Tas sākās Aizputē
Šopavasar Latvijas Sporta veterānu savienība svin savas kustības piecdesmitgadi. Tās vēsturi dzirkstošā valodā aprakstījis viens no šīs kustības dibinātājiem Alfrēds Leja. Publicējam saīsinātu viņa veidoto apskatu.
VECMEISTARI, SENIORI… PAGĀTNES PALIEKAS
Pirms 50 gadiem par lauku sporta biedrības Vārpa Aizputes rajona padomes priekšsēdētāju strādāja radošu domu un enerģijas pārpilnais Andris Zankovskis. Nodarbodamies ar volejbolu un vieglatlētiku, viņš nonāca pie skumīga secinājuma, ka, sporta pleķos cīnoties ar 10—15 gadus jaunākiem kniebējzēniem, grūti tikt pie kārotām lauru lapiņām, tādēļ jāsāk organizēt cīkstiņus ar saviem vienaudžiem, kuriem vēl sporta dullums nav izplēnējis un štīme liela.
Tā 1961. gada 4. martā Aizputes Kultūras namā notika rajona sporta veterānu salidojums ar nodomu organizēt sabiedrisko sporta veterānu padomi. Andris prata cilvēkus ieinteresēt un pārliecināt darboties cēlu mērķu labā. Kultūras namā salidoja daudz sportmīļu. Pēc interesantām debatēm izvēlēja rajona sporta veterānu padomi septiņu cilvēku sastāvā ar Andri Zankovski priekšgalā. Tā būtībā bija pirmā šāda sabiedriska sporta darba struktūra Latvijā. No šiem septiņiem esmu palicis vienīgais aculiecinieks. Salidojuma dalībnieki pieņēma Aicinājumu republikas sporta organizācijām un veterāniem sākt organizēt uz vietām veterānu kustību.
Ideja nepavisam nebija jauna. Jau starp abiem pasaules kariem dažādos sporta veidos un sacensībās tika iesaistītas pagātnes paliekas, kā nereti dēvēja atlētus gados. Nebija ne vienotas sistēmas, ne vienādu nosaukumu — vecvīru klase, senioru grupa, vecmeistaru saime, sacensības, kam pāri 35, vai vienkārši — kam… visi nav mājās!
Populārajās sacensībās Šķērsām un apkārt Berlīnei 1928. gadā vecvīru klasē soļošanā sekmīgi startēja mūsu A. Kalniņš. Latvijā populārajā Vienības velobraucienā trīsdesmito gadu beigās senioru grupā uzvarēja A. Immermanis.
Sacentās tikai vīriešu kārtas censoņi. Tajos gados jaunkundzēm rādīties sabiedrībā īsās sporta biksītēs skaitījās netikumīgi. Vēl 1933. gada 6. jūnijā Sporta Pasaule rakstīja: „Šo laiku sievietes jau no bērnības nododas nedabiskiem atlētiskiem trikiem un kustībām, tā bojājot ne tikai figūru, bet arī veselību, un bieži to turpina līdz laulībām. Viņa stiepjas augumā, paliek ar vāji attīstītām krūtīm un atstāj noziedējušas sievietes izskatu…”
ZANKOVSKIS UN CITI DULLIE DAUKAS
Tomēr dzīve gāja savu attīstības ceļu un pierādīja, ka labai idejai sekotāju netrūkst, ja vien ir kāds Dullais Dauka, kas uzšķiļ kvēlu dzirksteli. Labo ierosmi nedaudz piebremzēja kārtējā nepārdomātā teritoriālā reforma — 1962. gada decembrī Aizputes rajonu pievienoja Liepājas rajonam, kas kļuva par lielāko republikā. Tomēr Aizputē sētā sēkliņa lēnām brieda un dīga. Atsaucība radās Saldū, Kuldīgā un citur. Lauku sporta darbinieku iniciatīvu atbalstīja Vārpas Centrālās padomes priekšsēdētāji Gunārs Riekstiņš, Viktors Ivbulis un Imants Ramuts, norīkojot atbildīgos par veterānu kustību — Edvīnu Ķimeni, Imantu Elceri, Jēkabu Kleperi, Valdu Zēniņu u. c. 1964. gadā Vārpa sāka rīkot veselības spartakiādes. Ar katru gadu kustība vērtās plašumā. 1966. gada spartakiādē jau piedalījās 16 rajonu komandas. Pirmo reizi notika spartakiādes kopvērtējums, kurā pirmajā trijniekā ierindojās Liepājas rajons, Valka un Bauska. Spartakiādes noslēgumā Iecavā ievēlēja Vārpas veterānu sabiedrisko padomi, par tās priekšsēdētāju ievēlēja A. Zankovski.
