Lietišķā miera precizitātē
Treneru un skolotāju algas, iespējamais papildfinansējums no totalizatoru peļņas, Murjāņu sporta ģimnāzijas un valsts īpašumā esošo nacionālo sporta bāzu nākotne, ES struktūrfondu nauda sportam… Par šīm un vēl citām tēmām Sports intervē izglītības un zinātnes ministru Rolandu Broku.
— Sāksim ar satraucošāko. Vai gaidāmā valsts budžeta konsolidācija ietekmēs arī sportam atvēlēto naudu, kas pēc Māra Štromberga olimpiskā zelta 2008. gadā Pekinā samazinājusies vairāk nekā uz pusi?
— Visas mūsu ministrijas nozares kopumā jau ir konsolidētas ļoti lielos apmēros. Divos gados esam zaudējuši vairāk nekā 260 miljonus latu jeb aptuveni 40 procentus. Sporta nozarē — vēl vairāk, pēc mūsu aprēķiniem, 65 procentus. Sporta budžets ir ļoti nokonsolidēts. 2011. gada budžets pēc apjoma gan ir gandrīz tāds pats kā iepriekšējais. Arī septembra grozījumos sportam nekādi samazinājumi nav plānoti. Pirmās sarunas par nākamā gada budžetu valdībā paredzēts uzsākt augustā. Pagaidām nav iezīmēti konkrēti konsolidācijas virzieni.
Protams, 2012. gada budžeta izveide vistiešākā veidā saistīta ar tautas balsojuma rezultātiem par Saeimas atlaišanu. Ja tā rezultāts būs pozitīvs, budžetu jau apstiprinās 11. Saeima, kurai savukārt šo dokumentu prezentēs jaunizveidotā valdība.
— Skolotāju algas esat pasludinājis par neaizskaramām. Kā ar treneriem sporta skolās?
— Mūsu prioritāte ir bijusi sporta skolu treneru algas. Tās esam sargājuši un sargāsim arī turpmāk. Treneris profesionālās ievirzes sporta izglītības iestādē, kāds ir oficiālais sporta skolas nosaukums, arī ir pedagogs un iekļauts vienotajā pedagogu darba samaksas sistēmā. 255 lati par vienu likmi tiek maksāti gan skolotājam, gan trenerim.
Iepriecina, ka šogad sporta skolu audzēkņu skaits ir palielinājies. Patlaban 44 pašvaldību 65 sporta skolās 37 sporta veidos trenējas vairāk nekā 27 000 bērnu un jauniešu.
— Vai pārredzamā nākotnē ir perspektīva saņemt lielāku samaksu par vienu likmi, lai speciālistiem iztikas nodrošināšanai nenāktos strādāt divās trijās vietās?
— Mēs virzāmies uz pedagogu algu paaugstināšanu, bet tā ir saistīta ar valsts budžetu un finansiālo situāciju kopumā. 2012. gada budžets vēl tiks konsolidēts. Šādā brīdī mums ir svarīgi, lai skolotāju un sporta skolu treneru algas netiktu samazinātas. Pēc tam varēsim sākt cīnīties arī par to paaugstināšanu.
Skolotājus un trenerus sporta skolās finansiāli var atbalstīt to dibinātājas — pašvaldības. Šāda iespēja tiek izmantota Rīgā, Daugavpilī, Liepājā, Bauskā un vēl citās vietās.
— Finanšu krīzes situācijā Motosporta federācija kopā ar Baltijas Kausa fondu un motocentru Zelta Zirgs uzņemas Ķegumā rīkot prestižo 2014. gada Nāciju kausa izcīņu motokrosā, savukārt basketbolisti — šogad pasaules U-19 čempionātu. Šie abi pasākumi valstij izmaksās vairāk nekā pusmiljonu. Par šo naudu paši varētu braukt uz pasaules čempionātiem kaut vai Austrālijā un vēl vismaz pāris gadu cītīgi trenēties. Vai nebija prātīgāk šo pasākumu rīkošanu atlikt, līdz mums atsākas bagātāki laiki?
