Stāvus un ratiņos
Nesen Kanādā beidzās pasaules čempionāts stājhokejā. Mūsu izlase guva līdz šim lielāko panākumu un sešu komandu konkerencē izcīnīja trešo vietu. Uzvarēja kanādieši (zaudējām ar 0:9), otrie amerikāņi (3:10).Tūlīt pēc tam Pasaules kausa izcīņā mūsējie palika ceturtie, jo cīņā par trešo vietu zaudēja somiem (2:6), kurus pirms tam čempionātā uzvarēja ar 6:2.
Vairāk par notikumiem palūdzu pastāstīt Latvijas Paralimpiskās komitejas izpilddirektoru Andri Ulmani, kas ir arī valsts hokeja izlases vārtsargs:- Šis bija mūsu otrais pasaules čempionāts. Pirms diviem gadiem Jelgavā palikām ceturtie. Braucot uz Kanādu, mūsu mērķis bija bronzas medaļas, jo ar kanādiešiem un amerikāņiem vēl nevaram līdzvērtīgi cīnīties. Kanādā stājhokeju spēlē 250, bet Amerikā 100 spēlētāju. Interesanti, ka kanādiešu izlasē ir divi, bet amerikāņu (arī somu) bijušie NHL spēlētāji. Latvijā ar stājhokeju nodarbojas 25 spēlētāji, praktiski tā arī ir izlase.
– Cik ilgi pastāv hokejs invalīdiem?
– Pasaulē kopš 1996. gada (sākums bija Kanādā), Latvijā mēs sanācām kopā tikai 2005. gadā. Sākumā īstas ticības nebija, bet atradās puiši, kas savulaik spēlējuši hokeju, sportojuši, un tā lieta aizgāja.Laikos, kad arī lielajam sportam nereti trūkst līdzekļu, ar lielu sapratni izturējās mūsu sporta vadība, daudzas pašvaldības, atsevišķi atbalstītāji.Jāuzteic Jelgavas sporta centrs, kur trenējamies, aizvadām spēles Zemgales amatieru hokeju līgā kopā ar veselajiem hokejistiem. Jāslavē Jānis Ozollapa, kas mūs trenē ikdienā, tāpat Andris Bartkevičs, kas slīpē komandu pirms atbildīgiem turnīriem.
– Cik reizes nedēļā jūs trenējaties?
– Sezonā iznāk divi treniņi un viena spēle, parasti svētdienās. Apbrīnoju puišu uzņēmību, kas brauc uz Jelgavu no daudzām Latvijas pilsētām. Turklāt bieži vien par saviem līdzekļiem. Daudzi strādā, mācās.
Saprotu, ka daudziem tā liekas ne sevišķi lietderīga naudas tērēšana, taču jāatceras, ka invalīdu dzīve nebūt nav rožaina un sports bieži vien lielisks līdzeklis, kā tikt pāri depresijai, neticībai. Mēs daudz uzstājamies ar paraugdemonstrējumiem un mūsu rindās gaidīts ir katrs interesents – sēdvolejbolā, ratiņbasketbolā, vieglatlētikā.
Stimuls ir čempionāti, sacensības ārpus Latvijas, kas dažkārt ir vienīgā iespēja izrauties no ikdienas. Tagad pat – pēc čempionāta Kanādā aizvadījām lielisku treniņnometni, kur ar lielu izpratni un palīdzīgu roku mūs atbalstīja vietējie latvieši.
Jāsaka, ka mūsu meistarība aug ne tikai hokejā. Lielu panākumu guvušas meitenes sēdvolejbolā, kas gatavojas Pekinas paralimpiskajām spēlēm, tāpat vieglatlēti un citu sporta veidu pārstāvji. Hokejā līdz spēlēm mums nedaudz pietrūkst, jo pārāk maz ir valstu, kas nodarbojas ar hokeju – vajag vismaz astoņas. Ceru, ka iekustēsies zviedri, slovāki, arī lietuvieši. Derētu arī kāds Āzijas pārstāvis, tad varēsim pacīnīties par vietu paralimpiskajā olimpiādē.
Mēs jau būtu gatavi.
Cēsīs notika 2. Starptautiskā Ratiņbasketbola sporta federācijas kausa izcīņa, kurā šogad piedalījās sešu valstu komandas.
Spēcīgajā konkurencē uzvarēja Ukraina, tad Katovice (Polija), Lietuva, Latvija (mūsējie pārspēja angļus un minskiešus), Minska (Baltkrievija) un WBC SPARROVS (Lielbritānija).
Mūsu komandu turnīram gatavoja franču speciālists, atzīta autoritāte ratiņbasketbolā (konsultē frančus, itāļus) Haliks Abes. Viņš uzskata, ka mūsu komanda progresē, pilnveido specifiskas tehniskās iemaņas, spēlētāji grib un prot trenēties. Lielas iespējas izaugsmei treneris redz fiziskās sagatavības uzlabošanai.
Kaut arī latvieši pagaidām spēlē Eiropas čempionāta C grupā, spēlētāju sniegums ir novērtēts un jau trīs mūsējie spēlē ārzemju profesionālajās ratiņbasketbola komandās (ir arī tādas) – Raimonds Beginskis Itālijā, Agris Lasmans un Kārlis Gabrāns Spānijā (Kanāriju salās).
Vēl nesen Itālijā spēlēja arī Kaspars Turks, bet tagad puisis ir atkal Latvijā.
– Neizturēji konkurenci?
– Neteikšu, kaut arī itāļu komanda ir krietni pārāka par mūsējo. Pats nevarēju iedzīvoties un vairāk par mēnesi neizturēju. It kā viss bija labi – dzīvojām labā viesnīcā, nebija grūtību ar transportu, maksāja arī algu, bet mājas tomēr vairāk vilināja – man ir draudzene, vecāki.
Katrā ziņā nenožēloju, jo redzēju, ka sports invalīdiem var būt populārs un attieksme treniņos ir krietni profesonālāka. Jāatceras gan, ka arī iespējas ir citas.
– Kas tevi noveda līdz ratiņbasketbolam?
– Pirms trim gadiem strādāju Īrijā celtniecībā un darba vietā notika nelaime – kājas tagad ir paralizētas. Tas bija milzīgs trieciens, man bija tikai 21 gads. Palīdzēja rehabilitācijas centrs Īrijā, kur tiek darīts viss, lai nelaime ātrāk aizmirstos un cilvēks būtu spējīgs turpināt dzīvi. Liela loma ir fiziskajām nodarbībām, speciāliem trenažieriem, augstvērtīgiem speciālistiem. Starp citu, par basketbolu Latvijā es uzzināju tieši no īru ārstiem – viņi bija dzirdējuši par mūsu izlasi..
Kad atgriezos mājās, sameklēju komandu un tagad spēlēju.
Manuprāt, tas ir krietni interesantāk, nekā nodoties pašmocībām un depresijai. Mums ir čempionāts sezonas garumā, starptautiski turnīri.
Vai spēlēšu vēl kādu reizi ārzemju komandā? Nezinu, man mājās liekas interesantāk.
Juris BĒRZIŅŠ-SOMS
