Olimpisko arhivāru čempions
Viņš personiski sarakstās ar karaļiem un princesēm, ar bijušajiem un esošajiem prezidentiem. Viņa vārdu dzirdējuši visas pasaules nacionālajās olimpiskajās komitejās un, protams, viņš ir pazīstams arī Starptautiskajā Olimpiskajā komitejā. Viņš ir cilvēks, kas zina, kad un kur dzimis, ko sasniedzis katrs no visu laiku visiem olimpiešiem, un to ir vairāk par 150 tūkstošiem. Šis noslēpumainais un tajā pašā laikā tik plaši zināmais vīrs ir rīdzinieks Genādijs Maričevs. Viņš nav sporta darbinieks un pats klāt ir bijis tikai vienās olimpiskajās spēlēs. Toties viņam ir rets hobijs — olimpisko spēļu vēsture, kuram pateicoties Genādijs Maričevs radījis unikālus darbus.
Mēs tiekamies kādā Rīgas klusā centra dzīvoklī, kurā ieejot žurnālistam, kam kā parasti šķiet, ka viņš jau visu zina, mute paliek vaļā un ilgi neveras ciet.
„Aptuveni četrarpus tūkstoši olimpisko grāmatu,” īss žests skapju un plauktu ierindas virzienā liek nojaust, kas par dārgumiem glabājas vēsturnieka darba telpās, kurās viņš svešiniekus neielaiž un ko pats dēvē par savu „reihskanceleju”. Visvecākais izdevums datēts ar 1896. gadu, un tā ir Grieķijā izdota grāmata, kas stāsta par grieķu gatavošanos pirmajām olimpiskajām spēlēm Atēnās.
Skats uz citu plauktu grēdu nošokē vēlreiz. Tajā glabājas visu spēļu sacensību videoieraksti, sākot ar 1984. gadu. „Kādas 20 000 stundas būs,” ar kolekcionāra lepnumu novērtē Genādijs Maričevs. „Tiesa, 1984. gada arhīvs vēl nav pilnīgs. Gaidu, kad amerikāņu Vieglatlētikas federācija atsūtīs vieglatlētikas sacensību ierakstus.” Tas viss ir ilgstošas sarakstes rezultāts, kurā vispirms jāapliecina, ka materiāli netiks lietoti komerciāliem mērķiem. „Un es to arī nedaru,” uzsver vēsturnieks.
Starptautiskās olimpiskās komitejas televīzijas arhīvs atrodas Londonā. „Tā ir vienīgā vieta, kur ir vairāk ierakstu nekā man,” šajos vārdos nav saklausāma lielības intonācija, vien fakta konstatācija. „Gluži dabiski, jo pirmā televīzijas translācija no olimpiskajām spēlēm tika noorganizēta 1936. gadā Berlīnē. Es te nerunāju par ģeniālās Lenijas Rīfenštāles dokumentālo filmu Olympia, kuras uzņemšanā Berlīnes spēlēs tika izmantoti vairāk nekā 40 operatori un kura gluži pamatoti tiek uzskatīta par kino ikonu.”
SOK arhīvs Londonā esot dārgs. Vispirms 60 mārciņas stundā par vajadzīgā ieraksta meklēšanu, tad vēl vismaz tikpat par tā kopēšanu. Turklāt fiziskas personas apkalpotas netiekot. Kā tad Genādijs Maričevs ticis pie saviem unikālajiem ierakstiem? „Ja tu patiesi ar kaut ko esi aizrāvies, tad izeju var atrast gandrīz vienmēr,” nosmaida vēsturnieks.
„Tokijas olimpisko spēļu čempions brīvajā cīņā Aleksandrs Ivaņickis, kurš pēc tam kļuva par padomju Centrālās televīzijas sporta programmu direktoru un pēc PSRS sabrukuma kādu laiku šo amatu ieņēma arī Krievijas televīzijā, reiz teica: „Jums nu gan ir dārgs hobijs!” Es pie viņa ierados ar lūgumu nokopēt visus 1980. gada Maskavas spēļu ierakstus. Gluži visu es nedabūju, bet lielākā daļa man ir. Galvenais ir zināt, kur vajadzīgais materiāls atrodas. Kad uzzināju, ka bez saimnieka palikusi 1992. gada vasaras spēļu datu bāze, braucu uz Barselonu. Tur kungi man paprasīja noteiktu summu, neteikšu, kādu, bet nebūt ne mazu. Pusi dienas no kartes ņēmu nost pesetas, kuras pēc tam neskaitītas iegūla kādā atvilktnē. Bet es savu materiālu dabūju!”
