Fanātiska brīvprātīgā stāsts
Iepriekšējā numurā stāstījām par diviem mūsu olimpiskajiem lāpnešiem. Pavisam negaidīta bija ziņa, ka Londonas spēļu lāpu nesīs vēl viens Latvijas pilsonis, kurš šīs tiesības izcīnījis kādā citā milzu konkursā. Turklāt tobrīd viņš viesojās pie LOK prezidenta Aldona Vrubļevska, un Sports nelaida garām iespēju tikties ar 37 gadus veco Ruslanu Musinovu, kurš dzimis un audzis Latvijā, bet nu jau piecus gadus dzīvo Londonā.
„Biju pavisam maziņš un gulēju Krāslavā slims, pie manis atbrauca tēvs, kurš tikko bija atgriezies no olimpiskajām spēlēm Maskavā,” savu stāstu par ceļu līdz olimpiskajai ugunij iesāk Ruslans Musinovs. „Tēvs, būdams milicijas darbinieks, spēļu laikā strādāja drošības dienestā. Viņš man atveda veselu kaudzi ar dāvanām, kuru vidū bija arī lācītis — olimpiskais talismans. Lai gan man bija tikai seši gadi, es ar milzu interesi klausījos tēva stāstus par spēlēm. Jau toreiz nolēmu, ka reiz tādās piedalīšos arī es!
Vēlāk sāku trenēties boksā, guvu pat labus panākumus — izcīnīju Latvijas čempiona titulu, bet uz spēlēm tomēr netiku. Tagad beidzot mans sapnis ir piepildījies — olimpiskajās spēlēs būšu lāpnesis, un arī brīvprātīgais palīgs (volontieris), ļoti ceru, ka piedalīšos atklāšanas ceremonijā.”
CELTNIEKS UN TRENERA PALĪGS
„Londonā dzīvoju tikai pēdējos piecus gadus. Deviņdesmitajos gados strādāju Krievijā, tad Latvijā, pēc tam Vācijā, atkal Latvijā un tad nolēmu doties uz Lielbritāniju. Angļu valodu praktiski nezināju, draugu arī tur nebiju. Man palaimējās, jo atradu darbu celtniecībā. Nekādas īpašas profesijas man nebija, taču fiziskais rūdījums (visās valstī, kur uzturējos, centos nodarboties ar boksu, skrēju, braucu ar divriteni) ļāva veikt visdažādākos palīgdarbus.
Tomēr jutu, ka ar darbu vien ir par maz, jo ģimenes man nebiju (esmu šķīries). Vispirms pieteicos brīvprātīgo jeb volontieru centrā, jo gribējās būt klāt lielos sporta pasākumos, kuru Londonā netrūkst. Sāku gatavoties Londonas maratonam, iepriekš gan garus gabalus sacensībās nebiju skrējis.
Mana brīvprātīgā karjera sākās futbola klubā Charlton Athletic, kur piedāvāja darboties ar bērnu komandām. Iepazinos ar jaukiem cilvēkiem, kuri augstu novērtēja manu brīvprātīgo palīdzību. Strauji uzlabojās manas angļu valodas zināšanas. Kluba vadība pēc kāda laiciņa nosūtīja mani uz pirmās pakāpes treneru kursiem. Pēc tiem mans pirmais uzdevums bija palīdzēt trenēt somāliešu bērnu komandu. Sadraudzējos gan ar bērniem, gan ar viņu vecākiem. Tā bija lieliska pieredze.
Vēlāk absolvēju līdzīgus kursus arī boksā. Sazinājos ar krievu (precīzāk — bijušo padomju republiku pārstāvju) Londonas diasporu un ierosināju nodibināt tādu volontieru centru, kuri palīdzētu krievu valodā runājošiem sportistiem, kam sacensības notiek Anglijā. Nodibinājām un tagad varam atrisināt daudzus jautājumus (arī sadzīviskus), kurus ar nepilnīgām angļu valodas zināšanām nav iespējams nokārtot. Iepazinos ar slavenajiem bokseriem brāļiem Kļičko, vairākiem tenisistiem un citu sporta veidu pārstāvjiem.
Paralēli brīvprātīgi trenēju bērnus tādā boksa paveidā kā bezkontaktu cīņa. Tā sastāv no vairākām pakāpēm. Vispirms bērni imitē dažādus boksa vingrinājumus, vēlāk darbojas pāros, bet līdz kontaktam nenonāk. Manuprāt, tas veicina boksa popularitāti, jo nesagatavotiem jauniešiem pirmās boksa cīņas var nest gan savainojumus, gan psiholoģiskas traumas. Cīnies tad, kad esi tam gatavs.
Sāku strādāt par boksa pamatu pasniedzēju svētdienas skolās, kurās mācās krievu valodā runājošo bērni, arī no Latvijas un Igaunijas. Arī tas bija brīvprātīgs darbs.
