Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā

Nāk inženieru laiks

Ar tukšu vēderu
dižs sportotājs nebūsi, un tuksnesī stadions arī nevienam nav vajadzīgs.
Zemgales olimpiskā centra uzbūvēšana nebūt nav vienīgais Jelgavas panākums.

 

 

Jau trešo sasaukumu
pēc kārtas Jelgavas pilsētas domes priekšsēdētājs ir Andris Rāviņš, ar
kuru Sports sarunu tomēr nesāk par sportu.

– Vasaras beigās
Jelgavā bezdarba līmenis bija trešais zemākais Latvijā – 11,4 procenti, par
gandrīz pieciem procentiem mazāks nekā vidēji valstī. Kā jūs to panākat?

– Tas ir vairāku
faktoru kopums. Pirms krīzes bezdarba līmenis bija 3,5 procenti. Faktiski tas
nozīmēja, ka jau sācies darbaroku trūkums. Mūsu galvenais uzstādījums un
uzdevums bija – atjaunot pilsētā ražošanu. Šajā virzienā strādājam ļoti
mērķtiecīgi. Sagatavojām infrastruktūru rūpnīcu celtniecībai. Ienāca vāciešu AKG
kompānija, kurai ir 12 rūpnīcas pasaulē un viena no tām Jelgavā, kas ražo
radiatorus, ar ekskluzīviem Porsche modeļiem sākot un kravas mašīnām
beidzot. Viņus ieinteresēja mūsu programma Mašīnbūve, kurai pakļauta arī
izglītība. Piemēram, pieaugušo izglītības centrs apmāca metinātājus un citus
mašīnrūpniecībā nepieciešamus speciālistus. Šobrīd nopietni strādājam, lai
panāktu, ka arodizglītība gatavo speciālistus mūsu pilsētas biznesam.

Visu RAF teritoriju
nopirka NP Properties, kas sāka gatavot telpas nomai, un Jelgavā ienāca
Plastmasas pārstrādes rūpnīca, Baltijas Gumija – uzņēmums, kas ražo
lielus, rūpnieciskus gumijas izstrādājumus, piemēram, blīvējošos materiālus
dzelzceļam. Visu šo laiku noturējās mūsu Mašīnbūves rūpnīca, kurai arī ir
pasūtījumi.

– Autobusus taču
arī esat sākuši ražot!

– Uz to mēs gājām
ļoti ilgi. Tas ir īsti internacionāls projekts. Kopā ar Maskavas valdību
uzcelta rūpnīca AMO Plant, kurā mēs pēc Holandes koncerna VDL
licences esam sākuši pilsētas autobusu Ambassador montāžu. Pirmie desmit
septembra vidū būs gatavi. Ir vēl ZIL rūpnīcas variants. Jelgavā gatavojamies
montēt vidējas klases kravas mašīnas. Demo modelis jau ir gatavs. Strādājam
kopā ar Minskas traktorfabriku. Pirmā partija ar šeit īpaši Āfrikas apstākļiem
montētiem Belarus traktoriem jau ir nosūtīta uz Dienvidāfriku. Patlaban
tiek gatavoti līgumi ar šī reģiona valstīm par turpmāku tehnikas piegādi.

Mums ir Evopipes
plastmasas cauruļu rūpnīca ar Austrumeiropā modernākajām tehnoloģijām, kura
patlaban strādā trijās maiņās ar pilnu jaudu un kas nodrošina ne tikai Latviju,
bet arī eksportē savu produkciju gan uz Krieviju, gan uz Zviedriju, gan uz
Vāciju, gan uz vēl citām valstīm, turpinot spēcīgi attīstīties.

– Vairāk gādājot
par ražošanas attīstību, sociālās problēmas pilsētā kļūst mazākas?

– Ja cilvēkam ir
darbs, savs mājoklis, viņā rodas tieksme sevi pilnveidot, nevis degradēties.
Pavērojot tos vīrus, kas šodien Jelgavā montē autobusus, viņos var manīt
fantastisku lepnumu.

– Tātad domes
prioritāšu sarakstā arvien augstāk var kāpt sports?

