Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā

Kad pakavi cērt ledu un kamanas aizslīd pa apli

Reiz Latvijā skatītāju tūkstošus pulcēja kāds mūsdienās aizmirsts ziemas sporta veids. Ļoti populārs tas bija pagājušā gadsimta 20.—30. gados un it īpaši Latgalē. Stāsts ir par zirgu skriešanās jeb rikšošanas sacensībām, kas visbiežāk norisinājās uz aizsalušo ezeru gludā ledus.

Zirgu skriešanās sacīkstes īpaši uzplauka Latvijas valstī pagājušā gadsimta 20.—30. gados, kad zirgkopību un ar to saistītās aktivitātes atbalstīja gan jaunās valsts Zemkopības ministrija, gan armija. Proti, tolaik zirgi, kurus tautā sauca arī par auzu motoriem, bija nozīmīga tehnika lauksaimniecībā un arī armijā. Zirgs bija gan pārvietošanās līdzeklis, gan traktors, gan dāvāja sportisku izklaidi.

Tolaik zirgu skriešanās sacīkstes kamanās tika rīkotas dažādos Latvijas novados. Piemēram, sacensības uz Lazdonas ezera ledus rīkoja Madonas Zirgaudzētāju biedrība, uz Ķeipenes pagasta Plaužu ezera ledus — Ogres—Taurupes Zirgaudzētāju biedrība, uz Burtnieku ezera pie Košķeles muižas — Latvijas Zirgaudzētāju biedrība un tās Košķeles audzētava, uz Bruņu ezera — Skrudalienas Zirgaudzētāju biedrība, uz Meduma ezera pie Medumiem — Kurcuma Lauksaimniecības biedrība, uz Kazdangas pagasta Lejasdzirkaļu māju zivju dīķa — 6. Aizputes aizsargu pulka Jātnieku divizions un Latvijas Lauksaimniecības kameras Aizputes rajona agronomiskais birojs. Šad tad ziemas rikšošana ar kamanām norisinājās uz Ķikuru ezera Aizputes apriņķī, uz Odzes ezera netālu no Pļaviņām, uz Lobes ezera Viskaļu pagastā un citviet. Kad 1935. gada februārī pēc dažu gadu pārtraukuma atsāka rīkot sacensības uz Limbažu Lielezera ledus, izdevums Latvijas Zirgkopis priecīgi ziņoja: “Limbažniekiem ir lielas priekšrocības zirgu sacīkšu rīkošanai ziemā, jo skaistais Lielezers izplešas līdz pašas pilsētas vārtiem, kādēļ sacīkšu rīkotājiem un dalībniekiem ir dažādas ērtības, kādas nav citur.”

Tomēr visvairāk zirgu rikšošanas sacensības ar kamanām tika organizētas Latgalē. Tās norisinājās daudzviet un regulāri. Turklāt Latgalē šīs sacensības pārsteidza gan ar dalībnieku, gan skatītāju skaitu. Tādēļ pilnīgi pamatoti var apgalvot, ka zirgu skriešanās sacīkstes pagājušā gadsimta 20.—30. gados bija populārākais ziemas sporta veids Latgalē. Jāteic, ka ziemas rikšošanas sacīkšu vēsture ir nepelnīti aizmirsta un joprojām gaida savus pētniekus.

NO ABRENES LĪDZ DAUGAVPILIJ

Par ievērojamākām zirgu ziemas sacensību norises vietām kļuva Rēzekne, Ludza un Jaunlatgale (no 1938. gada — Abrene, tagad — Pitalova Krievijā). Nozīmīgas sacensības norisinājās arī citviet Latgalē — Aglonā, Balvos uz Balvu ezera, Kacēnos (tagad — Kačanova Krievijā), pie Krāslavas uz Zirga ezera, Līvānos, Ludzā uz Lielā Ludzas ezera, uz Nirzas ezera netālu no Zilupes, Vecslabadā uz Audzuļu ezera, Viļakā uz Viļakas ezera ledus, Višķos un daudzviet citur. Piemēram, Daugavpilī rikšošanas sacensības norisinājās gan uz Šūņu ezera (Šuņezera), gan uz Daugavas ledus. Piemēram, 1934. gada martā Daugavpilī zirgu skriešanās sacīkstes notika “uz Daugavas, augšpus elektriskās stacijas”.

