LOK prezidents – Jānis Vrubļevskis!

Latvijas
Olimpiskās komitejas prezidents Aldons Vrubļevskis, jūnija sākumā nosvinējis
50. dzimšanas dienu, svētdien saņems savu 51. ozollapu vainagu kā Jānis.
"Vienmēr Līgo svētkos esmu teicis, ka mans otrais vārds ir Jānis, bet
neviens nezin kāpēc tam nav ticējis, izņemot vecākus, kas man katru gadu dāvina
ozollapu vainagu," noslēpumu atklāj Vrubļevska kungs. "Mātes tēvs
Jānis Janbergs, latvju streļķis no Ļaudonas, bija uzstājis, ka puikam jābūt
Jānim, bet mātei jau bija iepaticies Aldons. Lai visi būtu mierā, 1957. gada
jūnijā izsniegtajā dzimšanas apliecībā izdevies panākt, ka tiek ierakstīti abi
vārdi."

Pirmais tomēr
minēts Aldons, kas tad arī tālāk visur figurējis. "Sešpadsmit gadu vecumā
saņemot pasi, man lika izvēlēties tikai vienu no abiem vārdiem," turpina
LOK prezidents. "Kā Aldons jau biju visiem zināms, un tā Jānis aizgāja
pagrīdē. Latvijas Republikas pasē atkal varēju ierakstīt abus vārdus, bet
atteicos, jo tad nāktos mainīt ļoti daudzus manas identifikācijas
dokumentus."

Jāņi jaunībā
Vrubļevska kungam asociējas ar legālu iespēju naktī neiet gulēt. 1974. gadā gan
šī nakts bijusi visai īsa. Smiltenē notikusi republikas skolēnu spartakiāde
riteņbraukšanā un tieši Jāņu dienā nācies startēt 25 km distancē ar individuālo
startu. Dienu iepriekš Aldons Jānis kopā ar otru smiltenieti Gati Vanagu
atgriezies no Vissavienības izlases treniņnometnes. "Trīs diennaktis bijām
nokratījušies vilcienā," atceras Vrubļevskis. "Līgo vakarā aizgājām
uz balli Smiltenes Jāņkalnā, ap vienpadsmitiem devāmies gulēt un otrā rītā
Gatis, kurš ir gadu par mani vecāks, finišēja pirmais, es – otrais."

Smiltenes
krāsas. Esmu dzimis 1957.
gada 2. jūnijā Zaļeniekos, bet jau pēc nepilna pusgada vecāki mainīja
darbavietu, un mēs pārcēlāmies uz Smilteni, ko uzskatu par savu dzimteni. Foto
uzņemts Smiltenes lauksaimniecības tehnikuma pagalmā. Šajā mācību iestādē mana
māte Ausma un tēvs Valdis, oficiāli gan Vladimirs, abi – Lauksaimniecīnas
akadēmijas absolventi, strādāja par pasniedzējiem. Manu roku savējā droši tur
mazliet vecākā māsa Valda.

Bietes un
klarnete. Ar tehnikuma
audzēkņiem dzīvoju kā vienā ģimenē. Maziņš būdams, līdzi gāju zirgus kopt,
bietes ravēt. Bet šie darbi nenomāca. Laiks bija arī jautrs un ļoti sportisks.
Piemēram, mani piecu gadu vecumā slēpot iemācīja Jānis Zupa, vēlākais
biatlonistu izlases treneris. Mans pārmaiņus divsolis bija tik izkopts, ka
pasniedzējs Zupa lika man to demonstrēt fizkultūras stundā tehnikuma
audzēkņiem.

Bet arī kultūras
dzīve bija intensīva. Mūzikas skolā sākumā spēlēju trompeti, bet tad man
nepareizi saauga zobi, nevarēju munštukā kā nākas iepūst, un pārkvalificējos uz
klarneti. Es saprotu mūziku. Jutos laimīgs, klausoties to La Scala Milānā
vai Vīnes operā.

Smiltenes F1.
Tehnikuma teritorijai cauri
vijās Smiltenes kausa izcīņas distance riteņbraukšanā, mans radinieks Elmārs
Morziks šo balvu ieguva pat divas reizes. Vai smiltenietim vēl varēja būt kāds
cits sporta veids? Turklāt ar velosipēdu tolaik varēja pazīmēties arī meiteņu
acīs. Par Harley Dawidson tolaik neviens neko nezināja. Riteņbraukšanā
gan es nonācu tikai tāpēc, ka pēc Fizkultūras institūta beigšanas Smiltenes 2.
astoņgadīgajā skolā par skolotāju atgriezās strādāt Jānis Siliņš.

Sporta seja. 1971. gadā pēc pārtraukuma, kurā laikā man bija jābeidz mūzikas
skola, atgriezos riteņbraukšanā un 16. jūnijā pirmajā startā Madonā 10 km ar
atsevišķo startu finišēju pirmais pēc 16 minūtēm un 11 sekundēm. Šo rezultātu
atceros joprojām. Varbūt tāpēc, ka pēc tam sportā viss aizgāja uz augšu. Tajā
pašā vasarā kļuvām par skolēnu spartakiādes laureātiem, vēlāk kļuvu par
Latvijas jauniešu un junioru izlases dalībnieku.

Sportā mans vārds tika minēts bieži, bet uz vāka
laikam esmu nokļuvis tikai vienreiz. Tās bija Rīgas meistarsacīkstes trekā,
kurās acīmredzot uzvarēju. No Smiltenes mēs regulāri braucām uz treniņiem Mars
trekā Rīgā. Man ilgu laiku piederēja Latvijas jauniešu rekords 1 km hītā.