1976. gadā Veselības spartakiādi pārdēvēja par Veterānu spartakiādi, jo… visi bija kļuvuši veseli! Sarosījās arī pilsētu arodbiedrības ar savu sporta biedrību Daugava. To pamanīja arī republikas Fiziskās kultūras un sporta komitejas apsviedīgais priekšsēdētājs Daumants Znatnajs, un 1982. gada 17. decembrī Fiziskās kultūras institūta zālē Rīgā sasauca konferenci, lai apvienotu lauku un pilsētu sporta veterānus zem viena karoga, deva konkrētus uzdevumus un izvēlēja Latvijas sporta veterānu padomi 17 cilvēku sastāvā.
Padome izskatījās, kā Latvijas sporta zvaigznājs, kur starp 15 rīdziniekiem bija arī divi lauķi — L. Ozoliņš (Ogre) un šā domraksta autors. Par padomes priekšsēdētāju ievēlēja PSRS Nopelniem bagāto treneri, bijušo ātrslidotāju Pēteri Strodu. Par vietniekiem kļuva Latvijas PSR Nopelniem bagātais kultūras darbinieks Aleksandrs Mlokits, sekretārs — Vissavienības kategorijas tiesnesis vieglatlētikā Roberts Baltiņš. Rīgas sporta veterānu padomes priekšsēdētājs Mihails Zaicevs neprata latviešu valodu, tāpēc viņam par godu visas sēdes notika krievu valodā. Netika pieļauta doma, ka Latvijā kāds varētu nesaprast krieviski. Vot, kak!
Padomes pirmais mēģinājums sarīkot 1. Vislatvijas veterānu spartakiādi 1984. gada augustā Madlienā cieta neveiksmi. Pilsētnieki vēl nespēja savākties, bet rajonu veterāni savu pulveri bija izšāvuši savā 21. spartakiādē Salacgrīvā un nemaz nevēlējās kļūt par peramiem izmēģinājuma trusīšiem. Tādēļ padome pieņēma lēmumu 2. spartakiādi rīkot kopā ar lauku 22. spartakiādi Ozolniekos. Turpmākajos gados republikas spartakiādes kārtas skaitlis nodzisa, un pilsētnieki pievienojās lauku veterānu spartakiāžu kārtas skaitlim.
ATPAKAĻ UZ LAUKIEM!
Aizputes pieredze izplatījās ne tikai Latvijā, bet arī Lietuvā. 1987. gada vasarā Aizputē ieradās Klaipēdas pilsētas sporta veterāni, lai iepazītos ar mūsu pieredzi, un oktobrī Klaipēdā jau notika Latvijas un Lietuvas vecmeistaru cīņas vieglatlētikā. Kopā ar Zankovski pildījām Latvijas komandas pārstāvju pienākumus. Mačs noslēdzās ar 833:697 Latvijas labā, iegūstot greznu kristāla kausu. Interesanti, kur tas tagad atrodas?
1989. gada septembrī Klaipēdā pat notika PSRS pirmās meistarsacīkstes vieglatlētikā ar Maskavas, Ļeņingradas un astoņu savienoto republiku slavenību pārstāvjiem. Tika sadalītas pirmo meistarsacīkšu medaļas ar Maskavas funkcionāru klātbūtni. Tomēr… tas neskaitījās! 1990. gada septembrī Maskavas Olimpiskajā stadionā vēlreiz notika PSRS pirmās meistarsacīkstes veterāniem vieglatlētikā. Dižvīri nolēma, ka tik svarīgi notikumi drīkst notikt tikai metropolē, nevis kādā Leišmalē… Maskavā startēja 700 dalībnieku, kupls skaits arī no Latvijas. 24 Latvijas pārstāvji ieguva pirmās un pēdējās medaļas piemiņai no varenās lielvalsts.
1988. gadā notika veterānu 25. spartakiāde, kas sākās februārī ar šaušanu un slēpošanu Rīgas pievārtē, turpinājās februāra beigās Jelgavā ar galda tenisu un novusu, bet galvenās cīņas risinājās 2.—3. jūlijā Rīgā iemīļotajā Daugavas stadionā. Atklāšanas parādes galvgalī soļoja Latvijas sporta leģendas, kuriem Daugavas stadions atsauca atmiņā jaunības dienas, kad tauta viņiem uzgavilēja, bet šoreiz tribīnes bija tukšas. Vai tauta vairs nevēlējās redzēt savus elkus? Jebkurās finālsacensībās provincē skatītāju tribīnes bija pārpildītas. Tas bija notikums pilsētas un rajona mērogā, bet Rīgā šīs sacensības bija vienas no daudzām, kas neizraisīja publikas interesi. Šādu pieredzi ņēma vērā un turpmāk Rīgā vairs ne reizi nav noticis veterānu spartakiāžu noslēguma posms.
