Konstruktīvs vērienīgums
Pirms pieciem gadiem, kad Einars Fogelis piedalījās vietas izvēlē, kur būvēt Soču olimpisko bobsleja un kamaniņu trasi, viņu ar džipu pa takai līdzīgu ceļu ieveda kalnos, kur „bija tikai mežonīgs strauts un mežiem apaugušas nogāzes”. Būdams Starptautiskās Kamaniņu sporta federācijas (FIL) viceprezidents, kura kompetencē ir tehniskā attīstība, Einars Fogelis kopš tā laika regulāri seko trases tapšanai. Marta otrajā nedēļā notika Soču olimpiskās bobsleja un kamaniņu trases testēšana.
Šajā procesā no Latvijas kopā ar FIL viceprezidentu piedalījās arī starptautiskās federācijas Medicīnas komisijas locekle sporta ārste Zane Krūze. Trasi uz savas ādas iepazina Edgara Maskalāna bobsleja četrinieks, kā arī brāļi Andris un Juris Šici divnieku kamanās. Klāt bija viņu treneri Sandis Prūsis, Olafs Kļaviņš un Jānis Liepa. Diemžēl izvēles noteikumi nebija labvēlīgi nevienam mūsu skeletona pārstāvim.
„Pārsteidz vērienīgums,” kārtējo reizi ieraugot olimpiskos Sočus un trasi Krasnaja Poļanā, atzina Einars Fogelis. „Tajā pašā laikā jūtams, ka objekti būvēti ļoti pārdomāti, izmantojot iepriekšējo spēļu pieredzi. Pēdējos divos gados gan FIL, gan Starptautiskajai Bobsleja un skeletona federācijai bija ļoti konstruktīva sadarbība ar trases būvētājiem, un galarezultāts ir izdevies atzīstams.”
— Kā notika trases testēšana?
— Pakāpeniski un ilgi — piecas pilnas darbdienas. Testēja tikai pašu ledus reni, jo trases infrastruktūras objekti — pievedceļi, apgaismojums, apskaņošana, laika mērīšanas ierīces, starta māja — vēl nav pilnībā pabeigti. Tādējādi tā nebija trases homogolācija, un sertifikāts starptautisku sacensību rīkošanai vēl nav izsniegts. Šis process jāpabeidz līdz rudenim, lai novembrī varētu sākties oficiālās starptautiskās treniņnedēļas. Nākamsezon februārī Sočos plānots arī kamaniņu sporta Pasaules kausa izcīņas noslēdzošais posms. Par savu trofeju šajā mēnesī sacentīsies arī bobslejisti un skeletonisti.
Testēšana sākās ar braucieniem no trases vidusdaļas, sportistiem pakāpeniski paceļoties līdz savām īstajām starta vietām. Abas federācijas uzskatīja, ka trase jātestē ne tikai vadošajiem atlētiem, bet visu līmeņu braucējiem, juniorus ieskaitot. Kamaniņu sportu katrā disciplīnā pārstāvēja pieci dalībnieki, starp kuriem obligāti vajadzēja būt pa vienam no Pasaules kausa izcīņas ranga trim līmeņiem — ar labāko trijnieku sākot un divdesmitnieku beidzot. Starp eksaminētājiem bija arī abi FIL ievēlētie balsstiesīgie atlēti — amerikānis Kriss Madzers no Sporta komisijas un mūsu Andris Šics no Tehniskās komisijas.
Bobsleja un skeletona federācija iepriekš noteica sacensības un vietas, kuru ieguvējiem būs tiesības pirmajiem iemēģināt Soču ledu. Tā ar savu astoto rezultātu Eiropas čempionātā testētāju rindās nokļuva Edgara Maskalāna četrinieks.
Katru dienu pēc braucieniem notika sapulces, kurās sportistu viedokļus uzklausīja spēļu organizācijas komitejas, starptautisko federāciju un būvniecības uzņēmumu pārstāvji, kā arī treneri. Klāt bija arī trases autors — pieredzējušais vācu speciālists Udo Gurgels, kas projektējis daudzas trases, mūsējo Siguldā un olimpisko Vistlerā ieskaitot.
— Kādi bija sportistu iebildumi?
— Būtisku iebildumu nebija. Tikai dažas tehniskas nianses, ko jau ievērojām, trasi pieņemot vēl pirms braukšanas. Dažviet jāpagarina vai jāpaaugstina apmales, jānoapaļo otrās, trešās un ceturtās virāžas ieeju stūri, lai vēl vairāk novērstu negadījumu riskus.
Sportisti trasi novērtēja kā drošu, ātru un interesantu. To nav grūti izbraukt, bet tajā ir vairākas vietas, kurās ātrumu var gan palielināt, gan viegli pazaudēt, ārēji pat nepieļaujot lielas kļūdas.
Interesanti trīs elementi, kuros trasē ir kāpumi. Piemēram, četrpadsmitās virāžas izejā vieninieka kamanām ātrums bija 130 km/h, nākamās ieejā, kas ir mazliet pret kalnu, par 10 km mazāks, bet izejā jau atkal 130 km/h. Tā ir viena no vietām, kurā var gan iegūt, gan zaudēt.
