Interesanti smagais gads
Aiziet gads,
kurš patlaban netiek krāsots tajos gaišākajos toņos. Bet pēc kāda laika varbūt
tieši šo brīdi sporta dzīvē atcerēsimies, kā pagrieziena punktu augšupejai un
plašumam.
Jau trīspadmit
gadus Latvijas Sporta federāciju padomes prezidents ir Andris Kalniņš.
Vīrs no dramatisko pārmaiņu epicentra.
– Federāciju
padomes vēsturē aizejošais ir smagākais vai interesantākais gads?
– Abējādi.
Interesanti smagais gads. Jau pašā gada sākumā visiem mūsu projektiem un
programmām līdzekļi tika samazināti par 20 procentiem, prognozējot, ka šis
process turpināsies, ka budžets kļūs vēl knapāks, kas arī notika.
– Vienlaikus
sporta veidu federācijas beidzot ir ieguvušas reālu varu!
– Tas gan būs tikai
nākamgad. Šis Latvijas sportam ir ļoti izšķirošs gads. Tiek likvidētas valsts
sporta aģentūras. Divas – airēšanas un kamaniņu sporta skolas – pievieno
Murjāņu sporta ģimnāzijai. Šajos sporta veidos viņiem tagad būs fārmklubi.
Pārējo aģentūru treneru algām paredzētie valsts budžeta līdzekļi turpmāk nonāks
tieši federācijām. Turklāt ir vienošanās, ka līdzšinējo apjomu proporcija tiks
saglabāta līdz Londonas olimpiskajām spēlēm.
– Vai federācija
četru pelēcību vietā tagad varēs algot vienu talantīgu treneri, teiksim, par
tūkstoš latiem mēnesī?
– Situācija nav tik
viennozīmīga. Izglītības un zinātnes ministrijai ir to treneru saraksts, kuri
pēc aģentūru likvidācijas darbu turpinās federācijās, pieņemot, ka viena likme
ir 255 lati mēnesī. Nav izslēgts, ka federācija šo jautājumu sava sporta veida
interesēs risina arī citādi. Tiks slēgti trīspusēji līgumi starp IZM, LSFP un
attiecīgo federāciju par treneru algu apjomu. Tagadējās likmes ir tikai mērs un
pamats atspērienam. Kopā treneru algām federāciju rīcībā nonāks 414 000 latu.
– Bet tās nav
visas federācijas?
– Tikai tās, kuras
pārņems līdzšinējo valsts aģentūru likmes un darbu. Mazliet vairāk par 25
federācijām. Bet patvaļa arī netiks pieļauta. Federāciju padome rūpīgi sekos
procesam. Mēs īpaši esam ieinteresēti saglabāt tos trenerus, kas strādā ar
jaunatni. Nepieļausim, ka federācijā ir tikai viens labi atalgots treneris,
kurš rūpējas tikai par kāda augstas klases sportista rezultātu izaugsmi,
īstermiņā federācijai ļaujot izskatīties labi, bet būtībā rokot ilgtermiņa
bedri.
– Tajā pašā
laikā federācijām, kas pēc sporta likuma ir atbildīgas par sava sporta veida
attīstību valstī, nav nekādas oficiāli reglamentētas ietekmes uz pašvaldību
dibinātajām un IZM līdzfinansētajām sporta skolām.
– Tā nu gluži nav.
Federācijas pašvaldībām jaunajos reģionos palīdz izvērtēt sporta veidu
attīstības iespējas, bāzes, treneru kadrus.
– Bet Sigulda,
kur regulāri notiek Pasaules kausa izcīņas posmi, pat Eiropas un pasaules
čempionāti, savā sporta skolā likvidē kamaniņu sporta nodaļu!
– Atļaušos to
uzskatīt par dīvainu nejaušību. Murjāņos gan kamaniņu sporta nodaļa
paplašināsies. Varbūt tā kompensēs šo robu. Jā, likumā noteiktas sviras, ar ko
ietekmēt pašvaldības viedokli šajos jautājumos, nav.
