Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā
Žurnāls: Nr. 244 Kā tas notiek

Iepazīstieties — vecais labais strīthokejs!

Slidu vietā — kedas, ripas vietā — oranža bumbiņa, bet ledus vietā — ciets segums. Viss pārējais kā hokejā. Tas ir hokeja lielvalstīs populārais strīthokejs, ko turpmāk cauru gadu profesionālā līmenī varēs spēlēt arī Latvijā. Precīzāk, Ozolnieku ledus hallē, kas no slidotavas pārvērsta tenisa un strīthokeja centrā…

STRĪTHOKEJS — TAUTAS SPORTA VEIDS

Hokeja treneris Andris Bartkevičs kopā ar Ozolnieku halles īpašnieku Daini Liepiņu ir galvenie strīthokeja kultivētāji Latvijā. Bartkevičs norāda, ka šim hokeja vasaras paveidam saknes ir meklējamas turpat, kur hokeja un florbola aizsākumi — 1363. gadā, kad pirmo reizi fiksēts vārds hokejs, bet vēlāk 19. gs. britu karavīri un imigranti Kanādā attīstījuši šo spēli.
„Tas bija tautas sporta veids,” savu bērnību atceras Bartkevičs, „tāpat kā bērni spēlēja futbolu, tāpat bērni ņēma rokā nūjas un dauzīja bumbiņu. Mēs nolikām futbola bumbu, tad ņēmām hokeja nūju.” Bartkevičs norāda, ka nosaukums strīthokejs nāk no ielas — līdzīgi kā strītbols (street — iela angļ.val.), kas ir raksturīgi tā dēvētajiem tautas sporta veidiem. Strīthokejs ikdienā ienāca pēc 1960. gada. Popularitātei uzbangojot dzimtenē Kanādā, vēlāk strīthokejs sasniedza arī Austrumeiropu, Rietumeiropu un Skandināviju.

FACEBOOK 20 TŪKSTOŠI FANU

Oficiāli Starptautiskā Strīthokeja federācija (International Street and Ball Hockey Federation) dibināta 1993. gadā, un tā bāzējas Čehijas sirdī — Prāgā. Organizācijas mājaslapā isbhf.com klāstīts, ka pirmais starptautiskais strīthokeja turnīrs notika 1994. gadā. Kā sporta veida lielvalstis netieši ir minētas Kanāda un ASV, Čehija un Slovākija, Vācija un Austrija, kā arī Šveice, Somija un pat Japāna. Šajās valstīs hokejisti krosenēs ar oranžo bumbiņu ienāca pirms deviņdesmitajiem gadiem.
Globālajā sociālajā tīklā Facebook 20 000 cilvēku savos profilos atzīmējuši, ka viņiem patīk strīthokejs. Tas nav maz, jo nūjas un bumbiņas brālim florbolam, kurš jau klauvē pie olimpisko spēļu durvīm, Facebook ir tikai 40 000 fanu…

AUTO PRET HOKEJU

Bartkevičs skaidro, ka strīthokejs kā tautas sporta veids Eiropā zaudējis savu popularitāti: „Manuprāt, tas ir tāpēc, ka tie daudzie brīvie laukumi, kas bija pilsētās, ir pārvērsti par maksas automašīnu stāvvietām.” Tas gan attīstītajās valstīs tiekot kompensēts ar sporta laukumu celšanu skolās. „Čehijā un Slovākijā kopā pavisam ir 80 000 spēlētāju,” ilustrē Bartkevičs. Viņš noraida hipotēzi, ka ar šo sporta veidu lielākoties nodarbojas tie paši hokejisti vien (spilgtākais piemērs — Domeniks Hašeks). „Proporcija ir 80 % pret 20 % — lielākā daļa nespēlē ledus hokeju.”
Strīthokejs ieņem nopietnu vietu komandu sporta veidu saimē — notiek pasaules un Eiropas čempionāti, klubu komandu čempionāti un nacionālie čempionāti. „Piemēram, Vācijā ir trīs līgas — bundeslīga, augstākā līga un trešā līga,” saka Bartkevičs. „Čehijā un Slovākijā katrā ir pa piecām līgām. Man nav precīzu datu par Kanādu un ASV, bet tur ir ap 32 000 spēlētāju, Amerikā nedaudz mazāk. Tās ir lielas masas, un tāpēc tas ir tautas sporta veids, kuram noteikti atrastos vieta arī šeit.”