Trase bija ļoti labi sagatavota. Par to gādāja starptautiski atzītu speciālistu brigāde, kuru vadīja viens no labākajiem ledus meistariem pasaulē — Mendes kungs no Altenbergas. Tiesa, arī betonā profili ir izbūvēti ļoti pareizi, jo celtniecības gaitā abu federāciju trašu komisiju speciālisti burtiski ik pēc divām nedēļām ieradās Sočos pārraudzīt darbu gaitu.
Bobslejisti un skeletonisti iztika bez kritieniem. Nedēļas laikā vienīgo šāda mēroga kļūmi piedzīvoja krievu kamaniņu ekipāža.
— Testu laikā nekādas sacensības nenotika?
— Nē. Paši sportisti droši vien rezultātiem sekoja. Kamaniņu divniekiem ātrākie bija divkārtējie olimpiskie čempioni austriešu brāļi Lingeri un mūsu Andris un Juris Šici. Atsevišķos braucienos viņi mainījās lomām. Bet gūt labāko rezultātu nebija šā pasākuma mērķis. Uzdevums bija pārbaudīt trases izbraukšanu pa iespējami dažādām trajektorijām.
— Un maksimālie ātrumi trasē?
— Tos mēs fiksējām provizoriski — ar pārnēsājama fotoradara palīdzību. Lielāko ātrumu sasniedza Alberts Demčenko — 132 km/h. Salīdzinājumam Vistlerā no vīriešu starta tika pārsniegti 150 km/h. Droši vien arī Sočos ātrumi palielināsies. Iespējams, jau tagad, kad tur notiek Krievijas čempionāts, rekordi tiek laboti. Bet katrā ziņā Sočos ātrums neliekas bīstams.
Man un dakterei Zanei Krūzei bija uzticēts pārbaudīt arī glābšanas dienestu gatavību sniegt palīdzību. Tika imitēts negadījums trasē, mēs testējām, kā notiks cietušā glābšana. No negadījuma brīža līdz neveiksminieka ievešanai jaunbūvētās Krasnaja Poļana slimnīcas operāciju zālē, kas apgādāta ar vismodernāko aparatūru, pagāja septiņpadsmit minūtes. Turklāt neizmantojot helikopteru, jo tiem Krievijā ļauts lidot tikai labas redzamības apstākļos. Testu laikā trīs dienas valdīja pamatīgs sniegputenis. Glābšana tika veikta profesionāli, tikai ar dažām sīkām nepilnībām, kuras nākamajās dienās speciālās treniņnodarbībās tika novērstas. Ļoti ceru, ka nevienam šī labi sagatavotā dienesta palīdzība nebūs vajadzīga.
— Kā trasi novērtēja tās autors Udo Gurgels?
— Atbildot uz šādu jautājumu, viņš sev pats paklapēja pa plecu.
— Mums Sočos darbojas savs slepenais aģents!
— Kāpēc slepenais?! Pazīstamā bobslejista un trenera, aizsaulē aizgājušā Riharda Kotāna, dēls Normunds pilnīgi oficiāli strādā Soču Olimpisko spēļu organizācijas komitejā kā bobsleja sacensību menedžeris. Par viņu dzirdētas tikai vislabākās atsauksmes. Normunds pats sēdējis bobsleja kamanās, ir zinošs, enerģisks un nebaidās uzņemties atbildību. Protams, ceru, ka mums būs kāds morāls atspaids, jo īpaši saistībā ar Krievijas specifiku — transporta īri, muitas procedūrām un tamlīdzīgiem procesiem.
— Bija iespēja apskatīt arī pārējos olimpiskos objektus?
— Lielākoties tie joprojām ir slēgti būvlaukumi, kuros turpinās darbi, kas daudzviet jau tuvojas finišam. Pavisam ir trīs olimpiskie ciemati. Viens — tā dēvētajā Piekrastes pudurī jeb Olimpiskajā parkā blakus lidostai, kur apmetīsies visi tie, kuri cīnās ar slidām zem jumta. Divi atrodas kalnos — Krasnaja Poļana. Viens distanču slēpotājiem un biatlonistiem, otrs — kamaniņu braucējiem, skeletonistiem, bobslejistiem un kalnu slēpotājiem.
No lidostas un Olimpiskā parka līdz Krasnaja Poļana ir aptuveni 40 kilometru. Uz turieni ved jaunbūvēta automaģistrāle, vasarā ekspluatācijā tiks nodota viensliedes dzelzceļa līnija. Organizatori sola, ka ceļā starp leju un augšu būs jāpavada ne vairāk par 25 minūtēm. Tādā veidā pārvietošanās starp abiem lielākajiem spēļu objektu puduriem — piekrastes un kalnu — būs operatīvāka nekā Vankūverā vai Turīnā.
