Gunāra Jākobsona laika mašīna
Oficiāli Gunārs Jākobsons no saviem 55 darba gadiem tikai piecus bijis sporta raidījumu galvenais redaktors. Pārējā laikā viņš Latvijas Radio vadījis muzikālas programmas, bijis atbildīgs par ziņu un kultūras raidījumiem, bet šo Ziemassvētku priekšvakarā tieši viņš saņems Latvijas Gada balvu par mūža ieguldījumu sportā. Jo vienlaikus visus šos gadus Gunārs Jākobsons bijis arī radio un televīzijas sporta komentētājs.
Viņa balss ir sports. Bet ne tikai. Savulaik Gunāra Jākobsona vadītie Mikrofona raidījumi pulcēja ne mazāk klausītāju kā tagad Rīgas Dinamo spēles televīzijas skatītājus. Viņa balss ir kvalitāte. Tieši Gunāra Jākobsona daudzveidība ārēji viegli cēlusi viņa meistarību. Un, ja darbs sakrīt ar hobiju, tad… Sākotnēji gan Gunārs Jākobsons tēmēja pavisam citā virzienā.
— Tu taču tagad varēji būt, piemēram, Latvijas Republikas ģenerālprokurors!
— Nē, nevarēju būt. Sākot studēt jurisprudenci, biju ieskicēts, ka mana misija ir aizstāvēt cilvēku. Man nekad nav bijusi vēlme kādu apsūdzēt. Es nevarēju būt ne prokurors, ne tiesnesis, ne milicis, es gribēju kļūt par advokātu. Bet izrādījās, ka, lai strādātu šajā jomā, tolaik bija jābūt mazliet izredzētam. Tādam parastam čalim kā man advokatūra bija diezgan neieņemama tranšeja.
Man nemaz nebija tik viegli izrauties no jurisprudences žņaugiem. Tolaik nebija kā tagad, kad cilvēkam ar svaigu diplomu kabatā pašam jāmeklē darbs. Tad sadales komisija katram noteica konkrētu vietu, kurā viņš vairākus gadus atstrādās izglītībā ieguldītos līdzekļus. Mani tiešām sākotnēji bīdīja uz darbu prokuratūrā. Beigu beigās glāba tas, ka es jau biju Latvijas Radio diktors. Varbūt pat mazliet jau pazīstams, jo radio strādāju no pirmā kursa, kas, starp citu, studējot klātienē, nemaz nebija viegli.
Tā nu man ir jurista diploms, bet šajā profesijā neesmu nostrādājis nevienu dienu.
— Jocīgi sanāk — tu jau strādā radio, bet žurnālistikas vietā ej studēt jurisprudenci, no kuras beigās atsakies…
— Ja par iešanu un neiešanu, tad vispirms gāju uz mežsaimniekiem, jo man mamma tur lika iet! Par juristiem, kas saistīti ar politiku, vecāki negribēja ne dzirdēt. Mežsaimniecības fakultāte tolaik atradās tepat Rīgā — Ausekļa ielā. Bet vecākus brīdināju, ka iestājeksāmenus matemātikā nespēšu nokārtot. Cerēju uz špikošanu, bet tur auditorijā bija tādi uzraugi, ka ne mazāko izredžu… Izgāzos. Ko darīt? Nemācīties bija bīstami. Tos, kuri neiekļuva augstskolās, tūlīt iesauca armijā. Par laimi, Fizkultūras institūtā uzņemšana vēl nebija beigusies. Nokārtoju eksāmenus fiziskajā sagatavotībā, pārējos priekšmetos derēja mežsaimniekos gūtās atzīmes, tiku iekšā ar lielo stipendiju — šķiet 290 rubļi mēnesī.
Gadu tur nomācījos, bet mani joprojām vilka juristi. No vecākiem Jaunsvirlaukā biju tālu, strādādams Mežaparkā par radiomezgla diktoru un tehniķi, drusku arī pamācījos.