– Protams, lai
pilsētas iedzīvotājiem un investoriem nodrošinātu labus sociālos apstākļus,
mums arvien vairāk jādomā par kultūras, atpūtas un sporta iespējām Jelgavā.

Tas gan bija jau
ļoti sen – pirms septiņiem gadiem, kad mēs izremontējām kultūras namu ar 700
vietām un jutāmies lepni par to. Tagad jau prātojam, vai tik mums nederētu arī
sava koncertzāle. Tiesa, pērnruden ekspluatācijā vienu jau nodevām. Tā gan nav
pārāk liela – 400 vietas, toties ļoti moderna un uzcelta pie 4. vidusskolas,
kura ir ar mūzikas novirzienu. Šīs skolas meiteņu koris Spīgo ieguva Grand
Prix
skolēnu dziesmu svētkos un iepriekš bija labākais arī lielajos dziesmu
svētkos. Tātad koncertzāle ir vietā! Un šī vieta atrodas blakus jaunajam
olimpiskajam centram, kura stadionu un tribīnes mēs tagad varēsim izmantot
saviem dziesmu un deju svētkiem.

– Kādreiz no
Jelgavas brauca strādāt uz Rīgu. Tagad nav otrādi?

– Brauc abos
virzienos. Bet mēs ļoti gribam, lai ekonomiski aktīvie cilvēki atgrieztos
atpakaļ Jelgavā.

– Arī tāpēc jums
ir vajadzīgs olimpiskais centrs!

– Jā, arī tāpēc.
Mums jau ir ļoti daudz komandu, perspektīvu jauniešu. Mums basketbolā dažādās
vecuma grupās Latvijā ir pirmās trīs vietas, mums ir hokejā čempionāta
laureāti, mums ir jaunie futbolisti, kam labi veicas un kas radīja pamatu arī
Jelgavas kluba uzvarai Latvijas kausa izcīņā. Mums ir arī savi olimpieši, savi
paraolimpieši, spēcīgi kanoe airētāji un smaiļotāji, peldētāji, kērlingistes,
BMX braucēji… Jelgavā nopietni treniņi tiek organizēti aptuveni 30 sporta
veidos. Iepriekšējā Latvijas jaunatnes olimpiādē mūsējie izcīnīja 40 medaļas.
Arī tāpēc mums ir pienākums nodrošināt viņus ar iespējām sportot, gūt arvien
augstākus sasniegumus.

Jelgavā darbojas
aptuveni 50 sporta klubi, ir trīs sporta skolas. Viena klasiskā, divas
specializētās – peldēšanas un Ledus sporta skola, kur trenējas hokejisti un
daiļslidotāji. Kad savulaik nodevām ekspluatācijā pirmo sporta halli pie valsts
ģimnāzijas, bažījāmies, ka tik nu nestāv tukša. Tur jau sen vairs nav iespējams
atrast brīvu laiku vēl kādai nodarbībai. Kā jau universitātes pilsētai mums
visvairāk bija vajadzīgs stadions. Uz to likām lielāko akcentu – futbola
laukums, vieglatlētikas celiņi… Daudzi pārmet, kāpēc nav astoņi, ir tikai
seši. Olimpiskās spēles tik drīz nerīkosim, mums galvenās ir iedzīvotāju
intereses. Turklāt šajā teritorijā mums vienkārši arī zemes bija par maz,
astoņiem celiņiem nepietika vietas.

– Uzskatāt, ka
pašvaldībām jāatbalsta arī augsto sasniegumu sports?

– Mums jādod
iespējas sportistiem sasniegt augstus rezultātus. Protams, šajos budžeta
apstākļos mēs nevaram runāt par stipendijām vai piemaksām. Bet mēs varam radīt
infrastruktūru, lai šie sportisti veidotos, augtu, lai viņi būtu. Arī jaunais
olimpiskais centrs palīdzēs radīt motivāciju sportam.

– Jelgavā katru
mēnesi tiek noteikti populārākie un labākie sportisti. Šajos sarakstos vērojama
ļoti liela dažādība. Tur parādās peldēšanas, boksa, airēšanas, BMX, cīņas,
futbola un pēkšņi, piemēram, – pauerliftinga pārstāvji! Tagad gan modē runāt
par sporta veidu prioritātēm.

