Stingra rādiusa frīstails
Olimpiādes katru gadu — tāda ir Olimpisko sacensību aģentūras (OSA) darba kārtība. Ik nepāra gados — Latvijas un Eiropas Jaunatnes vasaras olimpiādes, ik gadu — Latvijas Jaunatnes ziemas olimpiādes, ik pēc diviem gadiem — olimpiskās spēles un Latvijas pieaugušo olimpiādes, tagad vēl Jaunatnes olimpiskās spēles. Nu jau OSA sanāk pat pa četrām olimpiādēm gadā. Plus vēl Olimpiskās dienas rīkošana.
Kopš pirmās dienas pie darbgalda, ap kuru izveidojās LOK nodibinājums Olimpisko sacensību aģentūra tagadējā veidolā, strādā Juris Titovs — OSA valdes loceklis un vadītājs.
Cik precīzi pasākumu OSA sarīkojusi, cik tūkstošu desmitus dalībnieku iesaistījusi, Juris Titovs atsakās rēķināt. „Kad pasākums beidzies, man vairs svarīgas ir tikai tajā pieļautās kļūdas, es jau domāju par nākamajām sacensībām,” sniedzot interviju Sportam, viņš taisnojas.
— Deviņdesmito gadu sākumā tu esot bijis mutīgs un lecīgs sporta skolotājs. Par tavu nokļūšanu LOK klīst leģendas. Kā tur īsti bija?
— Tolaik tāpat kā tagad sporta skolotājs ar algu vien izdzīvot nevarēja. Nācās piepelnīties. Juris Žilko uzaicināja piestrādāt viņa Veselības skolā, kas Jūrmalas sanatorijā Baltija uz savdabīgām treniņnometnēm pulcēja cilvēkus, kuri gribēja pilnveidot savu aktīvo dzīvesveidu. Tur viņiem mācījām pareizi ēst, veidot dienas režīmu ar fiziskām aktivitātēm, norūdīt ķermeni… Ikdienas nagla bija lēkšana jūrā. Vienalga, kāds laiks — ir vasara vai līdz ūdenim jāskrien pa ledu.
Sagadījās, ka sanatorijas konferenču zālē LOK rīkoja savu ģenerālo asambleju. Dažas dienas pirms sapulces tās vietu aplūkot ieradās Vilnis Baltiņš. Viņu, protams, ieinteresēja afiša, kas vēstīja, ka te organizēta Veselības skola. Vilnis ieradās uz mūsu vakara sanāksmi un sāka iztaujāt cilvēkus, ko viņi te dara, ko tas viņiem dod? Saruna izvērtās arvien plašāka, pieskaroties arī skolu sportam. Tas jau bija mans lauciņš. Šis kungs, kuru es nemaz nepazinu, nezināju, kas viņš tāds, sēdēja man pretī un, manuprāt, gvelza pilnīgas muļķības. Sastrīdējāmies pamatīgi. Es esmu stūrgalvīgs, un viņš bija tāds pats. Šķiroties mans oponents iedeva savu vizītkarti un palūdza tuvākajā laikā piezvanīt. Fakts, ka stundu esmu strīdējies ar Olimpiskās komitejas prezidentu, man netraucēja cirst vēlreiz pretī: „Kāpēc man jums būtu jāzvana?!” — „Lai par šo lietu parunātos mierīgākā garā,” atteica Baltiņš.
Nākamajā nedēļā zvanu arī. Zvanu, zvanu, bet dzirdu tikai, ka Baltiņa kungs ir izbraucis, Baltiņa kungs ir aizņemts, Baltiņa kunga šobrīd nav… Nodomāju — kārtējais bla, bla, bla — un aizmirsu.
Pēc kāda mēneša mani no stundas izrauj ārā skolas direktors — man zvanot Olimpiskās komitejas prezidents! Paceļu klausuli, un atskan klasiski saldā Viļņa frāze: „Kur tu tik ilgi esi pazudis? Kāpēc nezvani?”
Nākamajā dienā Baltiņš mani ieveda LOK un parādīja: „Reku, tavs galds, reku — dators. Strādā!” Es samulsis prasīju: „Kas man būtu jādara?” Viņš tikai nosmīnēja: „Tagad visu, par ko tu toreiz muldēji, ņem un dari!” Tā tas arī sākās.
— Tātad varēji darīt to, ko pats gribēji?!