— Tā vērtēt nebūtu īsti korekti. Šādi pasākumi ne tikai starptautiski reklamē valsti un pozitīvi ietekmē attiecīgo sporta veidu attīstību Latvijā, bet sniedz arī finansiālu ieguvumu, kas ne vienmēr uzreiz ir tiešā veidā redzams. Motokrosā Latvijas Grand Prix izcīņa MX1 klasē Ķegumā notiks jau trešo gadu pēc kārtas. Rīkotāju analīze liecina, ka pērn tā dalībnieki un ārvalstu viesi par Latvijā izmantotiem pakalpojumiem — viesnīcām, degvielu, pārtiku, izklaidi, suvenīriem utt. — iztērējuši vairāk nekā trīs miljonus eiro, no kuriem valsts PVN veidā ieguvusi vairāk nekā pusmiljonu. Savukārt par licenci valsts samaksājusi 292 000 eiro. Tātad ir finansiāls ieguvums, turklāt vēl tiek veicināta uzņēmējdarbība.
Cits stāsts ir par pašreizējo šādu pasākumu finansēšanas mehānismu. Mūsu sporta veidu federācijas par nodomu rīkot Eiropas vai pasaules mēroga sacensības informē Latvijas Nacionālo sporta padomi, bet tām vēl jāsagaida attiecīgās starptautiskās federācijas piekrišana, kas bieži vien tiek dota tad, kad nākamā gada valsts budžets jau ir sastādīts. Tāpēc nākas lūgt finansējumu no valsts pamatbudžeta apakšprogrammas Līdzekļi neparedzētiem gadījumiem, radot sporta draugos neizpratni — kas gan tur neparedzēts, ja par šo čempionātu jau iepriekš runāts gadiem ilgi!
Kopā ar sporta veidu federāciju un Latvijas Olimpiskās komitejas pārstāvjiem esam runājuši ar finanšu ministru, ka vajadzētu mainīt šo pieeju. Loģiskāk būtu, ka brīdī, kad Nacionālā sporta padome akceptē kādas federācijas nodomu rīkot tik liela mēroga pasākumu, tam nepieciešamo finansējuma apjomu jau plāno valsts budžetā kā ilgtermiņa saistības. Ja Latvija iegūst tiesības rīkot šo pasākumu, vairs nav nekādas finansiālas nervozēšanas. Ja ne, nauda paliek budžetā.
— Viens no jau pārbaudītiem sporta papildfinansējuma avotiem būtu azartspēļu nodoklis…
— Septiņas sporta spēļu federācijas un LOK ir iesniegušas priekšlikumu izveidot Sporta spēļu atbalsta fondu, piedāvājot atjaunot diskusiju par speciālo budžetu nacionālo izlašu komandu atbalstam no azartspēļu un izložu nodokļiem un nodevām. Līdzīgi — kā tas bija jau iepriekš. Bet tas ir jāskata visas valsts nodokļu sistēmas un budžeta iespēju kontekstā. Es personīgi esmu par šādu ideju.
Nākamajā konsolidācijas gadā diezin vai būs iespējams par šo jautājumu runāt, bet, ekonomiskajai situācijai uzlabojoties, 2013. gadā tas jau varētu aktualizēties.
Izvērtēšanai piedāvāti arī grozījumi likumā Par iedzīvotāju ienākumu nodokli, nosakot samazinātu nodokļa likmi 9 procentu apmērā sportistiem, kuru gada ienākumi nepārsniedz 12 000 latu. Tikpat lielu valsts sociālās apdrošināšanas likmi paredzot maksāt darba devējiem — klubiem. Tādā veidā mēs vairāk atturētu jauno talantu došanos peļņā uz ārzemēm, kur klubi galvenokārt ieinteresēti viņu esošo spēju maksimālā izmantošanā, nevis jaunu pilnveidošanā.
— Latvijas sports neko negūst no totalizatoru ieņēmumiem. Turklāt esam viena no retajām Eiropas valstīm, kur totalizatoru reklāma aizliegta ārpus spēļu norises vietām. Varbūt jāmaina šī situācija, vienlaikus apkarojot arī nelegālos tiešsaites totalizatorus?