Arhivēt aktuālos olimpiskos notikumus ir vienkāršāk, vienīgi spēļu laikā Genādijam jāstrādā trīs reizes vairāk par olimpiešiem. Vienlaikus tiek sekots vismaz četriem televīzijas kanāliem un viss ierakstīts diskos tepat Rīgas „reihskancelejā”. Starp citu, spēļu atspoguļošanā viņš visaugstāk vērtē mūsu LTV7 un itāļu RAI.
Jau labu laiku Maričeva kungs olimpisko vēsturnieku aprindās ir ļoti labi pazīstama persona. Viņš vienīgais pasaulē paveicis īstena Titāna cienīgu darbu. Apkopojis un izdevis vienā grāmatā ne tikai visus no 1924. līdz 2002. gadam ziemas olimpiskajās spēlēs sasniegtos rezultātus (līdz pat pēdējās vietas ieguvējam visās disciplīnās, nestartējušos, diskvalificētos un nefinišējušos atlētus ieskaitot), bet arī itin visu dalībnieku īsus CV (dzimšanas laiks, vieta, pavalstniecība, augums, svars, rezultāti spēlēs). Un tas nebūt nav vienīgais viņa varoņdarbs. Ne velti Genādijs Maričevs ir Starptautiskās Olimpisko vēsturnieku savienības mūža biedrs un saņēmis Latvijas Olimpiskās komitejas augstāko apbalvojumu — LOK Goda zīmi.
— SOK arhīvā Lozannā bijusi iespēja strādāt tikai ar LOK svētību?
— Esmu tur ticis iekšā arī kā privātpersona. Protams, pārstāvot LOK, tiek nodrošināts zināms komforts — īpaša telpa, atsevišķs rakstāmgalds… Bet tu drīksti strādāt tikai noteiktās tēmas rāmjos. Kā smejies, solis pa labi, solis pa kreisi jau tiek uzskatīts par bēgšanas mēģinājumu. Brīvā režīmā darboties ir interesantāk. Ieraugi kaut ko nezināmu un rocies tam pakaļ!
Uz Lozannu mēs braucam vesela komanda, un tās locekļi tur tiek izdzīti ne pa jokam. Dienā mēs nokopējam piecus sešus tūkstošus dokumentu. Spēj tik mainīt pulvera kasetes un plēst vaļā papīra pakas. Lozannā nav laika dokumentus studēt, to es daru Rīgā.
Pirmo reizi Lozannā es ierados, kad Samarančs vēl nebija uzcēlis sev pieminekli, kā es dēvēju tajā skaistajā kalnā uzbūvēto Olympic Studies Center. Tas tiešām ir ūnikums, vismaz vienai tādai vietai pasaulē jābūt.
Bet toreiz — astoņdesmito gadu vidū olimpiskais arhīvs un SOK bibliotēka aizņēma vien trīs vidēja lieluma istabas. Tagad tā ir eleganta iestāde. Tiesa, bibliotēka nav pārāk labi sistematizēta, grāmatu viņiem ir reizes divas vairāk nekā man. Bet, piemēram, man noteikti ir lielāka nacionālo olimpisko komiteju Media guide kolekcija. Tās ir brošūras ar komandu sastāviem, kas tiek izdotas pirms spēlēm. Man vecākā ir Vācijas Media guide 1928. gada spēlēm Amsterdamā.
— Ne visas nacionālās olimpiskās komitejas tādas grāmatiņas izdod.
— Taisnība. Mans lielākais ķēriens bija Pekinas spēlēs. Tajās piedalījās 204 valstu un teritoriju komandas, kādas 140 izplatīja savu komandu sastāvus drukātā veidā. Patlaban no tiem man ir 108. Pamazām es vācu klāt. Mainu, lūdzos, pērku, sarunāju… Izmantoju visus iespējamos kanālus. Manā rīcībā ir arī vairāk nekā 40 000 sportistu fotoattēlu.
