Ar velosipēdu ceļojumā
Iepriekšējā Sporta numurā Vidzemes augstskolas aktīvā tūrisma un tā vadības
lektore Ilze Grīnfelde stāstīja par ūdenstūrismu. Arī šoreiz vārdu dosim viņai,
tikai par citu tūrisma paveidu – velotūrismu. Latvijā arvien vairāk var redzēt ārzemniekus, kā arī pašmāju interesentus ar
lielām somām uz velosipēdiem. Tie ir velotūristi. Atškirība ir tajā apstāklī, kādu
maršrutu kurš izvēlas un inventārā. Latvijas velotūristi nebaidās doties ceļā
pēc iespējas tuvāk dabai. Tipiskākais un drošākais variants ir maršruti, kas
ved pēc iespējas pa mazāk noslogotiem ceļiem vai pa meža takām. Tie gan ir
patālu no pilsētām, taču ir iespēja piesaistīt gan dzelzceļa maršrutus, kas ir
velotūrismam draudzīgs transporta veids, gan doties ceļā ar personīgo
transportu, riteņus piestiprinot uz jumta.
Kā izvēlēties? Būtiska ir velotūrisma transporta līdzekļa
izvēle. Parasti tas ir kalnu divritenis vai kaut kas ļoti līdzīgs ar biezākām
riepām, kurām ir lielāks protektors. Šāds transporta līdzeklis būs izdevīgs gan
braucot pa meža takām, gan pa grantētiem ceļiem. Jo garāks ir maršruts, jo svarīgāk, kāds ir
izvēlētais inventārs. Latvijas pieredze liecina, ka velotūrisma maršruts reizēm pārtop par pārgājienu, kad ritenis
jāņem rokās un jāstumj vai jānes. Tādās reizēs otrajā dienā velosipēda svars
noteikti par sevi atgādinās. Visērtāk ir ceļot ar velosipēdu, kuram ir
bagāžnieks. Uz tā var novietot lielo somu, bet mugura paliek brīva vai arī uz
tās atrodas mazā mugursoma. Tas ir ērtākais variants, braucot uz vairākām
dienām. Viegls un ātri žūstošs apģērbs Velotūrismā ir svarīgi padomāt par drēbēm,
ko vilkt mugurā, jo nepieciešams ātri žūstošs apģērbs. Tādā gadījumā cilvēks
gan lietus laikā, gan vienkārši svīstot no braukšanas slodzes, neapaukstēsies.
Ne velti velotūristu parastās slimības ir sapūsts kakls vai apsaldēta plecu
daļa. Patlaban ir iespēja iegādāties dažāda veida spectērpus, taču var
izvēlēties arī kaut ko no pastāvīgās garderobes. Noteikti jāuzsver, ka apģērba
izvēlē lielāka uzmanība jāpievērš nevis augšdaļai, bet gan apakšai. Ja ceļojums
ir uz vairākām dienām, bieži nākas saskarties ar tā saukto dibena slimību. Otrā dienā uz sēdekļa atkal apsēsties ir ļoti
grūti. Tādēļ ieteicamas būtu speciālās velobikses ar polsterējumu. Protams, ja
velotūrismā cilvēks nedodas bieži, varētu iztikt ar jebkuru citu apģērbu, taču
noteikti jāizvēlās tādu, kuram nav asu vīļu, piemēram, džinsa bikses vai šorti.
