Pamanīti un mīlēšani iebaroti
Olimpiskā
kustība papildinājusies ar jaunu vispasaules pasākumu. Pirmo Jaunatnes
olimpisko spēļu norisē Singapūrā Starptautiskās Olimpiskās komitejas (SOK)
viesu statusā piedalījās arī LOK prezidents Aldons Vrubļevskis un
ģenerālsekretārs Einars Fogelis.
Tagad mums ir
zināmas divējādas olimpiskās spēles. Par kopīgo un atšķirīgo Sports
izvaicā Aldonu Vrubļevski.
– Esat bijis SOK
viesis vienpadsmit olimpiskajās spēlēs. Šīs bija divpadsmitās un pirmās
jaunatnes. Kāds ir salīdzinājums?
– Dizainā izmantoto
ornamentu un krāsu dēļ šķita, ka šis ir Pekinas spēļu turpinājums mazākā
mērogā. Arī organizācijas līmenis bija ļoti augsts. Turklāt cilvēcisks un
saprotams. Singapūrieši latiņu uzcēluši diezgan augstu. Nākamie rīkotāji būs
ķīnieši ar Pekinas pieredzi, kas iespējams latiņu pacels vēl augstāk, un tad
aiznākamajiem izdarīt kaut ko vēl labāk būs gandrīz neiespējami.
– Ar būvēm
singapūrieši īpaši nešikoja?
– No jauna bija
izveidots tikai veloparks ar Singapūrā pirmo BMX stadionu un MTB trasi, kas
bija ielocīta nelielā mežainā paugurā, jo viņiem kalnu tikpat kā nav. Pārējās
sporta celtnes tika sabūvētas šīs desmitgades vidū, kad Singapūra rīkoja Āzijas
spēles.
– Tās vairāk
bija olimpiskās spēles vai sportisks vispasaules jaunatnes festivāls?
– Noteikti vairāk
olimpiskās spēles, izņemot dažus sporta veidus, kuros netika nodrošināta labāko
atlētu piedalīšanās. Piemēram, riteņbraukšanā, kur nestartēja neapšaubāmi
spēcīgie Krievijas, ASV, Francijas un Vācijas sportisti.
– Kāpēc?
– Katru nacionālo
olimpisko komiteju (NOK) drīkstēja pārstāvēt ne vairāk par 76 atlētiem.
Riteņbraukšanā notika četru cilvēku komandu sacensība par vienu medaļu
komplektu. Viņu vietā aizvedot, piemēram, četrus peldētājus, var cerēt uz
četrām godalgām!
– Pats esat
bijis riteņbraucējs. Kā vērtējat Singapūrā noteikto vērtēšanas sistēmu šajā
sporta veidā?
– Kā neizdevušos
eksperimentu. Runājot ar starptautiskās Riteņbraukšanas federācijas prezidentu,
sapratu, ka nākotnē iespējamas izmaiņas. Ne es viens viņam izteicu pretenzijas.
Nav normāli, ka sportists vairāk nekā stundu nocīnās nopietnā MTB trasē, bet
nesaņem neko. Tas tiek uzskatīts tikai par nosacītu stafetes posmu. Nevar
meitenes, kas nopietni trenējas šosejas riteņbraukšanā, veiksmīgi startēt arī
pilnīgi atšķirīgajā BMX. Ja līdzšinējais princips saglabāsies, tad tāpat
komandas veidos nevis no riteņbraucējiem, kas pieņemamā līmenī startē visās
disciplīnās, bet gan no līderiem atsevišķos veidos. Jo labs individuālais
sniegums tāpat bija izšķirošs.
Mazliet sportisko
pusi devalvēja cenšanās piesaistīt visas pasaules 204 NOK, ar zaļajām kartēm
rūpējoties, lai katru pārstāvētu vismaz četri atlēti. Bija kuriozi gan
peldēšanā, gan vieglatlētikā, gan cīņas sporta veidos.
Kopumā sacensības
tomēr bija ne mazāk spraigas un dramatiskas kā lielajās olimpiskajās spēlēs.
Papildus arguments bija apziņa, ka nevienam nebūs iespējams jaunatnes
olimpiskajās spēlēs piedalīties divreiz. Turklāt nākamo divu dzimšanas gadu
pārstāvjiem vasaras spēles vispār ies secen.
– SOK kaut kā
mēģinās risināt šo diskrimināciju?
– Pagaidām tas
nebija jūtams. Arī gluži fizioloģiski četrpadsmitgadniekiem nav iespējams
konkurēt ar astoņpadsmitgadīgajiem. Domāju, ka formāts tiks saglabāts – katrā
sporta veidā divu dzimšanas gadu pārstāvji. Spēles ik pēc četriem gadiem
pamīšus ar ziemas spēlēm.
SOK aprindās
sprieda, ka šo pasākumu varbūt tomēr nevajadzēja saukt par olimpiskajām spēlēm,
jo tas sabiedrībā var radīt neizpratni un jauniešos sasniegtā pārvērtēšanu.
Iespējams, ka šajā jautājumā taisnība bija iepriekšējam SOK prezidentam Huanam
Antonio Samarančam, kura piemiņas aizlūgumā Singapūrā katoļu baznīcā piedalījās
visu 204 NOK pārstāvji.
