Nevardarbīga. Nevis pretošanās, bet rīcība

Par
ieguldījumu olimpiskās kustības attīstībā Eiropas olimpisko komiteju (EOK)
ģenerālajā asamblejā Valensijā EOK jaundibināto Lauru vainaga apbalvojumu un
sudraba krūšu nozīmi ar pirmo numuru saņēmis Latvijas Olimpiskās komitejas
(LOK) Goda prezidents Vilnis Baltiņš. Pēc viņa iniciatīvas atjaunotais un pēc
tam vadītais LOK astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmito sākumā bija Baltijas
lokomotīve. Ne tikai olimpisko tiesību atgūšanā.

Publicējam
Viļņa Baltiņa ziņojumu valsts pētījumu programmas Letonika II kongresa
tematiskajā sadaļā Nevardarbīgās pretošanās loma Latvijas neatkarības
atjaunošanā.
Šis nav ne
zinātnisks darbs, ne pētījums, tikai viena šajā procesā aktīva cilvēka liecība. Runājot
par laiku astoņdesmito gadu beigās līdz 1991. gadam, termina nevardarbīga
pretošanās vietā es teiktu nevardarbīga rīcība mērķa sasniegšanai.Sports it
kā kultivē vardarbību – cīņas gribu, rakstura stingrību u.tml., bet tajā pašā
laikā arī māca ierobežotu, kontrolētu agresivitāti – rīkoties, nepārkāpjot
godīgas cīņas noteikumus, tikai līdz uzvarai, ne tālāk. Būtībā jau uzvarēt var
tikai ar saprātu, ne trulu spēku.

Barikāžu
štābs

Visu pārāk
reducē uz barikāžu laiku. Bet tas bija tikai viens ķēdes posms mūsu
nevardarbīgajā rīcībā mērķa sasniegšanai. Uz šī ceļa mēs nostājāmies jau 1988.
gada pavasarī. Kad 1991. gada 12. janvārī risinājās asiņainie notikumi pie
Viļņas TV torņa un radās nepieciešamība Rīgā būvēt barikādes, mēs tam bijām
gatavi. Atlika tikai runu radio agri no rīta norunāt, un visi sportisti bija
klāt.

Olimpiskā
komiteja Elizabetes ielā kļuva par vienu no barikāžu štābiem, un mēs bijām
gatavi pildīt Tautas frontes uzdevumus. Sargājām Ministru kabinetu, Augstāko
Padomi, Sakaru centrāli Dzirnavu ielā, Valsts radio. Bet nenodarbojāmies ar
kaujinieku gatavošanu. Vienīgi radio pēdējā mikrofona sargāšanai tikai
izveidota dažādu cīņas veidu meistaru grupa, no kuras vēlāk izauga Latvijas
drošības dienesti.

Man bija
ļoti liela atbildība, kā rīkoties, lai upuru būtu iespējami mazāk. Pie mums
centās iesūtīt gan provokatorus, gan spiegus, kas pētīja, ko un kā mēs darām,
kam esam gatavi. Testēja, stāstot, ka Sakaru centrālei tiek gatavots uzbrukums,
ka specvienība jau saņēmusi efektīvus ieročus un gaidot, ko par to teiksim. Mūsu
atbilde bija: "Nāksies ar godu mirt." Kaut gan patiesībā domājām arī par
atkāpšanās iespējām. LOK pat bija iekārtots virvju ceļš uz kvartāla dziļumā
esošo tipogrāfijas pagalmu.

Agresivitātes
bremzēšana

Sportisti,
kuriem varētu pārmest agresivitāti, piedalījās vardarbības izpausmju
bremzēšanā. Bija beigusies apšaude, OMON ieņēmis Iekšlietu ministriju, bet pie
Raiņa pieminekļa brieda pūlis. Priekšā aģitators auroja: "Virsū viņiem!
Tūlīt mēs viņus noslaucīsim!" Miliči stāvēja ļenganā ķēdē, neko nedarīja.
Sasaucu sportistus un kopā atspiedām provokatora satracināto pūli no bīstamās
vietas nost.

Tajā pašā
laikā LOK guva barikāžu laika vienīgo trofeju. Pie mums tika atdzīts OMON
bobiks jeb džips, kas uz brīdi bez pieskatīšanas bija atstāts pie Iekšlietu
ministrijas un ko pēc tam ar visu munīciju, sastādot oficiālu aktu, nodevām
Augstākajai Padomei lojālajai milicijai.