Mežaparks tolaik bija ietekmīga kultūras pasākumu vieta. Kas tik tur nenotika! Tur bija peldētava, Zaļais teātris, kinoteātris, deju laukums, laivu stacija, jahtklubs un vēl, un vēl. Vasaras nedēļu nogalēs tur bieži vien apgrozījās kādi desmit tūkstoši cilvēku dienā. Es sevi varu uzskatīt par vienu no pirmajiem dīdžejiem. Runāju latviski un krieviski par to, kas notiek, kam jānotiek, liku plates un spēlēju dejas. Visos stūros bija skaļruņu trumuļi.
— Un cilvēki dejoja arī?
— Jā, dejoja un kāvās. Viss kas bija.
Tur es sāku sevi trenēt kā komentētāju. Mācījos arī iestājeksāmeniem. Visus sešus eksāmenus nokārtoju uz apaļiem piecniekiem, kaut ko tādu izdarot pirmo reizi mūžā. Biju tik lielīgs, ka negāju pat skatīties uzņemto studentu sarakstu!
Pēc tam nemaz tik viegli negāja. Tas bija 1954. gads, kad iestājos gan universitātē, gan sāku taisīt reportāžas radio, divus gadus vēlāk jau sāku strādāt par diktoru. Strādāju vai nu nakts maiņās, vai arī agri no rītiem, lai mazāk kavētu lekcijas. Tomēr nācās dzirdēt aizrādījumus nopietnās balsīs: “Izvēlieties, biedri Jākobson! Vai nu studijas, vai darbs…”
— Pēc visa spriežot, biji rūdīts puisis. Studē, strādā, ja vajag, Fizkultūras institūtā nokārto iestājpārbaudījumus fiziskajā sagatavotībā, kurā, šķiet, tolaik bija augstākas prasības nekā tagad…
— Kaut cik jau sportoju. Jaunsvirlaukas pamatskola no mājām bija kādus četrus kilometrus. Man bija nopirkts baigais luksus — pusaudžu velosipēds. Ar to es dragāju. Ne tikai uz skolu un atpakaļ, bet arī sacensībās piedalījos un kabināju iekšā dažiem, kas brauca ar lielajiem divriteņiem. Protams, uzspēlēju futbolu. Strādāt sāku, mācoties vidusskolā Jelgavā, un ar riteni izbraukāju visu Jelgavas rajonu, vācot materiālus rajona avīzei Zemgales Komunists. Rakstīju gan par sportu, gan par mēslu talkām, gan par sociālistisko sacensību, gan par biškopību — par šo tēmu man ir vesels rakstu klāsts. Tēvs bija izcils bitenieks, ar bitēm esmu saistīts kopš bērnības. Man pašam saime Tūjā bija līdz 1994. gadam. Tad nomira māte un aizgāja arī bites.
— Tu visu laiku izvairies no stāsta, kā un kāpēc nonāci pie mikrofona?
— Lai apskatītos, kā tajā radio izskatās. Manā bērnībā radio bija luksus manta. Tēvam kaut kāds divlampu uztvērējs ar milzīgām baterijām bija. Mēs ar kaimiņu Robi klausījāmies un pēc tam radiofoniski sarunājāmies. Tie bija mani pirmie mikrofoniskie vingrinājumi. Katram rokā tukša konservu bundža, pa vidu desmit metrus gara drāts, un mēs runājamies.
Gribēju zināt, kāds ir īsts radio. Izlasīju sludinājumu, ka izsludināts diktoru konkurss, un aizgāju. Ne uz ko necerēju. Tomēr konkursā nonācu līdz pēdējai kārtai, kurā mēs palikām divi ar Jāni Ābolu. Darbā pieņēma Jāni. Manu balsi atzina par pārāk zēnišķīgu, bet ieteica pamēģināt sportā.
Mežaparkā jau biju drusku patrenējies. Man bija tāds virsuzdevums — stāvēt pie loga un vienalga, vai kaut kas ārā notiek vai ne, — piecpadsmit minūtes runāt, runāt, runāt, turklāt vēl mainot tempu. Vēl es imitēju futbola spēles. Domās radīju mača vīziju, kuru balsī komentēju. Lai izjustu pilna stadiona efektu, radio uzgriezu uz Amerikas Balss viļņa, kurā bija dzirdams nemitīgs zāģis jeb drausmīga gaudošana, ko radīja speciālie padomju radiotraucētāji. Jo uzbrucēji nonāca tuvāk vārtiem, jo zāģi laidu skaļāk.
