Kā braukt pa šoseju
Aktīvā
velosipēdistu dzīve risinās uz šosejām. Jau pēc nedēļas Rīgas velomaratons,
kurā obligāti visiem jāpiedalās un kas atkal uzdod jaunus jautājumus. Sportu
turpina konsultēt Igo Japiņš, kura vadītās Latvijas izlases divās olimpiskajās
spēlēs startēja riteņbraukšanā šosejā.
Parketa
džips un dejotājs
Savulaik
velosipēds no lielceļa uzbrauca uz asfalta, radot vieglu, ārēji it kā trauslu,
šaurām riepām aprīkotu sacīkšu divriteni, kurš pagājušā gadsimta pēdējā
ceturtdaļā savu kārtējo brāli atkal aizsūtīja atpakaļ uz meža takām, līdz 26
collām samazinot tā riteņu rādiusu un braucamo apgādājot platām, efektīgiem
protektoriem nosētām kurpēm. Bija dzimis tagad tik populārais
montinbaiks jeb apvidnieks. Bet pa šoseju joprojām ērtāk un ātrāk ir braukt ar
klasisko sacīkšu divriteni.
Šim
nolūkam var izmantot arī tā dēvētās hibrīdklases velosipēdus. Tiem ir lielā –
28 collu – rādiusa riteņi ar šaurākām un gludākām riepām, bet pārējais
aprīkojums, ieskaitot taisno stūri, tāds pats kā apvidniekam. Savdabīgs parketa
džips, ar kuru var ne tikai braukāt šurpu turpu pa ielām, bet arī godam
cīnīties Rīgas velomaratonā.
Tautas
klasē arī šosejas braucienos daudzi startē ar klasiskajiem montinbaikiem. Tiem,
kas vēlas līdz finišam tikt ātrāk par dažu konkurentu, es ieteiktu uz riteņiem
uzlikt iespējami gludākas un šaurākas riepas. Tās ievērojami samazinās
pretestību, paši būsiet pārsteigti, cik viegli pēkšņi ripo divritenis. Nopietni
protektori uz riepām ir vajadzīgi tikai tiem, kas kalnu velosipēdu tiešām
izmanto tā nosaukumā norādītajai funkcijai.
Obligātais
rezerves komplekts
Montinbaiku
velokurpēs neizbraucamāku vietu var arī pārvarēt skriešus ar divriteni pie
rokas. Šosejnieku apavi ir smalkāki, vieglāki un nav paredzēti staigāšanai.
Atšķiras arī klipšu sistēmas. Apvidnieka velokurpi šosejnieka pedālī ielikt
nevar.
Montinbaika
klipši ir īpaši aizsargāti pret dubļiem, smiltīm. Tajos kurpi gan viegli
ielikt, gan viegli dabūt arī ārā. Šosejnieka pedālis ir vienpusējs un tā
klipsis krietni stingrāks. Lai, piemēram, finiša spurtā, velkot pedāli uz
augšu, kāju nejauši neizrautu ārā.
Dodoties
ceļā ar šosejnieku, obligāti jāņem līdzi ne tikai pumpis, bet arī rezerves
riepa vai kamera. Protams, jābūt arī skaidrībai, kā to nomainīt. Jebkura
šosejnieka riepa, ja vien tā nekarājas garāžā pie sienas, agrāk vai vēlāk tiek
pārdurta vai pārsista. Rezerves riepu ieliek celofāna maisiņā un piesprādzē zem
sēdekļa. Vēl labāk izmantot speciālās velosomiņas, kur ievietot arī spieķu
atslēgu, īpašās karotītes riepu noņemšanai. Vēlams ņemt līdzi arī mobilo
telefonu, jo šosejniekam spieķus izbirdināt ir daudz vieglāk nekā apvidniekam.
Ritenim var gadīties arī tāds astotnieks, ka līdz mājām ar to tikt vairs nav
iespējams.