Bija arī
diskusijas, ko darām. Taisām jaunu piekto gadu, septiņpadsmito? Kārtējās ziepes
un daudz asiņu, par kurām pēc tam maksā paaudžu paaudzes? Daži problēmas asi
saskatīja speciālo uzdevumu kaujinieku vienībā OMON, fonā neredzot milzīgo PSRS
armiju un citus spēkus, un aicināja meklēt snaiperus, medniekus, lai viņiem
dotu attiecīgus uzdevumus. Bet tieši tāds arī bija OMON galvenais mērķis – provocēt
nekārtības, lai pirms totālas apspiešanas pasaules acīs iegūtu argumentu, –
viņi pirmie šāva un uzbruka. Paldies dievam, sportisti ātri saprata šo spēli.

Brīvības
vērtība

Aktuāls
kļuva cits viedoklis – nāca vīri, kas smējās par mums: "Ko jūs, puikas, kariņu
spēlējat, ar diegiem taču nav aršana!" Bija būtiski apkarot šo izpratni,
ka pret vardarbību var cīnīties tikai ar vardarbību. Bija svarīgi, lai arī
pasaule uzzina, ka mēs negribam šauties, bet ka mūsu vēlme pēc brīvības un
demokrātijas ir ļoti liela.

Kaut gan brīvība
ir viens no paradoksālākajiem jēdzieniem. Brīvības cenu un vērtību izjūt tikai
tad, kad tās nav.

Bija
pasionārisms, gatavība upurēties. Man bija sagādāta šautene, mugursoma
Lielvārdē pie laivas noslēpta. Ja būtu nepieciešams, biju gatavs atdot dzīvību.
Ja kustība nonāktu bezizejā, līdz jaunām pazemojošām un smagām represijām,
daudzi bija gatavi ziedot dzīvību.

LOK pirms
Tautas frontes

Ja 1988.
gadā kāds aicinātu uz barikādēm, šāda protesta akcija nebūtu iespējama. Bija
jānobriest gan tautas apziņai, gan situācijai – 1988. gadā vēl daudzi baidījās
pat parakstīt aicinājumu atjaunot LOK.

LOK
atjaunošanas iniciatīvas grupa sāka darboties agrā 1988. gada pavasarī. Vēl
nebija noticis pat Igaunijas radošo savienību plēnums, kurā mūsu kaimiņi pauda
revolucionāro ideju dibināt savu Tautas fronti. Šajā ziņā Atmoda kopēja
igauņus. Sportā mēs nekopējām neko. Gan igauņi, gan lietuvieši brauca pie mums
pēc padoma, vēlāk arī daudzi citi.

Esmu
simtprocentīgi pārliecināts, ja nebūtu mūsu grupas darbības, Latvija nestartētu
ne Albērvilas, ne Barselonas spēlēs. Varbūt tikai NVS sastāvā. Atzīt valsti un
pēc tam sākt risināt tās olimpiskās problēmas – es pat nezinu, cik laika tas
prasītu.

Starp
citu, pirmā publiskā Latvijas Tautas frontes dibināšanas grupas apspriede
nenotika vis Rakstnieku savienībā, bet Kinofondā, Ļeņina (Brīvības) ielā 85,
pie mūsu apaļā galda, kur LOK atjaunošanas ideja jau bija pāris mēnešus cilāta.

Ideālisms
un pragmatisms

Kāds tad
bija mūsu mērķis? Atgūt savu vietu starptautiskajā olimpiskajā sabiedrībā, no
kuras mēs negodīgi un aizmuguriski tikām izmesti. Neapšaubāmi mērķis bija atgūt
valstiskumu, ko sākotnēji neafišējām. Pietika jau ar pamatvīziju – Latvijas
komanda olimpiskajās spēlēs! Tas bija skaists un visiem saprotams mērķis, kas
atbalsojās arī starptautiski – ārzemēs, pat Katalonijā. Pirms Barselonas
olimpiskajām spēlēm mums bija izdevīgi ar viņiem biedroties un pabaidīt
Starptautiskās Olimpiskās komitejas (SOK) prezidentu Huanu Antonio Samaranču,
kas joprojām negribēja mūsu tiesības atzīt.