Ziemeļlatgalē aktīvi ar rikšošanas sacensību rīkošanu nodarbojās Jaunlatgales apriņķa zirgu audzētāju biedrība, kas darbību uzsāka 20. gadu vidū un oficiāli reģistrēta 1927. gada 18. oktobrī. Šī biedrība organizēja gan lokālas sacensības Jaunlatgales apriņķī (no 1938. g. — Abrenes apriņķis), gan arī līdzdarbojās apgabala sacensību organizēšanā Rēzeknē un rīkoja sacensības arī ārpus Latgales — Alūksnes pusē. Avīze Brīvā Zeme 1932. gada februārī rakstīja, ka tieši Jaunlatgales apriņķa zirgu audzētāju biedrība togad 14. februārī sarīkoja pirmās zirgu rikšošanas sacīkstes Alūksnē: “Šīs pirmās vaislas zirgu rikšošanas sacīkstes Alūksnē izdevās labi. Tās veicināja labais laiks. Vieta sacīkstēm bija izvēlēta uz Alūksnes ezera. Rikšošanas ceļu bija ierīkojuši 7. Siguldas kājnieku pulka karavīri.”

Kad 1933. gada 5. februārī Jaunlatgalē norisinājās Jaunlatgales apriņķa zirgu audzētāju biedrības un “Armijas zirgu sporta kluba” (AZSK) kopīgi rīkotās rikšošanas sacensības, prese ar prieku konstatēja, ka gadu gaitā sacensības progresējušas. “Zirgu kvalitāte ar katru gadu redzami uzlabojusēs, jo atkal nākuši klāt daudz jauni zirgi, labāko vaislas ērzeļu pēcnācēji. Reizē ar zirgu uzlabošanos augusi arī braukšanas disciplīna: zirgi kārtīgi un pareizi atiet no starta, braukšanas laikā nedzird mežonīgus kliedzienus nedz pātagu vicināšanu, zirgu raustīšanu,” pēc sacensībām 1933. gada 10. februārī rakstīja avīze Latgales Ziņas. Šajās sacensībās bija piedalījušies 34 vietējie zirgi, un to norisē noraudzījušies 4000 skatītāju.

KLASES UN 10 000 SKATĪTĀJU

Atkarībā no zirgu pieredzes un arī dalībnieku skita, zirgi tika dalīti dažādās klasēs, sacenšoties ar sev līdzīgajiem. Dalījums klasēs dažādās sacensību norises vietās bija atšķirīgs, un, jāteic, ka konsekvences šajā dalījumā nebija. Izplatīts dalījums bija divgadīgo zirgu klase, trīsgadīgo zirgu klase un veczirgu klase. Lielā daļā gadījumu jaunākiem zirgiem bija īsāka trase, bet vecākiem — garāka. Trases parasti bija 1000 līdz 1800 metrus garas.

Dažkārt gadījās, ka visi gribētāji pat netika pielaisti sacensībām. Tā bija 1928. gada janvārī sacensībās Rēzeknē, kurās startēja tikai 50 zirgi, jo vairāk organizatori nav varējuši paņemt. “Piedalīšanās bija tik dzīva, ka daudzus gribētājus nācies noraidīt laika trūkuma dēļ. Zirgi šķiroti divās grupās: jaunos, 3 gadīgos zirgos un vecākos,” pēc šīm sacensībām rakstīja avīze Pēdējā Brīdī. Jāpiebilst, ka šis pats laikraksts ziņoja, ka rikšošanas sacīkstes noraudzījušies 10 000 skatītāju. Pat ja skaitlis ir pārspīlēts, bija skaidrs, ka sacīkstes Rēzeknē bija ļoti kupli apmeklētas.

Sākumā sacensībās piedalījās tikai lauksaimnieku zirgi, kuru ikdiena bija darbs zemkopībā. Piemēram, 1928. gada 19. janvārī Latgales lauksaimniecības biedrību savienības rīkotajās zirgu skriešanās sacensībās Ludzā piedalījās 32 zirgi — “visi, bez izņēmuma, vietējo lauksaimnieku zirgi,” ziņoja prese. Toreiz stiprā sala dēļ sacīkstēs noraudzījušies tikai 1000 skatītāju, taču rezultāti bijuši labi. Galvaspilsētas avīze Pieci Santīmi detalizēti ziņoja par rezultātiem un piebilda: “Lielā aukstuma dēļ braukšana pasmaga, kamdēļ arī zirgi nevarēja attīstīt tādu ātrumu, kādu tie spētu uzrādīt labvēlīgākos laika un ceļa apstākļos. Rezultāti, visumā ņemot, tomēr labāki nekā iepriekšējo gadu sacīkstēs; labāki arī kā sacīkstēs Jaunlatgalē un Rēzeknē [..]. Ar tādiem sasniegumiem Ludzas apkārtnes zirgkopji tiešām var lepoties!”

