Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā

Diagnoze – sporta skolotāja

Sīvā konkurencē ar Dzintru Freimani no Vilgāles pamatskolas un
Balvu pilsētas ģimnāzijas skolotāju Jāni Zakarīti par gada labāko sporta
skolotāju atzīta Tija Tripāne.
Žūrijas lēmums vēl nav zināms, nav sākusies gada pēdējā – lielā
svētku nedēļa, vēl rit parasta darbdiena. Sporta skolotāju Tiju Tripāni sastopu
necilā skolas zālē, kurā puiši tobrīd spēlē basketbolu. Slaida, smaidoša,
runīga, acīs uguntiņas. Septiņpadsmit gadu ilga skolotājas pieredze,
četrpadsmit no tiem Tija Tripāne strādā Rīgas 41. vidusskolā, kur ar prieku
māca arī jaunos sporta pedagogus, jo šī ir iecienīta Latvijas Sporta
pedagoģijas akadēmijas studentu prakses vieta. Tija šogad ir arī 10. klases
audzinātāja.

Bez tabu
"Ja jūs zinātu, cik es jūtos lepna," sajūsmināta stāsta
Tija Tripāne. "Titulam Gada sporta skolotājs taču izvirzīts arī
mans students – Jānis Zakarītis! Viņš ir super skolotājs, Jānis ir
pelnījis uzvarēt. Mēs tik daudz esam strādājuši tepat šajā zālē, tepat šajā
istabā sēdējuši." Tija patlaban nevis priecājas, ka pati nominēta šai
balvai, bet runā par Jāni Zakarīti no Balvu pilsētas ģimnāzijas. Skolotāja ieved savā kabinetā, žigli pagatavo kafiju un saka, –
šeit vienmēr esot pilns ar skolēniem, te katrs varot tēju padzert. Viņas
kabinets neesot tabu zona, kurā nedrīkst ienākt. Viens paver durvis un grib
svētku pasākumu izrunāt, citam skoču vajag, vēl citam kāds ātrs
jautājums, un pa ceļam roka pastiepjas galda virzienā: "Skolotāj, vai konču
drīkst paņemt?" Protams, ka drīkst! "Kur lai viņi iet parunāties?" Tija vaicā. Saku, – ir
skolotāji, kuri daudz rezervētāki, bet Tija tikai pasmejas: "Ko lai dara,
ka esmu māte Terēza! Citādi nemāku."

Diska metēja ar balerīnas augumu

Ko Tija Tripāne domā, kas ir labs skolotājs? "Man liekas, ka
tāds var būt vienīgi cilvēks ar diagnozi skolotājs. Katram ir savi
kreņķi, ja tos atnes uz skolu, arī skolotājs nav labs pret bērniem un ir
pūcīgs. Man arī ir savas problēmas, bet, kad es ienāku skolā, viss aizmirstas,
nāk klāt bērni, sveicina. Pats labākais – sporta skolotāji nenoveco, viņi visu
laiku ir bērna prātā."

Šī profesija Tijai nav bijis bērnības sapnis. Viņa mācījās labi,
bet daudz braukāja pa sacensībām, jo trenējās vieglatlētikā. Slaidā sieviete
droši vien trenējās kādā no skriešanām, varbūt tāllēkšanā, bet viņa nospurdz un
saka: "Jūs nekad neuzminētu. Diska mešanā! No svariem treniņos es ļimu,
tos nevarēju pacelt, bet disks lidoja."

Reiz kāds treneris smiedamies vissavienības sacensībās noteicis:
"Ko tu te dari? Tev uz baletu jāiet.".

Simt divdesmit vingrinājumi

 "Mācījos skolā ar
ķīmijas novirzienu, tomēr šī zinātne man bija galīgi tumša ābece," stāsta
Tija. "Ja to labāk izprastu, noteikti būtu studējusi medicīnu, jo tā ir
mana sirdslieta. Fizioterapeitu gudrības daudz izmantoju, runājot ar skolēniem
par viņu veselību un stāju." Tija iestājās Sporta pedagoģijas akadēmijā,
kur tajā laikā teicamniekus uzņēma bez konkursa, vien specialitātē pārbaudījums
bija jānokārto.

