Par iespēju sportot

Sports ir viens no veidiem,
kā Latvijas vārdu nest pasaulē. Atceramies kaut vai medaļas olimpiskajās spēlēs
Vankūverā, kad daudzi visā pasaulē izdzirdēja mūsu valsts vārdu. Bet sportisti
un augsti sasniegumi nerodas paši no sevis. Katra sasnieguma, katras medaļas
pamatnē ir sporta piramīda, kurā rosās treneri, bērni un jaunieši, kuru
sportiskā nākotne ir gan pašu sportistu, gan viņu audzinātāju rokās.

Kaut
arī mums atšķirībā no dažām citām valstīm nav sporta ministra, valsts sporta
dzīves koordinācija no pirmajiem soļiem līdz augstu sasnieguma sportam ir
Izglītības un zinātnes ministrijas pārziņā. Saruna ar IZM Valsts sekretāru
Mareku Gruškevicu.

– Mēs tiekamies laikā, kad
priecājamies gan par mūsu olimpiešu panākumiem olimpiskajās spēlēs, gan konstatējam
Valsts kontroles atzinumus par nebūšanām sportam veltītās naudas sadalē
iepriekšējos gados. Kas lielāks – prieks vai satraukums?

– Protams,
ka prieks, jo arī sports ir mūsu valsts vizītkarte. Sekoju līdzi sporta norisēm,
un ir gandarījums, ka Latvijas un mūsu sportistu vārdi minēti labāko vidū
Eiropā un pasaulē.

Runājot
par otro jautājumu, gribu uzsvērt, ka Valsts kontrole vērtējusi pagājušo un
iepriekšējos gadus, kad gan trekno gadu, gan
sporta pārvaldes nesakārtotības dēļ šādi atzinumi ir pamatoti. Šobrīd daudzi no
konstatētajiem trūkumiem ir novērsti, taču nākotnē jāturpina darbs pie sistēmas
sakārtošanas.

Jāteic
uzreiz, ka, sākot no šā gada 1. janvāra, mūsu sporta sistēma ir pamatīgi
reorganizēta. Tās mērķis bija viens – finanšu līdzekļiem vispirms jānonāk
sportistu, bērnu un jauniešu rīcībā, nevis neskaitāmu aģentūru un sporta
pārvaldes funkciju nodrošināšanai, dažādās iestādēs, kuru uzturēšana vien
prasīja krietnu daļu no sportam atvēlētajiem līdzekļiem.

Šogad
noteikts, ka ne vairāk par 15% no valsts dotācijas saņēmēji drīkst tērēt
administratīvajiem izdevumiem, tajā skaitā arī algām.

Agrāk
lēmumu par sportam atvēlēto naudu no valsts budžeta līdzekļiem pieņēma visai
šaurā lokā, bet šogad ministrija radikāli mainījusi pieeju naudas sadalei,
nodrošinot atklātumu un caurskatāmību. Komisijas sastāvā, kura lemj par sporta līdzekļu
piešķiršanu un izlietošanu, iekļauti IZM, Latvijas Olimpiskās komitejas un
vienības, Latvijas Sporta federāciju padomes, Latvijas Pašvaldību savienības,
sporta federāciju, kā arī Latvijas Sporta izglītības iestāžu direktoru padomes
pārstāvji. Vienā no sanāksmēm piedalījās pat vairāk nekā 80 sporta sabiedrības
pārstāvju – ministrijas lielā zāle bija pārpildīta.

Sporta
attīstībai Latvijā paredzētās naudas piešķiršana un izlietojuma kontrole nedrīkst
būt formāls pasākums, bet sistēma, kuras uzlabošanai savus ieteikumus sniegusi
arī Valsts kontrole.

– Var saprast, ka šādi
pārveidojumi bija nepieciešami, tomēr – kas būtiski mainīsies uz labo
pusi, jo finanšu līdzekļi ir jūtami samazināti?