– Mēs esam bagāti.
Protams, ir grūti šo dažādību uzturēt, bet tā ir vajadzīga. Mums ir klubu darba
vērtēšanas punktu sistēma, kas nosaka pašvaldības finansējuma apjomu. Kas labāk
strādā, tas vairāk saņem. Sporta veidi paši sevi ceļ vai gremdē.

Pēc olimpiskā
centra atvēršanas "Daugavas" zālē varēsim veidot cīņas sporta centru.
Mums vēl pietrūkst smagatlētikas zāles, bokseri arī gribētu savu zāli ar
ringu… Mums vēl būs ko darīt nākotnē.

– Pēc grafika
Zemgales olimpisko centru ekspluatācijā vajadzēja nodot pirms gada. Krīze
nobremzēja?

– Jā, radās
problēmas ar finansējumu, kārtējā aizdevuma piešķiršanai aizkavējās valsts
galvojums. Celtniecību nācās apturēt uz deviņiem mēnešiem. Tas radīja ne tikai
laika, bet arī izdevumu zudumus. Elementārs piemērs. Futbola laukumam tobrīd
bija uzklātas smiltis. Deviņos mēnešos vējš šim klājumam trīs centimerus nopūta
nost. Pa gaisu aizgāja 300 kubikmetri, kurus vajadzēja gādāt no jauna. Iesāktus
darbus nedrīkst pārtraukt. Tas rada zaudējumus. Mūs zināmā mērā glāba tas, ka
celtniecības izmaksas tagad ir mazākas un būvkompānija LEC bija pietiekami
atsaucīga un elastīga. Esmu ļoti pateicīgs LEC, ka mums izdevās šo projektu
realizēt.

– Lielā
atklāšanas futbola spēle beigusies. Kas centrā notiks turpmāk – parastās
darbdienās?

– Vēl būs svētki –
11. septembrī BMX trases atklāšana, 18. septembrī – Jelgavas domes kausa izcīņa
basketbolā. Jau sastādīti treniņu grafiki basketbolistiem, futbolistiem, vēlmi
izteikusi jaunizveidotā vīriešu volejbola komanda, par mūsu zāli interesējas
handbolisti. Centra piedāvātās sportisko aktivitāšu iespējas sākam reklamēt
iedzīvotājiem.

Turklāt stadions
nav tikai sportistiem un halle ir multifunkcionāla. Izmantosim šos objektus kultūras
pasākumiem.

– Vēl
celtniecības laikā Jubalts jau esot pētījis lielo zāli. Tagad par Prāta
Vētras
koncertu jau esat vienojušies?

– Vienojušies vēl
neesam, bet nekur jau viņi nedēsies.

Jūs runājāt
par mašīnbūvi. Bet Jelgava ar savu Lauksaimniecības akadēmiju jau principā ir
lauku novadu studentu pilsēta.

– Studentu
galvaspilsēta, protams. Nupat atkal iesvētījām vairāk nekā tūkstoti
pirmkursnieku. Arī viņu dēļ mums vajadzīgs kārtīgs stadions. Pērn Jelgavā bija
jāorganizē Baltijas valstu studentu sporta spēles un sacensības daudzos sporta
veidos vajadzēja organizēt citās vietās.

Lai arī no
nepilniem 70 tūkstošiem Jelgavas iedzīvotāju studenti ir tikai četrarpus
tūkstoši, viņi pilsētas dzīvi ietekmē jūtami.

– Uz Jelgavu
bieži brauc ārzemju pilsētu delegācijas. Ko viņi novērtē visatzinīgāk?

– Pilsētas
izaugsmi. Tie, kas ierodas pirmo reizi, saka, ka Jelgava ir tīra un skaista
pilsēta. Mūsu uzdevums ir Jelgavai atdot senos vaibstus, diemžēl Jelgavai nav
vecpilsētas, ir tikai dažas būves. Saka, bez vecpilsētas pilsētai nav sirds.
Domājam, kā šos sirdspukstus atjaunot.