"Paliku augstskolā Vieglatlētikas katedrā par pasniedzēju,
kur nostrādāju trīs gadus," turpina skolotāja. "Tolaik braucu līdzi
studentiem uz praksi skolā, bet es neko nesapratu no skolas dzīves. Bērni
skrien, studenti pa vidu, vingrinājumus zinu simt divdesmit, bet skolā no tā
visa var pielietot tikai divus. Tad nolēmu, ka tā nevar. Došos strādāt uz
skolu. Un ja arī tad Sporta akadēmijai likšos svarīga, lai sūta pie manis
studentus. Gribēju redzēt sava darba augļus, jo, kā varu mācīt studentus,
nezinot, kas ar viņiem notiek? Tagad, kad pie manis atnāk students, kurš neko
nesaprot, mēs visu saliekam pa plauktiņiem, un viņam kļūst interesanti."

Direktora vietniece Inga Zvirgzda uzsver, ka Tija izceļas ar
lielu precizitāti un atbildības sajūtu. "Apskaužu viņas darbspējas. Par
katru savu bērnu Tija zina visu. No iepriekšējās audzināmās klases arvien kāds
skolā ieskrien."

Pasaule aiz sienām

Sportots 41. vidusskolā tiek daudz. Tija Tripāne uzrauga, lai
katram skolēnam būtu iespēja iesaistīties četrās fiziskajās aktivitātēs nedēļā,
to skaitā var būt dejošana. "Mana kolēģe Antra Šverna strādā ar bērniem,
kas darbojas pulciņos, un brauc ar viņiem uz ārpusskolas sacensībām," skaidro
Tija. "Manā pārziņā ir skolas sacensības. Te tiek izcīnīts ceļojošais
kauss. Uzvar nevis sportiskākā klase, kurā ir vairāk bērnu ar labiem
rezultātiem, bet gan draudzīgākā un saliedētākā. Mums ir visādi sacensību
veidi, arī pašu izdomāti."

Tija secina, ka laiki ir mainījušies un pamatvērtības jauniešiem
ir citas. "Nu, sakiet, kā lai iestāstu, ka dzimtene ir skaista?" Tija
vaicā. Un pati tūlīt atbild: "Man jāved bērni un jārāda viņiem skaistums,
tāpēc ejam pārgājienos. To nevar iemācīt skolas sienās." Bet brīvlaikos
Tija ar bērniem dodas uz ārzemēm. Pati meklē sponsorus, izbraukāta visa Eiropa,
nesen bijuši Norvēģijā, skolotāja noorganizējusi pārgājienu pa kalniem.
"Tijai neviens to neliek darīt, viņa šos braucienus organizē no brīvas gribas
un iesaista arī kolēģus," piebilst Inga Zvirgzda. Sporta skolotāja tomēr
atzīst, ka daudz no ceļojumiem neatceroties: "Vienmēr esmu bijusi pārņemta
ar skolēnu sargāšanu, uzmanīšanu. Norvēģijā uz pleciem nesu bērnu no kalniem
lejā, kuram vairs nebija spēka."

Cīņa par mugurām, uzvaras pār astmu

Ikviens sporta skolotājs atzīst, ka ļoti pasliktinājusies bērnu
fiziskā attīstība. "Atnāk 1. klasē meitenīte, un viņai bail nokāpt skolas
stadionā pa trepītēm, jo nav, kur pieturēties. Pat nemāk pietupties. Acīmredzot
ir vecāki, kuri neļauj bērniem ne skriet, ne citādi kustēties," spriež
Tija Tripāne. "Man vienlaikus jāstrādā ar bērnu, kuram nav koordinācijas,
kurš nevar bumbu noķert, un ar hiperaktīvu, kurš vēl ārpus skolas iesaistījies
sporta nodarbībās. Vecāki pārāk daudz savām atvasēm atļauj, skolēns ir nakti nojāņojis
un otrā dienā nekam nav spēka. Es saviem bērniem līdz astoņpadsmit gadiem
neļāvu staigāt pa naktīm apkārt."

