Treju kalpu direktors
Madoniešos jūt tādu savpatnu spītību, kas laikam būs no Latgales pāri Aiviekstei atvēlusies. Kad citi rajoni savas BJSS steigšus pārdēvē par sporta skolām, madonieši paliek pie nosaukuma bērnu un jaunatnes sporta skola, turklāt šo Madonas BJSS vēl lieliem burtiem uzdrukā uz košiem sporta krekliem. Kas grib, lai rāda ar pirkstu un apskauž! Tagad Madonas BJSS tik tiešām ir, par ko apskaust.
Latvijā nebūs daudz sporta skolu, kas var lepoties ar tik mūsdienīgām sporta bāzēm, kā Smeceres sils, kurā četrās FIS sertificētās trasēs nesen risinājās Skandināvijas kausa izcīņas posma sacensības distanču slēpošanā, un pilsētas Sporta centrs, kura apjomus un kvalitāti var tikai apskaust lielpilsētu sporta spēļnieki.
„Abi ir pašvaldības uzņēmumi, kurus kūrē sporta skola. Jauna institūcija tādēļ nav radīta,” norāda Madonas BJSS direktors Voldemārs Šmugais. Attīstība ir tikai viens kalps, kas dzen direktoru. Vēl ir audzēkņi, treneri…
— Šobrīd ir kāda viena rūpe, ar kuru sākas katrs Madonas sporta skolas direktora rīts?
— Kopš funkcionē pilsētas Sporta centrs un zināmu attīstības pakāpi sasniegusi Smeceres sila distanču slēpošanas un biatlona bāze, katra diena ir atšķirīga. Nav visām vienas zobu sāpes, ir kārtējie risināmie jautājumi.
Citādi bija, kad būvēja Sporta centru un mums nebija pat savu telpu. Sporta skola mitinājās iepriekšējā direktora Aleksandra Grotkera vecajā divistabu dzīvoklītī.
Protams, patlaban visvairāk laika iznāk veltīt Smeceres silam, kuru gribas saukt par savu bērnu. Tiesa, šai bāzei ir vairāki tēvi. Arī Egīls Ziņģītis var teikt, ka tas ir viņa bērns, un, par astoņdesmitajiem gadiem runājot, tā būs pilnīga taisnība. Vēl pirms tam to pamazām kopa un attīstīja citi tēvi.
Par jaunākajiem laikiem runājot, pirms gadiem pieciem tika paplašināta, uzlabota un ar mākslīgo apgaismojumu apgādāta biatlona šautuve. Tiklīdz vaļā vērās Eiropas Reģionālās attīstības fonda Pārrobežu sadarbības programmas, Madonas pašvaldības vadītājs Andrejs Ceļapīters, kurš ir ļoti inovatīvs cilvēks, mūs komandēja uz pirmo semināru Valgā meklēt partnerus Smeceres sila attīstībai. Tā sākās Madonas un Pelvas sadarbības projekts, kura laikā esam apguvuši mazliet vairāk nekā 240 000 latu, no kuriem 85 procenti ir ES nauda. Izveidota mākslīgā sniega sagatavošanas sistēma ar diviem lielgabaliem, iegādāts pilnīgi jauns retraks ar visām trases sagatavošanas iekārtām, izstrādāts bāzes attīstības ģenerālplāns.
— Un vēl ar reljefā veidotām virāžām noasfaltēts un apgaismots 2,6 km rollerslēpošanas aplis…
— Nē, šajā darbā ieguldīta Lazdonas pašvaldības tā dēvētā burkānu nauda.
— ?!
— Bāzes trases atrodas uz Lazdonas pagasta zemes. Pagastiem apvienojoties, katrs saņēma 200 000 latu lielu kompensāciju. Lazdonieši visus līdzekļus savām komunālajām vajadzībām neiztērēja. Pārpalikums tika izmantots rollertrases rekonstrukcijai. Protams, ne bez Lazdonas pašvaldības labvēlības un Madonas novada lūguma.
— Tad vēl piecas guļbūves, kuras var izmantot sportistu izmitināšanai.
— Tās būvētas vēl par Madonas rajona naudu, kas tika uzkrāta no bāzei atvēlētajiem ikgadējiem līdzekļiem.
— Ir ģenerālais plāns. Tātad tiks būvēts vēl kaut kas?!
