Tehnika un zvaigžņu stāvoklis
Treneri Guntaru Gailīti sastapu norūpējušos. Latvijas Olimpiskās vienības mediķi steidz darīt visu, lai Guntara audzēknis, mūsu labākais lodes grūdējs Māris Urtāns spētu saārstēt muskuļa traumu un varētu doties uz pasaules čempionātu vieglatlētikā. Treneris satraucies, taču 35 darba gados tā ir tikai kārtējā amata īpatnība, kas dažkārt var pārvilkt svītru visam sezonas darbam.
Pēdējos gados Guntars Gailītis zināms galvenokārt kā Māra Urtāna (4. vieta Eiropā 2010. gadā) treneris. Viņš trenējis arī mūsu Atēnu olimpieti diska mešanā Daci Ruskuli, vienu no labākajiem PSRS junioriem diska mešanā Andri Smoču un daudzus citus diska metējus un lodes grūdējus. Tieši šie gadi lielā mērā veidoja trenera uzskatu un prasmes pamatus.
Par vienu no saviem lielākajiem skolotājiem Guntars uzskata Vitāliju Umbraško, kurš izaudzināja Latvijas rekordistu lodes grūšanā Jāni Bojāru. Guntars atzīst, ka Vitālijs pirmām kārtām viņu iemācījis domāt. Domāt kā trenerim, kurš audzēknim māca ne tikai tehniskas zināšanas, ierāda fiziskus vingrinājumus, bet analizē, salīdzina un secina. Tas neļauj apstāties, jo mūsdienu sportā viss mainās ātri, un apstāties nozīmē atpalikt. Darbā ar Andri, arī Daci tieši šīs nemitīgās attīstības virzības varbūt arī pietrūka.
— Cik gadus tu trenē Māri Urtānu?
— Tā sagadījies, ka šogad man aprit 35 darba gadi Murjāņos (mana vienīgā darba vieta) un 15 no tiem — kopā ar Māri. Protams, viņš šobrīd ir mans galvenais audzēknis, taču līdz tam nonācām pamazām. Atceros, kad Māris stājās Murjāņu ģimnāzijā, pat domājām — varbūt slaidajam puisim (tiesa, pleci bija varen plati) piemērotāks būtu handbols? Tomēr Māris rāvās uz vieglatlētiku. Sākām ar desmitcīņu, Māris daudzcīņā iemācījās lēkt ar kārti, skriet barjeras un sasniedza tīri labus rezultātus, kļuva pat par Latvijas jaunatnes čempionu.
Sākām ar diska mešanu. Jauniešu diskus (1 kg un 1,5 kg) viņš meta ļoti labi, bet, tiklīdz paņēma pieaugušo disku (2 kg) — tā nekā. Mārim ir salīdzinoši maza plauksta, un lielais disks negulēja rokā. Es sapratu, ka Māra kustību koordinācija, lokanība, arī ātrums jāliek lietā lodes grūšanā. Sākām ar klasisko stilu, kad lodi grūž ar lēcienu (lodes grūdēji saka — atlēcienu), taču vēlāk pārgājām uz rotējošo stilu. Tas nozīmē, ka lodi grūž ar pagriezienu, mazliet līdzīgi diska mešanai.
— Rotācijas stils ir progresīvāks?
— To tā nevar apgalvot, kaut gan rotācijas stils radās tikai septiņdesmitajos gados. Pasaulē grūž divējādi. Piemēram, pērnā gada Eiropas meistarsacīkstēs pirmās trīs vietas ieguva ar atlēcienu, bet Māris palika ceturtais ar rotācijas kustību palīdzību. Citreiz ir otrādi.
Dažreiz liekas, ka vecais stils vairāk ir piemērots gara auguma sportistiem, taču viens no rotācijas stila pionieriem, krievs Barišņikovs, kas bija īsts milzis (augums pāri diviem metriem), pirmais pārsniedza 22 metrus. Domāju, ka tālu grūst var abējādi.
Cita lieta, ka Māris ir gandrīz vai ideāli piemērots rotācijas kustībai, jo viņam palīdz koordinācija un lokanība. Māris lodes grūdēju kompānijā sevišķi neizceļas, jo ir tikai 1,87 m garš un sver aptuveni 125 kilogramus. Tas nepavisam nav daudz, taču tādi rādītāji, manuprāt, ir optimāli šai tehnikai.
Bija gadījums, ka viņam nāca klāt amerikāņi, kuri gandrīz visi grūž ar rotāciju, un uzteica viņa stilu. Jāsaka — tas mums ir stipri atšķirīgs, jo cenšamies izmantot visas Māra priekšrocības.
— Vai rotācijas tehnika neprasa daudz lielāku stabilitāti, neizceļ nianšu nozīmīgumu?