— Nē. Tikai LOK iecerēto uzlabot ar savām idejām. LOK jau bija savas programmas. Un olimpisko dienu sacensības jau notika. Skolās, pateicoties Skolu sporta federācijas dibinātājam Andrim Luksam. To laikā Kandavā tika rīkotas divu dienu sabraukumu spēles, kur skolu komandas savstarpēji sacentās tādos neklasiskos, bet populāros sporta veidos kā strītbols, tautas bumba… Masveida pasākums, kura pamatā bija dažas olimpiskās ideoloģijas domiņas. Pamazām to papildināja olimpiskā lāpa un karogs un tas pārauga par nopietnākām sacensībām. To veicināja arī Eiropas Jaunatnes olimpiādes, uz pirmajām 1991. gadā mēs vēl nepaspējām, bet otrajās jau bijām klāt.
Arī Latvijā šajās skolēnu sacensībās radās prasība pēc rezultātu kvalitātes, spēku pārbaudes olimpiskajos sporta veidos, sāka iesaistīties federācijas. 2003. gadā pat notika divas Olimpiskās dienas sacensības. Kandavā saglabājām veco, demokrātisko formātu skolu komandām — pieteicās vairāk nekā 4000 dalībnieku, savukārt Ventspilī labākie sportisti sacentās tajos sporta veidos, kas bija Eiropas Jaunatnes olimpiādes programmā.
Eksperimenti un diskusijas noveda pie kardināla lēmuma — sākot ar 2005. gadu, rīkot Latvijas Jaunatnes vasaras olimpiādes, kurās piedalās pašvaldību komandas. Tolaik to bija par kādu pusotru simtu mazāk.
— Zināmā mērā Latvijas Jaunatnes olimpiādes ir plašākas pat par Eiropas olimpiskajiem festivāliem!
— Eiropas Jaunatnes olimpiādes notiek kādos deviņos sporta veidos, mēs esam nonākuši līdz divdesmit sešiem. Jaunatnes olimpiādes ir placdarms tālākai attīstībai. Tās bija arī kā ģenerālmēģinājums Latvijas pieaugušo olimpiādēm, kas ar četru gadu intervālu notiek olimpisko spēļu gados.
Vērtīgi, ka pēc šādiem pasākumiem var paņemt A4 lapu un uzzīmēt Latvijas sporta šķērsgriezumu, kāda ir masveidība un kāda ir aktivitāte. Var labi redzēt, kuras sporta skolas attaisno savu eksistenci un kuras — ne visai.
— No Ventspils olimpiādes pamazām izklīst pa visu Latviju…
— Sākotnēji tur arī bija pārliecinoši labākā bāze un, protams, pašvaldības vēlme un atbalsts. Bija arī pamatoti iebildumi, kāpēc visiem vienmēr jābrauc pāri visai Latvijai. Mūsu ideja bija panākt, lai ir kā ar lielajām spēlēm — tiek izsludināta pieteikšanās un konkursa kārtībā nosaka labāko spēļu saimnieci.
Sākumā neviena cita pilsēta, izņemot Ventspili, spēles rīkot negribēja, Rīgu tās neinteresēja. Trešās Jaunatnes olimpiādes uzņemšanai pieteicās Bauska, bet pēdējā brīdī atkāpās. Izglāba Valmiera.
— Par ceturto Jaunatnes olimpiādi Jūrmalā vari teikt Samaranča vārdiem — tās bija visu laiku labākās spēles?..
— Esmu šajos pasākumos iekšā tik dziļi līdz ausīm, ka objektīvi vērtēt nevaru. Katrā ziņā strādāt ar jūrmalniekiem bija vienkārši super. Varēja just, ka Jūrmala un jo īpaši tās sporta dzīves vadītāja Indra Brinkmane ļoti gribēja olimpiādi sarīkot iespējami veiksmīgāk, un tas arī izdevās.
— Kur būs nākamā Jaunatnes olimpiāde?
— Nezinu. Tūlīt sludināsim konkursu.
— Varbūt Daugavpilī?
— Kāpēc ne, ja vien viņi pieteiksies. Olimpiskais centrs Daugavpilī ir labu labais. Nezinu, kā ar stadionu.
— Vēlme kļūt par olimpiādes saimniekpilsētām palielinās?
— Par tiesībām šovasar rīkot lielo Latvijas III vasaras olimpiādi jau risinājās pavisam sīvs tesiņš. Pieteicās Jelgava, Ventspils, Liepāja un Valmiera. Finālā Liepāja, apvienojusies ar Ventspili, uzvarēja Valmieru.