— Nākamo vajadzētu celt daudzfunkcionālu trīsstāvu administratīvo ēku, kurā būtu arī ģērbtuves, trenažieru zāle, barokameras, sporta medicīnas kabineti, muzejs… Tas izmaksātu nepilnu miljonu. To patlaban mēs nevaram pavilkt. Ceru, ka pavasarī sāksim celt mazāku — 600 kvadrātmetru ēku, kurā būs informācijas centrs, ģērbtuves, dušas, telpas slēpju smērētājiem, kafejnīca.
Vēl vajadzīga māja tehnikas novietnei, jāpaplašina auto stāvlaukumi. Tad jāķeras klāt trases ūdensapgādes sistēmai, lai mākslīgā sniega pūšanai nevajadzētu vilkt kilometriem garas šļūteņu līnijas.
— Tad vēl jums te pašā vidū ir BMX trase!
— Tā gan nepieder sporta skolai. To ar pašvaldības atbalstu cēla Māra Štromberga aģentūra, un trasi apsaimnieko BMX sporta klubs Madona, kas, starp citu, Mētrienā kādā angārā nupat izveidojis slēgto ziemas trasi.
— Sporta skolas rīcībā ir arī viss Madonas Sporta centrs…
— Jā, ar diviem basketbola un volejbola laukumiem, trenažieru un fitnesa zāli, kurā var nodarboties ar cīņas sportiem. Ir alpīnistu siena, medicīnas kabinets, administratīvās telpas, kurās mitinās arī mūsu sporta skola. Tuvākajā laikā tiks atklāta šautuve. Vēl viena — tā dēvētā boulinga zāle — gaida kādu privātu apsaimniekotāju.
— Tur taču arī vēl kaut ko grasāties paplašināt?
— Sporta centram blakus ir rezervēta zeme peldbaseina būvniecībai.
— Jums ir treniņgrupas vieglatlētikā, tātad ir arī stadions?
— Jā, bet to, paldies Dievam, kūrē Madonas novada sporta darba organizators Māris Gailums, nevis sporta skola.
— Sporta skolai jāmaksā par pašvaldības bāzu izmantošanu?
— Nē. Katram audzēknim jāmaksā trīs lati mēnesī, neatkarīgi no tā, cik sporta veidos viņš trenējas. Šī naudiņa tiek izmantota inventāra iegādei un braucieniem uz sacensībām.
— Madonas sporta skolā, kurā tiek kultivēta distanču slēpošana, biatlons, vieglatlētika, orientēšanās, volejbols, futbols un basketbols, ir kādi sešsimt audzēkņi?
— Vairāk. Kad finansiāli sāka raustīt trenerus, audzēkņu skaits bija nokrities līdz 630, bet tagad pie mums jau trenējas 685 bērni. Vai katru otro trešo dienu saņemu kādu jaunu iesniegumu.
Stājas ārā tikai labākie. (Ironiski smaida.) Piemēram, visa mūsu distanču slēpotāju sporta meistarības trešā gada grupa pārgāja uz Rīgas sporta skolu Arkādija.
— Pārvilināja?
— Es gan nedomāju, ka to darīja Arkādijas direktore.
— Sakāt, ka desmit gados sporta skola no bedres izrāpusies ārā. Cik tad bija audzēkņu?
— Nepateikšu. Zinu tikai to, ka sporta skolā pamatdarbs bija tikai vienam trenerim. Tagad štatā ir 25 treneri, no kuriem absolūti lielākajai daļai šis ir pamatdarbs. Vēl ir pašvaldības apmaksāts florbola un futbola treneris, kā arī pēc traumu sadziedēšanas ar hokejistiem sācis strādāt mūsu bijušais sūtnis Latvijas izlasē Guntis Džeriņš no Aiviekstes. Nopirkti laukuma borti, tāpat kā sendienās, tiek liets ledus, un Guntim vakaros ripu vadīt jāmāca pat piecdesmit bērniem.
— Tie ir visi sporta veidi, kas eksistē Madonā?
— Protams, ne. Mums ir smagatlētika, fitness, šahs, dambrete, karatē, šaušana, pat vindsērfings, motosportā ir brāļi Daideri un Ivanovi. Bet tas nu gan ir klubu līmenis. Mēs viņus zinām un lepojamies ar viņiem, bet finansiāli pašvaldība var palīdzēt tikai simboliski. Tūkstotis vai divi Daideriem ir tikai starta nauda, bet, piemēram, sporta skolas volejbola nodaļa ar diviem tūkstošiem dzīvo visu gadu.