Katram olimpiskajam vēsturniekam ir sava tematika. Ar manējo kopš 1896. gada vēl nodarbojušies tikai trīs cilvēki. Pirmais bija vācietis Fricis Vāzners — viņš bija arī 1936. gada olimpisko spēļu organizācijas komitejas loceklis. Starp citu, par Berlīnes spēlēm runājot, esam ieciklējušies uz to, ka tās notika nacistiskās Vācijas galvaspilsētā, ka Hitlers nepaspieda roku melnādainajam uzvarētājam Džesijam Ouvensam utt., bet aizmirstam spēļu sportisko pusi, to, ka tas bija izcili noorganizēts pasākums. Fricis Vāzners pirms spēlēm publicēja Olimpisko leksikonu, kurā pirmo reizi plašai publikai tika izskaidrota olimpiskās kustības būtība un jēdzieni, bet pats galvenais — pēc spēlēm pirmo reizi tika laista klajā oficiālā atskaite par sacensību norisi ar visiem rezultātiem.
Pēc Vāznera nākamais lielais pētnieks bija austriešu žurnālists no Gracas Eriks Kampers, kurš 1964. gadā pirms Insbrukas spēlēm izdeva ziemas olimpisko spēļu leksikonu ar visu to sportistu sarakstu, kas līdz tam laikam bija piedalījušies baltajās olimpiādēs.
Trešais ir zviedru vēsturnieks Volfs Lībergs, sākot ar 1948. gadu, daudzās spēlēs bijis Zviedrijas olimpiskās delegācijas vadītājs. Viņa pēdējais pētījumu lauciņš ir SOK Izpildkomitejas darbība.
Līdz šodienai ziemas spēlēs startējuši nedaudz vairāk par 20 000 atlētu. Vasaras spēlēs — aptuveni 130 000. Starpība ievērojama!
— Tāpēc par vasaras spēlēm šāda apkopojuma nav!
— Kāpēc nav?! Pirms Atlantas spēlēm es izdevu savus četrus sējumus Who is Who at the Summer Olympics 1896 — 1992. Ar šo darbu es arī sāku. Tur ir visa olimpiskā simtgade, visu spēļu dalībnieki, sākot ar 1896. gadu, un visi tehniskie rezultāti.
Tagad šī bāze, protams, krietni papildinājusies. Nākamnedēļ laidīšu ražošanā grāmatu par XXIX olimpiādes spēlēm Pekinā. Priekšvārdā izskaidroju, kāpēc tik vēlu. Pēc 1996. gada publicēju atsevišķas atskaites par spēlēm Sidnejā 2000. gadā un Atēnās 2004. gadā, kā arī par 2006. gada ziemas spēlēm Turīnā. Pa vidu bija lielais darbs Winter Olympics 1924 — 2002.
Nav grāmatas par pašām 1996. gada olimpiskajām spēlēm Atlantā. Vienkārši rokas par īsām. Materiāls ir, bet neesmu paspējis apkopot.
— Kam tādas pūles vajadzīgas?
— Kāds mans paziņa uzskata, ka olimpiskās spēles vajag apgriezt jeb kā tagad saka — konsolidēt līdz fināliem. Pa astoņiem sportistiem katrā disciplīnā un viss! Bet, brālīši mīļie, tad jau tās vairs nebūs olimpiskās spēles! Olimpiskā ideja ir vienot visu piecu kontinentu ļaudis. Skaļi, bet patiesi vārdi. Un tautām jāzina savi varoņi. Neatkarīgi no tā, kļūst viņi par čempioniem, izcīna otro, trešo vai trīsdesmit trešo vietu, vai pat vispār nefinišē. Viņi visi ir olimpieši — pasaulē visunikālākā un visplašākā pasākuma dalībnieki.