Jāizvairās arī no tāda apģērba, kas var spiest vai berzt. Apavus jācenšas izvēlēties pēc iespējas
vieglākus un ātri žūstošus. Vasaras laikā tās var būt zandales vai vieglākas
botas. Ja gadījumā maršrutā jāšķērso upe ar velosipēdu uz pleca, tad tam ir
liela nozīme. Ņemt līdzi otru pāri būtu neracionāli. Cimdi un brilles Noteikti varētu ieteikt pārbrauciena laikā
valkāt velocimdus un saulesbrilles. Nebūtu slikti vēlākā vakara stundā lietot
aizsargbrilles, jo tās palīdz izvairīties no kukaiņu nokļūšanas acīs. Ķivere
brauciena laikā nav obligāta, taču tā var pasargāt no dažādām nelaimēm. Baltie lauku ceļi Kādu gabalu jebkurā maršrutā būs jāizmanto
publiskie ceļi. Tādos gadījumos nedrīkst zaudēt modrību. Līdzko kopā kādā grupā
ir draugi, tā gribas braukt vienam ar otru blakus, bet tādējādi tiek
aizšķērsota brauktuve. Tāpēc, braucot pa ceļu, jāizkārtojas vienam aiz otra. Latvijas baltie lauku ceļi pavasarī ir
visnotaļ izdangāti. Taču tā vēl būtu tikai puse no nelaimes. Nobraucot garām
kādai mašīnai, gaisā paceļas pamatīgs putekļu mākonis. Šeit nekādu ieteikumu kā
izvairīties nav, vienīgi jācenšas plānot maršrutu pa asfaltētiem ceļiem. Savukārt, braucot pa meža ceļiem, jārēķinās,
ka uz bagāžnieka uzliktās somas reāli paplatinās braucamrīku, tāpēc visbiežāk
nākas tās likt sev mugurā. Braucot pa asfaltētu ceļu, jāpadomā par
riteņa izvēli vai vismaz citādu riepu izvēli ar gludāku protektoru. Bīstamākajās
vietās jāņem velosipēds pie rokas un jāstumj. Batoniņi un šokolāde. Velotūristiem ir lielāka izvēle nakšņošanas
vietām. Maršrutu jāizvēlas tādu, lai pa ceļam varētu papildināt pārtikas
krājumus. Svarīgi ir atjaunot enerģiju braucot. Te noderēs gan sausās pārtikas
batoniņi, gan šokolāde, gan dažāda veida enerģijas dzērieni. Protams, nekas nav
labāks par tīru ūdeni no lauku sētas akas. 30 līdz 40 kilometru dienā
Iesācējiem es ieteiktu izvēlēties dabā marķētus maršrutus. Tad varētu iztikt
bez kartes. Vēl, ja kāds vai kādi izlemj doties velotūrisma braucienā, vispirms
ieteicams doties kontroles izbraucienā, lai noteiktu pašiem savas spējas. Pēc
pieredzes varu teikt, ka cilvēkiem, kuri ar velosipēdu nepārvietojas regulāri, 30
līdz 40 kilometri dienā ir pilnīgi pietiekams apjoms, ko varētu veikt. Protams,
to ietekmē apkārtējās vides reljefs, ceļu kvalitāte un vēl citi faktori. Jo vairāk gribas braukt ar velosipēdu, jo
svarīgāk, lai šis inventārs piederētu pašam. Tādējādi visas tehniskās nianses
būtu labi pārzināmas. Tajā pašā laikā tiem, kam šādu riteņu nav, ir lieliskas
iespējas inventāru iznomāt. Bērniem īpaša vērība Dodoties velopārbraucienā ar maziem bērniem,
jāņem vērā, ka viņu izturības pakāpe ir krietni vien mazāka, nekā
pieaugušajiem. Tāpēc, ja mazuļi ceļo sēdeklītī, nebūtu prātīgi plānot maršrutu
pa mežu. Pat ja bērni jau brauc ar saviem riteņiem, šis apstāklis jāņem vērā. Pie kaimiņiem Pēdējā laikā populāri ir maršruti, kuri
šķērso vairāku valstu robežas. Tad būtu nepieciešama ne tikai pase, bet reizēm
robežsargi varētu vaicāt arī pēc braucamrīka tehniskās pases. Īpaši labi
marķēti velotūrisma maršruti ir Igaunijā. Tas pie mūsu ziemeļu kaimiņiem tiek
darīts tā kā Eiropā. Ar velosipēdu var braukt cilvēks, kuram ir
velosipēdista vai autovadītāja tiesības. Bērni paši bez vecāku pavadības ar
riteni drīkst braukt tikai no 14 gadu vecuma.
Jānis
ERENBERGS
