Paralimpiski. Tātad pa īstam

Mūsu sabiedrībā ir dažādi cilvēki. Ir cilvēki,
kuri dažādu dzīves negadījumu vai iedzimtu problēmu dēļ nedzīvo parastu cilvēku
dzīvi, kaut gan ir pilnvērtīgi sabiedrības locekļi. Tāpat dzīvo, strādā, mācās,
precas, laiž pasaulē bērnus. Arī sacenšas dažādos sporta veidos.

Pavadot
mūsu valsts sēdvolejbola izlases sieviešu komandu Holandes kausa izcīņā, kur
piedalījās 10 valstu komandas, vēlreiz pārliecinājos, ka paralimpiskajā sportā
viss notiek pa īstam. Iebildumiem, ka tas nav sports vispārpieņemtā izpratnē,
negribas īsti piekrist. Ne velti lielākajos sporta sarīkojumos, ieskaitot
pasaules čempionātus vieglatlētikā, olimpiskajās spēlēs, sacenšas arī invalīdi. Arī šogad
divas nedēļas pēc olimpiskajām spēlēm Pekinas olimpiskajās bāzēs spēkiem
mērosies paralimpisko spēļu dalībnieki no desmitiem pasaules valstu. Spēlēs
piedalīsies arī mūsu sieviešu komanda, kas sīvā cīņā Eiropas meistarsacīkstēs
ieguva piekto vietu un izcīnīja iespēju startēt Pekinā. Nevienai citai mūsu
valsts komandai līdz šim tas nav izdevies (vēl ir cerības sieviešu basketbola
komandai).

Kā stāsta
mūsu paralimpiskās komandas trenere Vita
Kotāne, invalīdu sports vispirms jāskata sociālā izpratnē – tā ir iespēja
atgriezties un iekļauties sabiedriskajā dzīvē. Skaidrs, ka fiziskās iespējas
sportistiem ir ierobežotas un nevajag gaidīt augstus rezultātus. Taču cilvēkiem
ar ierobežotām kustībām katrs sasniegums, uzvara prasa daudz lielāku piepūli
nekā veselajiem.

Vita ar
nožēlu piebilst, ka mūsu sporta vadība gan rezervēti izturas pret šo sporta
paveidu. Kaut sēdvolejbolistes Pekinā aizstāvēs Latvijas krāsas, valsts
atbalsts meitenēm ir pieticīgs. Daudzās valstīs izlases dalībnieces saņem
stipendijas, mūsu komandai pat par sporta zāles īri jāmaksā pilna cena, par
nelielu kompensāciju transportam vai materiālu atbalstu darba kavēšanas dēļ pat nerunājot.

Bet Vita
Kotāne (viņa, starp citu, strādā pie doktora disertācijas par invalīdu
pilnvērtīgu sociālo integrēšanos sabiedrībā), kas pirms gadiem diviem cieši
nolēma aizvest komandu uz olimpisko Pekinu, ir apņēmības pilna un nezaudē
cerības mainīt mūsu sporta likteņlēmēju domas. Par galveno kavēkli viņa uzskata
neziņu, nevēlēšanos izprast citādi sportojošu cilvēku vajadzības. Brīžiem
liekas, ka daudzi viņus negribētu redzēt sporta laukumā vispār, kā tas bija
padomju laikos – mazāk problēmu. Bet citur ar paralimpisko sportistu
sasniegumiem lepojas.

Pārliecinājos,
ka komanda bez īpašiem apgrūtinājumiem var doties ceļojumā ar lidmašīnu, tad ar
autobusu, iekārtoties viesnīcā. Protams, cita citai palīdz, izmanto dažādus
palīglīdzekļus.

Pirms
sacensībām sportistes noņem protēzes (sēdvolejbolā ar tām spēlēt nedrīkst) un
laukumā dodas, lecot uz vienas kājas vai pārvietojoties uz rokām. Jāpierod, ka
sēdvolejbolā soda par atraušanos no zemes, nevis aplaudē par augstu lēcienu kā
parastajā volejbolā. Ir vēl vairākas nianses, pēc kurām notiek sēdvolejbola
sacensības. Piemēram, laukumā oficiālajās spēlēs vienlaikus drīkst atrasties
tikai viens spēlētājs ar minimālu invaliditāti. Pie metru augstā tīkla bieži
iznāk strīdus bumbas, kad vienlaikus to cenšas izspēlēt abu komandu spēlētāji.
Holandes pilsētā Dentverā, kur sacensības notiek jau 14. gadu, skatītāju
netrūka, un triju dienu mačos par līdzjutēju atbalstu un izpratni sūdzēties nevarēja.
Jāsaka, ka mūsu meitenēm šoreiz neveicās tik labi kā Eiropas čempionātā, taču
cienīgi tika aizvadītas visas spēles, un turpinās gatavošanās Pekinai.

Juris
BĒRZIŅŠ-SOMS