Bažas rada arī
Singapūras un nākamo vasaras spēļu mājvietas Ķīnas pilsētas Nanjingas
pārspīlējumi tieksmē pēc apjomiem. SOK ideja bija jaunatnes olimpiskās spēles
veidot tādas, lai tās spētu sarīkot arī pilsētas, kuras nekad nevarēs pretendēt
uz lielo olimpisko spēļu organizēšanu. Piemēram, Poznaņa.
– Valstis tāpat
kā lielajās spēlēs skaitīja medaļas?
– Daudzas ļoti
cītīgi. Azerbaidžāņi aizveda 12 sportistus, no kuriem seši ir pasaules junioru
čempioni savās cīņas sporta svara kategorijās. Pieci no viņiem Singapūrā
uzvarēja, viens izcīnīja sudrabu, un Azerbaidžāna nāciju vērtējumā vienu brīdi
bija otrajā vietā aiz Ķīnas.
– Jaunatnes
spēļu dalībnieku vecumā ir raksturīgas fiziskās attīstības tempu atšķirības
starp ziemeļniekiem un dienvidniekiem. Tās bija redzamas Singapūras arēnās?
– Jā, piemēram,
mūsu svarcēlāja Artjoma Žerebkova konkurenti no Ķīnas un Vjetnamas izskatījās
krietni vecāki.
– SOK labvēlība
bija jaušama tikai katras NOK minimālās pārstāvniecības nodrošināšanā vai arī
tā izpaudās vēl kā citādi?
– Atšķirībā no
Eiropas Jaunatnes olimpiādēm nebija dalības maksas. SOK apmaksāja visu valstu
sportistu un treneru ceļa, kā arī uzturēšanās izdevumus. Papildus Solidaritāte
nodrošināja, lai sportisti varētu iedalīties kvalifikācijas sacensībās.
Piemēram, 20 mūsu vieglatlēti uz Maskavu brauca par šī fonda naudu.
– Mūsējie ar
prieku piedalījās arī spēļu kultūras un izglītības programmās?
– Jā. Līdz
sacensībām svarcēlājs Artjoms Žerebkovs šķita noslēgts un kluss puisis. Bet
viņš vienkārši koncentrējās startam. Pēc tā viņš atvērās un izrunāja divās
nedēļās neizrunāto, ņēmās pa ciematu un aktīvi iesaistījās citu valstu
pārstāvniecību piedāvātajos pasākumos. Es viņu iepazinu pavisam citā aspektā.
Viņam bija ļoti interesanti. Negatīvas atsauksmes nedzirdēju ne no viena mūsu
sportista.
Pirms tam viņi
dzīvoja katrs savā sporta veida vidē. Bet tagad iepazina pārējos. Elza Gulbe ar
savu dzīvīgumu panāca, ka uz airēšanas kanālu viņai līdzi just brauca visa
komanda! Visi mūsu delegācijas jaunieši bija ļoti patīkami un atvērti cilvēki.
– Viņu sniegumu
īpaši neanalizēsim?
– Sniegums ir
pienācīgs. Bronzas medaļa, divas ceturtās vietas, sestā, devītā vieta…
Labākie sasniegumi savos peldējumos, rezultāti, kas labo personiskos rekordus,
vai ir tuvu tiem.
–
Airēšanā, peldēšanā, pat burāšanā mūsu jaunieši pasaulē ir konkurētspējīgi.
Pieaugušo sportā tā šobrīd nav. Tā ir problēma vai apliecinājums iespējām
nākotnē?
– Tā ir iespēja
nākotnē. Tie, kas sekmīgi startē jaunatnes olimpiskajās spēlēs, tiek iebaroti
lielā sporta mīlēšanai. Viņi redz, ka virsotnes ir sasniedzamas. Šie jaunieši
savās aprindās Latvijā būs olimpiskie vēstneši, viņos klausīsies vairāk nekā
pedagogos vai vecākos. Mēs jau esam redzējuši viņus nopietnās cīņās. Un tagad
zinām, ka Artjoma Žerebkova mērķis ir kļūt par olimpisko čempionu un ka tā
sasniegšanai viņš gatavojas ļoti nopietni.
Ja šie jaunieši
piedalītos tikai savu sporta veidu Eiropas un pasaules čempionātos, mēs viņus
tā nepamanītu.
Jaunatnes
olimpiskās spēles deva daudz gan viņiem, gan mums, kurus uzlādēja ar
pārliecību, ka rīkojamies pareizi, attīstot jaunatnes sportu, veicinot viņu
līdzdalību olimpiskajā kustībā, arī rīkojot Latvijas jaunatnes olimpiādes.
– Vai pēc šīm
spēlēm mūsu labākie var cerēt uz Latvijas Olimpiskās vienības atbalstu?
– Noteikti LOV
kritēriji tiks papildināti arī ar izcīnītajām vietām Jaunatnes olimpiskajās
spēlēs. Iepriekš tādas vienkārši nebija notikušas. Domāju, ka vairāki
Singapūras spēļu dalībnieki būs Londonas rezervistu sadaļā. Ceru, ka daži no
viņiem startēs jau nākamajās olimpiskajās spēlēs, vēl vairāki – Riodežaneiro.
Dainis CAUNE