— Šķiet, visā Eiropas Savienībā vēl tikai Polija ir tikpat puritāniska. Totalizatoru reklāma ir atļauta arī Lietuvā un Igaunijā. Mums nevajadzētu būt izņēmumam. Protams, nosakot attiecīgus ierobežojumus, lai šādas reklāmas būtu sociāli atbildīgas un no to ietekmes pasargātu nepilngadīgos. Visā Eiropā sports no totalizatoriem gūst ienākumus, kāpēc mums no tiem būtu jāatsakās? Ja citi, pateicoties sportam, pelna, tad daļa šīs pelņas pienākas arī pašam sportam.
— Kas nepieciešams, lai situāciju mainītu?
— Jāizdara grozījumi Izložu un azartspēļu likumā. Sporta sabiedrības pārstāvji kopā ar Finanšu ministrijas nodokļu ekspertiem izveidojuši darba grupu, kurā izstrādā šos priekšlikumus virzīšanai tālāk valdībā un Saeimā.
Starp citu, pasaulē rit aktīva cīņa pret nelegālām derībām, sarunātām spēlēm un melno naudu totalizatoru biznesā. Šogad par šo tēmu augsta līmeņa apspriedes organizējusi gan Starptautiskā Olimpiskā komiteja, gan ES institūcijas.
— Cik tālu ir Eiropas Savienības Sporta programmas izstrāde, kuru bija paredzēts apstiprināt 2012. gadā?
— Diskusijās starp Eiropas Savienības dalībvalstīm konkrētā ideja par ES Sporta programmas izstrādi tomēr netika atbalstīta, bet tas nenozīmē, ka process beidzies. Maija beigās ES Izglītības, jaunatnes lietu, kultūras un sporta ministru padomē tika apstiprināts Eiropas Savienības sporta darba plāns 2011.—2014. gadam. Tajā ietvertas trīs prioritātes: sporta nozares integritāte, it īpaši cīņa pret dopingu un sacensību rezultātu sarunāšanu, kā arī labas pārvaldības veicināšana; sporta sociālās vērtības — it īpaši veselība, sociālā iekļaušanās sabiedrībā, izglītība un brīvprātīgais darbs; sporta ekonomiskie aspekti, it īpaši ilgtspējīgs finansējums tautas sportam un uz pierādījumiem balstītas sporta politikas veidošana. Vienlaikus paredzēts, ka atbilstoši situācijai šīs prioritātes var papildināties un mainīties.
— Sākot ar 2014. gadu, Latvija sportam varētu saņemt ES struktūrfondu naudu, kas mums līdz šim tiešā veidā pieejama nebija. Ko darām, lai šī finanšu plūsma būtu iespējami lielāka?
— Par konkrētām summām vēl runāt ir pāragri, šo finanšu apguve sāksies ne ātrāk par 2015. gadu, vēl tikai gaidāma šādu līdzekļu plānošana. Mūsu pienākums patlaban ir aktīvi strādāt attiecīgajās ES institūcijās, ko arī darām. Pagaidām Latvijas sports iegūst, izmantojot izglītībai un zinātnei atvēlētos ES struktūrfondu līdzekļus, kā arī attīstot dažādus pārrobežu projektus. Mūsu mērķis ir izmantot ES struktūrfondu līdzekļus, lai būtiski palielinātu to iedzīvotāju skaitu, kuri regulāri iesaistās sportiskās aktivitātēs, un 2020. gadā sasniegtu Eiropas vidējo līmeni. Patlaban Latvijā vismaz reizi nedēļā ar sportu nodarbojas 27 procenti iedzīvotāju, vidēji ES — 40 procenti.
— Jūsu devīze, runājot par augstāko izglītību — nauda seko kvalitātei! Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmija šogad svin savu deviņdesmitgadi. Kādu redzat šīs augstskolas nākotni? Klīda runas par LSPA pievienošanu kādai universitātei. Tās ir aktuālas?
— Jautājums par LSPA statusu aktualizējās pagājušajā gadā, kad tik tiešām tika izvērtēta iespēja akadēmiju pievienot Latvijas Universitātei. Tomēr Latvijas Rektoru padome un Augstākās izglītības padome atzina, ka LSPA jāsaglabā kā atsevišķa augstākās izglītības iestāde. Savā ziņā tā ir unikāla, jo ir vienīgā ar šādu specializāciju. Jau iepriekš apsveicu akadēmijas mācībspēkus, darbiniekus, studentus un absolventus jubilejā, novēlot augstskolai izaugsmi un spēju iedvesmot sasniegumiem.
