Olimpiāde Aizvīķu muižā
Gandrīz jāsāk kā pasakā. Sensenos Ulmaņlaikos Leišmalē, Aizvīķu pagastā (tagad — Gramzdas pagasts Priekules novadā), atradās barona Korfa pils, kur bija iekārtojusies mežniecība un aizsargu organizācija. Šeit notika visi pagasta ievērojamākie kultūras sarīkojumi, kā svinīgas sanāksmes valsts svētkos, teātra izrādes, koncerti un populārie bazāri. Vasarās krāsainas afišas vēstīja, kad notiks zaļumballes ragu pūtēju mūzikas pavadībā. Darbosies pilna bufete. Tas nozīmēja, ka viesi varēs dabūt ne tikai negaršīgo zelteri, alu, sprēgājošo burbuļūdeni, no kura paliek vēsa mute un nāk skābenas atraugas, bet arī daudzu vīru iekāroto velna siekalu, tautā populāro brandavīnu Baltais dzidrais, ko dēvēja par ulmanīti. Ieraujot tā pāris šļukas, vīri sāka runāt esperanto vai kādā citā grūti saprotamā valodā. Vīri taurēja līdz rīta… šausmai, kamēr visi bija pillā! Oksai rīdi rallallā!
Bez saiešanas uz biksām
Blakus pilij atradās trīs zemnieku — Zvejas, Biģeļa un Sudmaļa — mājas ar lopiem un… bērniem. Bērnu saimes barvedis bija gados vecākais Imants jeb vienkārši Imis, kurš mācījās Aizvīķu sešgadīgas augstskolas 5. kursā un tādēļ bija ne tikai miesās, bet arī prātā pārāks par pārējiem collīgiem. Viņš cītīgi lasīja tautā populāro avīzi Jaunākās Ziņasun piedevām mazāku avīzīti Sporta Pasaule, kas izraisīja pastiprinātu interesi par sportu, jo tur rakstīja par tādām sporta slavenībām kā Eiropas čempioniem soļošanā Jāni Daliņu, cīkstoni Edvīnu Bietagu un Latvijas basketbolistiem. Īpašu interesi izraisīja 1936. gadā Berlīnē notikušās olimpiskās spēles.
Būdams gans kuplā tēva govju ganāmpulkā, Imis sāka rīkot olimpiādi arī govīm. Katrai govij blakus tās vārdam Imis piešķīra arī kādas valsts nosaukumu. Tā stiprākā govs kļuva Vācija, lielāka — Amerika, tīrīgākā — Somija, gudrākā — Igaunija, viltīgākā — Itālija, draudzīgākā — Lietuva, netīrākā, kura staigāja vienmēr ar mēsliem aplipusi, — Krievija, bet mīļākā — Latvija. Katru vakaru, atgriežoties no ganībām, Imis skatījās, kādā secībā lopi šķērso finiša lenti — staļļa durvis. Tās bija tik šauras, ka govis pa tām varēja ieiet tikai pa vienai. Pirmā saņēma 6 punktus, otrā — 5, trešā — 4 utt. Ārpus olimpiskā sešnieka punkti netika piešķirti. Uzvarētāja saņēma papildu porciju — lielu lēču jeb mistras klēpi. Mēneša beigās uzvarētāja saņēma īpašu papildporciju — lielu klēpi zaļbarības. Muļķa lopiņi nemaz nezināja un nesaprata, kādēļ dažām draudzenēm ir lielāka porcija, bet dažām, jo sevišķi gotiņām, kuras turējās ganāmpulka beigās — nekā. Rezultātus publicēja Imanta izdotajā nedēļas avīzītē Rīta Vēsma, kuru driķēja rokrakstā latviešu hieroglifā. Redakcijā strādāja 10 cilvēki, avīzi izdeva 1000 eksemplāros un to lasīja 6000 lasītāju. Tā kā katrs saprot, ka nullēm nav vērtības, tad…
Beidzot Imis nosprieda, ka ar lopiem nav nekādas prapītes, viņi nekā nesaprot no tik cēlām lietām, tādēļ sasauca muižas bērnus uz apspriedi rīkot olimpiādi. Negaidītais priekšlikums izraisīja dzīvas debates. Visi piekrita tādam sarīkojumam. Atlika noskaidrot tikai, kad rīkot. Bija jāievēro olimpiskais cikls — četri gadi. Tik ilgi gaidīt mums nebija ne laika, ne pacietības. Arī četri mēneši nebija pieņemami. Tad jau vasarā var notikt tikai divas olimpiādes. Tas neiet krastā! Tādēļ nolēma cīkstēties katru ceturto svētdienu. Tikai liela dabas stihija vai sadzīves traģēdija varēja šo lēmumu grozīt.
