Vīri, kuri tic brīnumam

Būtībā tā spēle vien ir. Ar
saviem noteikumiem, sportisku cīņu, arī sasitumiem un zilumiem. Spēle, kura
sākas jau ģērbtuvēs – ar zobu palīdzību aizsienot slidzābakus, rūpīgi pieskrūvējot
hokeja nūju pie protēzes, apsaitējot vārīgākās vietas. Tā mūsu valsts
stājhokeja izlase gatavojas spēlēm pasaules čempionātā, kur līdzīgu likstu
piemeklētu sportisku cilvēku konkurencē jāpierāda gan sev, gan citiem, ka mēs
varam.

Brīdī,
kad turat rokās šo žurnāla numuru, tālajā Kanādā Latvijas stājhokeja izlase būs
aizvadījusi jau vismaz divas spēles, lai piecu pasaules labāko komandu
konkurencē noskaidrotu medaļu un pārējo vietu īpašniekus. Mūsu komandai tas ir jau
trešais starts pasaules čempionātā – 2006. gadā Jelgavā bijām ceturtie, 2008. gadā
ASV trešie, tagad Kanādā latvieši centīsies pierādīt, ka joprojām esam medaļu
cienīgi.

Pirms
pēdējā treniņa sarunājos ar Latvijas Paralimpiskās komitejas izpilddirektoru,
Latvijas izlases vārtsargu Andri Ulmani.

– Laikā, kad, materiālo likstu spiests,
mājās paliek ne viens vien sportists, jūs itin kuplā skaitā dodaties pāri
okeānam. Kā tas iespējams?

– Nezinu, varbūt tas ir viens
no krīzes brīnumiem. Vēl rudenī neticējām, ka piedalīsimies pasaules
čempionātā, jo valsts saprotamu iemeslu dēļ nevarēja nodrošināt mūsu startu.
Runājām ar iespējamajiem sponsoriem, atbalstītājiem, un tikai Ziemassvētku
priekšvakarā atskanēja patiesi brīnumains zvans no Latvijas Valsts mežiem – atnāciet parakstīt sadarbības līgumu par
naudas piešķiršanu. Kā akmens novēlās no sirds, jo nezinu, kā būtu skatījies
acīs puišiem, ja LVM valdes priekšsēdētājs Roberts Strīpnieks un viņa komanda neizšķirtos
par galvenā sponsora lomu un nenodrošinātu mūsu startu Kanādā. Paldies arī SIA Sports Lukss vadītājam Andrejam
Silavniekam, kurš mūs apgādāja ar formām, inventāru, palīdzīgu roku sniedza arī
Latvijas dzelzceļš, Hokeja
federācija, dažādu pilsētu un novadu pašvaldības daudzi citi.

Reizēm
liekas, ka krīze liek cilvēkiem justies labākiem, izpalīdzīgākiem nekā
treknajos gados.

Protams,
ka mēs nebūtu pienācīgi sagatavojušies, ja nepalīdzētu Jelgavas ledus halle,
kuras direktors Armands Ozollapa ir arī mūsu izlases komandas priekšnieks un
treneris.

– Jūsu komandas kodols spēlē
arī Zemgales amatieru hokeja līgā. Kā veicas šosezon?

–
Pirmajā līgā mēs šogad izcīnījām trešo vietu, tas ir līdz šim nebijis panākums.
Kausa izcīņā (tur spēlē arī augstākās līgas komandas) iekļuvām finālā.

– Kā norisinās spēles, jo
stājhokejā taču nav spēka paņēmienu – jūs saudzē?

–
Varbūt pirmajās sezonās, tagad spēlē tāpat kā pret citiem. Mēs neatpaliekam, un
dažs labs pretinieks pirms spēles tikai noelš – atkal pret tiem invalīdiem,
huligāniem. Tas ir pārspīlēti, jo neesam no rupjākajiem, taču apcelt sevi arī neļaujam.

– Kā mainījies komandas
sastāvs, salīdzinot ar 2008. gadu?

–
Kodols ir tas pats, kas bija pirms četriem un diviem gadiem, klāt nākuši pieci
spēlētāji. Vienīgi vārtsargs Egils Žuks tagad dzīvo Kanādā un tur spēlē arī
amatieru līgā, Kristaps Bužats atrodas Anglijā, viņam gan nekas vairāk, kā
paslidot publiskajās slidotavās, neizdevās.

Katrā
ziņā esam gatavojušies nopietni un par medaļām gribam pacīnīties, taču
neraudāsim, ja neizdosies, jo galvenais taču ir pierādīt, ka varam būt
līdzvērtīgi pasaules stiprāko komandu sabiedrībā.

– Esam jau rakstījuši, bet
atgādini – kādi ir invaliditātes noteikumi, lai spēlētu stājhokeju?

– Invaliditātes
pakāpes ir dažādas, un tās novērtē ar punktiem. Vienā maiņā drīkst piedalīties
spēlētāji, kuriem kopā ir 12 punkti. Tas nozīmē, ka nedrīkst būt viena maiņa ar
minimālu invaliditāti, bet otra ar jūtamiem kustību traucējumiem. Jauktais
sastāvs ir godīgāks.

– Vai notiek mānīšanās ar
invaliditātes pakāpi?