— Loģiski, ka pretendenti atbilst olimpisko centru ģeogrāfijai.
— Formula ir vienkārša: LOK piedāvā produktu — olimpiādi. Pašvaldība nodrošina ar bāzi, kur to sarīkot. Ja dažos sporta veidos tās nav, jādomā, ar ko draudzēties. Mūsu aģentūras ziņā ir pašu sacensību rīkošana — nolikumi, tiesneši, sekretariāts, koordinācija. Ar to mēs arī patlaban nodarbojamies. Tūlīt komandu sporta veidos sāksies Latvijas III olimpiādes priekšsacīkstes.
— Bet no astoņpadsmit Latvijas ziemas jaunatnes olimpiādēm pēdējās sešpadsmit notikušas Ērgļos!
— Par ziemu ir cits stāsts. Sākām Priekuļos ar pikošanos, ragaviņu vilkšanu, slēpošanu… skolu frīstails — ziemas Olimpiskā diena. Ērgļos sākumu atceros ar šausmām. Paši lējām ledu, meklējām finieri bortiem, mainījām kalnus — bija Pārsteiguma kalns, pēc tam Briežkalns, tad Skolas kalns distanču slēpošanai un biatlonam… Vecāki, kas savus bērnus par lieliem sportistiem iedomājās, sūdzējās: „Kas tie par čaiņiku mačiem!?”
Lai nu kā, bet ar katru nākamo reizi uz priekšu pakustējāmies. Kopš sākās mūsu invāzija Ērgļos, pie arodvidusskolas izveidojies cienījams slēpošanas stadions ar labi koptām trasēm, no kurām daļa nu jau ir apgaismota, tagad ir kārtīgs hokeja laukums ar pareiziem bortiem, galu galā — šajā laikā vidusskola tikusi pie modernas sporta zāles. Un būs vēl labāk! Ar Ērgļiem mums izveidojusies gandrīz vai intīma tuvība, mēs lieliski saprotamies.
Vasarā, orientējoties uz meistarību un pārejot uz olimpiāžu rīkošanu reizi divos gados, pazaudējām šo skolu sporta šarmu, kas savukārt katru ziemu plaukst Ērgļos. Tiesa, meistarības aspekts varbūt zaudē. Bet kāds īsti ir mērķis? Vispirms — dot iespēju piedalīties, izjust olimpiskās ģimenes elpu. Kalnu slēpošanā kvalitatīvākas sacensības droši vien var sarīkot Siguldā, distanču slēpošanā un biatlonā — Priekuļos vai Madonā. Bet tad tie būs tikai kārtējie mači šajos sporta veidos, tāpēc to nevajag darīt. Ērgļiem ir sava aura, mēs to saucam par Ērgļu sindromu. Ziemas sporta veidu federācijas jau automātiski savos kalendāros iezīmē — februāra otrā piektdiena un sestdiena Ērgļos! Visi tiekas, sacenšas un dzīvo kopā pašā Latvijas vidū, uz kurieni drīz arī pēdējie desmit kilometri no Rīgas puses būs noasfaltēti.
Bet tas nenozīmē, ka esam atraduši vienu ērtu sacensību formātu un tagad pīpējam garās cigaretes. Katras sacensības, kas beigušās, rada idejas nākamajām. Pneimatisko biatlonu gribas padarīt interesantāku, pieaugot hokeja popularitātei, jādomā par citu turnīra formātu, arī kalnu slēpotāji gribētu divu dienu sacensības… Mūsu aģentūras komanda nebaidās no eksperimentiem un arī nebaidās to dēļ dabūt pa galvu.
— Pastāv tiešā kolerācija: lielās olimpiādes — lielākas problēmas?
— Kad gatavojamies jaunatnes olimpiādēm, federācijas ir ieinteresētas, lai tajās startētu pēc iespējas vecāki dalībnieki. Dienaskārtībā nonākot pieaugušo olimpiādēm, deķītis tiek rauts uz otru pusi, pieprasot iespēju piedalīties ne tikai vecāko klašu skolēniem vien. Latvijas sacensībās visvairāk tiek ekspluatēti 14—18 gadus veci jaunieši. Gadās, ka sportists, kas cīnījies pieaugušo olimpiādē, nākamajā gadā vēl startē jaunatnes spēlēs. To nu mēs cenšamies nepieļaut, velkot svītras zem attiecīgajiem dzimšanas gadiem.