Tālāk — kādās disciplīnās varētu mēroties spēkiem? Domām šķeļoties un vienojoties, nolēma sacensties 100 metru joņošanā, 100 m ātriešanā, lēkāšanā uz augšu pāri nostieptam šņorītim un tālumā, daiļsviešanā, šķēpa mētāšanā, akmens stumšanā, tālsviešanā, mērķī mešanā ar akmeni, šaušanā ar loku ar paštaisītām bultām. Gunis vēl ierosināja augstčurāšanu pār kaimiņsētas pusotru metru augstajam žogam, bet vienīgā meitene Aina iebilda, ka nevajag programmā iekļaut tādas disciplīnas, kurās meitenes nevar piedalīties. Pret šādu priekšlikumu zēni izturējās ar saprātīgu līdzjūtību. Tā paša iemesla dēļ programmā neiekļāva arī saiešanu uz biksām. Gunis tikai klusi noņurdēja: "Katram savi trūkumi!" Ar ko apbalvosim? Vienīgā izeja — balvas sagādāt pašiem. Tās var būt praktiskai vai arī vienreizējai lietošanai — apēšanai. Visi saprata, ka kaut ko nočiept no ģimenes antkambara būs grūti, jo redzīgās mammas to ātri pamanīs.
DAŽI VĀRDI PAR OLIMPIEŠIEM
Mūsu olimpiskās kustības Kubertēns tātad bija Imis, vecākais un gudrākais, kas prata spēlēt šahu, un tik gudru spēli ne visi varēja saprast. Viņam bija māsa Aina, kas nekautrējās mēroties spēkiem ar zēniem. Kā jau daiļais dzimums viņa zēnu vidū bija skaistuma un tikumības iemiesojums, kas dažkārt lika zēniem kļūt savaldīgākiem.
Galdnieka dēls Gunārs jeb vienkārši Gunis bija trausla auguma, tādēļ bieži nēsāja divas porcijas bikses. Kakls viņam bija tievs kā tēva āmurkāts. Visumā viņam bija laba veselība, kuru tikai pa retam pārtrauca kāss. Viņš prata kustināt ausis bez pirkstu palīdzības pat tādās reizēs, kad nemeloja.
Muitnieka dēls Normunds jeb Nuris bija līdzīgs tēvam — apaļīgākais no visiem sacensoņiem. Aiz viņa nagiem allaž rotājās tādas kā dekoratīvas sēru lentītes. Stiprs. Tukšu kartupeļu maišeli spēja pa ledu pavilkt.
Frīdis — tas biju es, kas dabūja no tēva tik daudz kāviena, lai sāktu apskaidroties, ko drīkst, ko ne, kas labs, kas ļauns. Tēvs uzskatīja, ka ar katru tesienu es kļūstot aizvien prātīgāks un apskaidrotāks un drīz jau varēšot cilvēkos rādīties, kaut tajos apgrozījos katru dienu.
Pa reizām mūsu olimpiādes ar savu klātbūtni pagodināja vēl kāds no tuvāko sētu bērniem.
Pirmā olimpiāde tika gaidīta ar milzīgu nepacietību. Olimpiskais rīts uzausa mākoņaini saulains ar nelielu mākoņsulas atspirdzinošu rasu. Tikpat saulainas bija arī mūsu sajūtas sirdīs un droši vien arī zvirbuļiem, kuri zvirbuļoja pa ķiršu kokiem. Pēc brokastīm visiem bija jāsapulcējas, lai sakārtotu sacensību vietas un saklasificētu atnestās prīzes. Visi bija klāt ar godalgu tašām, iztrūka tikai Gunis.
— Jāiet lūkot, — noteica Imis.