— Ar kuriem sportskolniekiem varat lepoties? Madonā taču izaudzinājāt Eiropas Jaunatnes ziemas olimpiādes vienīgo medaļnieku Rinaldu Kostjukovu, kurš aizpērn distanču slēpošanas sprintā izcīnīja bronzas medaļu!
— Ar Rinaldu vairs lepoties nevaram. Viņš jau pāris gadus ir Rīgas sporta skolas Arkādija audzēknis. To pašu var teikt par Arvi Liepiņu. Aizvadītā pasaules junioru čempionāta labāko slēpotāju Mārci Jakoviču arī izaudzināja mūsu Dainis Vuškāns, bet nu jau pusgadu Mārcis skaitās rīdzinieks. Līdz ar to mums pēkšņi vairs nav augstākās meistarības grupas, ar kuru trenerim jāstrādā 25 stundas nedēļā. Tā jau ir pusotra slodze, kas ar nelielu grupu spēcīgu sportistu ļauj darboties profesionāli. Par laimi, audzēkņus uz Rīgu pārvilināja kopā ar treneri. Citādi viņš paliktu pie sasistas siles. Lai nopelnītu tikpat, trenerim nekavējoties būtu jāsavāc trīs jaunas grupas. Dabū tagad Madonā vēl 36 bērnus, kas tūlīt gribētu trenēties distanču slēpošanā!
Tagad ir ieviesta laba naudas sadales gradācija — 50 pret 50. Vienlīdz svarīgs ir gan audzēkņu skaits, gan viņu meistarība. Pēc šāda vērtējuma Madonas sporta skola nav zaudējusi naudiņu. Tiesa, pašvaldība mūs izglāba tajā gadā, kura pēdējo četru mēnešu finansējumam vispār pārvilka krustu pāri. Pašvaldība noturēja visu sporta skolu, neprasot likvidēt nevienu grupu. Tagad mēs spējam izpildīt ministrijas izvirzītos kritērijus un nezaudēt finansējumu.
— Mēs nepabeidzām sarakstu…
Biatlonā mūsu juniors Rolands Pužulis jau ar vienu kāju ir pieaugušo izlasē. Madonietis Miks Sokolovs Latvijas izlasē izcīnījis Eiropas jauniešu (U-18) basketbola bronzu. Sporta skolas orientieristu nodaļas vadītājs Gunārs Ikaunieks ir arī federācijas viceprezidents un līdz šai sezonai bija valsts izlases galvenais treneris. Šie fakti vien jau liecina par kvalitāti. Šajā sporta veidā spožākais mūsu audzēknis ir Mārtiņš Sirmais. Joprojām par savējo uzskatām vieglatlētikas daudzcīņnieku Jāni Eriņu, kurš gan sporta skolu jau beidzis. Mūsējais ir augstlēcējs Jānis Vanags no Cesvaines.
— Bet Cesvaine jau vairs nav Madonas novadā!
— Madonas rajona laikos centrs tomēr nebija sagrābis visu. Bija treneri arī Cesvainē, Ērgļos, Varakļānos, Lubānā, kas tagad paši ir novadu centri. Pēc dalīšanās tajos, protams, nav izveidotas savas sporta skolas, tur joprojām ar nelieliem izņēmumiem strādā tie paši mūsu Madonas BJSS treneri. Varakļāni, pateicoties Jurim Daļeckim un Arvim Strodam, ir kārtīgs futbola minicentrs. Mēs varam pie viņiem braukt pamācīties, kā futbols spēlējams. Cesvainē kā Zigmārs Gulbis strādājis ar vieglatlētiem, tā arī tagad strādā. Žēl, ka Ērgļos, kopš skolai uzcelta halle, palikusi tikai basketbola nodaļa, bet izzudusi distanču slēpošana.
Bet es negribētu publiskot treneru ranga topu.
— Katrā pagastā darbojas kāds sporta skolas treneris?
— Nē. Vispirms ir vajadzīgs cilvēks, kas to grib un spēj darīt.
— Dažu tālo pagastu bērni nav apdalīti?
— Vēl ir iespēja sportot interešu izglītības pulciņos. Novada spartakiādēs šo skolu bērni piedalās — un pat ar panākumiem. Nav tā, ka viņi neko nedara. Sporta skola tomēr ir profesionālās ievirzes mācību iestāde. Lai tās programmu īstenotu, jāizpilda noteiktas prasības, kas ne visur iespējams.
