Piedzīvojumu meklētāja tēmē uz Everestu

Latvijas visu laiku labākā orientieriste Alīda
Ābola pēdējo reizi par valsts čempioni elites klasē kļuva 40 gadu vecumā. Kad
palika piecdesmit, Alīda turpināja krāt medaļas savā vecuma grupā, taču orientēšanās
sportu pamazām sāka atspiest malā divas viņas jaunās aizraušanās – piedzīvojumu
sacensības un kalni. Šīs aizraušanās itin drīz no vaļasprieka pārtapa nopietnās
nodarbībās.

Kad Nacionālo Bruņoto
spēku sporta kluba instruktorei Alīdai Ābolai ieminējos, ka cilvēks, kas visu
mūžu skrējis pa meža takām un purviem, pa akmeņainām stigām un smiltājiem, no
orientēšanās sporta gūsta labprātīgi nav atsvabināms. Alīda mani pārsteidza: „Pēdējos trīs gados mana dzīves uztvere ir
mainījusies. Tagad vairs droši nevaru apgalvot, ka orientēšanās sportā palikšu
līdz kapa malai. Ja es būtu turīgāka, iegādātos visu nepieciešamo aprīkojumu un
prom uz kalniem. Daļa nepieciešamā inventāra man jau ir."

Pamati Aglonā, izaugsme Rīgā

Alīdas vecāki ir
spēcīgi cilvēki, smagajos lauku darbos guvuši pieredzi un rūdījumu. Alīdai šis
spēks gēnos no tēva un mātes. Cita starpā Alīdas māmiņa joprojām uzskrien
orientēšanās mačos.

„Aglonas vidusskolā
strādāja lielisks pedagogs – Juris Cakuls, kurš mums palīdzēja apgūt daudzu
sporta veidu pamatus. Fizkultūras stundas viņa vadībā bija mans mīļākais mācību
priekšmets," atceras Alīda Ābola. „Biju
daudzpusīga sportiste. Labi padevās skriešana, slēpošana, nodarbojos ar mākslas
vingrošanu, spēlēju rokasbumbu. Vidējo izglītību jau pabeidzu Rīgā, bet iestāties
LVFKI vieglatlētikas specialitātē ar pirmo piegājienu neizdevās. Nākamais jau
bija sekmīgs – iekļuvu slēpotājos. Ar orientēšanās sportu sāku nodarboties
tikai nepilnu 18 gadu vecumā, VEF sporta klubā pie Jāņa Kažemaka. Jau pēc dažu
mēnešu treniņiem mani iekļāva Latvijas jauniešu izlases sastāvā  un Vissavienības arodbiedrību čempionātā
Sverdlovskā izcīnīju zelta medaļu. Tas notika 1972. gadā un bija mans pirmais
panākums lielajā sportā. Trīs gadus vēlāk mani paņēma krievos, jo Baltijas Kara
apgabalam bija vajadzīgas medaļas lielajā sportā. Darīju ko varēju. PSRS
Bruņoto spēku čempionātos  iekrāju trīs
zelta un 17 pārējā kaluma godalgu. Gan individuālajās distancēs, gan stafetēs."

Mežacūku un aļņu tramdītāja

Kāpēc tapāt par
orientieristi? „Man ļoti patika
vide, kurā nokļuvu. Daudz draugu, lieliski treneri, īsta pleca sajūta," skaidro
Alīda. „Man kā lauku meitēnam patīk
daba, īpaši mežs. Nebija bail mežā pat naktī. Bijuši gan daži pārdzīvojumi
sacensību laikā. Reiz uzskrēju mežacūku midzenim, sivēni krūmos pamuka uz visām
pusēm. Šķiet, ka cūku māte nebija mājās, jo tad gan dabūtu trūkties. Tik ātri
mūžā vēl nebiju skrējusi, lai gan drīz atskārtu, ka neviens pakaļ nedzenas.
Citureiz gadījies sastapt aļņu māti ar alnēnu. Bija dzirdēts, ka tas esot
bīstami, taču staltpāris laikam saprata, ka man sliktu nodomu nebija. Tomēr
strauji kāpināju skrējiena tempu, un droši vien veicu savu otru ātrāko
skrējienu mūžā."

Alīdai patīk sēņot,
arī ogot. Skrienot sacensībās, garām aizzib tik daudz sēņu, ka pēc finiša rodoties
vēlme tās salasīt, taču, atgriežoties tajā vietā, izrādās, ka nemaz tik daudz
šo meža velšu nav. Alīdai nepatīk sēnes tīrīt, taču, ja kāds pagatavojis
kārtīgu mērci, tad ēdot pilnām mutēm. Tomēr orientēšanās sports nav nekāda
sēņošanas spartakiāde un sacensību laikā galvā pavisam citas domas – kā
distanci veikt ātrāk un precīzāk.