Runāšanai nepieciešama arī lasīšana. Ne tikai ātrlasīšana, kurā man bija labs rekords, šķiet, vairāk nekā 300 vārdi minūtē. Lai runātu, jābūt labai valodai, un to var kopt tikai ar literatūru. Arī sportā nepietiek ar vienkāršiem paplašinātiem teikumiem vien.
Klausījos krievu komentēšanas zvaigzni Siņavski, poļu komentētājus, cik nu varēja dzirdēt, dažu labu reizi savu draugu izcilo igauņu meistaru Gunāru Hololeju, Matuļavičs bija spēcīgs džeks Lietuvā. Lai apjaustu, uz kuru pusi jāiet.
Faktiski īstenus pamatus man ielika Boriss Podnieks — gan diktora būšanā, gan komentēšanā — Boriss bieži vadīja futbola un hokeja reportāžas. Tolaik tas nozīmēja strādāt vairākas stundas svaigā gaisā, kura temperatūra ziemā bieži bija krietni zem nulles. Pēc tam kādā krodziņā vai Borisa dzīvoklī Stabu ielā pie kamīna analizējām paveikto. Reizēm klausījāmies kādu manu reportāžu, kas reizumis tika raidīta ierakstā, un pēc tam Boriss ņēmās mani strostēt. Vienmēr atcerēšos viņa tradicionālo pārmetumu: “Gunār, kur ir tava Personība?! Personība!” Kāda man, štrunta puikam, Personība? Bet viņš uzstāja — pie mikrofona jābūt Personībai. Paldies viņam!
— Tad Personība beidzot radās. Kurā brīdī to apjauti?
— Nezinu, nezinu… Arī tagad vēl neesmu apjautis.
— Turpini vēl trenēties?
— Mājās vairs ne. Tikai pie mikrofona, gatavojoties lasījumiem. Vai nu esmu slinks palicis, vai uzskatu, ka man tā bagāža ir pietiekama…
— …vai arī jaunie pārāk vāji?
— Jaunie ir dažādi. Nāk gan vāji, gan ļoti spēcīgi. Ļoti priecājos par tiem, kuriem esmu palīdzējis sākt. 1991. gada sākumā mani pārcēla uz televīziju par sporta raidījumu galvenās redakcijas vadītāju. Sākām iepirkt NBA, NHL spēļu, F-1, pasaules čempionātu, olimpisko spēļu un citu notikumu translēšanas tiesības, bet trūka cilvēku, kas vada programmas. Reiz saņēmu labi argumentētas kritikas vēstuli par NBA spēļu komentēšanu. Autors bija uzrakstījis arī savu telefona numuru. Piezvanīju: “Ja domājat, ka varat labāk, nāciet, pamēģiniet…” Viņš atnāca arī. Izrādījās — patiesi kompetents basketbola cilvēks, bet mēģināt varot tikai līdz pavasarim, tad viņam jādodas vērot putni, jo pēc profesijas esot ornitologs. Tā Madars Bergmanis strādā joprojām.
Izsludinājām konkursu. Atradām Juri Melderi, Normundu Valdovski. Savas pirmās reportāžas sāka veidot Anatolijs Kreipāns. Olimpiskās spēles Lillehammerē bija pirmās, kuras translējām. Aizbrauca Māris Rīmenis un Edvīns Dāvidsons. No visām spēlēm kopumā parādījām kādas 25 stundas. Tagad no spēlēm rādām 25 stundas diennaktī.
— Tad jau radio tev ir vēl kuplāks audzēkņu pulks?
— Pie manis ir daudzi sākuši strādāt. Pat tāds radio korifejs kā Raitis Kalniņš, bet es nevaru viņus saukt par saviem audzēkņiem. Kaut gan Elvis Jansons joprojām pārmet, cik es stingrs esot bijis. Ar Arni Blodonu daudz kopā darbojāmies gan radio, gan televīzijā, ar Tāli Eipuru… Agrāk, pirms laist gaisā, galvenais redaktors ierakstītos raidījumus noklausījās un pēc tam autoriem pateica, kas bijis labs, kas slikts. Tas veicināja profesionālo izaugsmi. Tagad vairāk ir tāda kā pašplūsma. Kaut gan, ja gribi strādāt un cīnīties, pirmkārt, tu pats esi vajadzīgs sev. Pašam jāgrib to rozi kopt tā, lai tā katru gadu zied un krāšņo.