Ieejot grāmatnīcā, jūs ieraugāt tūkstošiem dažādu grāmatu un nejautājat sev, vai tās ir vajadzīgas vai nav vajadzīgas. Jūs meklējat izdevumus par vienu konkrētu tēmu, kas tobrīd jums svarīga, un uz pārējiem plauktiem pat varbūt nepaskatāties. Un tāpat simtiem iet garām tam plauktiņam, pie kura stāvat jūs. Bet katram kāds plauktiņš ir vajadzīgs.
Mums vēsturniekiem ir zināms tāds jēdziens — cilvēciskais faktors. Piemēram, jebkurš žurnālists, rakstot par olimpiskajām spēlēm, izsaka arī savu subjektīvo vai nereti politikas uzspiestu viedokli. Ja 1980. gada Maskavas spēles, tad noteikti boikots, ja 1984. gads Losandželosā, tad kontrboikots, un tamlīdzīgi. Aiz tā pazūd galvenais — olimpiskās spēles ir pasaules sportistu, nevis politiķu, komentētāju vai žurnālistu sacensības. Mēs spēles tikai apkalpojam.
— Tāpēc jūsu grāmatās gandrīz nemaz nav brīva teksta! Tikai rezultāti, tabulas un citi fakti.
— Kā teicis kāds gudrais — vēsture nav pērkama meiča. Ja eksistē vairākas versijas, teiksim, par sportista dzimšanas laiku vai vietu, es publicēju abas, ļaujot to noskaidrot nākamajiem, kas turpinās pētīt šo tēmu.
Vēsturē nav sīkumu. Par sportistu, kas pasaulē nācis 1987. gadā, tiek rakstīts, kas viņš dzimis Sanktpēterburgā, par citu viņa vienaudzi, ka — Ņižņijnovgorodā. Piedodiet, bet nebija tajā laikā Padomju savienībā tādu pilsētu! Vai arī, ka atlēts dzimis 1979. gadā Zimbabves pilsētā Hararē. Atrodiet tā laika pasaules kartē tādu valsti! Tad tā bija Dienvidrodēzija un šo pilsētu sauca par Solsberiju. Deviņdesmitajos gados šis process bija sevišķi intensīvs. Tika pārdēvētas vairāk nekā 600 pilsētas. Lai mūsdienu jaunais cilvēks gūtu priekšstatu par šīm vietām, jāpublicē abi nosaukumi.
Pēdējā laikā parādījusies vēl viena tendence, pavisam briesmīga, gluži kā naudas viltošana. Izmantojot publikas nezināšanu olimpiskajā vēsturē tiek ierakstītas personas, kas spēlēm tuvumā nav stāvējušas! Varu nosaukt pat valstis, kurās tā rīkojas — Rumānijā, Francijā, Itālijā, Kanādā… Te arī ir daļēja atbilde uz jautājumu, kāpēc mans darbs vajadzīgs? Arī tāpēc, lai citi nevarētu šmaukties.
— Vēl biežāki un sāpīgāki ir pretēji gadījumi. Nevis raksta klāt, bet no vēstures svītro ārā. Vankūveras olimpisko spēļu oficiālajā mājas lapā bija rakstīts, ka Latvija ziemas olimpiskajās spēlēs piedalās kopš… 1992. gada! Kaut gan Latvija bija starp tām sešpadsmit valstīm, kas piedalījās pašās pirmajās spēlēs 1924. gadā, mūsu karogs plīvoja arī 1928. gadā, bet 1936. gadā Garmišpartenkirhenē Latvijas komandā jau bija 26 sportisti, vienpadsmit hokejistus ieskaitot, kuri, starp citu, spēlēja arī ar Kanādas valstsvienību!
— Šis gadījums vēlreiz uzsver, ka vēsturniekiem fakti jāapkopo, jāuzmana un jālaiž tautā, publicējot tos.
— Cik grāmatu jūs esat izdevis?
— (Klusu skaita uz pirkstiem.) Astoņas. Tūlīt būs devītā un desmitā.
— Košo grāmatu par olimpiskā ordeņa īpašniekiem Olympic Order ieskaitot?
— Oi, to es neskaitu. Tas ir pavisam cits stāsts.
— Kā interesenti var uzzināt, ka Maričeva kungs atkal izdevis kādu unikālu faktu un datu apkopojumu?