— Sporta skolotāja izglītību var iegūt vēl vairākās valsts augstskolās. Vai tā nav dublēšanās?
— Maija sākumā uzsākts projekts, kura ietvaros divu gadu laikā par ES Sociālā fonda līdzekļiem tiks veikta detalizēta studiju programmu izvērtēšana visās Latvijas augstskolās. Tās mērķis — uzlabot augstākās izglītības kvalitāti, starptautisko konkurētspēju un veicināt studiju programmu atbilstību tautsaimniecības vajadzībām. Tā ir taisnība, ka vairākas augstskolas patlaban īsteno saturiski līdzīgas studiju programmas, nereti pat lekcijas lasa vieni un tie paši pasniedzēji. Ir saprotami, ja līdzīgas studiju programmas var apgūt Rīgā un Daugavpilī vai, teiksim, Liepājā. Bet, ja divas tādas tiek piedāvātas Rīgā, tad jāvērtē, kura ir labākā, un tā arī jāatstāj.
— Daudzu ausīs joprojām karsts jautājums, kas notiks ar Murjāņu sporta ģimnāziju?
— Varu nomierināt — nekāda plāna par Murjāņu sporta ģimnāzijas slēgšanu nav. Ir izveidota ģimnāzijas Konsultatīvā padome, kurā darbojas arī ieinteresēto sporta veidu federāciju pārstāvji un kas diskutē par turpmākās attīstības perspektīvām, par iespējamo finanšu piesaisti. Patlaban MSĢ pretendē uz 700 000 latu no ES līdzekļiem kopmītnes un mācību korpusa siltināšanai.
Starp citu, vairākas pašvaldības izrādījušas interesi par sporta internātu izveidi savos reģionos. Tās ir vietas, kurās uzbūvēti olimpiskie centri ar modernu sporta infrastruktūru. Pašvaldības ir gatavas nodrošināt izglītības procesu, lūdzot valsts atbalstu daļējai treneru algu un sportistu uzturēšanās izmaksu segšanai. Sarunas turpinās.
— Regulāri tiekaties ar saviem Baltijas valstu kolēģiem. Ko labu varam mācīties no Igaunijas, no Lietuvas?
— Diemžēl ar kaimiņvalstu izglītības ministriem mums saruna par sportu nesanāk, jo Igaunijā sportu pārvalda Kultūras ministrija, Lietuvā — Iekšlietu ministrija. Igaunijā sports ir triju ministrijas darbinieku pārziņā, Lietuvā — aptuveni trīsdesmit. Mūsu ministrijas Sporta departamentā patlaban strādā seši speciālisti. Vēl pirms gadiem pieciem Latvijas sporta administrēšanā bija iesaistīti 42 darbinieki. Cenšamies strādāt maksimāli optimizētā režīmā. Mūsu ideja — mazāk līdzekļu administrācijai, vairāk — sportistiem. Pērn tika pabeigta valsts sporta struktūras reorganizācija, pēc kuras no 14 ministrijas padotības iestādēm palikušas tikai divas — Murjāņu sporta ģimnāzija un valsts aģentūra Latvijas Sporta muzejs.
— Izglītības un zinātnes ministrija joprojām pārvalda vairākas nacionālās sporta bāzes — ar Siguldas Bobsleja un kamaniņu trasi un Daugavas stadionu sākot…
— Juridiski ministrija nepārvalda nevienu nacionālo sporta bāzi. Šī funkcija ir uzticēta kapitālsabiedrībām, kurās valsts kapitāla daļu turētāja ir Izglītības un zinātnes ministrija. Bet, protams, valstij nevajadzētu būt ne stadionu, ne tenisa kortu īpašniecei. Ministrijas uzdevums ir izstrādāt sporta pārvaldes politikas dokumentus, nevis labot ūdens krānus un maksāt elektrības rēķinus.