– Ir
bijuši gadījumi. Piemēram, 2006. gadā krievi vienkārši savāca vecākus
spēlētājus no profesionālā hokeja un atteicās iziet medicīnisko pārbaudi. Viņi
spēlēja ārpus konkurences, jo noteikumi ir stingri.

Pirms
čempionāta kopā sapulcējas mediķi no visām piecām valstīm un izskata katra
spēlētāja slimības vēsturi, tā ka mājas papīriem nav nekādas nozīmes. Dažkārt
kādam arī atsaka vai pārliek vieglākā kategorijā, taču tā bieži vien ir
nezināšana, nevis ļaunprātība, jo hokejs paralimpiskajā kustībā ir jauns sporta
veids un līdz galam vēl nav izstrādāti tik strikti noteikumi kā senākās
invalīdu nodarbēs – kaut vai vieglatlētikā, sēdvolejbolā. Tas ir laika un
sarunu jautājums, jo mūsu sporta veids strauji attīstās, iespējams, mēs vēl
ielēksim Soču paralimpiskajās spēlēs, kuras notiks uzreiz pēc olimpiskajām
spēlēm 2014. gadā.

– Vai daudz ir jaunu spēlētgribētāju
ar invaliditātes pazīmēm?

– Pēc
panākumiem vai lielākiem turnīriem klāt nāk jauni gribētāji, jo nav tā, ka mēs būtu
informēti par visiem invalīdiem, kas gribētu nodarboties ar sportu.

Lai
gan pagājuši jau divi gadu desmiti, mēs tomēr netiekam vaļā no padomju laiku
morāles, ka invalīdu mums nav un ja arī ir, tad labāk viņiem dzīvoties pa māju.
Pamazām viss tomēr virzās uz labo pusi un daudzi sāk saprast, ka negadījums vai
nelaime var gadīties katram, bet tāpēc jau nav jāaiziet no sabiedrības. Mēs
esam tādi paši kā visi, vienīgi ar kaut kādiem kustību ierobežojumiem. Puiši
tāpat grib spēlēt hokeju, volejbolu, peldēt, gūt prieku no kustībām, izjust
sacensību gaisotni.

Bagātākās
zemēs daudz palīdz valsts (tātad veselie cilvēki), vairāk attīstīts
mecenātisms. Nekas, mēs ceram un darām visu, lai vispārējais uzskats par
invaliditāti mainītos, un esam pateicīgi katram, kurš mums palīdz.

Liels
prieks par Dinamo hokejistiem, kuri
mums palīdzēja ar padomu, inventāru (vedu līdzi divas Edgara Masaļska un citu
hokejistu dāvātās nūjas), finansiālu atbalstu. Atceros, cik pārsteigti bija
Lauris Dārziņš, Ģirts Ankipāns, MiķelisRēdlihs, arī hokeja vecmeistari Artis
Ābols un Normunds Sējējs, kad piedalījās mūsu treniņā un redzēja, kā hokeju
spēlē vīri ar vienu plaukstu, bez rokas (pavisam mūsu komandā ar dažādu
ekstremitāšu daļēju zaudējumu ir septiņi hokejisti). Dinamieši atzina, ka cīņassparu
viņi var pamācīties arī no mums.

Man
prieks, ka varam justies kā pilntiesīgi Latvijas hokeja sabiedrības locekļi, un
ceram, ka piepildīsies Hokeja federācijas prezidenta Kirova Lipmana solītais,
ka mūsu stājhokeja federācija tiks uzņemta arī lielajā federācijā.

Reiz
kāds pazīstams sporta darbinieks izteicās, ka sports invalīdiem ir tikai tāda
kā rehabilitācija. Es tam nepiekrītu, jo mēs sportojam pa īstam, un tas reizēm nav
nemaz tik vienkārši, jo mēs cīnāmies ne tikai ar pretiniekiem, bet arī ar savām
sāpēm.

Juris
BĒRZIŅŠ-SOMS

Latvijas izlase Kanādā

Vārtsargi
– Andris Ulmanis (Rīga) un Egils Žukas (Brocēnu novads)

Aizsargi
– komandas kapteinis Uldis Pūpols (Rīga), Kristaps Bužāts (Liepāja), Nikolajs
Grebņevs (Rīga), Aivars Jēcis (Kandavas novads), Juris Ozols (Saldus), Kristaps
Kalvītis (Dobele), Gints Markūns (Jūrmala)

Uzbrucēji
– Jānis Indriksons (Talsi), Rihards Sprincis (Vecpiebalga), Vjačeslavs
Matvejevs (Jelgava), Jānis Janovskis (Jelgava), Sergejs Ankudinovs (Rīga),
Oļegs Kameņevs (Salaspils), Vilnis Rupeiks (Tukums), Igors Grīva (Jelgavas
novads), Aigars Vanags (Olaines pagasts), Salvis Lācis (Rīga)

Komandas
treneri – Pauls Makarovs-Makaronoks un Armands Ozollapa (arī komandas
priekšnieks)

Menedžeri
– Imants Kanaška un Haralds Pumpišs

Komandas
ārsts – Agris Skujevskis

Sacensības
beigsies 2. maijā, kad notiks cīņas par medaļām. Cerams, ka tajās piedalīsies
arī Latvijas izlase.