Jāatceras,
ka šosejnieka riepās spiedienam jābūt vismaz divreiz lielākam nekā apvidniekam,
līdz pat vienpadsmit atmosfērām. Šis skaitlis var būt arī nedaudz mazāks, tas
norādīts uz riepas malas. Ja nav manometra, riepa jāpiepumpē tik cieta, ka tajā
pat ar īkšķi iespiest nav iespējams. Jo mīkstāka riepa, jo vieglāk to pārsist
pret nelīdzenumiem, akmentiņiem vai bedrēs.
Izmanto
funkcijas
Izvairieties
braukt pa pašu šosejas malu. Automašīnu riteņi tur sametuši visas stikla
lauskas, pudeļu korķus, naglas un citas asas drazas, kas to vien dara, kā gaida
kādu maigu veloriepu. Protams, visdrošāk trenēties tur, kur nav mašīnu.
Piemēram, Biķernieku automoto trasē vai pa Mežaparka celiņiem.
Cimdi,
braucot ar šosejnieku, ir vēl noderīgāki nekā, minot apvidnieka pedāļus, jo
mīkstas sūnas vietā plaukstas strīķēs nežēlīgs asfalts. Ķivere ir tikpat
obligāta kā galva uz pleciem.
Pārējais
tērps tāds pats kā, sēžot uz montinbaika. Joprojām daudzi sacensībās zem
velobiksēm velk peldbikses. Tas ir pilnīgi aplam! Velobikses jāvelk uz plikas
miesas, tikai tad tās pildīs savu funkciju un sargās no noberzumiem.
Iesaku
lietot velokompjūteru. Ir taču interesanti zināt savu vidējo ātrumu, maksimālo
ātrumu, dienas nobraukumu, visu kilometrāžu kopumā…
Vieglāk,
bet sarežģītāk
Jeļena
Prokopčuka iepriekšējā Sportā ieteica, maratonam gatavojoties, nedēļā
noskriet simt kilometrus. Riteņbraukšana ir vieglāks sports, un, teiksim, Rīgas
velomaratons tautas klasē ir pastaiga, salīdzinot ar vieglatlētu 42 km. Manā
jaunībā uzskatīja, ja treniņos nobraukti 3000 km, tad jau var startēt pat
nopietnos daudzdienu velobraucienos. Tagad sportistu bagāža ir daudz smagāka.
Lai godam veiktu mūsu distanci, pietiks, ja ar velosipēdu izturību pakrāsiet
pāris reizes nedēļā pusotru divu stundu ilgos braucienos.
Ļoti
ieteicams patrenēties braukt grupā, jo neliela neuzmanība var izraisīt masu
kritienu. Nedrīkst strauji svaidīties uz vienu vai otru pusi, asi bremzēt vai
pieļaut visizplatītāko kļūdu – ar savu priekšējo riteni aizskart priekšējā
aizmugurējo ratu. Tas gandrīz neizbēgami beigsies ar kritienu. Jāievēro
samērīga distance. Tāpēc treniņizbraukumos vislabāk doties vismaz divatā. Tad
var mācīties arī braukt viens otra aizvējā, mainīties vietām.
Jārēķinās,
ka pagriezienos uz slapja un jo sevišķi jauna asfalta divritenis var izslīdēt.
Arī smiltis uz asfalta ir slidenas. Aizmugurējo zobratu šosejniekam ir
pat vairāk nekā montinbaikam, bet ātrumu pārslēgšanai nav nepieciešama tik
zibenīga reakcija kā apvidus trasēs.
Ar
šosejnieku viss notiek mierīgāk un līganāk, bet arī lielākā ātrumā.
Dainis
CAUNE
Ievēro!
*Nebrauc
gar pašu šosejas malu
*Bīsties
no priekšā braucošā aizmugurējā rata
*Spiediens
riepās līdz 11 atmosfērām
*Pagriezienos
var izslīdēt arī pa smiltīm
*Brauc
vienā ritmā ar visu grupu
*Montinbaikam
liec visgludākās riepas