OZO BEZ LEDUS

Skolēnu vidū par hokeju interese ir milzīga, un Bartkevičs strīthokeju identificē kā to pašu hokeju. „Tikai strīthokejs ir pieejams visiem. Arī tiem, kuri stāv skatītāju rindās un bļauj par Dinamo vai Lat-vi-ju!” Jāpiekrīt trenerim Bartkevičam, ka ledus hokejs nav pieejams visiem, jo daudzi nevar atļauties samaksāt par ledu un iegādāties visu speciālo ekipējumu, kāds strīthokejā nav obligāts.
Finansiālu apsvērumu dēļ Ozolnieku ledushalle Ozo pārbūvēta par tenisa un strīthokeja halli (apmales palikušas, taču uz plašās grīdas uzklāts tenisa piekritējiem labi zināmais hard segums, un arēnā var spēlēt gan tenisu, gan strīthokeju). Pēc elektrības tarifu paaugstināšanas valstī Ozolnieku ledus hallei par ledus saldēšanu un visiem pārējiem elektrības izdevumiem būtu jāmaksā 80 000 latu gadā — Latvenergo sporta hallei nav piešķīrusi nekādas atlaides.
„Pēc tarifu paaugstināšanas izmaksas (īpaši ledus saldēšanas dēļ) mēnesī pieauga par 1700 latiem — no aptuveni pieciem tūkstošiem līdz 6,7 tūkstošiem,” telefonsarunā lēsa halles saimnieks Liepiņš. Tāpēc viņš nonācis pie lēmuma pārveidot ledusarēnu par strīthokeja laukumu un varētu pat teikt — Latvijas strīthokeja centru.

LATVIEŠI PIEKTIE EIROPĀ

Bartkevičs sola, ka tautas sports Ozolniekos būs pieejams par simbolisku samaksu jeb pašizmaksu — spēlētājiem būs jāsedz vitāli nepieciešamie izdevumi par elektrību, ģērbtuvju un dušu telpu izmantošanu.
Jau pirms 10 gadiem mēģināts Latvijā bruģēt pamatus strīthokeja attīstībai. Izveidota Latvijas izlase, kas piedalījās pasaules čempionātā un divos Eiropas čempionātos (uz meistarsacīkstēm spēlētāji devās paši par savu naudu). Vislabāk veicies Eiropā, kur Latvija ar Armandu Bērziņu, Ediju Brahmani un Aigaru Mironoviču ierindā ieguvusi pat 5. vietu, taču laukumu trūkuma dēļ nav bijušas iespējas tālāk attīstīties, un Bartkevičs vēlreiz lamā autostāvvietas…
2011. gada vasarā Latvijā strīthokeja spēlēšanai saulainajā periodā tika pielāgoti vēl divi ledus laukumi — Olaines atklātais laukums un Majoru halle. „Katru vasaru uz dzimteni strīthokeju brauc spēlēt gan Domeniks Hašeks, gan Jaromīrs Jāgrs,” Bartkevičs uzsver, ka tas lieliski noder fiziskajai sagatavotībai.

LIELĀKA UZBRUKUMA ZONA UN ĪSĀKS LAIKS

Strīthokeja un hokeja spēles noteikumi ir gandrīz vienādi. „Faktiski identiski,” papildina Bartkevičs. Vienīgā būtiskā atšķirība bez pamatu pamatiem (spēle notiek ar bumbiņu uz cieta seguma skriešanas apavos) ir tā, ka, ieejot zonā, uzbrukuma teritorija kļūst lielāka. Tas ir, zonu un līniju izvietojums ir tāds pats kā hokejā, taču ar vienu niansi — lai uzbrūkošā komanda būtu iegājusi zonā, bumbiņai ir jāšķērso zilā līnija tāpat kā hokejā, bet, kad tas ir izdarīts, uzbrukuma zona skaitās vēl atpakaļ līdz centra līnijai: uzbrukumā bumbiņu drīkst izspēlēt līdz centram atpakaļ un nebūs no jauna jānostājas. Tātad, ieejot zonā, bumbiņai ir jāšķērso zilā līnija, bet, lai pretinieki to izmestu no zonas, bumbiņa jāaizmet aiz centra līnijas.
Spēka spēle un noraidījumu traktēšanas kārtība un sistēma ir tāda pati kā hokejā — tāpat ir 2 minūšu noraidījumi, 5 minūšu noraidījumi, 5+20 minūšu sodi utt. Tas attiecas arī uz kaušanos — pēc hokeja noteikumiem. Arī iemetieni un pārmetieni ir un notiek tieši tāpat kā hokejā.