– Jāsaprot,
ka arī sportam atvēlētā nauda ir cieši saistīta ar kopējo finanšu situāciju valstī.

2008.
gadā sportam tika atvēlēti gandrīz 28 miljoni latu, bet šogad – nepilni 14
miljoni. Tas nenozīmē, ka Latvijā ar sportu nodarbojas uz pusi mazāk cilvēku
vai uz pusi mazāk notiek sacensību, bet gan to, ka ikkatra sportam iztērēta
lata vērtība ir divkārt pieaugusi.

Tiesa,
nācās pieņemt arī nepopulārus lēmumus, valsts sporta aģentūru slēgšanu. Vēl
pērn gada sākumā bija 14 sporta politikas īstenošanā iesaistītas IZM padotības iestādes,
bet šogad IZM pārziņā palikušas vairs tikai divas – valsts aģentūra Latvijas Sporta muzejs un Murjāņu sporta
ģimnāzija, kurā darbu uzsācis jauns direktors, no kura sagaidām skaidrus
risinājumus mērķtiecīgai skolas attīstībai.

– Vai reizē ar pārmaiņām nav
samazinājies jauno sportistu skaits?

–
Nedomāju, jo sportisti klajā laukā nav palikuši. Optimizēts bērnu un jauniešu sadalījums
pa pašvaldību sporta skolām, pēc aģentūru reorganizācijas divkārt palielinājies
audzēkņu skaits Murjāņu sporta ģimnāzijā. Cita lieta, ka bērnu skaits valstī kopumā
ir samazinājies, kas ir nelabvēlīgās demogrāfiskās situācijas sekas. Diemžēl
turpmākajos desmit gados šī tendence liks sevi manīt gan izglītībā, gan arī
sporta sistēmā.

Jauno
sportistu sagatavošanā liela nozīme ir pašvaldībām. Pērn gada vidū bijām
nepatīkami pārsteigti, jo šo skolu pedagogu atalgojumam vairs netika paredzēti
līdzekļi. Reorganizējot padotības iestādes un pārskatot izdevumus, IZM nodrošināja
500 000 latu 2009. gada
pēdējiem 4 mēnešiem, bet, veidojot 2010. gada budžetu, šim mērķim paredzēti 3,2
miljoni latu. Arī pašvaldības iesaistās risinājumu meklēšanā – pārskatot savā
paspārnē esošo 62 sporta skolu darbu, tiek veikta administratīvo izdevumu
samazināšana, tajā paša laikā apvieno mācību un treniņu grupas, palielina
audzēkņu vecuma diapazonu un jauno sportistu skaitu grupās.

Pārmaiņu
gaisotnē grūti prognozēt pozitīvu nākotni, taču ceru, ka mērķtiecīgākie un
spējīgākie jaunieši sportu nepametīs un nākotnē būs cienīga maiņa šobrīd labākajiem
sportistiem.

– Ir dzirdētas runas, ka pēc
šādas finansējuma samazināšanas daudzi meistari grasās sportu pamest…

Domāju,
ka finansējuma piesaistē lielāks darbs jāiegulda attiecīgā sporta veida
federācijām. Kā piemērs jāmin bobslejisti, kuru finansējumā valsts līdzekļiem
ir visai neliela nozīme, vēl dažas federācijas.

Jāsaprot,
ka šobrīd valsts naudas ir tik, cik ir, un nekādu slēpto rezervju nav. Varētu
vienoties, ka augstas klases sportam iedala vairāk līdzekļus, bet tas
būtu īstermiņa risinājums, jo sports nākotnē tomēr ir atkarīgs no tiem, kuri šobrīd
ir piramīdas apakšā un tikai sper savus pirmos soļus sportā. Ceru, ka tie, kuriem
ir gribasspēks un dotības, sportā paliks. Mēs darām visu, lai tā būtu.

– Ja runājam par pirmajiem
soļiem, tad noteikti tās ir skolas. Vērojot ikgadējo sporta skolotāju konkursu,
dzirdot sporta speciālistu runas, jāsecina, ka vispārējā fiziskā sagatavotība
tomēr krītas. Ko darīt?

