris mehāniķis
Sportā: trenējies galda tenisā, vieglatlētikā (800 m, 1500 m), nodarbojas ar autosportu
Lielākie sasniegumi sportā:autorallijā (pilots) — Latvijas un PSRS izlases dalībnieks, daudzkārtējs Latvijas čempionātu laureāts, uzvarēts vienā Eiropas kausa izcīņas posmā Berlīnē
Darba gaitas:kolhoza Zelta zvaigzne autotransporta daļas vadītājs (līdz 1987.), kopsaimniecības Zieds valdes priekšsēdētāja vietnieks (līdz 1991.), uzņēmuma SD Autocentrs direktors (līdz 1997.), kopš 1997. gada 19. marta Liepājas pilsētas domes priekšsēdētājs
Apbalvojumi: IV šķiras Triju Zvaigžņu ordenis
Ģimenes stāvoklis:precējies, trīs bērni
Vaļasprieki: autosports, fiziskas aktivitātes brīvā dabā, pirts procedūras