Mamma teica, ka puiškāns guļot siena šķūni. Pie vaļējām durvīm Imis nobrēcās:
— Guni! Kur tu ir?
— Te! — Gunis izlīda no siltās migas, pagalam izspūris un sakrokājies kā sakaltusi rozīne.
— Nevar tik ilgi sust. Šodien taču ir olimpiāde!
— Ej nost, pavisam piesamirsu. Es parasti guļu ātri, bet šorīt, zin, pa miegam mamma aizsūtīja uz bodi. Un, zin, kamēr pārnāk…
Gunis ātri uzrāva ļurenes, izņēmuma kārtā šoreiz tikai vienu porciju. Ar pieczaru "grābekli" izstūma cauri matu ērkulim, paķēra jau pievakarē noliktās prēmijas un drāža šurp.
— Kur tu skriesi tukšā dūšā? — māte nosauca pakaļ, bet nebija laika to vērā ņemt.
— Tev acis šauras kā kaķa cuceriks, — zobojās Nuris, bet Imis Gunim izteica mīksto rājienu par nepiedienīgu rīcību tik nozīmīgā brīdī. Mēs visi piekrītoši sacījām jākā pie altāra.
Nu varēja sākt sašķirot atnestās balvas. Pie pirmās šķiras ieskaitīja Imanta atnesto Fiskaru— kabatas nazi ar korkencīnu (korķviļķi), šķiltavas un paštaisīto galdiņu galda spēlēm, kāds bija publicēts žurnālā Atpūta. Uz tā varēja spēlēt šahu tā, ka aizmirsās visa pasaule.
Aina atnesa lellītes un plīša lācīti, krāsainas novelkamās bildītes. Kas tās gribēs saņemt? Pašai vien nāksies saņemt atpakaļ, kaut arī bija noteikums, ka īpašniekam savas mantas atpakaļ nebūtu vēlams dot, atskaitot izņēmuma gadījumus. Ainas veltes ieskaitīja trešā šķirā, atskaitot novelkamās bildītes, kuras ieskaitīja otrā kategorijā Ainai par mierinājumu. Ko tad no meitenēm prātīgāku varēja sagaidīt?
Liela piekrišana bija manam brauniņam no Pirmā pasaules kara, ko atradu tēva krāmu kastītē. Šaut pa īstam ar to, protams, nevarēja, bet mūsu kara spēlēs tas bija mērens ložbērējs.
— Tankš, tankš! Tu esi beigts!
Protams, ja es pirmais ieraudzīju frici vai ivanu. Ja naģīgāks bija ienaidnieks, nu tad… apšaude beidzas bēdīgāk. Vēl tēva noslēpumu kastelē izdevās atrast neizšautu šautenes patronu. No tās izlobījām lodi, pulveri iebērām tūtiņā, uzlikām uz akmens un belzām ar āmuru vai otru akmeni virsū. Blīkšķis bija pamatīgs kā pie Borodinas. Visi zvirbuļi izspurdza no krūmiem, lai pēc brīža salaistos turpat atpakaļ citādākā kartībā. Vēl man bija riču-raču spēle, krāsaino mozaīkas stikliņu stobriņš un citas mantiņas.
Nuris atnesa izskatīgas rotaļu bungas un zobenu. Mammai nočiepis zaļganās kāsa krimpenes, pudeli burbuļūdens, kuru ieraujot, degunā iecirtās, un vēl dažus nieciņus.
Gunim bija alvas zaldātiņi, un, kā jau galdnieka dēls, viņš prata taisīt visādas kasteles un izdreijāt dažādus dzīvnieciņus.
Vairums mantu nekādas greznās jau nebija, labākās bija žēl nest, un arī mammas varēja pamanīt iztrūkumus. Izskaidrošanās reizēs bez melošanas cauri nevarēja izkulties. Visas mammas jau ir gudras, un mūsējās nebija izņēmums. Tomēr likās, ka otram piederošā mantiņa ir smukāka, interesantāka un labāka.