Pirms gadiem trīsdesmit radio galvenā redaktore Dundure man pārmeta: “Kāpēc tu neaudzini sekotājus? Nerūpējies par to, kas strādās pēc tevis?” Es viņai atbildēju: “Piedodiet, bet es vēl negrasos iet pensijā.”
— Tas attiecas arī šo brīdi?
— Tagad es vairāk nevaru aiziet pensijā, jo jau piecpadsmit gadus to saņemu. Tāpat smejos, ka es vairs vecs nevaru kļūt, jo sen jau tāds esmu.
— Tu vairāk esi radio, nevis televīzijas cilvēks?
— Kad strādāju televīzijā, uz šo jautājumu atbildēju, ka ar sirdi esmu radio, ar prātu televīzijā. Neapšaubāmi, vairāk esmu radio cilvēks. Es arī domāju radiofoniski. Kādreiz reportāžas tika raidītas vienlaikus radio un televīzijā. Man tādas taisīt bija ļoti grūti. Televīzijai ir cita specifika.
— Radiofoniski domāt — tas nozīmē runāt tā, lai klausītāja iztēle spētu veidot attēlu?
— Jā, darbināt savu un klausītāja iztēli. Likt lietā aktieriskos dotumus, fantāziju, valodas daudzkrāsainību, jo tavs vienīgais instruments ir balss. Radio ir pavisam cita štelle.
— Grūtāka un sarežģītāka?
— Mēs visi uzskatām, ka tieši mums ir grūtāk strādāt. Bet es negribu ne pelt televīzijas komentētājus, ne celt radio cilvēkus. Kad televīzija parādījās, tad gan es biju diezgan pikts. Likās, — visi skatīsies to bildi ar skaņu un radio neviens vairs neklausīsies. Pēc tam, parādoties video, tāpat tika pareģots kino gals, un tagad šķiet, ka visus medijus aizstās internets.
Man grūti jauniešus pārliecināt, ka pagājušā gadsimta vidū, sešdesmitajos, septiņdesmitajos gados gandrīz viss sports radio gāja dzīvajā. Mums bija tiešraides gan no republikas čempionātiem volejbolā, gan peldēšanā, gan, piemēram, vieglatlētikas krosā.
1966. gadā mēs tiešraidē translējām Bukarestes kausa izcīņu hokejā. Pat uzskatu, ka toreiz izveidoju vienu no savām labākajām reportāžām, kad Daugava saspringtā cīņā uzvarēja Rumānijas izlasi. Mūsu radio vadība šīs spēles dēļ pat noņēma Maskavas pēdējās ziņas, kuras skanēja pusvienpadsmitos vakarā un bija svētākas par svētām. Bet toreiz Daugavas hokejs aizbāza Maskavai muti. Tas bija bezprecedenta gadījums. Neatceros, ka padomju laikos kaut kas tāds būtu noticis vēl kādu reizi. Sports savu lomu spēlēja arī tad.
— Grūti iedomāties, ka tagad tiešraidē tiktu translēts Latvijas čempionāts peldēšanā vai, teiksim, distanču slēpošanā. Medijus interesē tikai dažas sporta spēles un veidi, kas sevi spēj pasniegt kā šovu, tādējādi pat kropļojot priekšstatu par sporta sūtību, daudzpusību un iespējām.
— Piekrītu. Varbūt esam izlepuši. Bet tādā laikā dzīvojam, un klausītāju vai skatītāju vairs nevar iebarot ar Latvijas čempionātu peldēšanā, jo viņam ir pieejams pasaules čempionāts, kas tajos laikos notika kaut kur tālu, aiz priekškara. Cita lieta, ja mūsējais ir spicē, bet, tiklīdz neveicas, tiek pagriezta mugura. Hokejs tagad mums labi iet, bet, nedod Dievs, būs zaudējumu sērija un… Ir bijuši daudzi tādi periodi, kad arī hokejā tribīnes paliek tukšas, kaut gan pats hokejs tiek spēlēts un mīlēts. Nav interesanti, ja ripas birst tikai vienos vārtos, kas turklāt ir mūsējie.