Pragmatisms
ir nožēlojams. Vai kāds tagad iedomājas, ka vajadzētu turpināt citus apspiestos
aizstāvēt – kurdus, kataloņus, tibetiešus?

Toreiz
bijām ideālisti. Diskutējām pat, kā attaisnot savu rīcību no olimpiskās hartas
viedokļa. Šis dokuments nodala sportu no politikas, bet harta iesaka arī
pretoties politiskajam spiedienam. Tieši politika bija tā, kas mūs izspieda ārā
no olimpiskās kustības. Tas drošināja rīkoties arī politiski, lai atgūtu savu
vietu un tiesības.

Neafišētais
rīcības plāns

Protams,
simtprocentīgas garantijas, ka mēs tik tiešām kļūsim patstāvīgi un neatkarīgi,
nebija. Bet bija svarīgi kaut vai tas, lai mūs sadzird, svarīgi – ietekmēt
vēsturi.

Vispirms
bija jārēķinās ar pašmāju kolaboracionistiem, kam pastāvošā centralizētā
sistēma bija izdevīga un pat nepieciešama, jo Maskava viņus uzturēja un baroja.
Bija jāmeklē atbalsts tautā, lai mūs neuzskatītu par ekstrēmistu saujiņu.

Ar
Nacionālo olimpisko komiteju (NOK) atjaunošanas ideju jāaizrauj Lietuva un
Igaunija. Vēlāk spēki jāapvieno, jo mūsu likteņi ir vienādi.

Mūsu
situācija un tiesības jāskaidro starptautiski. Izskatījās, ka SOK mūsu
centienus neatbalstīs, reducējot to kā PSRS NOK problēmu Maskavā.

Pēc Otrā
pasaules kara SOK bija rīkojusies prettiesiski, mums pārklājot pāri PSRS
jurisdikciju. Tas bija mūsu trumpis. Pēc kara jau viegli varēja formāli
noorganizēt Latvijas PSR Olimpisko komiteju, kura iestājas PSRS NOK. Paldies
dievam, ka tas nebija izdarīts. Citādi mūsu kustībai trūktu ļoti būtiska
argumenta.

NVO numur
viens…

Mēs
savācām intelektuāli spēcīgu darba grupu. Tieši no mums nāca ideja, ka LOK un
citas brīvvalsts sabiedriskās organizācijas nav vēlreiz jādibina, bet
jāatjauno. Nākamā pēc LOK bija Latvijas Juristu biedrība. Mēs tikām fiksēta kā
nevalstiskā organizācija (NVO) numur viens. Diemžēl pārreģistrējot, šī kārtība
tika sajaukta. Nesaprotu, kāpēc tāda attieksme pret vēsturisku faktu.

Arī
Baltijas ceļu pirmās veica olimpiskās komitejas, kas 1989. gada vasarā lāpu
aiznesa no Ģedimina kalna līdz Rātslaukumam Tallinā. Tas bija modelis, kuru pēc
tam augustā varēja atkārtot, sadodoties rokās. Tajā pašā gadā nodibinājām
Baltijas valstu olimpisko komiteju asociāciju (BVOKA), kas bija ļoti būtiska
darbības koordinēšanai, īpaši tad, kad PSRS NOK ar statūtu maiņu un meliem
presē veica viltus manevru, it kā atzīstot Baltijas valstu olimpiskās komitejas
un paziņojot, ka PSRS atceļ savu jurisdikciju pār Baltiju. Patiesībā tas bija
mēģinājums mūsu organizācijas legāli iekļaut PSRS NOK sastāvā, saglabājot tiesības
tikai PSRS pieteikt komandu startam olimpiskajās spēlēs.

Informācijas
nozīmība

Sākām
iestāstīt, ka arī Krievijai un vēl citām PSRS republikām ir izdevīgi savas NOK.
Tā bija eļļa ugunī. Starp citu, arī Krievijas NOK tika nodibināta vēl pirms
atjaunota Krievijas valstiskā patstāvība. Pie mums pēc padoma brauca ukraiņi,
gruzīni…

Svarīgi
bija, cik daudz un kādu informāciju par Latviju saņēma pārējā pasaule. Arī šajā
ziņā sportam bija ļoti nozīmīga loma. Atlēti centās pārstāvēt Latviju, nevis
PSRS! Sensācija. Ko viņi grib pārstāvēt, kas tā par Latviju? Komentētājiem uz
šiem jautājumiem bija jāmeklē atbildes.