— Pateicoties Latvijas Olimpiskās komitejas atbalstam, grāmatas tiek reklamētas SOK žurnālā Olympic Review, kā arī mūsu specializētajā Starptautiskās Olimpisko vēsturnieku savienības ISOH žurnālā, kas iznāk trīs reizes gadā.
— Kā vēsturnieks jūs esat amatieris vai profesionālis?
— Pēc zināšanām — profesionālis, pēc tā, ka strādāju bez algas, pat vairāk — visus izdevumus sedzu pats — amatieris.
— Cik jūs par savu profesionālo aizraušanos esat iztērējis?
— (Gari iesvilpjas.) Daudz. Pat ļoti daudz. Ivaņickim bija taisnība, kad viņš teica, ka man ir dārgs hobijs. Īsteni kolekcionāri skaita tikai to naudu, kas jāsakrāj, lai dabūtu kārtējo papildinājumu savai kolekcijai. Man tādēļ ir savs bizness — izdevniecība MEDOL Maskavā, kas zināmā mērā apkalpo Krievijas medicīnu. Latvijā esmu arī kādas tipogrāfijas līdzīpašnieks.
Prātoju pamazām no šīm uzņēmējdarbībām tikt vaļā un, cik nu laika man vēl atvēlēts, to pilnībā veltīt sava mūža galvenajam mērķim — izveidot olimpisko enciklopēdiju. Tāpēc jau es te vairāk nekā četrdesmit gadus ar visiem šiem faktiem un rezultātiem ņemos. Paradoksāli — pasaule ir pilna ar visdažādākajām enciklopēdijām, bet olimpiskās enciklopēdijas, kas aptvertu visu pasauli, joprojām nav. Plānoju, ka šajā grāmatā bez rezultātiem būs arī aptuveni 200 000 rakstu. Ne tikai par SOK locekļiem, nacionālo olimpisko komiteju prezidentiem un olimpiskajiem čempioniem, bet arī, piemēram, par olimpisko spēļu atklāšanas ceremoniju režisoriem, uzvedumu autoriem, olimpisko būvju arhitektiem… Es rēķinu, ka sanāks desmit divpadsmit sējumi. Ja vēl tajos varētu iedabūt visu sportistu biogrāfijas… Tā būtu fantastika!
— Jūs to darīsiet viens pats?
— Kad es ar līdzīgu priekšlikumu septiņdesmito gadu beigās griezos Maskavas olimpisko spēļu organizācijas komitejā, tās vadītāji teica, ka viņi man neticot — viens to nespējot izdarīt. Nu, lūk, astoņus sējumus mēs nupat saskaitījām. Ja tas ir hobijs, cilvēks var izdarīt ļoti daudz. Tā taču ir viņa aizraušanās!
Starp citu, pasaules arhīvos notiek briesmu lietas — zūd materiāli. Es trīs reizes braucu uz Berlīni, lai strādātu ar IV ziemas olimpisko spēļu arhīvu. No sākuma viss bija normāli, bet tagad oriģinālos dokumentus vairs nerāda, tie esot jāsaudzē un jāglabā īpašos apstākļos, izsniedz tikai digitalizētas kopijas. Kad es šogad palūdzu Latvijas komandas pieteikumu 1936. gada Garmišpartenkirhenes spēlēm, man atbildēja, ka tāda arhīvā neesot. Kā tad tā?! Es taču iepriekšējā reizē pats turēju to savās rokās! Acīmredzot iedarbojies cilvēciskais faktors, kāds klerks šo dokumentu palaidis garām un nav digitalizējis. Latvija pazudusi! Tā es arī šo dokumentu otrreiz redzēt nedabūju. Man atlicis vēl tikai viens rezerves variants — jābrauc uz Ķelni, kur Karla Dīma sporta institūtā ir arhīva dublikāti.
— Bet krietna daļa jūsu paša arhīva arī tiek glabāta ciparu formātā…
— Cenšos to kopēt dažādos atmiņas nesējos. Digitalizācija nav nekāda panaceja.
Neviens nav redzējis divdesmitgadīgu CD disku ar saglabātu informāciju, bet daudzi ir redzējuši piecus gadus vecus diskus, no kuriem informācija ir pazudusi.