Nopietnākās sacensībās dalījumu klasēs vairs primāri nenoteica pēc zirga vecuma, bet gan — pēc pieredzes sacensībās. Proti, atsevišķās klasēs startēja zirgi, kas ir agrāk piedalījušies rikšošanas sacensībās, un tādi, kas startē pirmoreiz. Ar laiku vēl atsevišķi tika izdalīta hipodroma zirgu klase, kurā nonāca tie, kuri bija skrējuši Rīgas hipodroma skrejceļā.

UZ LEDUS AP 200 RIKŠOTĀJU

Vienās sacensībās mēdza piedalīties dažāds zirgu skaits. Sākot no duča līdz pat vairākiem desmitiem. Taču dažkārt lielākās sacīkstēs startējušo zirgu skaits pārsniedza simtu. Kad 1935. gada janvārī Rēzeknē uz ezera ledus notika apgabala zirgu skriešanās sacensības, izdevums Latvijas Zirgkopis rakstīja: “Šogad sacīkstes dalībnieku skaits pārsniedza iepriekšējos gadus. Sacīkstēs piedalījās 131 zirgs no Rēzeknes, Ludzas un Daugavpils apriņķiem.”

1937. gada februārī uz Lielā Ludzas ezera ledus AZSK rīkotajās zirgu skriešanas sacīkstēs piedalījās 140 zirgi. Bet 1938. gada janvārī Rēzeknē uz ezera ledus AZSK organizētajās sacensībās startēja 185 labākie Latgales rikšotāji. “Sacīkšu vadība par š.g. sacīkstēm izsakās, ka šogad ievērojami lielāks skaits piedalās divgadīgo un stipri jauno, bet veco zirgu skaits mazinājies, jo labākie no tiem nogādāti Rīgas hipodromā un pie tam jaunākie izrādās daudz spēcīgāki, kāpēc sāk arī izrādīt labākas sekmes. Latgales zirgu audzētāji zirgiem piegriež lielāku vērību, un zirgi ir viņu lielākais prieks kā darbā, tā sacensībā,” pēc sacīkstēm 1938. gada 26. janvārī rakstīja avīze Brīvā Zeme.

Ap 200 zirgu startēja arī 1935. gada februārī uz ezera ledus Ludzā. Avīzes ziņoja, ka togad sacensību dalībnieki bijuši ne tikai no tuvākās apkaimes, bet arī no Krustpils un Rīgas.

Daži saimnieki sacensībās mēdza startēt ar diviem zirgiem. Sacensībās piedalījās ne tikai saimnieku zirgi, bet arī armijas vienību rikšotāji un valsts vaislas staciju ērzeļi. Jāpiebilst, ka zirgu skriešanās sacensības bija ļoti populāras arī Latgalē dzīvojošo krievu vecticībnieku vidē. Jau 1879. gadā izdotajā grāmatā “Poļu Inflantija” Gustavs Manteifelis par Latgales raskoļņikiem jeb krievu vecticībniekiem rakstīja: “Daudzu īpašumā ir rūpīgi izgatavotas, raibi krāsotas, ar kokgriezumiem rotātas ragavas, piedevām labi kopti zirgi. Ziemā uz daudzo ezeru ledus viņi lāgiem rīko zirgu skriešanās sacensības.” Arī turpmāk Latgales krievu interese par rikšošanas sacīkstēm uz ledus nebija gājusi zudumā.

“PŪLIS ŠAIS PRIEKOS PILNĪGI NEVALDĀMS”

Laikrakstu ziņās ir plaši aprakstīta skatītāju interese par rikšošanas sacensībām Latgalē. Nereti laika apstākļi — sals un putenis — traucēja ierasties vēl plašākam skatītāju pulkam, taču allaž skatītāji bijuši prāvā skaitā. Jāpiebilst, ka tikai ļoti retā norises vietā skatītājiem bija ierīkotas tribīnes, un vairumā gadījumu skatītāji izvietojās trases malās. Dažkārt arī nācās diezgan ilgi gaidīt, ja sacensības aizkavējās.