Lielākā problēma skolā ir bērnu stāja. "Nesaku – nesēdi uz
palodzes tāpēc, ka tā nedrīkst, bet saku: "Muguras!" Vadu koriģējošās
vingrošanas nodarbības mazajām klasēm, bet esmu pamainījusi metodiku, iekļauju
rotaļas. Piektdienās speciāli organizēju vingrošanu bērniem, kuri dažādu
iemeslu dēļ atbrīvoti no sporta nodarbībām. Tie ir skolēni, kuriem ir astma,
skolioze, spondiloze. Dodu katram papildu vingrošanas kompleksus, kas paredzēti
vingrošanai mājās."

Direktora vietniece Inga Zvirgzda ar apbrīnu uztver šis rūpes:
"Katru piektdienas rītu jau no astoņiem Tija ar kādu zālē
nodarbojas." Tijai Tripānei ir arī fizioterapeita diploms, un viņa cenšas
maksimāli izmantot arī šīs zināšanas, lai palīdzētu skolēniem.  "Aizgāju uz Stradiņa universitāti un
vaicāju, vai nav kāds, kurš gribētu izstrādāt darbu par bērnu stāju, es varētu
praktiski palīdzēt," stāsta skolotāja. "Atsaucās ārste fizioterapeite
Linda Kidikas no medicīnas sabiedrības ARS. Izvēlējāmies vingrojumus, prasījām
vecākiem atļaujas. Mani pārsteidza, ka, rūpīgi strādājot, jau pēc trim mēnešiem
bija labi rezultāti. Tas deva stimulu. Ar centību un vingrojumiem dažiem
bērniem ir izdevies tikt vaļā no astmas. Ļoti daudzas saslimšanas rada slikta
stāja."

Ja es pati laba biju…

"Ir bijis arī tā, ka gribu iet projām no skolas, saku
vadībai – viss, man ir apnicis!" nestaigā tikai saulīte pa Tijas zemi. Kāpēc?
"Reizēm liekas, ka man nav vairs ideju." atzīst skolotāja. "Un
mūsu algas ir zemas. Bet tad atkal bērni lūdzas, lai palieku vēl pusgadiņu.
Reiz olimpiskajai čempionei Inesei Jaunzemei stāstīju, ka brīžiem šķiet -par
velti strādāju, jo neredzu rezultātu. Viņa teica, ja no simta vismaz vienam tas
noder, esi izdarījusi labu darbu. Arī Bībelē rakstīts, ka graudi tiek sēti gan
auglīgā zemē, gan arī uz akmeņiem. Nekad nevar zināt, kur tie uzdīgs."

Gandarījumu skolotājai Tripānei sniedzot mazie, ikdienišķie bērnu
paldies. Kaut vai konfekte vai čipši no savas pakas, ko viņi
garāmskrejot piedāvā. "Bērni ir tik forši!" atzīst skolotāja.
"Visvairāk sāp sirds, ka nav laika ar viņiem apsēsties un parunāties,
izņemot desmit minūšu starpbrīžos." Mēģinu iebilst, ka bērniem taču ir vecāki,
draugi, tantes, vecmāmiņas. Tija stāsta, ka daudziem nav normālu ģimeņu,
gandrīz puse skolēnu esot no sociāli nelabvēlīgām vai maznodrošinātām ģimenēm,
skolā mācoties arī bērni no bērnunamiem.

"Ja es nevaru tikt galā, problēmu vispirms meklēju
sevī," skaidro skolotāja. "Ja esmu visu mēģinājusi, sevi izrakājusi
un – nekā, man vajadzīga vecāku palīdzību. Katra mana sporta stunda ir atklātā.
Tas nozīmē, ka jebkurš no vecākiem, arī vecmāmiņas var nākt, sēdēt un
skatīties. Bērni aiz slinkuma reizēm mājās melo, ka viņus nezin kā te izdzen un
trenkā. Meitenes ir kūtras. Kā tieku galā? Ar humoru. Ja es pati laba biju,
tad man visi labi būs
!"