Olimpiskais
čempions Jānis Ķipurs un pārējie latviešu bobslejisti atsacījās startēt PSRS
izlases sastāvā. Kāpēc? Kas tur notika? Atkal risinājās plaša diskusija Eurosport
kanālā un citos medijos.

Artūrs
Irbe Ziemeļamerikā visiem reportieriem bija jau apnicis ar saviem stāstiem par
Latviju un tās politisko situāciju, bet katrā spēlē, kurā viņš piedalījās, tas
tika atgādināts miljonu plašai auditorijai!

LOK kā
mēraukla

SOK
prezidents Huans Antonio Samarančs labi saprata situāciju un zināja par
komitejas pēckara grēku, prettiesiski pazudinot baltiešu olimpiskās komitejas.
1991. gada augusta beigās viņš pēkšņi sāka ārkārtīgi enerģiski rīkoties, no
Tokijas dodot rīkojumus SOK Berlīnes izpildkomitejas sēdē 18. septembrī
atjaunot baltiešu tiesības un uzaicināt mūs uz Albērvilas un Barselonas
olimpiskajām spēlēm, kas, starp citu, atkal bija pretrunā ar olimpisko hartu,
jo uzaicinājums jāizsaka ne vēlāk kā gadu iepriekš.

Kāpēc tāda
prezidenta aktivitāte? Pieņemu, ka viņš rūpējās, lai SOK neizskatītos pēc
reakcionāras organizācijas. Tūlīt plaši tiks atzīts baltiešu valstiskums, bet
SOK vēl gaidīs? Samarančs parūpējās, lai SOK šajā distancē finišētu pirmā.

Bet tas nebūtu
noticis, ja mēs iepriekš jau gandrīz četrus gadus nebūtu pasaulei stāstījuši un
rādījuši, ka esam normāli cilvēki, demokrātiski, ka neesam ne agresīvi, ne
vardarbīgi.

Atmoda
nebija centralizēta, bet gan plaša tautas kustība, kuru veidoja liels entuziasms.
Arī sportā tās ne vienmēr un ne visas bija saistītas ar LOK atjaunošanas ideju,
kura bija būtiska, tās mērķis visiem skaidri saredzams un saprotams.

Olimpiskās
komitejas darbības atjaunošana bija mēraukla. Mūs visus, arī citas
organizācijas, nemitīgi mēģināja novirzīt sāņus. Formāli Latvijas PSR bija
valsts, pat ar savu Ārlietu ministriju, par kuru smējās, ka tai ir tiesības
funkcionēt tikai Latvijas PSR robežās. Vara šo divkosību centās turpināt,
dibinot paralēlas struktūras – visās republikās olimpiskās akadēmijas un arī
olimpiskās komitejas ar tiesībām darboties PSRS NOK sastāvā.

Mūsu mērķis bija cits, un mēs to sasniedzām ar absolūti
nevardarbīgu rīcību.

Vilnis
BALTIŅŠ

VIZĪTKARTE

Vilnis
BALTIŅŠ

Latvijas
Olimpiskās komitejas (LOK) goda prezidents

Dzimis
1942. gada 30. aprīlī Ugāles pagastā

No 1951.
līdz 1955. gadam kopā ar vecākiem atradies izsūtījumā Sibīrijā

Izglītība
nepabeigta augstākā

1967. gadā
kļuvis par pasaules čempionu smaiļošanā

Strādājis
par krāvēju, galdnieku, treneri, sporta funkcionāru, redaktoru kinostudijā,
palīgražošanas priekšnieku kolhozā, audzējis puķes, bijis Latvijas Kinofonda
direktors

No 1988.
līdz 2004. gadam LOK prezidents

Triju
Zvaigžņu ordeņa komandieris

Apbalvots
ar Lietuvas Olimpisko ordeni un Eiropas Olimpisko komiteju Lauru vainaga
apbalvojumu

Aizraušanās
golfs

Foto:
Einars Fogelis

Foto: no
LOK arhīva