Atceros vienu pasaules čempionātu Šveicē, kurā krievu hokejistu Firsovu vietējie burtiski nosvilpa nost no laukuma. Ne tādēļ, ka viņš būtu slikts spēlētājs. Gluži otrādi. Šveiciešus krievi apspēlēja ar vienu roku. Firsovam bija baigs metiens. Kā viņš šķīla no zilās līnijas, tā vieni vārti, otri, trešie, ceturtie… Izskatījās, ka viņš to nabaga šveiciešu vārtsargu grib nevis cauršaut, bet nošaut. Vietējai publikai tas absolūti nepatika, kaut gan tā spēja novērtēt labu pretinieka spēli. Uz ledus bija hokeja zvaigzne, bet šovs neiznāca.
Tagad ir vēl lielāks šovu laiks. Es arī esmu tādos piedalījies. Var par tiem pasmaidīt, bet tāds ir pieprasījums, un televīzijai jādomā par reitingiem. Lai arī kā savulaik smējās par Talantu fabrikām, bet daudzi to dalībnieki tagad sekmīgi darbojas savā jomā.
Bet futbolā pat Latvijas izlases spēlēs mazais Skonto stadions ir pustukšs.
— Tāpēc, ka futbolu ērtāk skatīties, dzerot alu un sēžot siltumā pie televizora, kur ļoti labi komentētāji visu pasaka priekšā!
— Arī. Es arī hokeju bieži skatos pa televizoru. Daudz patīkamāk. Nav drūzmā jāspaidās, es neesmu sabiedrisks cilvēks. Varu mierīgi baudīt spēli, pavērtēt kolēģu darbu, paprātot, kā es būtu vienā vai otrā situācijā rīkojies…
Neapšaubāmi, ir sports sabiedrībai un ir sports sev. Vienu hokeju tu skaties Rīgas Dinamo izpildījumā, otru spēlē savā draugu komandā.
— Šovā Divas zvaigznes esi dziedājis kopā ar Margaritu Vilcāni. Ar kādu sportisti arī iznācis līdzīgi sadarboties?
— Tikai interviju šovos. Margaritu sen pazinu, kopš Mikrofona laikiem, kad viņa ar Balto sauli uzvarēja gada aptaujā. Viņa uzrunāja mani, un es estrādes dīvai nevarēju atteikt, lai gan biju pārbijies kā diegs. Pat Pauls brīnījās: “Kā tu cilvēks, kas piecdesmit gadus strādā ar mikrofonu, vari tā psihot?!” Es patiesi pirms dziedāšanas, paņemot rokā mikrofonu, biju vairāk nobijies, nekā taisot savas pirmās reportāžas. Sākumā bija vēlme neizkrist pirmajā kārtā. Man jau tas būtu nieks, bet, kā justos Margarita… Beigu beigās noturējāmies braši un nodziedājām astoņas dziesmas. Pēc tam radiofonā sākām dziedāt kopā ar Sandru Glāzupu, nupat arī vienu dziesmu ierakstījām. Tagad jau visiem jādzied. Ar runāšanu vien nepietiek. Tagad dziedāšana kļuvusi par patīkamu hobiju, tāpat kā blūmīzera spēlēšana, ko darām kopā ar mazmeitu.
— Un tavas sportiskās aktivitātes?
— Ļoti cītīgi ar datora palīdzību spēlēju dambreti. Man ir savi pretinieki, savi reitingi. Joprojām novusu uzspēlēju, pat veterānu mačos piedalos, bet vairs neesmu tādā līmenī, kādā biju, kad kļuvu par radio čempionu. Nav īsta partnera, ar ko trenēties. Radio sports kādreiz bija lielā cieņā, cilvēku arī bija daudz — simfoniskais orķestris, estrādes orķestris, dažādi ansambļi… Novusu rāvām uz velna paraušanu! Diploms man bija kabatā, studijas kā apauši bija nokritušas nost, un beidzot man bija brīvs laiks. Pēc sešu stundu diktora darba otras sešas stundas pavadīju pie novusa galda. Tagad galvenās fiziskās aktivitātes tiek veiktas, kopjot savu dārzu.