— Jā, slapjā laikā vajadzīga īpaša uzmanība, grūžot ar atlēcienu, tas nav tik nozīmīgi. Pozitīvi, ka rotācijas kustība neprasa tik nežēlīgu spēku, jo nav grūti forsēt spēka treniņus, bet reizē ar to var zaudēt ātrumu, koordināciju, muskuļu elastību. Man Māris reizēm ir jābremzē, jo mums spēka treniņi un viss pārējais treniņu process ir kā staigāšana pa naža asmeni. Nedrīkst pārpūlēties, bet reizē fiziskais spēks palēnām ir jāpalielina. Ar tādu maksimālistu kā Māris tas nav viegli.
— Māris pats jau kļuvis par pietiekami pieredzējušu sportistu — vai jūsu domas reizēm neatšķiras?
— Gadās, bet es labi pazīstu Māri un par varītēm neko uzreiz necenšos uztiept. Mēdz būt, ka viņš noklausās manas domas, bet dara pa savam. Paiet pāris dienas, un skatos — viņš tomēr mēģina īstenot manus ieteikumus.
— Māris pagājušogad visus (arī sevi) pārsteidza ar 21,63 m tālu grūdienu, jo Eiropas komandu meistarsacīkstēs Belgradā visi apstākļi sakrita ideāli. Šogad lode tik tālu nelido…
— Katrs darbojas savās robežās. Galvenais ir stabilitāte pienācīgā attālumā, bet rekordi top tad, kad ne tikai pats esi lieliskā formā, bet sakrīt arī viss pārējais — sacensību gaisotne, laika apstākļi, iespējams, pat zvaigžņu stāvoklis. Nenoliegšu, ka mūsu galvenais mērķis ir nākamā gada olimpiskās spēles, kaut gan jebkuras sacensības lieti noder, lai pārbaudītu paveikto, gūtu pieredzi. Šis pasaules čempionāts nebūs izņēmums, jo līdz pamatsacensībām (tajās startē 12 labākie) pagaidām neesam tikuši.
Māris tā nopietni lodes grūšanā sāka startēt tikai 24 gadu vecumā, un Murjāņu puikam nav tik viegli nesatraukties pasaules un Eiropas milžu vidū. Īstie spēka gadi (Mārim tagad ir 30) tikai sākušies, un tagad galvenais ir saglabāt vēsu galvu visatbildīgākajās sacensībās, parādīt visu, kam esi gatavojies.
— Māris joprojām dzīvo Murjāņu kopmītnes, ēd ģimnāzijas ēdnīcā. Vai tik augstas klases sportistam tas ir pienācīgi?
— Kur ir cits risinājums? Nav. Pateicoties Murjāņiem un iespējai arī pēc skolas beigšanas tur dzīvot, Māri savulaik noturēja sportā, jo kaut vai bez šāda atbalsta klātos ļoti grūti. Starp citu, ēdiens Murjāņos ir pietiekami sātīgs, un īpaša piebarošana viņam nav vajadzīga. Ja nu reizēm kāda žāvēta vistiņa…
Tikai pēdējos gados, kad startēts visos iespējamajos čempionātos, olimpiskajās spēlēs, ir LOV atbalsts, galvenokārt jau viņu mediķu uzraudzība, jo tā ir ļoti noderīga tik fiziski smagā disciplīnā, kur traumu var gūt pat netīšām uzkāpjot uz sektora apmales. Prieks arī par katru sponsora palīdzību, kas šajā karaliskajā sporta veidā nav tik bieža parādība.
— Par medicīnu. Vēl joprojām gadās, ka tieši šo smago disciplīnu pārstāvji iekrīt uz dopinga kontrolēm…
— Mūsdienās par to ir jābrīnās, jo dopinga kontrole ir ļoti stingra un bieži vien negaidīta. Vai vērts riskēt un acumirklīga panākuma dēļ sabeigt savu sportista karjeru?…
Māris šogad, liekas, ir pārbaudīts kādas piecas reizes. Viss (uztura bagātinātāji, vitamīni), ko mēs lietojam ārpus ēdienreizēm Murjāņos, ir saskaņots ar LOV mediķiem. Tur nav nekā aizliegta, pat uz robežas ne, jo dopinga kontrole nekad nepaziņo rezultātu nianses — vai nu tu esi lietojis ko aizliegtu, vai ne. Kā sievietei — vai nu ir stāvoklī, vai nav…
Runā, ka aizliegto līdzekļu laboratorijas strādā tikpat čakli kā dopinga kontrolieri, bet es par to šaubos. Turklāt Pekinas spēļu analīžu rezultāti tiks saglabāti astoņus gadus, tāpēc nebūtu lielas jēgas izmantot kādus jauninājumus, kurus vēlāk tāpat atklās. Neko gan neapgalvoju, jo mums nav nekādas domas par medicīnisku līdzekļu ļaunprātīgu izmantošanu.