Padomju laikā starptautiskajā arēnā varēja brāļoties tikai brālīgo republiku starpā. Pirmie to uzdrošinājās basketbolisti, 1981. gada maijā Daugavas Centrālajā sporta namā sarīkojot Baltijas veterānu turnīru, kurā izcīnīja leģendārā Jāņa Krūmiņa kausu. 1982. gadā pirmo reizi tikās Latvijas un Igaunijas veterāni volejbolā, bet 1985. gadā sākās Baltijas valstu galvaspilsētu veterānu turnīri gan dāmām, gan kungiem.
PERESTROIKA UN ATMODA
1985. gadā Padomju Savienībā pie varas nāca prātā un izskatā gaišākais cilvēks — PSKP ģenerālsekretārs Mihails Gorbačovs. Viņa pasludinātā perestroika parādīja, cik lieli caurumi ir sarūsējušajā dzelzs priekškarā, kas sargāja mūsu ziņkārīgos skatus un neļāva palūrēt, kas notiek aiz dzimtenes svētajām robežām — pie pūstošā kapitālisma. Sporta veterāni nu steidzās ar prieku izmantot radušās iespējas. Vienam no pirmajiem tas izdevās mūsu izcilajam šķēpmetējam Jānim Zirnim, kurš ar trimdas latviešu palīdzību nokļuva ASV, kur Jūdžinā notika veterānu 8. pasaules meistarsacīkstes vieglatlētikā. Ar 70,10 m tālu metienu Zirnis pārliecinoši izcīnīja pasaules čempiona titulu, kļūdams par Eiropas un pasaules rekordistu M 40 grupā. Pirmais latvietis pasaules čempions vieglatlētikā!? Tā varēja domāt, kamēr nezinājām trimdas tautiešu panākumus mītnes zemēs. Jāpiebilst, ka pirmās pasaules veterānu meistarsacīkstes vieglatlētikā pēc trimdas latviešu iniciatīvas notika 1975. gadā Toronto.
Nu maisam gals bija vaļā, un latvieši joņoja uz visām pusēm daudzos sporta veidos. 1990. gada jūnijā Budapeštā notika Eiropas veterānu 7. meistarsacīkstes vieglatlētikā. Parādē vēlējāmies iet zem Latvijas karoga, bet tāda nebija. Veikalā tika sameklēts attiecīgas krāsas materiāls, un pašu rokām šūdināts karogs bija gatavs. To uzticēja nest 1936. gada Berlīnes olimpisko spēļu dalībniekam, četrkārtējam PSRS čempionam soļošanā Arnoldam Krūkliņam, kurš 1952. gadā bija iedalīts PSRS olimpiskajā izlasē, taču pusceļā uz spēlēm Helsinkos tika izsēdināts no vilciena. Izrādījās — bijis aizsargu rindās… Tomēr Budapeštā kā atsevišķa komanda Latvija netika atzīta. Vēl nebija laiks.
1993. gadā tika nodibināts Latvijas basketbola senioru klubs, kurš organizē savu Latvijas čempionātu. Pērn tajā piedalījās 31 kungu un 12 dāmu komandas. Kopš 1993. gada klubu komandas piedalās pasaules maksibasketbola asociācijas FIMBA rīkotajos pasaules un Eiropas čempionātos, kā arī pasaules meistaru spēlēs. Šajos pasākumos Latvijas klubu komandas izcīnījušas vairāk nekā 30 medaļas, daudzkārt kļūstot arī par čempionēm.
Latvijas valstiskās neatkarības atgūšana manāmi pārkārtoja labi ieeļļoto sporta mehānismu valstī. Svarīgākos lēmumus valstī pieņem cilvēki, kas dzīvo lielpilsētās un kam ar laukiem ir tik daudz sakara, cik Centrāltirgū sapērkoties tā sauktos lauku labumus. Lauku cilvēku dzīve parasti paliek ārpus iekavām, atskaitot reizes, kad notiek Saeimas vēlēšanas. Tā iemesla dēļ tika likvidēta arī lauku sporta biedrība Vārpa un Sporta veterānu padome palika bez finansiāla atbalsta. Labi, ka savā paspārnē veterānus pārņēma Latvijas Pašvaldību padome.