FĒRLĪGA LIETA
Nu varēja sākt ilgi gaidīto spēku mērīšanu, bet Imis vēl pauda avīžu rakstus, ka pirms cīkstēšanās vajagot iesildīties, lai nepārrautu muskuļu šķiedras. Tas radīja klusu izbrīnu, kā to var izdarīt. Gunis ieteica iet visiem pie plīts virtuvē pasildīties, bet šo priekšlikumu pārtrauca Nura priecīgais paziņojums: „Es jau esmu karsts!” Piedevām viņš nodeklarēja vienu no Jāņa Dreslera sacerētajām rīmēm par Jefiņu:
— Es esmu formā olimpiskā, jūtu spēku katrā ciskā!
Kā jau visās kārtīgās vieglatlētikas sacensībās pirmais numurs bija 100 metru skrējiens. Tik garu taisnu gabalu sētā nevarēja atrast, tādēļ distance virzījās līču loču no bijušā muižas ērbērģa durvīm līdz telefona stabam kūtsgalā. Nekāda finišlente nebija paredzēta, uzvarēja tas, kurš pirmais piesita plaukstu pie staba.
Nekādu mērinstrumentu arī nebija, skrēja pa pāriem, zaudētājs izstājās, uzvarētājs tika tālāk. Pirmajam skrējienam starta komandas deva Nuris.
— Pieņemt vietas! Uzmanīties! Gatavību! — un gāza ar āmuru pa pannu tā, ka sprinteri salēcās gribot negribot.
— Atpakaļum! — nobrēcās Imis. — Kas tās par komandām!
Skrējienu nācās atkārtot ar pareizām komandām: Ieņemt vietas! Uzmanību! Bliukš!
Imis pēc komandas ieņemt vietas!visiem par izbrīnu notupās četrrāpus. "Tu jau tā kā suns!" smējās Aina, bet Imis paskaidroja, ka visi sprinteri tā darot, tas esot zemais starts. Turpmāk arī citi uzsāka skrējienu ar pietupienu.
Mēs ar Imi pārējiem iekabinājām viegli un iekļuvām finālā. Telefona stabu sasniedzām abi reizē un uzskatījām, ka esam uzvarētāji. Sākās strīds. Aina uzskatīja, ka pirmais bijis Imis, bet Nuris aizstāvēja mani, jo mūsu tēvi bija muitnieki un mēs pārstāvējām muitnieku cunfti. Gunis savukārt uzskatīja, ka abi bijuši tieši reizē. Fērlīga lieta! Kā tādās reizes rīkojas īstās olimpiādēs? Imis skaidroja:
— Tādas reizēs vienam piešķir uzvaru par krūšu tiesu.
— Tad jau Ainai, zin, vienmēr būs dažu centimetru priekšrocības! — ieprātojās Gunis.
— Tu te neapsmaidies, — Aina kautrīgi protestēja.
Tā kā strīds nekādu skaidrību neieviesa, nolēma pārskrieties pa jaunu. Imis dieba, kā sakosts, bet pie staba es atdrāzu pirmais. Aina brēca:
— Frīdim diskābelis, Frīdim diskābelis!
Es esot pārāk kņubi nokniebis vienu gabalu pāri puķu dobēm.
Ainas šaubas tūliņ apstiprināja saimnieka kalpone, kura izsprāga pa durvīm kā no ložbērēja izšauta lode ar slotas kātu rokā un tālskanīgā balsī taurēja: "Razbainieku kaļēda! Jūs neredzat, kur skrienat? Nu teic, nu teic vienam cilvēkam tādus brīnumus! Kā akli, kā apdauzīti! Vairs nav rūmes pa sētu dauzīties, ka jāsāk vēl puķu dobes izbradāt. Es jums tās ādas noģērēšu, ja jūs vēl te pasarādīsities!"
Razbainiekistāvēja pulciņā zilgani bāli kā dzimtenes svētie bērzi, pietiekoši drošā attālumā no saniknotās sievas, viņas aukstā ieroča un bībeliskā mierā gaidīja, kad viņa nošūmēsies.
"Vecā grezele!" Imis klusi nošļupstēja. Tā kā ģimenēs bijām audzināti ar cieņu izturēties pret vecākiem cilvēkiem, tad nekādu protestu skaļi neizrādījām, jo taisnība jau bija viņas pusē. Es joņoju ar kosmēt… atvainojos — kosmisku ātrumu un līkumā nespēju novaldīt stūri pareizā virzienā. Sieva ātri nozuda aiz durvīm, un mēs varējām turpināt savas olimpiskās spēles ar neģērētām ādām. Sports jau allaž rada riska situācijas un emocionālus pārsteiguma brīžus, tādēļ jau tas ir interesants un izraisa masu kustības un diskusijas.