— Daudzi treneri strādā arī par sporta skolotājiem?
— Jā, bet tie ir savienojami darbi. Mācības notiek no rītiem, treniņi — pēcpusdienās. Turklāt skolā treneris jau pašā sākumā var pamanīt kādu talantu un sākt to laikus pilnveidot sporta skolā. Daudz sliktāk, ja treneris meklē piepelnīšanās iespējas kādā citā jomā. Starp citu, esmu viens no retajiem direktoriem, kam nav savas treniņgrupas, un par to jūtos laimīgs. Jo direktora reizumis neizbēgami neprognozējamā darba ritma dēļ audzēkņi noteikti ciestu.
— Sporta skolā gandrīz 700 audzēkņu, novadā aptuveni 3000 skolēnu — izcila proporcija!
— Vēl jāpieskaita arī kaimiņu novadi. Ja darbojas sistēma, ka nauda seko bērnam, tad mums pret kaimiņu bērniem nav nekādu iebildumu. Latvijā ir 102 novadi, vai tas nozīmē, ka tagad jādibina 102 sporta skolas?! Bijušā Balvu rajona teritorijā tagad izveidotas trīs. Vai tas ir pareizais ceļš?
— Ir arī paradoksi. Madonas 1. vidusskola regulāri gūst godalgas Latvijas Jaunatnes ziemas olimpiādēs, bet no šīs skolas sporta stundu programmas svītrota distanču slēpošana!
— Man teica, ka tā lēmusi vecāku padome. Inventārs dārgs, visus bērnus nevarot nodrošināt ar slēpēm. Neviena cita novada skola šādu lēmumu gan nav pieņēmusi. Madonas ģimnāzijā slēpo, Praulienā slēpo, Sarkaņos skaisti slēpo, Kalsnavā, Vestienā, Liezērē slēpo… Uzvarām distanču slēpošanā Madonas 1. vidusskolai pietiek ar tiem skolēniem, kas trenējas sporta skolā.
— Latvijas Slēpošanas savienības biedru sarakstā Madonas Bērnu un jaunatnes sporta skolas nav…
— Latvijas Slēpošanas savienība sporta skolas nepieņem. Man tas liekas dīvaini. Ar saviem audzēkņiem Madonā un ne tikai savā novadā vien esam lielākā distanču slēpotāju organizācija, bet federācijā balsstiesību mums nav. LSS biedrs ir Madonas Slēpošanas klubs, būtībā formāla organizācija ar tiem pašiem sporta skolas treneriem un audzēkņiem, kas dibināta, lai mēs vispār būtu pārstāvēti Slēpošanas savienībā. Zinu, ka ar vēlmi pārstāvēt savas sporta skolas intereses LSS grasījās iestāties arī daža pašvaldība, jo formāli federācijas biedram jābūt juridiskai personai. Biatlona federācija savā nostājā ir atvērtāka, tajā Madonas sporta skola ir pārstāvēta.
— Šis tas no Madonas sporta kartes arī pazudis?
— Šosejas riteņbraukšana un ātrslidošana. Tiesa, BMX un MTB riteņbraukšana klubos tiek attīstīta.
— Sporta skola varētu paplašināties ar jaunām nodaļām?
— Varbūt kādreiz. Ar BMX, hokeju…
— Pietiek cilvēku, kas grib strādāt Madonas BJSS?
— Sevišķi sūroties nevaru.
Latvijas Sporta skolu direktoru padomes valdes priekšsēdētāja Diāna Zaļupe: „Voldemārs Šmugais nav laipotājs un politikas bīdītājs, bet ir darītājs. Pragmatiķis. Tādu mums sportā ļoti trūkst.”
Dainis CAUNE
Voldemārs ŠMUGAIS
Madonas sporta skolas direktors, Latvijas Sporta skolu direktoru padomes valdes loceklis
Dzimis: 1960. gada 1. janvārī Viļānos
Izglītība: Viļānu vidusskola, LVFKI (tagad LSPA)
Sportā: trenējies vieglatlētikā (augstlēkšanā), spēlējis handbolu, basketbolu, sporta skolotājs Madonas rajona Kraukļu pamatskolā, Madonas Bērnu un jaunatnes sporta skolas metodiķis, mācību daļas vadītājs, kopš 1997. gada — direktors
Ģimenes stāvoklis: precējies, triju bērnu tēvs
Hobiji: medības un makšķerēšana