LAI VISI DABŪ SPĒLĒT

Strīthokeju spēlē uz tāda paša izmēra laukuma kā hokeju. Tiesa, amatpersonas izmēriem var atļauties pieiet demokrātiskāk — oficiālus mačus var aizvadīt pat uz divreiz mazāka plača. Dažkārt standarta piecu laukuma spēlētāju un vārtsarga vietā dodas tikai četri vai pat trīs laukuma spēlētāji kopā ar vārtsargu. Arī Starptautiskā Strīthokeja federācija pieļauj to, ka nacionālais čempionāts var notikt uz mazāka laukuma un tikai ar trim laukuma spēlētājiem. Tāpat nav tik būtisks apmaļu izmērs un vārtu svars (pēc standartiem tas ir tāds pats kā hokejā). „Lai visi dabū spēlēt!” pacifistiski deklarē Bartkevičs.
Segumam kalpo betons vai gumijota plastmasa kā inline vai tenisa hard segums.
Kājās var vilkt visparastākās kedas, kādas var iegādāties centrāltirgū pa pāris latiem. Ražotāji piedāvā arī speciālus apavus, taču tie nav tik būtiski kā hokejā cietas slidas. „Ja šķīliens trāpa, būs nedaudz sāpīgi, kaut gan tas ir atkarīgs no tā, kas šķiļ — tu vai Sandis Ozoliņš.” Bartkevičs iesaka izmantot skrituļslidotāju vai futbola aizsargus, kas vieglāki, ērtāki un lētāki. Nūja — tā pati hokeja, vēlams ar plastikāta lāpstiņu (Ls 20). „Ķivere (Ls 20) nav obligāta — to vajag internacionālos mačos, bet Starptautiskā Strīthokeja federācija nosaka, ka nacionālajos čempionātos tā nav obligāta.” Treneri gan spēlēs iesakot. Var izmantot hokeja cimdus, bet ērtāk būšot treneru vai bendija pirkstaiņi (no Ls 7). Bumbiņa pēc izmēra tāda pati kā tenisā, taču divreiz smagāka (Ls 2). „Principā tādi kā mēs tagad te pie galda sēžam varētu paņemt nūju, bumbiņu un mierīgi iet spēlēt,” strīthokeja vienkāršumu uzsver Bartkevičs. Tātad inventāru kopumā var nokomplektēt par 25 — 50 latiem.
Oficiālais spēles laiks ir 3 x 15 minūtes. Parasti spēlē divās trīs maiņās, četrus virknējumus neizmanto.
Tajā pašā laikā Bartkevičs uzsver, ka viņu vidū ir audzēkņi, kas ar strīthokeju atstrādā hokeja komponentus. „Tu vari atstrādāt piespēli, metienu, apvešanu un plus vēl tas viss ir uz kājām, nevis slīdot ar slidām — fiziskā sagatavotība vienkārši briesmīga.”

BŪS ARĪ LATVIJAS ČEMPIONĀTS

Hallē pēc sabraukuma principa tiks organizēts Latvijas strīthokeja čempionāts. „Interesi spēlēt ir izteikušas komandas no Jūrmalas, Ozolniekiem, Olaines, Smiltenes, Tukuma, Engures, un, domāju, arī rīdzinieki sataisīs komandu,” atklāj Bartkevičs. Vēlmi piedalīties izrādījuši arī cēsnieki un jelgavnieki. Optimālais ir no 10 līdz 12 komandām, kas reizi mēnesī savācās Ozolniekos un izspēlē trīs četras spēles. Dalības maksa —pašizmaksa, lai segtu tiesnešu un pārējos minētos izdevumus.
Bartkevičs sola uzrunāt skolas un aicināt piedalīties bērnu un jauniešu čempionātā. „Jāskatās, cik pieteiksies. Nākamvasar mēs esam uzaicināti uz Eiropas klubu čempionātu un senioru čempionātu U-40 vecuma grupā,” saka Bartkevičs. Pēc diviem gadiem ir pasaules čempionāts Kanādā, kur Latvija arīdzan ir uzaicināta, bet to, ka valstsvienība meistarsacīkstēm tiks komplektēta no Latvijas strīthokeja čempionāta spēlētājiem, apstiprina gan Bartkevičs, gan Liepiņš. Iepriekš strīthokeja valstsvienībā spēlējuši pat hokeja treneri. Nebijis citu, kas spēlē.
Kristaps ZAĻKALNS