VAIRĀKUMA NETAISNĪBA, BEDRE UN DĒLĪTIS
Nākamā disciplīna bija akmens stumšana. Īstu lodi neviens nebija redzējis, tādēļ nācās samierināties ar apaļāku akmeni. Imis sataisīja svētsvinīgu ģīmi un aizstūma štrumentu vistālāk.
— 0-o! Tu gan esi stiprs kā pērno rudzu biezputra! — cildinoši ieminējas Vilis, bet Gunis bija citādās domās.
— Tā, zin, nav pareizi skaitīt, kur nokrīt, bet jāskaita, zin, kuram tālāk aizripo un apstājas.
— He! Pareizticīgais, jeibog! Vai tu neesi galvu saspiedis? — Imis dedzīgi iesaucas, jo baidījās zaudēt savu pārākumu,
— Nekā, ne! Es tikai vakar, zin, stenderē ieskrēju. Re, kāds lukturis! — un Gunis rādīja zilu punu virs kreisās uzacs.
— Tāpēc es domāju, kā tu tik runātīgs šodien. — Imis ironizēja.
Strīdā iesaistījās visi, jo, ņemot vēra aizripošanas vietu, visiem sacensoņiem radās vienlīdz labas izredzes kļūt par čempioniem. Lai arī taisnība bija Imja pusē, tomēr šoreiz uzvarēja vairākuma… netaisnība. Būdams stiprākais, Imis pat neiekļuva pirmajā trijniekā. Bet vai pirmo reizi arī īstās olimpiādēs atzītie favorīti un pasaules rekordisti paliek aiz laureātu borta? Tādēļ jau arī sports kļūst intriģējošāks.
Visi pārgāja pie tāllēkšanas. Tā notika uz cieti nostaigātās taciņas, kas veda uz kūti. Novilka strīpiņu, kuru atsperoties nedrīkstēja pārkāpt. Kur lēcēja papēdis skāra zemes garozu, tur novilka otru strīpiņu. Katrs savu strīpiņu atcerējās. Kad visi jau bija sagatavojušies lēkāšanai, Imis atcerējās, ka SportaPasaulēbijis rakstīts, ka Latvijas meistarsacīkstēs Rīgā Latvijas rekordists Rudzītis pārkāpis atspēriena dēlīti, bet Bērziņš nepareizi izkāpis no bedres un abiem lēcieni neieskaitīti. Nu sākās liela prātošana, kas tā par bedri un kas par dēlīti? Ja dēlītis, tad dēlītis, un Imis aizgāja uz stāģeni tādu meklēt. Tur neko neatrada. Nebija arī malkas šķūnītī. Vāgūzī vienīgi kaut cik piemērotu atrada ratu pakaļā, kas pasargāja sienu no izkrišanas. Dēlīti nolika uz taciņas, bet tas lēkāja un kustējās pie katra atspēriena.
— Tā jau pleznas var izšeņķelēt,— sprieda Nuris. Piekrita arī pārējie, ka tā ir riskanta padarīšana. Atlika vēl apsmadzeņot bedri. Aina ieminējās: "Vai tā nav līdzīga kartupeļu bedrei?" Bet tad jau tā būtu nevis tāllēkšana, bet lēkšana dziļumā, un kā tur var noteikt, kurš tālāk aizlēcis? Skolā par tādām lietām neviens skolmeistars ar mums nerunāja, bet retās vingrošanas stundas pārzinis izmantoja skolas apkopšanas darbiem.
Tā kā neviens nevarēja izskaidrot šādus jautājumus, tad nolēma līdz nākamajai olimpiādei to noskaidrot, cītīgāk lasot avīzes. Imis ierosināja pa visiem samest kopā vajadzīgos santīmus un adoptēt Sporta Pasauli. Vecāki jau ir lieli sīkstuļi un santīmus tādiem niekiem nedos. Atlika vienīgi visiem vākt tukšās dzērienu pudeles, aiznest uz bodi un vajadzīgo kapitālu saziedot.