— Kāda ir sajūta, kad Latvijas rekordists Jānis Bojārs skaļi deklarē, ka savulaik lietojis to un to, jo neesot bijusi cita izeja — visi tā darīja. Viņa rekords — 21,74 m joprojām ir 11 cm tālāks nekā Mārim…
— Nenosodu, jo tajos laikos tā bija gandrīz vai norma. Nepatīk, ka reizēm tā liekas kā tāda mocekļa oreola meklēšana. Protams, žēl, ka savulaik netika veiktas kādas nelielas izmaiņas (kaut nedaudz smagāka lode), lai no dopinga tīrajā laikā sāktu reģistrēt jaunus rekordus, bet agri vai vēlu pārspēs arī šos farmācijas rekordgrūdienus, jo nekas sportā nav mūžīgs.
— Vai Māris arī to varētu?
— Kad viņš aizgrūda tos 21,63 metrus, biju pārsteigts. Ja teikšu, ka tas bija viņa spēju kalngals, nebūšu taisnīgs. Negribu mētāties ar skaitļiem, bet kaut vai 22 metri (pasaulē tikai divi sportisti grūduši tālāk par 23 metriem — pirms 21 un 23 gadiem, kad dopinga kontrole vēl tikai attīstījās) nav nekas neiespējams. Kad tas būs, to neviens nepateiks, jo atkārtošos, ka šāda līmeņa rezultātu sasniegšanai ir jāsakrīt visiem priekšnoteikumiem.
— Latviju dēvē par šķēpmetēju zemi, bet vai mums trūkst raženu vīru, kas varētu grūst lodi?
— Apskaužu šķēpmetējus un viņu kluba darbību, bet tas ir tikai rezultāts. Nebūtu tādas Valijas Draugas, mēs šķēpmešanu ar Latvijas tēlu, iespējams, nesaistītu. Valijai bija liela sāpe par tālaika šķēpmešanas nīkuļošanu, un, izmantojot savu enerģiskumu, arī caursišanas spējas, viņa ar domubiedru palīdzību radīja šo piramīdu, kura katru gadu nes savus augļus, jo notiek semināri, viesspeciālistu lekcijas, dažādi citi pasākumi, kas vai katrā lauku skoliņā popularizē šķēpmešanu. Vecie vēl met, bet nāk Sirmais, Štrobinders, Išējevs, Mūze
Lodes grūšanā tāda ugunskura kurinātāja nav bijis, tāpēc arī mums šobrīd ir tikai viens starptautiskas klases lodes grūdējs. Arī lodes grūšanas un diska mešanas treneri mums ir tikai divi — es un Valentīna Smoča, kura samērā nesen sākusi strādāt Murjāņos.
Nekādas būtiskas izmaiņas tuvākajā laikā varam negaidīt, kaut arī nešaubos, ka Latvijas laukos un pilsētās strīpiņā staigā iespējamie divdesmitmetrinieki. Ja atceros savas trenera gaitas, tad godīgi jāsaka, ka Māris nepavisam nav bijis tas perspektīvākais.
Varbūt nākotnē kaut kas mainīsies. Māris Urtāns, kurš nopietni studē Sporta pedagoģijas akadēmijā, sapņo par lodes grūšanas skolu Cēsīs. Tur varētu pulcēties labākie jaunie sportisti, būtu radīti pienācīgi treniņu un sadzīves apstākļi — un rezultāti nebūtu ilgi jāgaida. Bet tas ir nākotnes jautājums, jo Mārim vēl pašam jāpadara savs darbiņš — tā lode jābirdina pie nākamās un aiznākamās strīpiņas, kuras vēl nav tik sabumbotas.
Juris BĒRZIŅŠ-SOMS
Guntars GAILĪTIS
Vieglatlētikas treneris
Dzimis: 1954. gada 30. maijā Cēsīs
Sporta gaitas: trenējies vieglatlētikā, labākais rezultāts desmitcīņā — 6223 punkti, bronzas medaļa Latvijas ziemas čempionātā daudzcīņā
Izglītība: mācījies Cēsu 1. vidusskolā, beidzis Murjāņu sporta internātskolu, Latvijas Valsts Fiziskās kultūras institūtu
Darba gaitas: treneris Murjāņos kopš 1976. gada
Ģimenes stāvoklis: precējies, sieva Anete, trīs bērni — Anda (34), Ivars (31), Jānis (24)
Vaļasprieks: medības, kalnu slēpošana