– Tā
ir runga ar diviem galiem. Tiekoties ar sporta veterāniem, dzirdam pārmetumus,
ka skolās notiekošais neveicina jauniešu veidošanos par augstas klases
sportistiem, savukārt sporta pedagogi norāda, ka esošais sporta standarts
veicina jauniešu iesaistīšanos sporta aktivitātēs. Ja skolā censtos sporta
stundas padarīt daudz intensīvākas, tad pieaugtu no sporta atbrīvoto skaits.

Manuprāt,
sporta stundās ar dažādu, kaut arī dažkārt visai neordināru sacensību palīdzību
vispirms jāiemāca kustību prieks, interesi par aktīvu dzīvesveidu. Tāpēc liela
loma ir skolotāja personībai, prasmei aizraut, izteikt atzinību par katra
veikumu. Tāpat sporta skolotājam ir jāprot saskatīt bērnu spējas kādā no sporta
veidiem un spējīgākie jāvirza trenēties sporta skolā, jo tieši tur jānodrošina
jauno sporta talantu attīstīšana.

Nedomāju,
ka vajadzētu atgriezties pie padomju laiku obligātajām GDA normām, kur atzīmes
lika par konkrētu rezultātu, neņemot vērā bērna spējas, veselības stāvokli,
centienus.

– Sporta dzīves
pārorganizēšana nav viegls process. Kādu jūs redzat tuvāko nākotni sportā?

–
Pārmaiņas nekad nav vieglas. Domāju, ka arī turpmāk tās izraisīs visdažādāko
reakciju, bet dzīve un pašreizējie ekonomiskie apstākļi diktē savus noteikumus.
Katrā ziņā tas prasa visu ieinteresēto pušu aktīvu līdzdalību, prasmi ekonomēt,
rast vispiemērotākos risinājumus. Lai motivētu sporta organizācijas ievērot
finanšu disciplīnu, turpmāk nauda tiks piešķirta tikai tiem, kuri pratīs
pamatoti un argumentēti pierādīt līdzekļu izlietojumu.

Ceru,
ka IZM sadarbībā ar sporta organizācijām un pašvaldībām izdarīs visu, kas pašreiz
ir mūsu spēkos, lai sportā tomēr būtu iesaistīti visi – sākot ar bērniem un
beidzot ar sportistiem, kuri aizstāvēs Latvijas godu augsta ranga sacensībās.

Runājot
par LOK, gribu uzsvērt, ka šī ir patstāvīga organizācija, kā tas ir arī citās
Eiropas valstīs. Šogad LOK administrācijas atalgojumam paredzētie līdzekļi tiks
segti tikai no ziedotāju un sponsoru līdzekļiem, par kuru izlietojumu LOK jāatskaitās
naudas devējiem, nevis IZM.

Gribu
arī pieminēt, ka, dodoties uz olimpiskajām spēlēm Vankūverā, lai klātienē
atbalstītu Latvijas sportistus un pārliecinātos, ka sportam paredzētā nauda dod
rezultātu, kādu sabiedrība un valsts no sportistiem sagaida, es izmantoju tikai
personiskos līdzekļus.

Runājot
par tuvāko nākotni, saredzu arī papildu iespējas. Atbalsts sportam Latvijā būs
Lisabonas līgums,
kurš stājās spēkā ar 2009. gada 1. decembri un paredz Eiropas Savienības Sporta
programmas izstrādi, nosakot kopīgi sasniedzamos mērķus un paredzot arī katrai
valstij finanšu līdzekļus. Tas mums ir atbildīgs mājas darbs – spēt aizstāvēt
Latvijas intereses un ar Eiropas Savienības atbalstu veicināt mūsu valsts
sporta attīstību. Paredzams, ka programma stāsies spēkā 2012. gadā.

Juris
BĒRZIŅŠ-SOMS