— Tavā radio un televīzijas darbā esam mazliet ieskatījušies, bet tev nav sveša arī rakstīšana!
— Rakstīts ir salīdzinoši maz. Pēc Jelgavas rajona avīzes Sportiņam šad tad uzrakstīju par hokeju un futbolu, žurnāls Liesma dažus manus rakstus publicējis. Atceros, kā 1972. gadā aprakstīju savas pirmās olimpiskās spēles Saporo…
— Tagad tu rakstot grāmatu par Latvijas hokeja vēsturi!
— (Smejas). Piedod, tā ir jūsu preses pīle. Nav bijusi pat doma tādu rakstīt. Nesaprotu, no kurienes radusies tāda informācija. Kolēģis Imants Austriņš pat nāca mani intervēt par šo grāmatu. Es smejos, kāda grāmata!? Imants domā, ka nesu viņu cauri.
Noticis kaut kāds pārpratums. Tiesa, kopā ar Ēvaldu Grabovski un Hokeja federāciju šo to darām, domājot par mūsu hokeja slavas zāles izveidi. Nesen intervējām Elmāru Bauri, filmējām Visvaldi Nagobadu, ierakstījām Edgara Rozenberga stāstījumu, 18. decembrī pirmo reizi notiks Ēvalda iniciēts hokeja veterānu Ziemassvētku vakars Volvo hallē. Tādas aktivitātes ir, bet nav runa par grāmatu.
Kārtējais kuriozs. Tāpat kā ar reportāžu skaitu — daži raksta, ka to man bijis 3500, citi, ka pat 6000.
— Cik tad reportāžu tev patiesībā bijis?
— Līdz tūkstotim es saskaitīju precīzi. Par to savulaik Oļģerts Gailītis rakstīja Liesmā. Tagad uz šo jautājumu es atbildu — vairāki tūkstoši. 13 olimpiskās spēles, vairāk nekā 30 pasaules čempionāti hokejā, pa vienam Eiropas čempionātam futbolā, basketbolā un vieglatlētikā — to es zinu precīzi.
Ar skaitīšanu vienmēr sanāk dīvainības. Parādījās ziņa, ka slavenais moderators Lerijs Kings, kurš 25 gadus CNN veidoja lielās intervijas un kurš ir mans elks, lai gan sācis un beidzis strādāt agrāk par mani, savas karjeras laikā esot izveidojis 40 000 interviju. Tā ir tāda pati pīle kā par manu grāmatu. Bez tā jau nevar, tas ir forši!
— Kā žurnālists esi bijis akreditēts trīspadsmit olimpiskajās spēlēs. Tava gardākā odziņa no tām visām?
— Kopumā Pekina. Vislabāk organizētās spēles. Protams, atceros, kā man 1972. gadā dauzījās sirds Saporo, kad pirmo reizi spēļu atklāšanas ceremonijā klātienē dzirdēju, kā tiek atskaņota olimpiskā himna. Turklāt Japāna, ziema, divus trīs metrus biezs sniegs… Skaisti. Savukārt Lillehammeres spēlēs atklāšanas ceremonijā drausmīgi salām. Tāpat bija Kalgari.
Sportiski esmu izbaudījis daudzus skaistus momentus — Uļas Semjonovas un Pāvela Seļivanova tapšanu par olimpiskajiem čempioniem. Daudzu citu izcīnītās medaļas. Tomēr emocijās pāri visam stāv Minhene, 1972. gads, olimpiskais stadions, Klauss Volfermanis pret Jāni Lūsi. Zeltu no sudraba šķīra divi centimetri. Man vēl tagad tā reportāža stāv mājās, izdevusies tīri sakarīga.