Otra būtiska problēma — kā noteikt personas piederību kādai pašvaldībai. Pēc deklarētās dzīvesvietas? Bet cilvēkam varbūt ir nekustamais īpašums Ogrē, kas deklarēts kā dzīvesvieta, bet viņš strādā un galvenokārt uzturas Rīgā, savukārt trenējas sporta klubā Siguldā. Kuru no šīm trim pašvaldībām atlēts ir tiesīgs pārstāvēt Latvijas olimpiādē? Pagaidām pašvaldībām ļaujam veidot komandas pēc saviem ieskatiem un iejaucamies tikai tad, kad rodas domstarpības.
Varbūt Latvijas Sporta federāciju padomei vajadzētu izveidot visā valstī vienotu sportistu licenču sistēmu. Tas atvieglotu ne tikai atlētu piederības noteikšanu, bet uzlabotu arī kopējo uzskaites un statistikas sistēmu.
— Vai mūsu kaimiņvalstīs Igaunijā un Lietuvā arī notiek šādas nacionālās olimpiādes?
— Neesmu dzirdējis. SOK prezidents Žaks Roge, pērn viesojoties Rīgā, ļoti uzteica šo mūsu iniciatīvu.
— Jūsu aģentūra ne tikai piedalās sacensību rīkošanā vien…
— Vēl ir sacensības, uz kurām mēs vedam komandu. Kopš deviņdesmito gadu sākuma ik nepāra gados tās ir Eiropas Jaunatnes ziemas un vasaras olimpiādes, kurām nu nākušas klāt arī Pasaules jaunatnes olimpiskās spēles. Tas arī nav nemaz tik vienkārši — plānošana, atlētu kvalifikācija, delegācijas sastāva veidošana, akreditācija, tērpu gādāšana… Paralēli piedalāmies Londonas olimpiskās komandas tehniskajā nodrošināšanā. Tagad Ķīnas uzņēmumā 361 grāds jāpasūta treniņu un sacīkšu tērpi, kaut gan puse delegācijas sastāva vēl nav zināma. Mums ir labi trenēta un uz pieredzi balstīta intuīcija.
— Sāki viens. Cik tagad cilvēku strādā nodibinājumā Olimpisko sacensību aģentūra?
— Pieci.
— Kā veidojās jūsu komanda?
— No cilvēkiem, kas pazīst drēbi, ir apzinīgi, kārtīgi, bet ar iedvesmu. Spēj darīt dažādus darbus. Maruta Murovska jau bija piedalījusies pirmo skolēnu olimpisko dienu organizēšanā kopā ar Andri Luksu. Mārtiņš Piebalgs būtībā ir Ērgļu brīvprātīgais, kurš palīdzēja sacensību tiesāšanā. Tagad viņš ir mūsu lielākais multifunkcionālists. Tādi gan esam mēs visi — spējam būt gan šoferi, gan krāvēji, gan datoroperatori, gan reklāmisti, gan pīāristi. Dinārs Doršs turklāt pats bijis Eiropas Jaunatnes olimpiādes dalībnieks kalnu slēpošanā. Visi mūsu darbinieki jau iepriekš piedalījušies kādā procesā, kurā ievēroti un novērtēti. Kā valdes loceklis no LOK puses mums vēl palīdz Andris Lupiks ar nozīmīgu organizatora pieredzi Olimpiskajā vienībā un Latvijas olimpiskajās delegācijās. Grāmatvedei Dacei Kārklītei vienīgajai ir tik daudz darba ar cipariem, ka nekādus citus pienākumus viņai uzkraut nevaram atļauties.
— Kāds ir jūsu kompānijas moto?
— Laikā labi padarīts darbs. Tas nav nemaz tik vienkārši. Zinot mērķi, katram jānāk ar savu iniciatīvu, kā to labāk sasniegt.
Juris TITOVS
Nodibinājuma Olimpisko sacensību aģentūra valdes loceklis, LOK Izpildkomitejas loceklis
Dzimis: 1969. gada 6. februārī Rīgā
Izglītība: beidzis Rīgas 68. (tagadējo Iļģuciema) vidusskolu, studējis LSPA
Darba gaitas: sešus gadus strādājis par sporta skolotāju Imantas un Rīgas 2. vidusskolā, kopš 1994. gada — LOK struktūrās
Sportā: trenējies futbolā, badmintonā un riteņbraukšanā, nodarbojies ar handbolu, vieglatlētiku, basketbolu
Ģimenes stāvoklis: precējies, divu bērnu tēvs
Hobiji: snovbords, distanču slēpošana, vindsērfings, pavārmāksla
