Tradīcijai uzticīgie
Latvijas sporta nākotnes cerības atgriezušās
mājās no Eiropas jaunatnes olimpiādes. Sekojot savu vecāko kolēģu pēdās, arī
šoreiz tika pārvestas vairākas godalgas.
Lauvas tiesa tika
vieglatlētiem. Divkārt čempiones godā 16 gadu vecā skrējēja Daniela Fetcere.
Trenera Leonīda Strekalovska audzēkne pārliecinoši uzvarēja 1500 un 3000 metru
distancē. No komandas biedrenes neatpalika šķēpa metējs Edgars Rūtiņš. Perfekti
ņēmis vērā sava trenera Jura Petroviča padomus, kandavnieks pieveica visus
konkurentus un kāpa uz goda pjedestāla augstākā pakāpiena. Sudrabspožā godalga
tika tukumniekam Mārtiņam Dakšam, kurš kļuva par vicečempionu trīssoļlēkšanā.
Tāda paša kaluma medaļu izcīnīja džudists Arturs Kurbanovs.
Uzvaras prieks ir
vētrains, tomēr ātri dziestošs. Sākas ierastā ikdiena, kas liek noturēties
iekarotajā virsotnē. Viņus visus un vēl virkni Eiropas olimpiādē startējušos,
uzskata par Latvijas nākotnes sporta cerībām. Vai šie atlēti nekļūs par
mūžīgajām cerībām, tas atkarīgs vien no viņiem pašiem un viņu treneriem.
Tukumnieka sapnis par eliti
Mārtiņš Dakša
vieglatlēts
Dzimis 1990. gada 23.
janvārī
Augums, svars 1,80
m, 72 kg
Mācās Tukuma 2. vidusskolas 11. klasē
Pirmais un pašreizējais treneris Aldis
Čākurs
Dzimtā pilsēta Tukums
Sācis trenēties 8
gadu vecumā
Labākie sasniegumi sudraba
medaļa trīssoļlēkšanā Eiropas jaunatnes olimpiādē, Baltijas valstu mačsacīkstē
labots Latvijas U-16 rekords (15,23).
Septiņpadsmit gadu vecais tukumnieks Mārtiņš Dakša apveltīts ar stipriem nerviem.
Eiropas jaunatnes olimpiādē trīssoļlēkšanas kvalifikācijā tikai trešo
mēģinājumu ieskaitīja. Toties finālā trīsreiz pārlidoja pāri piecpadsmit
metriem. Tas jau liecina par meistarību.
– Kā nonāci līdz vieglatlētikai?
– Kad biju vēl
maziņš, gāju uz treniņiem līdzi brālim skatīties, kas tur notiek. Brālis
Latvijas mērogā arī bija ļoti labs vieglatlēts, taču šobrīd vairs netrenējas.
Gāja laiks, un es vinnēju skolas krosā. Bija jāskrien rajona mačos, un atkal
uzvarēju. Tad nu treneris teica manam brālim, lai ņemot jaunāko līdzi uz
treniņiem, bet nu jau – sportot. Sāku, pateicoties brālim.
– Skrēji krosus, bet tagad startē trīssolī.
– Pienāca brīdis, kad
ar treneri sapratām: trīssolis ir mana īstā disciplīna, jo lēcieni vislabāk
izdodas. Startēju reizēm arī tāllēkšanā, kur personiskais rekords ir 7,10 metri.
– Pirms olimpiādes Belgradā – kas bija tavs
labākais sasniegums?
– Baltijas valstu
mačsacīkstē laboju Latvijas U-16 rekordu trīssolī. Vinnēju un aizlēcu 15,23
metrus.
– Eiropas jaunatnes olimpiādē pirmoreiz varēji
justies kā ievērojamā sporta forumā?
– Lai gan bija
sportistu tūkstoši, olimpiskajā ciematā iejutos ļoti labi. Visi bija ļoti
draudzīgi. Garlaicīgi arī nebija.
– Kvalifikācijas sacīkstēs daudziem liki
satraukties. Divi mēģinājumi neieskaitīti, atlika trešais, pēdējais.