1994. gada 21. septembrī 4. konferencē veterānu padomi pārdēvēja par Latvijas Sporta veterānu savienību (LSVS), bet padomes priekšsēdētāju iecēla Valdes prezidenta amatā. Par sabiedriskās organizācijas vadītājiem strādājuši: Pēteris Strods (no 17.12.1982.), Rīgas Sporta pils direktors Jevgeņijs Brands (no 4.04.1987.), valmierietis Kārlis Greiškalns (no 12.11.1994.), bet no 1996. gada 22. novembra veterānu kustībai jaunu paātrinājumu deva bijušais Fiziskās kultūras un sporta komitejas priekšsēdētājs Daumants Znatnajs. Tā 2010. gadā notikušajās 47. sporta spēlēs, kas turpināja spartakiādes tradīcijas, 20 sporta veidos piedalījās vairāk nekā 4000 dalībnieku, pārstāvot 68 komandas četrās vērtējuma grupās — pilsētas, novadi (2 grupas), sporta klubi.
Par izciliem sasniegumiem un ilggadēju darbu valsts sporta dzīvē tiek piešķirti Goda raksti, kopš 1996. gada Goda zīmes, trīs pakāpju (bronzas, sudraba, zelta) medaļas Sportam slava un Goda biedra nosaukums, kuru pirmajam piešķīra veterānu kustības tēvam A. Zankovskim, 2010. gadā arī A. Lejam un L. Zembaham. Sākot ar 1997. gadu, LSVS novembrī rīko veterānu salidojumu, kurā rezumē aizvadītā gada rezultātus, godina starptautisko sacensību uzvarētājus un sabiedriskos aktīvistus. Mūsu sabiedrībā ir maz informācijas par pasaules veterānu sporta spēlēm, kuras pirmo reizi notika 1985. gadā Toronto un kurās parasti piedalās vairāk nekā 70 valstu pārstāvji.
HAMLETISKAS PERSONĪBAS
Visa Latvijas veterānu kustība dibinās uz entuziasmu, kas robežojas ar fanātismu un neprasa — kas man par to būs? Ir daudz spilgtu piemēru, kā viena cilvēka darbība izšķir būt vai nebūt. Vispirms tas attiecas uz Andri Zankovski, kurš, organizējot Liepājas rajona veterānu padomi, nodrošināja, ka Liepājas rajons veterānu sporta spēlēs 25 gadus ierindojās godalgoto trijniekā, piecpadsmit reizes izcīnot uzvaru. Aizejot Zankovskim, Liepājas rajona panākumu sērija izbeidzās, bet pats organizators kļuva par Latvijas PSR Nopelniem bagāto sporta darbinieku un saņēma arī Triju Zvaigžņu ordeņa sudraba Goda zīmi.
Savu mūžu veterāniem ziedojis četrkārtējais veterānu pasaules čempions, Latvijas basketbola senioru kluba viceprezidents Jānis Karpovs. No pasaules augstākā ranga sportistiem LSVS valdē aktīvi darbojas olimpiskais čempions, septiņkārtējais pasaules čempions airēšanā, Saeimas deputāts Ivans Klementjevs. Ilgus gadus veterānu kustībā nemanīja Jūrmalas pilsētu, bet atlika tur parādīties Indrai Brinkmanei, un Jūrmala izgrieza pogas varenajai Rīgai, Daugavpilij, Liepājai un citām pilsētām. Novados cītīgi darbojas Inga Ūbele (Bauska), Dzintra Leimane (Ogre), Mārīte Vilcāne (Līvāni), LSVS viceprezidents Maksis Stepītis (Valka), Līgonis Bečers (Valmiera), Miervaldis Jaundālders (Madona) un daudzi citi, kas sava mūža nogali ziedo nepiepildītiem sapņiem sporta druvā.
Bez nožēlas un atlikuma par prieku sev un citiem! Ne vienmēr skaistas idejas dzimst lielu pilsētu dižvīru smadzenēs.
Alfrēds LEJA,
LSVS Goda biedrs
Redakcijas piebilde
Latvijas Sporta veterānu savienība nepavisam neaptver visas mūsu valsts senioru sporta aktivitātes un to dalībniekus. Gandrīz visu sporta veidu federācijām ir savas veterānu vai senioru komisijas, klubi, kas organizē ne tikai vietējās sacensības. To pārstāvji piedalās ļoti daudzās un dažādās starptautiskās sacensībās, Eiropas un pasaules čempionātus savās vecuma grupās ieskaitot. LSVS akcepts šādām aktivitātēm nav nepieciešams, lielākoties šos pasākumus rīko starptautisko sporta veidu federāciju struktūras. Līdz ar to LSVS nav visaptveroša priekšstata par senioru jeb veterānu sportu Latvijā. Tas gan nemazina savienības veikuma nozīmīgumu.