Top ļoti iespaidīgs biatlona komplekss, kalnu slēpošanas centrā Rosa Khutor, kas atrodas blakus bobsleja un kamaniņu trasei, kurai dots mūsu sporta veidam labvēlīgs nosaukumsSanki, notika Eiropas kausa izcīņas sacensības frīstailā, nobrauciena trasi Pasaules kausa izcīņas posmā jau iemēģinājis arī mūsu Roberts Rode. Kalnu slēpošanas centrs ir viens no tiem objektiem, kur arī visa infrastruktūra jau savesta kārtībā. Ir gan tribīnes skatītājiem, gan kabīnes TV komentētājiem. Sportisti notestējuši arī tramplīnus.
— Kādi marta sākumā bija laikapstākļi Sočos, kas vairāk asociējas ar vasaras kūrortu?
— Pie jūras no plus trim līdz mīnus trim grādiem. Arī pašos Sočos dažas dienas bija sniegs. Kalnos sniga ļoti stipri. Dažas dienas rīta agrumā bobsleja un kamaniņu trasē bija pat mīnus desmit. Vietējie gan atzina, ka šie martam neesot tipiski laikapstākļi. Katram gadījumam visas slēpošanas trases ir aprīkotas ar mākslīgā sniega ražošanas sistēmām.
— Līdz spēlēm Soču trases pieejamība būs ierobežota. Pēc tam tā varēs darboties brīvi un ar pilnu jaudu. Kā tā ietekmēs mūsu Siguldas trases likteni?
— Tas lielā mērā būs atkarīgs no tā, kā turpināsies mūsu valdības līmenī iniciētā projekta virzība. Skaidrs, ka trasei, kura uzbūvēta 1986. gadā, nepieciešama rekonstrukcija. Ja šo mājasdarbu izpildīsim, tad turpināsim būt konkurētspējīgi apmeklētības tirgū. Ja ne, tad jautājuma zīme var pārvērsties arī par pēdējo punktu.
Sportā viss iet uz priekšu, attīstās. Tiek paaugstinātas drošības prasības, jo inventārs kļūst ātrāks. Pagājušajā gadsimtā būvētajām trasēm jāmainās kaut vai tāpēc vien, lai saglabātu šo balansu.
Pēc Olimpiskās komitejas un Siguldas domes iniciatīvas pērn tika izstrādāts skiču projekts apjumtam 110 m vieglatlētikas celiņam un atlētikas zālei, lai mēs Siguldas trasi, komercvalodā runājot, varētu pārdot ne tikai trīs, bet astoņus mēnešus gadā. Lai vasarās Siguldā varētu braukt ne tikai ar skrituļkamanām, bet veikt arī pārējo fiziskās sagatavošanas darbu.
Mūsu mērķis ir Siguldā izveidot daudz nopietnāku ziemas sporta veidu attīstības centru, kurā varētu selekcionēt talantīgus jauniešus no visas valsts, nodrošinot viņiem mācību procesu un dzīvošanu. Ne tikai renes sporta veidos. Pateicoties Eiropas fondu atbalstam, jau oktobrī Sigulda Laurenčos gatavojas atklāt mākslīgi saldējamu distanču slēpošanas trasi. Kalnu slēpotāji jau pierādījuši, ka arī Sigulda izmantojama viņu treniņiem. Un ne tikai bērnu vecumā. Ir ļoti labas perspektīvas frīstaila attīstībai. Turpat netālu ir Cēsis ar olimpisko biatlona centru Priekuļos.
Sigulda ir pusceļā starp austrumiem un rietumiem. Arī ziemeļos neesam pārāk tālu, bet ledu varam piedāvāt vieni no pirmajiem. Ja vēl tam klāt nāks distanču slēpošanas sniegs… Jāspēj noturēt un izmantot tās priekšrocības, kas mums ir.
STRESA BŪS MAZĀK
Sandis Prūsis,
Latvijas bobsleja izlases galvenais treneris:
Normāla trase. Nekā pārāk sarežģīta un bīstama. Bet ar savām viltībām. Mums, protams, būtu izdevīgāks garāks un plakanāks starta posms. Bet tas ir diezgan īss un stāvs, tātad ekipāžām ar ātriem stūmējiem sevišķu priekšrocību nebūs. Tā īsti trasi varēs novērtēt nākamgad, kad Pasaules kausa posmā tajā startēs visi dūži. Maskalānam sākumā esot bijis mazliet garlaicīgi, stūmējiem paticis — maigi, nekur nedauza, nelauž. Stresa būs mazāk nekā Vistlerā.
INTERESANTI UN SPORTISKI
Andris Šics,
olimpiskais vicečempions:
Ātra un aizraujoša trase. Turklāt nešķiet bīstama. Tomēr tā īsti to varēs novērtēt tikai nākamgad Pasaules kausa izcīņas posmā, kad startēs visi, arī vājāk sagatavotie sportisti. Lai gan federācija plānoja citādi, trasi tomēr galvenokārt testēja Top 10 braucēji. Mēs it kā pārstāvējām švako galu, bet tajā nokļuvām tāpēc, ka piedalījāmies tikai dažos PK posmos. Reāli trasi testēja divkārtējie olimpiskie čempioni austrieši, mēs — olimpiskie vicečempioni un brāļi Broži no Čehijas, kas regulāri iekļūst labāko desmitniekā. Titulēta pārstāvniecība bija arī vieniniekos.
