Gatavs celt tonnu

Pleci
durvju platumā, viduklis ne gluži tik šmaugs kā balerīnai, kāju bicepsi gandrīz
kā slavenajam treka sprinterim Aināram Ķiksim. Ar šādu būdu, kas sver centneru
un vēl 10 kilogramus, lepojas Aizkraukles spēka trīscīņnieks Aleksandrs
Grigorjevs. Viņš Eiropas meistarsacīkstēs Somijā kategorijā līdz 110 kg
izcīnīja divas sudraba medaļas – svaru stieņa spiešanā guļus un pietupienos ar
stieni uz kamiešiem.

Latvijas
Pauerliftinga federācijas ģenerālsekretārs Rinalds Dimiņš atzīst: "Grigorjevs
ir viens no Latvijas spēcīgākajiem pauerliftinga meistariem, kurš vairākus
gadus pārstāv mūsu valsti pasaules un Eiropas meistarsacīkstēs. Domāju, ka jau
šogad viņš pārspēs savu valsts rekordu trīscīņā (960 kg) un triju vingrinājumu
summā sasniegs kāroto tonnu. Spēka puisim gana, spiešanā un pietupienos Eiropā viņš
ir viens no līderiem, bet jāuzlabo rezultāts svaru stieņa vilkmē no zemes. Progress
jau manāms, bet gribētos, lai tas kļūtu straujāks."

Kad atvērās Muskulars

Pusaudža
gados Saša daudz neatšķīrās no saviem vienaudžiem. Pazīstamais speciālists
Jurijs Ivaņušins lielus varoņdarbus no viņa negaidīja.

Pirmās
iemaņas sportā Saša ieguva trenera Ērika Meirāna sambistu un džudistu grupā. "Trenēties
pie Meirāna ieteica draugi, jo būšot interesanti. Tā arī notika. Man pamazām
iepatikās, biju kustīgs un veikls," stāsta Aleksandrs. "Taču drīz
vien par tatami nācās aizmirst, jo kādā treniņā savainoju ceļgalu. Tas bija
nopietni, tāpēc gadu nedrīkstēju sportot. Kad ar dakteru pūlēm atkal nostājos
uz kājām, Aizkrauklē durvis vaļā vēra jaunais klubs Muskulars, ar trenažieru zāli, telpām bodibildingam un
pauerliftingam. Vēl bija iespējas pārbaudīt sevi rokasbumbā, kam Aizkrauklē
senas tradīcijas.

Tomēr
aizgāju uz trenažieru zāli. Satiku treneri Juriju Ivaņušinu, kurš ieteica
doties trenēties uz pilsētas sporta centru, kur sāksies gatavošanās Latvijas
kausa izcīņai. Man toreiz bija tikai 16 gadu un par fizisko sagatavotību liecināja
ne visai labais rezultāts lodes grūšanā – 12 metru un viens centimetrs. Pirms
izšķirošā soļa vēl pārbaudīju sevi svarbumbu celšanā. Cēlu ar spēku, bet ātri
noguru, jo nebija tehnikas."

Līdz
pirmajam panākumam ilgi nevajadzēja gaidīt. "Pirmoreiz par Latvijas
absolūto čempionu spēka trīscīņā jauniešiem kļuvu 2002. gadā, nākamajos divos
gados šo panākumu atkārtoju. Tikpat titulu nāca klāt, pārejot junioros. Šogad
man Latvijas absolūtā čempiona tituls pēc Vilksa tabulas arī pieaugušajiem.
Vīru konkurencē man ir četri čempiona tituli. Esmu arī Latvijas rekordists,"
panākumus vērtē sportists.

Grūti muguru iztaisnot

Vaicāts
par pieticīgo rezultātu svaru stieņa vilkmē, Saša atzīstas, ka pēc maksimāli
augsta rezultāta pietupienos vilkmē esot grūti iztaisnot muguru. Abi ar treneri
gan nopietni strādājot, lai vilkmē novērstu dažas tehniskās nepilnības, tāpēc
neliels progress jau ir. Neizpumpēties pietupienos, lai pataupītu spēkus
vilkmei? Diezin vai šāda rīcība būtu pareiza, jo var iznākt vēl sliktāk.