– Nervu sistēma man
pietiekami stipra. Tiešām radās mazas problēmas ar ieskrējienu. Pirms trešā
mēģinājuma sev teicu, ka viss būs kārtībā un tikšu finālā. Vēl pirms
ieskrējiena pārdomāju, ko un kā. Viss
bija kārtībā. Varbūt neveiksmīgajā sākumā pie vainas bija arī tas, ka no paša
rīta līdz pat startam man ļoti sāpēja galva. Turklāt karstums bija nežēlīgs.
Grūti. Nebija īpaši daudz spēka uzreiz sasniegt maksimālo ātrumu.
– Kā skaidro, ka finālā tev bija trīs
neieskaitīti mēģinājumi no sešiem?
– Aizlēcu 15,30 un
kļuvu par līderi. Vien neilgu brīdi. Azerbaidžānis Zejnalzade sasniedza 15,56
metrus. Man nekas cits neatlika kā riskēt. Ar līdzjutēju atbalstu sākām sist
ritmu… Nākamajos mēģinājumos nepaveicās – pārkāpumi. Lēcieni bija labi,
sevišķi piektais. Šķiet, tiku līdz aptuveni 15,80 metriem.
– Nav iemesla būt neapmierinātam, jo visi trīs
ieskaitītie lēcieni bija pāri piecpadsmit metriem. Tomēr varbūt uzskati, ka vēl
kaut kā
pietrūka?
– Protams, priecājos.
Taču, atklāti sakot, tā īsti labi sanāca viens lēciens, kopā skaitot finālu un
kvalifikāciju. Citos nepaveicās, jo pārkāpu pāri dēlītim centimetrus piecus.
– Uzvarētājam zaudēji 26 centimetrus.
– Trīssolī tas nav
īpaši daudz. Tagad mans personiskais rekords ir 15,30 metri.
– Trešās vietas ieguvējs francūzis Belgradā no
tevis atpalika par nieka deviņiem centimetriem. Kādu brīdi pieķēri sevi pie
domas, ka sudrabs var tikt apdraudēts?
– Par to īpaši
nedomāju. Centos darīt visu iespējamo, lai būtu pirmais! Nu labi, francūzis
sasniedza personisko rekordu. Viņam labs sanāca tikai viens lēciens, bet
pārējie nekas sevišķs nebija.
– Kā nosvinēji sudraba medaļas iegūšanu?
– Svinējām olimpiādes
pēdējā dienā, kad vakarā bija liels tusiņš.
Kad atgriezos mājās, kopā ar ģimeni ieēdām kūku un iedzērām šampanieti.
– Kas olimpiādē Belgradā visvairāk patika?
– Brīdis, kad kāpu uz
pjedestāla!
– Paspēji redzēt arī savu kolēģu cīņas?
– Mums bija laika gan
iejusties līdzjutēju ādā, skatoties, kā startē citi Latvijas sportisti, gan arī
nedaudz apskatīt olimpiādes galvaspilsētu Belgradu.
– Kāds varētu un kādu gribētu sasniegt savu
izcilāko rezultātu?
– Labot Latvijas
rekordu, kas pieder Mārim Bružikam. Tas ir vairāk par 17,50 metriem. Toties
šobrīd mans mērķis ir vēl labot Jāņa Bērziņa Latvijas jauniešu rekordu (15,40),
kas turas jau ilgāku laiciņu.
– Vai esi kādreiz domājis, ko darīsi pēc
skolas beigšanas?
– Līdz tam vēl
pietiekami daudz laika. Patiesību sakot, pieļauju iespēju nākotnē turpināt
mācības ASV. Apsveru domu nākotnes profesiju saistīt ar sportu. Un tajā pašā
brīdī attopos, ka ļoti gribētu palikt arī Latvijā…
– Esi mājās, bet atpūtu laikam vēl pāragri
plānot.
– Tik drīz atpūtas
vēl nebūs, jo vēl jāpiedalās vairākās sacensībās. Bet pēc tam gan – kad
treneris iedos brīvu laiku, ar draudzeni varētu aizbraukt uz Jūrkalni, padzīvot
laukos.
– Tavs lielākais mērķis sportā?
– Vēlos kļūt par
pasaules elites trīssoļlēcēju. Un tas atkarīgs vienīgi no manis paša.
Māra JURŠEVICA