Montinbaiki vēl
nav konstruēti. Universitātē
studēju jurisprudenci un joprojām cīnījos pret konkurentiem ar divriteni. Kārtējais
rudens kross. Mēle pār plecu…

BMX dzimšana un
atgriešanās riteņbraukšanā.
Atkal pateicoties Jānim Siliņam, kurš mani kā juristu pierunāja padomāt, vai
nevarētu pilnveidot mūsu federācijas statūtus, lai mēs kā patstāvīga komanda
varētu aizbraukt vismaz uz kādu Austrumbloka valsti. Ap to laiku Siliņš kādā
žurnālā jau bija uzzinājis, ka Eiropā kopš septiņdesmito gadu beigām eksistē
amerikāņu radītais BMX.  Šī sporta veida
federācija Latvijas PSR šķiet tika reģistrēta kā pirmā patstāvīga, no PSRS
centrālās varas neatkarīga sabiedriska organizācija.

Šis attēls uzņemts
1989. gada maijā, kad mēs pirmo reizi Holandē ieradāmies ar Latvijas karogu un
dažiem puikām, kuriem bija paštaisīti BMX velosipēdi, kas rietumniekos
izraisīja pilnīgu šoku. No kreisās: Latvijas BMX tēvs gandrīz tā radīšanas
brīdī Jānis Siliņš, olimpiskais čempions džudo Antons Gēsings, arī SOK
loceklis, BMX atbalstītājs, Dzintars Sniedze no Cēsīm, Latvijas BMX federācijas
prezidents Aldons Vrubļevskis un Gerits Dūss, kurš BMX ieviesa Eiropā.

Ivo pie karoga. 1990. gads Slaghārenā Holandē, kas tolaik bija
BMX Eiropas centrs. Eiropas čempionāta posma sacensībās jau piedalās ne tikai
tie, kam ir velosipēdi, bet labākie katra kluba pārstāvji. Karogu tur Ivo
Lakučs, valsts uzraksta plāksnīti – Gundars Osis.

Džemperīšu
laiks. Sarīkojumā Sporta
laureāts Sporta pilī. 1988. gada decembris, LOK ir atjaunots, Vilnis
Baltiņš – prezidents, es – ģenerālsekretārs. Mums nebija nekādu šaubu, ka
rīkojamies pareizi. Vilnis teica, pietiks, ja ar savu darbību kaut vai būsim
atgādinājuši, ka esam!

Lietišķība. LOK tiesības atjaunotas SOK. 1991. gada
oktobris, pēc LOK Izpildkomitejas sēdes, kurā lemts, kā braukt uz Albērvilas
olimpiskajām spēlēm. No kreisās: Jānis Kupčs, Dainis Caune, Valdis Kleinbergs,
Aldons Vrubļevskis, Ilmārs Janovs, Jānis Ķipurs, Uļjana Semjonova, Daina
Šveica, Jānis Iluss, Vilnis Baltiņš, Jānis Ķuzulis, Jevgeņijs Kisiels un Arnis
Lagzdiņš.

Gandarījums. 1991. gada 18. septembrī SOK Izpilkomitejas
sēde Berlīnē tika atzītas Latvijas olimpiskās tiesības. Tādējādi SOK netieši
atzina arī, ka Latvija bijusi okupēta. SOK prezidents Huans Antonio Samarančs
beidzot ierauga LOK karogu, ko viņam pasniedz Arnis Lagzdiņš, Vilnis Baltiņš un
Aldons Vrubļevskis.

Spožākās emocijas. 1992. gada 8. februāris,
Albērvila. Mēs patiešām atgriežamies. Latvijā šūtos mēteļos, austās šallēs un
taisītās hūtēs, tādi paši kā 1936. gadā aizgājām… LOK ģenerālsekretārs Aldons
Vrubļevskis, LOK prezidents Vilnis Baltiņš un karognesējs olimpiskais čempions
Jānis Ķipurs.

Priecīga nopūta. Atlantas spēļu priekšpēdējā diena, airētājs
Ivans Klementjevs beidzot izcīnījis pirmo un vienīgo medaļu Latvijai.

Uļai 50! Daudzi jau aizmirsuši, Ka Uļjana Semjonova
bija viena no pirmajām LOK viceprezidentēm. Pateicoties viņai, tapis Olimpiešu
sociālais fonds.

No sava riteņa
neizbēgsi. Kopš notiek
Vienības braucieni, Aldons Vrubļevskis atkal ir sedlos. Ar šosejnieku gan man
labāk patīk braukt, tikai vietu, kur to darīt, kļūst arvien mazāk.

Paldies. Vecāki savas kāzas svinēja kopmītņu istabiņā,
viņu zelta kāzas kopā māsu Valdu sarīkojām lukss apartamentos.

Mazie uzvarēs! SOK prezidents, beļģu ķirurgs Žaks Roge, kas
redzams kopā ar mani un LOK ģenerālsekretāru Eināru Fogeli, labi saprot mazo
nāciju problēmas. Tiesa, pēc diviem gadiem notiks vēlēšanas.

Pirmā prezidenta
medaļa. Ar valsts prezidenti
Vairu Vīķi-Freibergu paceļam kausus par Mārtiņa Rubeņa bronzu. Tā ir mana pirmā
medaļa, ko sagaidu kā LOK prezidents.

Čempionu
čempions. Džekpots – mūsu
slavenākais suns, no Holandes atvests basets, kurš divreiz kļuvis par suņu
čempionu čempionu. Ja viņu uzrunā par čempionu, murrā kā kaķis. Te redzams kopā
ar savu mākslinieces Dinas Dubiņas veidoto portretu.

50.
jubileja.  Manas ģimenes vīrieši: dēli Uldis, Raitis,
mazdēls Kārlis un es.