– Rūpējaties par kultūru, par sporta un
atpūtas iespējām, par sociālo apstākļu uzlabošanu. Vai jūtams, ka pilsētā
samazinās noziedzība?

– Jā, pilnīgi
noteikti. Mēs gādājam arvien plašākas iespējas bērniem, jauniešiem saturīgi
aizpildīt savu brīvo laiku. Piemēram, lielākajā bērnu un jauniešu centrā Junda
dažādas prasmes apgūst vairāk nekā divi tūkstoši skolēnu. Mācās gan dejot, gan
dzejoļus skaitīt, gan ar lietišķo mākslu nodarbojas, gan apgūst tūrisma un
sporta iemaņas. Starp citu, esam ieviesuši arī tehniskos sporta veidus, lai vēl
vairāk piesaistītu zēnus.

– Atkal domājat
par mašīnbūves nākotni!

– Protams,
inženieri jau ir tie, kas attīsta valsti. Starp citu, mēs arī ļoti rūpējāmies,
lai vidusskolās būtu atraktīvi un interesanti matemātikas, fizikas un ķīmijas
kabineti. Matemātikas eksāmens jau ir obligāts. Tas nozīmē, ka atgriežamies pie
inženierzinātnes. Pie amatu vidusskolas esam nodibinājuši pulciņus, uz kuriem
var nākt jau piecgadīgi zēni mēģināt bišķi ar āmuru pa pirkstiem iesist un vēl
kaut izdarīt, lai rodas interese par metālapstrādi, vēlme kaut ko izgatavot,
radīt.

Ja vēl ir iespēja
sportot, pievērsties citām aizraujošām lietām, tad klaiņošana pa ielām vairs
nav interesanta.

Dainis CAUNE

 

Andris RĀVIŅŠ

Jelgavas pilsētas domes priekšsēdētājs

Dzimis:1955. gada 3. janvārī Elejā

Izglītība: Priekuļu Lauksaimniecības tehnikums (1974), Latvijas
Lauksaimniecības augstskolas Lauksaimniecības mehanizācijas fakultāte (1980)

Sportā            trenējies volejbolā, bijis Priekuļu
tehnikuma komandas kapteinis, joprojām spēlē basketbolu

Darba gaitas:

1980.-1990.
Jelgavas rajona kolhoza Avangards galvenais inženieris;

1990.-1997.
Jelgavas rajona padomes priekšsēdētājs;

1991.-
Latvijas Tautas frontes Domes loceklis;

1997. gada
maijā – LPS kongresā ievēlēts par LPS priekšsēdētāja vietnieku;

1997. gada augustā
– Saeima apstiprinājusi zemkopības ministra amatā;

1998. gada martā
– ievēlēts Latvijas Zemnieku savienības (LZS) valdē;

1998. gada oktobrī
– kandidējis 7. Saeimas vēlēšanās LZS sarakstā;

1998. gada decembrī
– kļuvis par Ministru prezidenta padomnieku;

1999. gada janvārī
– kļuvis par "Unibankas" Jelgavas filiāles pārvaldnieku;

1999. gada martā
– kļuvis par zemkopības ministra padomnieku;

2001. gada martā
– kandidējis Jelgavas domes vēlēšanās Latvijas Zemnieku savienības sarakstā;

2001. gada martā
– ievēlēts par Jelgavas domes priekšsēdētāju;

2003. gadā –
ievēlēts par Latvijas Olimpiskās komitejas (LOK) izpildkomitejas locekli;

2005. gada martā
– atkārtoti ievēlēts par Jelgavas domes priekšsēdētāju;

Kopš 2007.
gada – Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras padomes loceklis;

Kopš 2007. gada
septembra – ievēlēts par Sabiedrības integrācijas fonda (SIF) padomes
priekšsēdētāju;

2009. gada jūlijā
– atkārtoti ievēlēts par Jelgavas pilsētas domes priekšsēdētāju;

2009. gada jūlijā
– kļuvis par Latvijas Lielo pilsētu asociācijas prezidentu;

2009. gada augustā
– ievēlēts par Latvijas Pašvaldību savienības priekšsēdētāja vietnieku.

Ģimenes stāvoklis: precējies, 3 bērnu tēvs