Sīvās cīņās puņķis tecēja, ka nespēja laizīt! Pēc lēkāšanas tālumā visi pārgāja pie tālsviešanas. Katram bija jāsameklē trīs piemērotāki akmeņi un jāpulcējas dīķmalā. Ieskrieties varēja līdz dīķmalai. To pārkāpjot, varēja saslapināt pedāļus. Viens meta, pārējie skatījās, kur noplunkšķ, un ievēroja šo vietiņu, atrodot dīķī kādu zāles kušķīti vai citu orientieri. Nākamajam metiens bija jāizdara pēc iespējas ātrāk, lai nepazūd orientieris. Favorīts bija Gunis. Ja radās šauba par konkurentu līdzīgiem metieniem, tad notika pārmešanās. Kam tālāk, tam augstāka vieta.
ANNA VANNĀ TATĀNIJA
Pašā sacensību spriegumā atvērās Biģeļu mājas jumta izbūves lodziņš un pār visu muižu noskanēja: "Nu-ri!" Normunda mammas balss. Spalga kā skārda griežamā mašīna, un to varēja bieži dzirdēt muižas parka visattālākos stūros. Mums viņa atgādināja dzeguzi veclaiku pulksteņos, kuriem atsprāga durtiņas, izspruka dzeguzīte, nokūkoja attiecīgu stundu skaitu, iespruka atpakaļ un durtiņas aizcirtās.
— Nu-ūū! — Nuris atsaucās.
— Vai tu negribi puksīt?
— Nē-e!
— Un čurkstīt?
— Innē!
— Vai tev nav slapa mugura?
— Na-va!
— Nāc es tev pataustīšu.
Tās bija mātes bezgalīgās rūpes par vienīgā pēcnācēja veselību. Mēs gandrīz kori atbildējam Nura vietā:
— Mēs jau aptaustījām. Nav.
Centāmies Nuri pasargāt no nevajadzīgās veselības pārbaudes, jo tādām jānotiek pirms olimpiādes, nevis spraigo cīņu laikā. Savu nokūkojusi, dzeguze iespruka atpakaļ, un durtiņas aizcirtās. Bet mammas sākto interviju zobgalīgi turpināja Gunis.
— Vai tu, Nurīt, ņamslīt negribi?
— Nē!
— Un šļurpstīt arī nē?
— Beidz, Guni! — Imis pārtrauca nevajadzīgo disputu.
Sākās sacensības augstu lēkāšanā. Statīvus veidoja resnākas alkšņu maikstes, kurām nogrieza zarus tā, ka uz atlikušajiem āķīšiem varēja uzkarināt šņorīti ar galos iesietiem nelieliem akmeņiem, lai šņorītis nostieptos kā jaunkundzes krūšturis. Augstlēkšanā lieli pārsteigumi nebija. Uzvarēja tie, kam garākas kājas. Ainai, kā jau meitenei, karusērija bija zemāka un platāka, tādēļ dižāki augstumi nepadevās. 100 metru ātriešanā pie finiša staba pirmais atsteidzās Imis.
— Tu jau skrēji! — Imja uzvaru apšaubīja Nuris.
— Jocīgais. Pamēģini tu paskriet ar taisnām kājām. — Imis atcirta.
Es izcīnīju otro vietu. Skauģi gan teica, ka esot bijis pēdējais, bet tas nevienam nav jāzina, ka bija tikai divi sacensoņi. Otrais un viss!
Tālāk sekoja daiļsviešana. Katrs sacensonis bija izgatavojis savu metamo rīku. No kartona vai finiera izgriezis apaļu plāksnīti, izkrāsojis daiļās krāsās. Apaļo ripu meta gaisā un visi, vēderus izgāzuši un galvas atgāzuši, vēroja, kuram ripulis augstāk un daiļāk grozās debess zilgmē. Neliels strīds izcēlās, kurš pirmais metīs. Neviens nevēlējās pirmais rādīt savu prasmi.
— Tad ir jāizskaitās. Kurš pirmais būs brīvs, tas metīs pēdējais, bet kurš paliks pēdējais, tas metīs pirmais, — tā paziņoja Imis un sāka skaitāmos gabalus.