OLIMPISKAIS MĒRĶIS
Tiklīdz bija iespējams, pieteicos olimpisko volontieru konkursā. Mani pieņēma, un pirmais pārbaudījums notika 2009. gadā pasaules čempionātā vingrošanā, kurš risinājās nākamo spēļu zālē. Mans uzdevums bija filmēt visu, kas notiek arēnā. Vēlāk tas kalpoja kā analīzes materiāls tiesnešiem, apkalpojošajam personālam, palīgdienestiem. Biju priecīgs, ka varēju klātienē vērot sacensības. Sadraudzējos ar krievu delegāciju un brīvajā laikā vadāju viņus pa Londonu. Tikos arī ar mūsu Jevgeņiju Saproņenko, kurš pleca traumas dēļ aizvadīja neveiksmīgas sacensības.
Guvu lielisku pieredzi, kura man noderēs olimpiskajās spēlēs. Es dzīvoju Grīnvičas rajonā, kur olimpiskās sacensības notiks vairākos sporta veidos. Paredzams, ka es kā brīvprātīgais strādāšu vingrošanas, jāšanas, šaušanas un loka šaušanas sacensībās, varbūt vēl kur. Interesanti, ka šāvēji sacentīsies pamestā kara rūpnīcā, kur bijušajās noliktavās izveidotas modernas šautuves.
Pamazām tik cieši ienācu sporta apritē, ka darbs celtniecībā man jau sāka likties kā klaušas, jo mana galvenā dzīve noritēja sportā. Turpinot papildināt savas zināšanas, ieguvu sertifikātu, kas ļauj strādāt par fitnesa treneri, arī par glābēju peldbaseinā. Naudas man, protams, ir mazāk, bet esmu tuvāk tam, kas mani saista visvairāk. Plānoju pēc spēlēm iestāties universitātē un iegūt sporta menedžera profesiju.
Mazliet piepelnos kā individuālais konsultants bērnu fiziskajā audzināšanā, arī boksā. Reiz peldbaseinā redzēju, kā ūdeni neveikli kūļājās kāds puisītis. Izrādījās, ka mazais ir akls, bet māte viņu nolēmusi sūtīt veselo bērnu grupiņā. Trenerim tas nav viegli, jo puisēns prasa sevišķu uzmanību un pārējie paliek novārtā. Piedāvāju mātei savu palīdzību un tagad vairākas reizes nedēļā peldu kopā ar mazo. Viņš tagad prot peldēt brasā, kraulā, uz muguras, jautri čalo kopā ar veselajiem bērniem. Mans gandarījums, protams, ir lielāks par tām četrarpus mārciņām (nepilni četri lati), ko saņemu par katru nodarbību.
CAURUMIŅŠ LĀPĀ
Gatavojoties Londonas maratonam, skrēju arvien vairāk — reizēm nedēļā sanāca savi pārsimt kilometri. Reiz, ar divriteni dodoties uz treniņu vietu, mani notrieca automašīna. Attapos slimnīcā ar smagi savainotu muguru — gultā nogulēju četrus mēnešus. Pienācīgas apdrošināšanas man nebiju, bet palīdzēja draugi, paziņas. Piemēram, pārtiku man nesa mazo somāliešu vecāki. Izķepurojos, kaut gan avārijas sekas vēl dažkārt jūtu.
Maratonu noskrēju 2009. gadā, domāju, ka pirmajai reizei itin pieklājīgi — divās stundās un 55 minūtēs.
Šogad kopā ar topošo fizioterapeiti no Rīgas Viktoriju Vasiļjevu veicām pusmaratonu. Mums ir draudzīgas attiecības, viņa man daudz palīdzējusi ar padomiem muguras ārstēšanā. Vēl kontaktējos ar volejbola treneri Aleksandru Tihovsku. Viņa mani iepazīstina ar saviem atzinumiem bērnu fiziskajā attīstībā, es dalos ar saviem novērojumiem. Krāju pieredzi.
Savā avārijas vietā nesen atgriezos saistībā ar dokumentālas filmas uzņemšanu. Pēc scenārija olimpiskās lāpas maršrutā kāds maratonists veic posmu pēc posma un ik pa brīdim aprunājas ar kādu no topošajiem lāpnešiem. Uz filmas Olimpiskā atmiņa uzņemšanu uzaicināja arī mani. Sākumā manas epizodes filmēšanas vieta bija nozīmēta citur, bet pēdējā brīdī kaut kas mainījās, un aizveda tieši uz to vietu, kur mani… notrieca automašīna. Ne metru pa labi, ne metru pa kreisi! Protams, neviens no filmētājiem to nezināja, bet tā nu sagadījās. Norunāju savus vārdus — iepazīstināju ar sevi, pieminēju Latviju, novēlēju lieliskus sporta svētkus visiem. Filmā tas aizņēma pārdesmit sekundes, bet tobrīd vēlreiz pārdzīvoju visu savu mūžu.
Saprotu, ka olimpiskajās spēlēs būšu tikai maza skrūvīte milzīgajā brīvprātīgo jeb volontieru kustībā, mazs caurumiņš olimpisko lāpnešu ceļā (olimpiskajā lāpā ir 8000 caurumiņu, kas simbolizē lāpnešu skaitu), taču manā sportiskajā aizrautībā tas būs nozīmīgākais, kas manā dzīvē līdz šim bijis.”
Juris BĒRZIŅŠ-SOMS