— Kur un kā jums, jaunam Rīgas puikam, pirms gandrīz pusgadsimta radās interese par olimpiskā sporta vēsturi?
— Es pats nedaudz nodarbojos ar burāšanu. Trenējos Rīgas Centrālajā jahtklubā Ķīšezerā, kur līdz pat septiņdesmitajiem gadiem vēl stāvēja trīsdesmitajos gados celtais Eiropā lielākais koka elings. Divpadsmit gadu vecumā kopā ar savu vecāko brāli vienā regatē pat uzvarējām. Tā ir vienīgā zelta medaļa, ko esmu izcīnījis.
Sagadījās, ka ap to laiku izlasīju Svetova grāmatu Daudzkrāsainie apļi un padomju televīzija pieklājīgi parādīja 1964. gada ziemas olimpiskās spēles Insbrukā. Kaut kas mani tajā visā aizķēra. Pretēji vispārējam viedoklim, ka tajā laikā mēs dzīvojām gandrīz vai cietumā, ka mūs nemitīgi izsekoja, es, padomju Latvijas skolnieks, pēc tā paša gada vasaras spēlēm Tokijā aizrakstīju vēstuli Japānas Olimpiskajai komitejai ar lūgumu atsūtīt man kādu grāmatu par šīm spēlēm. Man atbildēja, ka var atsūtīt spēļu grāmatu divos sējumos, bet par to iepriekš jāsamaksā 55 dolāri. Devos ar savu vajadzību uz republikas Grāmatu palātu, bet arī tur man paskaidroja, ka tas nav iespējams, jo valūtas nav. Tā es piededzināju savu pirmo pankūku. Kaut kad vēlāk jau es tos divus Tokijas sējumus dabūju, protams, par krietni lielāku naudu.
Tā es sāku vākt visu, kas vien par olimpiskajām spēlēm rakstīts — gan avīžu un žurnālu izgriezumus, gan grāmatas. Rīgā bija grāmatnīca Draudzība, kurā tirgoja sociālistisko valstu grāmatas. Austrumvācieši regulāri izdeva grāmatas par kārtējām olimpiskajām spēlēm. Bet 1968. gadā uz Meksiku es atkal rakstīju vēstuli, kuru drošības pēc parakstīja vēl pieci mani klasesbiedri. Iedomājieties, man atbildēja pats Mehiko spēļu organizācijas komitejas priekšsēdētājs, kurš bija arī Meksikas prezidents Gustavo Diazs Ortizs un… atsūtīja sešus spēļu oficiālos izdevumus!
Ap 1972. gadu es aptvēru, ka jāizdara kaut kas tāds, ko neviens vēl nav izdarījis. Kopš tā laika jau es vairāk vai mazāk apzināti sāku veidot savu olimpisko grāmatu.
Spēļu rīkotāju izdotajās oficiālajās atskaitēs jeb grāmatās lielākoties nav pat visu sacensību rezultātu, par olimpiešu biogrāfijas datiem pat nerunājot. Patīkams izņēmums bija Barselona, kas par 1992. gada spēlēm izdotajos piecos sējumos fiksēja itin visus sacensību dalībniekus. Bet no Pekinas spēļu rīkotājiem es divus gadus velti centos dabūt visu akreditēto sportistu sarakstu. Toties oficiālais izdevums spīd un laistās… One World, One Dream, satriecoši grezna atklāšanas ceremonija, čempioni ar medaļām un… viss. Bet kur pārējie desmit tūkstoši olimpiešu, kas arī piedalījās šajās spēlēs? Šķiet, ka šāda saraksta vairs nemaz nav. Man grāmatā jātaisnojas, ka mans saraksts ir kompilācija — vispirms paša iegūtā, ar cienījamo partneri un arī manu darbu lietotāju NBC salīdzināta un papildināta, ar Sports Illustrated palīdzību precizēta.