– Kāda būtu
izeja, lai federācija varētu pārvaldīt visu sava sporta veida saimniecību
valstī?
– Klubu sistēma.
Klubu organizē, lai nodarbotos ar vienu konkrētu sporta veidu. Ja valsts vairs
nespēs piedalīties sporta skolu finansēšanā, iedzīvotājiem vietējo sporta
politiku vajadzēs ņemt savās rokās. Federācijas iespējams varēs piedalīties ne
tikai ar padomu, bet arī ar inventāru. Iespējams, pašvaldības teritorijā
parādīsies kādi agrāk nepazīstami sporta veidi, kuros arī iespējams gūt izcilus
panākumus. Latvieši šajā ziņā ir nadzīgi. Piemēram lai minam tikai kamaniņu
sportu, bobsleju un BMX.
Daži pārmet, ka
Latvijā tiekot kultivēti pārāk daudzi sporta veidi. Bet, kurš ir tiesīgs
noteikt, ka Jānis nedrīkst darīt to, kas viņu interesē, ka viņam obligāti
jātrenējas kādā vienā sporta spēlē? Reglamentētā sporta laikus jau esam
pārdzīvojuši. Dažiem pārāk īsa atmiņa, daudzi to periodu nemaz nav pieredzējuši
un neapjauš, kādu murgu šādas oficiāli noteiktas prioritātes spēj izraisīt.
– Esmu stiprs,
bet nabadzīgs lauku puika. Sporta skolu ar visu distanču slēpošanu, kurā
trenējos, taisa ciet. Tā vietā nolemts dibināt kalnu slēpošanas klubu. Tas
maniem vecākiem daudz par dārgu. Kur man tagad iet? Skaldīt malku?
– Pašvaldība nevar
atļauties ignorēt iedzīvotāju vēlmi. Viņi var iet uz domi un prasīt, kur mūsu
nodokļu maksātāju nauda? Mēs gribam, lai mūsu bērni nodarbotos ar savu iemīļoto
sporta veidu! Lai izdzīvotu un turklāt vēl darītu to, ko vēlamies, mums visiem
nāksies kļūt aktīvākiem.
– Galu galā
krīze un nabadzība jau nebūs mūžīga!
– Tagad dzīve mūs
spiež sakārtot sistēmu, kas labākos finansiālos apstākļos ļaus ātri uzņemt
apgriezienus.
– Jau trīs
nedēļas ir spēkā Lisabonas līgums, kas beidzot Eiropas Savienības līdzekļus
ļauj izmantot arī sporta programmu īstenošanai.
– Tas tieši
attiecas uz jaunatnes un bērnu sportu. Patlaban šo tik vārīgo mūsu posmu.
– Bet ne uz
augstu sasniegumu sportu?
– Tā ir nacionāla
vērtība, kuras vairošanai valstij līdzekļi jāatrod pašai. Protams, ja tā vēlas
redzēt čempionu uz visaugstākā pjedestāla.
– Tajā pašā
laikā arī lielo sportu joprojām lielā mērā balsta entuziasms. Daudzi nemaz
nezina, ka bieži lamātie federāciju prezidenti nav algotas amatpersonas, bet
pilda sabiedrisku pienākumu, bieži savam sporta veidam ziedojot arī personiskos
līdzekļus. Nu federācijām, ceru, ka labā nozīmē, patiesi vajadzēs
birokratizēties un vēl aktīvāk veidot sekmīgas sporta ierēdņu institūcijas.
– Nepilnos
divdesmit pastāvēšanas gados federācijas no formālām padomju laiku izkārtnes
organizācijām kļuvušas par visumā profesionālām iestādēm, kam tagad jāveic
nākamais kvalitātes lēciens.
– Tagad ir maz
naudas, bet radītas iespējas…
– Mūsu atbildība,
kā tās izmantot. Lai Jauno gadu sagaidot nav, kā tajā parunā – kā nabadzība pa
durvīm iekšā, tā mīlestība pa logu ārā. Nedrīkstam pieļaut naidu un
greizsirdību starp atsevišķu sporta veidu federācijām.
Dainis CAUNE