Sporta zālē sastaptā 12. klases skolniece Katrīna, lai arī sports
viņai nav pats mīļākais priekšmets, slavē skolotāju: "Viņa meitenēm par
vēdera presīti atgādina. Stingra skolotāja, bet ļoti taisnīga. Ko kurš ir
pelnījis, tādu atzīmi arī saņem."

Mājās jābūt mammai

Kā ģimene uztver aktīvo skolotāju? "Mans vīrs strādā
Latvijas Olimpiskajā komitejā. Meita ir žurnāliste ziņu aģentūrā LETA, dēls LTV
vada raidījumu Olimpiāde.lv." Saku, ka tad jau mājās var izrunāt
visas sporta lietas, notikumus. Skolotāja Tripāne nemāj piekrītoši ar galvu.
"Kāds pasniedzējs, kurš tagad ir dekāns, mani reiz pamācīja: "Tev
mājās ir jābūt mammai nevis trenerei." Kad dēls spēlēja hokeju, nekad
nerunāju ar viņu par treniņu metodiku, lai gan zināju, ka treneris dara šo un
to, ko vajadzētu citādāk. Bet es nejaucos."

Skolotājai Tripānei patīk literatūra, viņa daudz lasa. Kabineta
plauktā salikti žurnāli Ilustrētā zinātne, kas esot ļoti interesanti.
"Skolotājs nevar runāt tikai par sportu, jārunā par dzīvi, un sports ar to
jāsaista. Man stundā ir jāpastāsta, ka kūleni jāmācās mest arī tāpēc, lai
kādreiz, uz ielas paslīdot, sev apakšā roku nepabāztu un to nesalauztu. Krist
mācāmies, valsi mācāmies. Nav svarīgi, vai cilvēks būs pārdevējs vai deputāts,
bet deja vienmēr noderēs, jo mūzika un kustība attīsta cilvēku. Daži trenējas
sporta skolās, esmu viņiemto ieteikusi, bet turpmākais ir trenera nopelns.
Sestdien svētdien daudzi skolēni nāk uz skolu bumbu spēlēt."

Tija Tripāne man šķiet tik erudīta, laba pedagoģe, ka nevilšus
pasprūk jautājums par karjeru. "Es apzināti nomainīju uzvārdu, lai man
neiet uzvārds par priekšu," savu skaidrojumu sāk Tija. "Jo tie, kuri
zināja manus radu rakstus, brīnījās, kāpēc neesmu tur augšā, nestrādāju
kādā ministrijā, jo mans krusttēvs savulaik bija gan Saeimā, gan arī ministrs.
Bet es tur negribu, gribu skolā! Var jau sēdēt četrās sienās, ne par ko
neinteresēties, ņaudēt, ka maz maksā, bakstīt ar pirkstu – paskatieties, kā
deputātiem… Nu kas tev liedz? Ej un kandidē Saeimai, ej politikā, un tad
nebūs ar skaudību par viņiem jārunā. Jebkurš darbs ir jāmīl."

Tija Tripāne

Dzimusi:       1962. gadā

Izglītība:        Latvijas
Sporta pedagoģijas akadēmija, maģistra grāds sporta pedagoģijā

Papildu pienākumi:           IZM ārštata
metodiķe,LSPA Skolotāju institūta metodiskās padomes locekle, līdzautore
grāmatai Ieteicamās fiziskās aktivitātes bērniem ar veselības traucējumiem

Ģimenes stāvoklis:            precējusies,
divi bērni

Pašizglītošanās:    mācās balles
dejas klubā Manieres

Aizraušanās:           ceļojumi,
literatūra, atpūta mežā

Iveta DAINE

Foto Mārtiņš AIŠE