Manās grāmatās ir kvintesence, apkopots viss, kas citur pieejams tikai daļēji. Interesants ir jautājums par nāciju vērtējumu. Olimpiskās hartas 6. punkts nosaka, ka olimpiskās spēles ir sportistu nevis valstu sacensības. Tomēr nav bijis spēļu, kurās netiktu skaitīts arī neoficiālais komandu vērtējums. Pēdējā laikā skaita tikai medaļas. Pietiek kādas mazattīstītas valstiņas skrējējam izcīnīt vienu zelta medaļu, un tā automātiski tiek ierindota augstāk par valsti, kuras atlēti izcīna, teiksim, desmit sudraba un piecas bronzas medaļas. Jo zelts tiek vērtēts prioritāri. Piedodiet, bet šādu sistēmu, šķiet, ieviesuši žurnālisti, kas apkalpo sieviešu izdevumus un kam sveša analītiskā domāšana.
Ir klasiska sistēma, kuru izmanto skandināvi, vērtējot labāko sešnieku. Bet kopš 1964. gada sporta veidos, kuros ir fināli, tajos iekļūst labākie astoņi. Es skaitu labāko astoņnieku. Par 1. vietu — 9 punkti, par 2. — 7, par 3. — 6, tālāk — 5, 4, 3, 2, 1. Rezultāts ir analītiskāks un objektīvāk raksturo sporta stāvokli attiecīgajās valstīs. Protams, manas tabulas ievērojami atšķiras no oficiālajos izdevumos publicētajām. Pēc Maričeva Pekinas spēlēs neuzvarēja ķīnieši ar savām 50 zelta medaļām, jo otrā uzbrukuma līnija viņiem bija tālu, bija liela atšķirība starp komandas līderiem un pārējiem. Neesmu nekāds ASV apoloģēts, bet amerikāņi, kas guva tikai 36 zelta medaļas, ir pārliecinoši labāki, arī godalgu viņiem bija visvairāk — 110, bet, ja vēl pieskaita vietas astoņniekā… Viņu atlētu finālos bija visvairāk, viņi šajās spēlēs dominēja, tātad bija visstiprākie. Bet visur tiek sludināta Ķīnas uzvara.
Savulaik arī amerikāņi lauzīja galvu, kā savu sportu uzspodrināt ar statistikas palīdzību. 1960. gada spēlēs Romā viņi pamatīgi izgāzās, īpaši salīdzinājumā ar PSRS, un pirms Tokijas spēlēm amerikāņi ierosināja izcīnīto medaļu daudzumu attiecināt pret iedzīvotāju skaitu. Tā teikt, mēs esam tikai 200 miljoni, bet Padomju savienībā ir gandrīz par ceturtdaļu vairāk. Šādi rēķinot iznāca, ka 1964. gada spēlēs uzvarēja… Bahamu salas! Viņu pārstāvis izcīnīja uzvaru burāšanā un tas nozīmēja, ka uz aptuveni 200 000 iedzīvotāju ir viena zelta medaļa. Lai bahamiešus pārspētu, amerikāņiem vajadzētu izcīnīt… tūkstoš medaļas! Lūk, pie kādiem paradoksiem var novest salīdzināšana.
Paradoksālākais, ka jaunāko laiku spēļu rezultāti turpina mainīties. Uzpeld arvien jauni dopinga skandāli un sportistiem tiek anulētas izcīnītās vietas. Amerikāņi jau pazaudējuši piecas Sidnejas spēļu zelta medaļas. Šajās disciplīnās tas maina visus rezultātus. Vēl viens pozitīvs izskatīšanā esošas dopinga lietas atzinums, un nāciju vērtējumā Sidnejā pirmajā vietā izvirzīsies Krievija.
— Kā radās ideja veidot devīto un krāšņāko no jūsu grāmatām — par Olimpiskā ordeņa īpašniekiem?
— Ideja radās divu minūšu laikā sarunā ar LOK prezidentu Aldonu Vrubļevski. Viņš teica, ka nu jau gan par olimpisko kustību būšot uzrakstīts viss. Tajā brīdī aptvēru, ka viena tēma vēl ir absolūti brīva — nekur vienā grāmatā nav apkopotas personas, kas saņēmušas Olimpisko ordeni.