Alīda nav skaitījusi
35 orientēšanās sporta gados noskrieto kilometrāžu un atrastos kontrolpunktus,
viņa nav skaitījusi arī Latvijas čempionātos izcīnītās medaļas dažādās vecuma
nominācijās, Siguldas mājā nav arī relikviju vitrīnas. Taču visā pagaidām vēl
nesistematizētajā kolekcijā ir arī tādas godalgas, kuras nevar aizmirst. 1989.
gadā, pēdējoreiz startējot PSRS izlases sastāvā, Zviedrijā Alīdai zelts un
bronza, bet trīs gadus vēlāk, jau pārstāvot atjaunotās Latvijas krāsas,
Ziemeļvalstu čempionātā Norvēģijā sudraba godalga pavēles distancē. Ābola ir
trīskārtēja pasaules veterānu čempione un šogad cer titulu skaitu palielināt.
Nule Latvijas čempionātā Jēkabpilī zelta un sudraba medaļas sprintā un garajā
distancē, pārstāvot Siguldas klubu A2 (tāds ir nosaukums Veclaicenes šosejai).  

 Vainīgs
bija poļu suns

Nevarētu teikt, ka
Alīdai orientēšanās sportā palika garlaicīgi, taču, tuvojoties 50. dzimšanas
dienai, viņa atskārta, ka tā būtu īstā robežšķirtne, lai sāktu dzīvē kaut ko
jaunu. Pirms gadiem pieciem saldenieks Guntars Mankus aicināja Alīdu uz kādu
interesantu nodarbi – piedzīvojum sacensību treniņu – būšot jābrauc ar riteni,
jāskrien, jārāpjas pa virvi pāri kādam Lilastes ezera līcītim. Kopumā treniņš
ilga kādas astoņas stundas, taču Alīda par visu bija sajūsmā. Sacensībās
slodzes jau bija krietni lielākas – no 56 stundām līdz divarpus diennaktīm.
Darbs ar kājām, skrienot un braucot ar velosipēdu, laivošana, peldēšana,
skrituļošana, pat jāšana. Visam pamatā tomēr orientēšanās garā distance.
Piedzīvojumu sacensībās startē jauktās četru cilvēku komandas, kur visi veic
kopīgu darbu. „Te valda visīstākā
pleca sajūta. Ja tev grūti, citi palīdzēs, un otrādi," jūsmo Alīda. „Pagaidām mans vienīgais ārzemju starts
šopavasar bija Polijā, kur piecās diennaktīs veicām 450 kilometru.
Man šī debija nebija veiksmīga, jo nobraucienā ar riteni man ceļu aizšķērsoja
kāds krancis. Kritu un uz ceļa akmeņiem guvu daudz sāpīgu savainojumu, kuru
sekas jūtamas vēl šodien. Trīs nedēļas pavadīju slimnīcā. Šogad piedzīvojumu
pietiks vismaz līdz rudenim, jo jūlijā Somijā gribu izcīnīt ceturto pasaules
veterānu čempiones titulu orientēšanās sportā."

Kalnu vilinājums

„Kalni mani sāka
vilināt jau sen, kad vēl biju PSRS izlases dalībniece," turpina Ābola. „Tad pakāpelēju pa Ararata zemākajām klintīm,
Monblānu biju gatava apēst ar acīm. Vēlāk gandrīz izdevās sasniegt tā virsotni,
taču 4360 metru
augstumā sniega vētras dēļ kāpienu pārtraucām. Tas nekas, tuvākajā laikā
uzkāpšu vēl augstāk, bet tas nebūs Monblāns. Varbūt Everests? Neviens taču man
neliedz pasapņot. Kalnos kāpšanas iemaņas apguvu alpīnisma kursos pie Kristapa
Liepiņa. Vispirms bija teorija, pēc tam treniņi Siguldas nogāzeš, kāpšana
Aldara tornī. Pirmie īstie kalni bija Šamonī, pēc tam pakāpelēju pa Sardīnijas
klintīm. Tā arī saķēru kalnu slimību šī vārda labākajā nozīmē. Tā ir
neārstējama. Manas lielās meitas reiz teica, māmiņ, tu joprojām nebeidz mūs
pārsteigt. Tas ir gan kompliments, gan neliela deva kritikas, jo man nebija
laika viņas audzināt. Jau esmu vecmāmiņa un lepojos ar trīsgadīgo mazmeitiņu, drīz
būs otra, bet varbūt puika. Būs jāatdod seni parādi, tāpēc rūpīgāk audzināšu
mazbērnus."

Gatis ĶĪSIS

Alīda Ābola

Dzimusi         1954. gada 29.
novembrī Aglonā

Orientēšanās sportā         
kopš 1972. gada

Pirmais treneris      Juris
Cakuls

Izglītība         Rīgas 25.
vidusskola un LVFKI

Ģimenes stāvoklis precējusies,
divas meitas un dēls

Profesija       Latvijas Nacionālo
Bruņoto spēku sporta kluba instruktore

Dzīvo Siguldā, sacensībās pārstāv klubu A2

Lielākie panākumi  trīskārtēja
pasaules veterānu čempione, PSRS Bruņoto spēku meistarsacīkstēs trīs zelta un
17 pārējā kaluma medaļas, sociālistisko valstu sacensību Draudzība daudzkārtēja uzvarētāja un laureāte, pasaules čempione
PSRS izlases sastāvā 1989. gadā, Ziemeļvalstu vicečempione (1992.g.)

Vaļasprieks  piedzīvojumu sacensības un
kalni