Tuvākajā laikā jāpilnveido valsts īpašumā esošo nacionālo sporta bāzu pārvaldība, tajā iesaistot pašvaldības un attiecīgo sporta veidu sabiedriskās organizācijas, vienlaikus saglabājot arī valsts dotācijas daļu, jo šīs bāzes nepieciešamas visam Latvijas sportam. Siguldas un Jūrmalas pašvaldības ir izteikušas gatavību iesaistīties savās teritorijās esošo bāzu attīstībā. Diemžēl negatīva nostāja ir Rīgai. Nevalstiskās organizācijas ir aktīvākas. Latvijas Olimpiskā komiteja jau ir iesaistīta sporta centra Mežaparks un tenisa centra Lielupe pārvaldīšanā. LOK ir ieinteresēta arī Siguldas Bobsleja un kamaniņu trases nākotnē.
— Sadarbība ar nevalstiskām sporta organizācijām ir pietiekami kvalitatīva?
— Domāju, ka jā. Mēs tiekamies regulāri un risinām aktuālos jautājumus. Citādi nemaz nevar būt, jo valsts 85 atzītajām sporta veidu federācijām deleģējusi tiesības vadīt savu sporta veidu attīstību. Veiksmīga un ilgtspējīga sadarbība mums ir gan ar Latvijas Olimpisko komiteju, gan ar Latvijas Sporta federāciju padomi, gan Latvijas Pašvaldību savienību un Latvijas Paralimpisko komiteju. Starp citu, gandrīz 70 procenti valsts sporta budžeta ir uzticēti nevalstiskajām organizācijām. Būdams arī Latvijas Nacionālās sporta padomes priekšsēdētājs, valsts un nevalstisko organizāciju sadarbību varu vērtēt tikai atzinīgi. Visi svarīgie jautājumi tiek izdiskutēti kopā ar sociālajiem partneriem.
— Kā vērtējat SOK prezidenta Žaka Roges pavasara vizīti Latvijā? Kāds ir tās sausais atlikums?
— Šī vizīte bija arī kā atzinība Latvijas sportam un tiem cilvēkiem, kas tajā strādā. Turklāt tā nebija tikai pieklājības vizīte. Žaks Roge iepazinās ar mūsu sporta struktūru, Siguldā viņš izvērtēja Pasaules kausa izcīņas finālposma norisi kamaniņu sportā, lai pieņemtu lēmumu par programmas paplašināšanu nākamajās ziemas olimpiskajās spēlēs. Rīga trīs dienas bija starptautiskās olimpiskās kustības uzmanības centrā. Tādi notikumi nepaliek bez pēdām.
— Vai ministrija tupinās atbalstīt mūsu lielākos sporta kompleksos pasākumus — Latvijas jaunatnes olimpiādes un Latvijas olimpiādes?
— Protams. Tikai šā atbalsta finansiālais apjoms saistīts ar valsts budžeta iespējām.
— Cik medaļu vērtu prognozējat Latvijas komandas startu Londonas olimpiskajās spēlēs?
— To vaicājiet LOK prezidentam Aldonam Vrubļevska kungam. Līdzekļi, lai gatavotos spēlēm, ir iedalīti. Ceru, ka vismaz reizi Latvijas himna Londonā skanēs.
Dainis CAUNE
Rolands BROKS
Latvijas Republikas izglītības un zinātnes ministrs
Dzimis: 1969. gada 18. maijā Rīgā
Izglītība: A. Barbisa Rīgas 11. vidusskola (Rīgas Franču licejs), LU Juridiskā fakultāte, stažējies Francijas advokātu birojos starptautisko komerctiesību un apdrošināšanas tiesību jomā, ieguvis Valsts administrācijas skolas sertifikātu Stratēģijas vadīšana
Darba gaitas: advokāts Rīgas 3. juridiskajā konsultācijā (1992.—1994.), zvērināts advokāts (kopš 1994. gada zvērinātu advokātu birojā Broks&Partneri, 2008. gadā savu darbību apturējis), Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras konsultatīvās padomes loceklis (2004.—2007.), labklājības ministra padomnieks juridiskajos jautājumos (2002.—2007.), izglītības un zinātnes ministres padomnieks juridiskajos jautājumos (2006.—2007.), IzM parlamentārais sekretārs (2007.—2010.), kopš 2010. gada 3. novembra izglītības un zinātnes ministrs
Sportā: trenējas lietišķajā šaušanā, startējis Latvijas čempionātos
Ģimenes stāvoklis: precējies, divu bērnu tēvs
Vaļasprieks: literatūra, vēsture, medības