Vrubļevska kungs uzrakstīja attiecīgu vēstuli un pēc nedēļas jau es biju Lozannā. Pārsteidzošākais, ka viņiem tur nav pat pilna apbalvoto saraksta. Turklāt šo augstāko SOK apbalvojumu izveidoja salīdzinoši nesen — pirmais to 1975. gadā saņēma piektais SOK prezidents Everijs Brendedžs, bet viens no jaunākajiem tā īpašniekiem ir LOK goda prezidents Vilnis Baltiņš, kuram Žaks Roge sudraba ordeni pasniedza šāgada februāri.
Lozannā man radās sajūta, ka SOK reizēm kaunas par savu rīcību. Bet no vēstures neko izsvītrot nedrīkst. Nu un tad, ka ordeni savulaik saņēmis gan Čaušesku, gan Honekers! Viņi pat patiesi ir veicinājuši olimpisko sporta veidu attīstību savās tālaika valstīs. Pēc manas sistēmas veidotajā visu laiku labāko nāciju vērtējumā līdz pat 2002. gadam ziemas spēlēs pirmajā vietā atradās neeksistējuša valsts — Vācijas Demokrātiskā Republika.
Starp citu, pēdējā laikā ar Olimpisko ordeni sportistus vairs neapbalvo. Tagad tas paredzēts politiskajiem, sabiedriskajiem un reliģiskajiem darbiniekiem par sevišķiem nopelniem olimpiskās kustības labā.
— Atšķirībā no jūsu pārējām izdevumiem Olympic Order varoņu biogrāfijas ir plaši izvērstas, grāmata ir pilna ar krāsainām ilustrācijām. Kā jūs tās dabūjāt? Ordeņa kavalieri ir karaļi, prinči, princeses, marķīzi, valstu vadītāji…
— Bez kautrēšanās izsakot savu vajadzību, protams, attiecīgi to argumentējot. Starp citu, visi karaļnami bija ļoti atsaucīgi.
Tagad ir izveidota grāmatas versija krievu valodā, un tajā jau ir nevis 94, bet 153 ordeņa kavalieru biogrāfijas. Protams, fiksētas visas personas, kas šo godalgu saņēmušas. Mēs turpinām darbu. Jaunajā grāmatā plašāk varēs iepazīties ar Miterānu, būs arī Širaks, lai gan viņu grasās tiesāt. Nu un tad — viņš ir Olimpiskā zelta ordeņa īpašnieks! Pavisam tādu ir aptuveni 1400. Katru gadu ordenis tiek pasniegts mazliet vairāk nekā 20 personām.
Šī grāmata tiek drukāta tādā tehnoloģijā, kas pieļauj arī ļoti nelielas tirāžas. Mēs esošo grāmatu viegli varam papildināt ar jaunām nodaļām un tūlīt iespiest jauno, uzlaboto versiju. Mēs saņēmām pat SOK grantu šīs grāmatas izdošanai. Ir ideja turpmāk kopā ar Olimpisko ordeni pasniegt arī šo grāmatu, kurā jau būtu jaunā saņēmēja biogrāfija.
Bieži vaicā, ko uzdāvināt tam, kam jau viss ir? Atbilde skan: to, kā nav nevienam. Mēs tādu iespēju varam piedāvāt.
Dainis CAUNE
Genādijs MARIČEVS
Uzņēmējs, vēsturnieks, Starptautiskās Olimpisko vēsturnieku savienības mūža biedrs
Dzimis: 1951. gada 21. jūlijā Rīgā
Izglītība: Rīgas 10. vidusskola, Ļeņingradas Finanšu ekonomikas institūts, LVU Ekonomikas fakultāte
Darba gaitas: Latvijas PSR Valsts plāna komiteja, kopš deviņdesmito gadu sākuma — uzņēmējs
Sportā: no 12 gadu vecuma trenējies burāšanā , deviņu olimpiskās kustības vēsturei veltītu grāmatu autors, apbalvots ar LOK Goda zīmi
Ģimenes stāvoklis: šķīries divu dēlu tēvs
Hobiji: vinila skaņuplašu kolekcionēšana. Iecienītākās grupas: Beatles, Rolling Stones, Deep Purple, Uriah Heep, Bee Gees, Procol Harum, Led Zeppelin…