— Annā vannā tatānija. Sijjā vijjā kompānija. Ma. Viens, divi, trīs, tu esi brīvs, — katram ar pirkstu Imis iedūra krūtis, lai nebūtu strīdu. Brīvestību ieguva Vilis.
— Uka buka, beni snuka. Cilup cālup, punkts. Viens, divi, trīs, tu esi brīvs, — brīva kļuva Aina.
— Oliņ boliņ, džimpū rimpū, kājiņ vējiņ, bums, — brīvestību ieguva Nuris.
— Jūle vannā mazgājās, gari pupi karājās, — vēl viens kļuva brīvs.
— Traka kaza lec pa gaisu, sasper žīdam lupatmaisu. Žīds to kazu iesūdz tiesā, tiesa saka — tā nav tiesa.
Tā visi tika sakārtoti starta kārtībā, un nevienam vairs nebija iebildumu, kāpēc kādam jāmet pirmajam vai pēdējam. Kļuvu par olimpisko čempionu daiļsviešanā. Žēl, ka mūsdienu olimpiskajās spēlēs ir daiļlēkšana, daiļslidošana, daiļvingrošana, bet daiļsviešana vēl nav iekļauta programmā. Nākamais numurs bija mērķī mešana. Katram bija jāsalasa saviem ieskatiem 10 piemēroti akmeņi un jāmēģina trāpīt 10 soļu attālā ozola stabā, kas ikdienā kalpoja veļas striķa piesiešanai. Aina trāpīja astoņas reizes un kļuva par čempioni. Gunis secināja:
— Tad jau, zin, tev vēl nav brūtgāna, kas varētu roku nogulēt.
— Tad tev jau ir brūte, ka trāpīji tikai trīs reizes! — Aina atcirta.
Šķēpa mešana nevarēja notikt tāpēc, ka neviens nebija padomājis par piemērota rīka sagādi. To uzdeva Gunim kā galdnieka dēlam sagādāt līdz nākamajai olimpiādei. Pēdējā disciplīna bija šaušana ar loku. Katram bija savs ierocis un sagatavotas bultas ar naglu galā. Bija jātrāpa pagalmā esošā resnā kastaņa stumbrā. Katram 10 mēģinājumi, kurš trāpīs vairāk, tas būs uzvarētājs. Cīņa beidzās ar to, ka Nura raidītā bulta trāpīja pa seksti kaimiņa vistai, kas neuzmanīgi bija ielavījusies sacensību zonā. Tas deva pieredzi turpmāk būt uzmanīgākiem ar aukstajiem ieročiem. Labi, ka neviena māte to nepamanīja.
Nu varēja pāriet pie pēdējās un patīkamākās procedūras — balvu sadales. Ja visu laiku cīnījāmies kā brāļi, tad godalgas dalījām kā žīdi — sīksti, bet beigās piekāpīgi. Visu kopējo domu beigās izteica Nuris:
— Es esmu piekusis!
Mirklis aizejot bija sevi piepildījis.
IZSKAŅA
Karš un svešas varas sašķaidīja mūsu dzīves un bez žēlastības izgaisināja bērnības sapņus par īstām olimpiādēm. No visiem Aizvīķu muižas bērniem vienīgi man izdevās savam acīm skatīt īstas olimpiskās spēles 1976. gadā Monreālā un 1980. gadā Maskavā, kā arī darboties Latvijas Olimpiskajā komitejā no tās atjaunošanas dienas 1988. gada novembrī, kas deva gandarījumu, ka bērnības sapņi nav bijuši maldīgi. No visiem Aizvīķu olimpiešiem vēl dzīvi esam palikuši ar Ainu, kura var apliecināt šī domraksta īstenību. Barona Korfa pilī mūsdienās iekārtots slimo ļaužu pansionāts. Olimpisko cīņu arēna aizaugusi, pussagruvusi stāv saimnieka Sudmaļa kādreiz skaistā māja. Vienīgi nesatricināts palicis ozola stabs sētā, kas var liecināt par senām cīņu dienām, bet Aizvīķu kapsētā atdusas Aizvīķu bērnu olimpiskās idejas iedvesmotājs Imants Sudmalis.
Autors: Alfrēds Leja