Ja
svarcelšanā vai pauerliftingā sportists trijos mēģinājumos nespēj pacelt
pieteikto sākuma svaru vai ja tiesneši neieskaita nevienu no trim pietupieniem
ar stieni uz pleciem (spēka trīscīņā), neveiksminieks attiecīgajā vingrinājumā
saņem nullīti jeb, kā paši sportisti saka, baranku. Diemžēl barankas caurumā
nācies kost arī Aleksandram. Tā tas pirms trim gadiem misējies pasaules junioru
čempionātā Bulgārijā, kur pietupienos soģi Sašam neieskaitīja nevienu
mēģinājumu. Summā nulle, toties zelts spiešanā guļus, bet gadu vēlāk šajā pašā
vingrinājumā pasaules čempionātā pieaugušajiem bronza kabatā un septītā vieta
summā. "Ļoti pārdzīvoju šādas neveiksmes, bet visvairāk tad, ja baranka ir
nepelnīta. Tāpēc no  barankām savā
ēdienkartē esmu atteicies pavisam," pauž atlēts.

Par
to, kas uzturā jālieto elites klases atlētam, Aleksandrs stāsta: „Atšķirībā no bodibildinga dižvīra Aivara Visocka, kurš treniņu
un sacensību ciklā ēd tikai vistas balto gaļu, rīsus un visu citu atļauto,
tikai bez sāls, esmu stabils gaļēdājs un aso zupu cienītājs (harčo,
soļanka)," ēdienus uz pirkstiem skaita Saša. "Man pusdienās obligāti
jābūt labi ceptai liesai gaļai ar garšvielām, harčo, soļankai vai skābu kāpostu
zupai. Ticiet vai ne, bet pēc zupas man prasās pat divas reizes dienā. Vakarā
vārīta gaļa, biezpiens. Protams, tagad arī visi pavasara zaļumi."

Students Rīgas maizē

Saša
mācās Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijas trešajā kursā. Darba dienas
vakaros trenējas akadēmijas sporta bāzē, nedēļas nogalē aizbrauc pie vecākiem. Arī
tur pacilā dzelžus. Lai 24 gadu vecumā nesēdētu viņiem uz kakla, piepelnās fitnesa
klubā, strādājot par konsultantu. Grigorjevam šogad ir lieli plāni – rudenī
labi startēt pasaules čempionātā Indijā, bet brīvajā laikā doties makšķerēt.
Iemaņu pietiek, ka tik nu ķertos.

Gatis
ĶĪSIS

Aleksandrs Grigorjevs

spēka trīscīņnieks

Dzimis           1985. gada 8. janvārī Aizkrauklē

Pauerliftingā            kopš 2000. gada 1. decembra

Treneris        Jurijs Ivaņušins

Svara kategorija     līdz 110 kg

Lielākie panākumi sportā             Eiropas junioru čempionātā 2005. gadā Ukrainā bronza
trīscīņā, pasaules junioru čempionātā Bulgārijā 2006. gadā zelts spiešanā guļus
un pasaules pieaugušo meistarsacīkstēs Norvēģijā bronza pietupienos, 7. vieta
trīscīņā, Eiropas čempionātā Somijas pilsētā Litarnio 2009. gadā sudrabs
pietupienos un spiešanā guļus, 4. vieta trīscīņā, Lietuvas atklāto meistarsacīkšu
uzvarētājs, trīskārtējs Latvijas jauniešu čempions, tikpat reižu arī junioru
konkurencē, četrkārtējs valsts čempions pieaugušajiem, valsts rekordists

Izglītība         Aizkraukles vidusskola, LSPA (trešais kurss)

Ģimene          neprecējies, ir draudzene

Vaļasprieki               makšķerēšana, pastaigas ar suņiem

Aleksandra Grigorjeva rekordi

Svara
kategorija līdz 110 kg

Pietupienos 400 kg

Spiešanā guļus       252,5 kg

Vilkmē           325 kg

Summā          960 kg (390+250+320) pērn Dobelē

Personisko
rekordu summa            977,5 kg
(sasniegts dažādās sacensībās)