Tad vēl tās runas par mērīšanu… Šķēpa piezemēšanās vietā tiesnesis uzlika īpašu prizmu, ar kuras palīdzību rezultāts pirmo reizi tika noteikts elektroniski. Bet tā prizma bija paliela, zem tās divi centimetri varēja mierīgi pazust, un laukuma tiesneši bija vācieši…. Lūsis gan kategoriski noraida, ka noticis kāds šmugulis. Bet skrobe par tiem diviem centimetriem bija ārkārtīga. Pats duelis bija tik saviļņojošs, tik foršs! Viņi abi ir labi čomi, bet cīnījās tik dramatiski, ka vēlāk olimpiskajā ciematā es Lūsi nemaz kārtīgi nespēju nointervēt. Man bija tik pilna sirds! Vairāk iznāca tā, ka nevis es viņu iztaujāju, bet Jānis mani mierināja, lai nepārdzīvoju, ka viņš nav kļuvis par divkārtējo čempionu, ka tas taču labi — zelts viņam jau esot, tagad būšot arī sudrabs…
No Minhenes palikušas arī drūmākas atmiņas. Teroristu asinspirts notika metrus trīssimts no mājas, kurā dzīvoju. Iepriekšējā vakarā kopā ar igauņu kolēģi Gunāru Hololeju atgriezāmies no svarcelšanas mačiem. Bija vēls, jauks vakars, lieliska noskaņa — igauņu svarcēlājs Jans Talts bija kļuvis par olimpisko čempionu, gājām gar olimpisko ciematu, kuru no ielas šķīra vienkāršs, pazems stiepļu žodziņš. Vācieši bija paziņojuši, ka Minhenē būs jautrākās olimpiskās spēles… Nākamajā rītā tur stāvēja tanki un bruņumašīnas, aiz kurām slēpās speciālo vienību karavīri, ritēja sarunas ar ķīlnieku sagrābējiem no Palestīnas. Diemžēl viss beidzās ar vienpadsmit Izraēlas sportistu nāvi.
Kam braukt uz spēlēm, to izšķīra Maskava. 1968. gadā uz Mehiko pretendēju gan es, gan Lietuvas radio un televīzijas komentētājs Aļģirds Matuļavičs. Iepriekš čomiski sarunājām, ja tiks tikai viens, tad viņš, ja notiek īpašs gadījums, kaut ko uztaisīs mājāspalicējam. Uz spēlēm aizbrauca Aļģirds, un tajos laikos praktiski nekādu iespēju ar viņu sazināties vairs nebija. Mehiko ar pēdējo metienu Lūsis kļuva par olimpisko čempionu, un pa vadiem man bija atsūtīta intervija ar viņu latviešu valodā!
Tajā rītā, ierodoties darbā, es vispirms iegāju lielajā studijā, kur sāka mēģināt simfoniskais orķestris. Es viņiem palūdzu: “Nospēlējiet man kaut ko par godu Jānim Lūsim!” Viņi man tūdaļ ierakstīja kādu himnisku uvertīru, un muzikālais vadmotīvs Mikrofona raidījumam bija gatavs. Aizbraucu uz Lūša dzimto pusi Kurzemē, nointervēju viņa skolotājus, kaimiņus, un tam klāt bija paša čempiona stāsts par izšķirošo metienu. Šis ieraksts man joprojām jātur uz goda pjedestāla.
Odziņu ir daudz. Ne visas tās baudītas tieši sacensībās. Ātrslidotājas Lāsmas Kaunistes sagaidīšana Rīgā 1969. gadā ar pasaules meistarsacīkšu zeltu — to nevar aizmirst. Tāpat kā dienu, kad Rīgas stacijā kā pasaules šaha čempions atgriezās Mihails Tāls. Toreiz tajā gaisā bija kaut kas citādāks nekā bieži vien tagad, kad suminām šolaiku laureātus. Mēs jau tad arī dzīvojām citā laikā — ne tikai norobežotā pasaulē, vēl līdzi vilkās kara sekas, trūkums, nabadzība. Nevajadzēja nemaz tik daudz, lai cilvēks justos priecīgs. Bet te — mūsējais pasaules čempions!
— Vairāk nekā 30 pasaules čempionāti hokejā…
— Pirmais man bija 1969. gadā Stokholmā. Tie bija trakie laiki ar Čehoslovākijas un PSRS politisko konfrontāciju un asins piegaršu. To juta arī ledus laukumā. Toreiz čempionāti bija nogurdinoši un gari, risinājās pēc apļa sistēmas — katrs spēlēja ar katru.
Helmūts Balderis man daudz prieka sagādājis. Gan tepat Rīgā Dinamo spēlē pret CSKA četras reizes pārspējot Tretjaku, gan kļūstot par pasaules čempionu un pasaulē labāko uzbrucēju. Biju ļoti noskumis, ka Leikplesidā viņš neizcīnīja olimpisko zeltu. Kā finālcīņā ASV studentu izlase spēja uzvarēt PSRS komandu, to, vēlāk runājoties, nespēja izskaidrot arī amerikāņu izlases ilggadējais doks, latviešu ārsts Visvaldis Nagobads. Bet tāpēc hokejs ir tik aizraujošs.
Visneaizmirstamākais moments ir Latvijas uzvara pār Krieviju — 2000. gadā ar 3:2. Man bija tas gods to komentēt televīzijā. Strādājot radio, diezgan regulāri sadarbojos ar televīziju, gan ar LTV, gan ar TV 3. Tāda pārdzīvojuma kā Sanktpēterburgā otrreiz dzīvē nebūs. Ne tikai man vien.
Vēl vienmēr atcerēšos divus jaunus vācu komentētājus 1997. gada pasaules čempionātā Somijā, kurā mēs izcīnījām septīto vietu. Mūsu darba vietas komentētāju tribīnēs atradās blakus, un pirms spēles ar Vāciju man bija viņiem jāspraucas garām. Abi acīmredzami vīzdegunīgi čaļi pat sasveicinājās negribīgi. Sak, atnācis te kaut kāds latviešu onkulītis no valstiņas, kura čempionātā nokļuvusi pārpratuma pēc. Tajā spēlē mēs Vāciju sagrāvām, šķiet, ar 8:0. Mūsu pārsvars bija tik liels, ka es pat rezultātu vairs neatceros. Ar katru periodu mani kolēģi kļuva arvien klusāki, pēdējā sašļuka pavisam un, spēlei beidzoties, pazuda kā blusas no kažoka. Pat roku man nepaspieda, kā tas komentētāju aprindās pēc spēlēm pieņemts.
— Cik reizes esi vadījis Gada balvas sportā priekšteča Sporta laureāta ceremonijas?
— Laikam visas. Pirms gadiem četriem pirms Dāvja Ernštreita Dailes teātrī arī Gada balvu sportā.
— Tagad tevi pašu sauks uz skatuves. Būsi atkal nobijies kā diegs?
— (Smejas). Ceru, ka ne. Šī skatuve man tomēr pierastāka.
Dainis CAUNE
Gunārs JĀKOBSONS
Komentētājs
Dzimis: 1935. gada 12. novembrī Jaunsvirlaukā
Izglītība: Jaunsvirlaukas septiņgadīgā skola, Jelgavas 1. vidusskola, studējis LVFKI, absolvējis LVU Juridisko fakultāti (1959.)
Sportā: Jelgavas rajona jaunatnes čempions riteņbraukšanā, Latvijas Radio čempions novusā un dambretē
Darba gaitas: (1954.) krāvējs Rīgas Piena kombinātā, (1954.) Kultūras un atpūtas parka radiomezgla diktors un tehniķis, (1956.) Latvijas Radio štata diktors, (1965.) raidījuma Mikrofons redaktors un vadītājs, Mikrofona aptaujas koncertu vadītājs, (1973.) Pēdējo ziņu galvenā redaktora vietnieks, (1976.) Māksliniecisko raidījumu galvenās redakcijas galvenā redaktora vietnieks, (1981.) Māksliniecisko raidījumu galvenās redakcijas galvenais redaktors, (1991.) Latvijas Radio un televīzijas Sporta raidījumu galvenais redaktors, (1995.) Latvijas Radio Kultūrizglītojošo raidījumu galvenās redakcijas galvenais redaktors, kopš 2001. gada Latvijas Radio programmu vadītājs un Latvijas Radio 2 diktors, visu laiku radio un televīzijas sporta komentētājs
Sasniegumi: Republikas Nopelniem bagātais kultūras darbinieks, trīs Latvijas Radio un Televīzijas padomes gada balvas, Starptautiskās Hokeja federācijas un Starptautiskās Sporta žurnālistu asociācijas balva Par ieguldījumu hokejā, Cicerona balva, Latvijas Radio tēva inženiera Lintera prēmija
Ģimenes stāvoklis: atraitnis, divu bērnu tēvs, vectēvs diviem mazbērniem
Intereses: dārzs un jūra