1929. gada 3. martā sacensības norisinājās uz Šuņezera ledus Daugavpilī. “Kaut gan arī šoreiz laiks sacīkstēm nebija labvēlīgs sniega puteņa dēļ, tomēr tās noskatīties bija ieradušies gan karavīri, gan privātie jo kuplā skaitā. Skrejceļš bija jāattīra, caur ko sacīkšu atklāšana nokavējās. Sacīkšu dalībnieki šo laiku izmantoja zirgu “iesildīšanai”,” ziņoja avīze Latvijas Kareivis. Skatītāji tika izklaidēti ar jātnieku orķestra priekšnesumu.

Bet gaidīšana bija tā vērta! “Kaut gan sniega putenis mazliet rimies, tomēr sacīkstēm tas vēl traucējošs. Atskanot zvanam, tribīnes priekšā nostājas pirmais sacensībnieku pāris. Vēl dažas formalitātes… paceļas nolaidēja karodziņš, nokrakšķ laika mērotāji, un skriešanās iet vaļā. Tuvojoties finišam, sākas i pašu sacensoņu, i publikas “nervozēšana”. Katrs cenšas savu favoritu paskubināt. Tā tas atkārtojās ar katru nākošo pāri,” par 1929. gada 3. marta sacensībām rakstīja Latvijas Kareivis.

Saskaņā ar laikrakstu ziņām plašākajās rikšošanas sacīkstēs lielākajās pilsētās vai to tuvumā pulcējušies 2000—3000 skatītāju. Piemēram, 1937. gada janvārī 19. Jaunlatgales aizsargu pulka rīkotās sacensības Jaunlatgalē noskatījušies vairāk nekā 2000 skatītāju, AZSK rīkotās sacensības 1938. gada februārī uz ezera Ludzā — 3000 skatītāju. Tiesa, ja bija jāpērk biļetes, interesenti ne vienmēr bija gatavi šķirties no līdzekļiem. Par 1934. gada janvārī Jaunlatgalē rīkotajām sacensībām izdevums Latvijas Zirgkopis ziņoja: “Skatītāju publikas bija ļoti daudz, bet viss vairums atradās aiz sacīkšu laukuma sētas.”

Par pāris tūkstošiem skatītāju avīzes ziņoja arī ārpus apriņķu centriem notiekošās sacensībās. Tā, piemēram, 1935. gada februārī uz Dagdas ezera ledus zirgu skriešanās sacensības norisinājās Dagdas tirgus dienā, un sacīkstes noskatījušies ap 2000 skatītāju. Vairāk nekā 2000 skatītāju bija Konstantinovas lopkopības pārraudzības biedrības organizētajās sacensībās Dagdā pēc diviem gadiem — 1937. gada februārī. Toreiz gan prese sūdzējās, ka snigšanas dēļ sacensības nebija izdevušās “Sacīkstes tomēr nedeva gaidītos rezultātus, jo skriešanās apli pastāvīgās sniega krišanas dēļ nevarēja labi notīrīt,” informēja Latgales Vēstnesis. 1938. gada janvārī uz Nirzas ezera ledus netālu no Zilupes notikušās sacīkstes noskatījušies “tuvu pie 3000” skatītāju.

Taču dažās nozīmīgākajās sacensībās laikraksti ziņoja, ka skatītāju skaits sasniedzis vairākus tūkstošus. Un ne vienmēr runa bija par lielajām pilsētām. Piemēram, plaši apmeklētas bijušas sacensības Daugavpils apriņķa Aulejā uz Grāveru ezera ledus 1935. gada janvārī. “Labais laiks bija pulcinājis nepieredzēti daudz, apm. 8000 skatītāju, noskatīties šajos Latgales iedzīvotājiem pie sirds ejošos ziemas priekos. Visa Grāveru ezera apkārtne un augstie krasti gan pajūgu, gan skatītāju apsēsti. Ar neredzētu prieku un piekrišanu pūlis saņem uzvarētājus, paceļot tos vairākkārt gaisā ar visām kamanām. Pūlis šais priekos pilnīgi nevaldāms. Ikkatrs grib savām acīm redzēt, kā pienāk uzvarētājs pie starta [red. — t.i., finiša]. Pie starta tuvojošos uzvarētājus pavada tālu apkārtnē dzirdamas urjavas,” rakstīja Latvijas Zirgkopis.

KAD LEDUS BRAKŠĶ

Dažkārt skatītāju pūlis radīja problēmas sacīkšu norisei. Piemēram, 1937. gada 28. februārī Pasienes pagasta valdes rīkotajās zirgu skriešanas sacīkstēs uz Pasienes pagasta Zaļesjes ezera ledus (netālu no Zilupes) noskatījās tikai 700 skatītāju, taču ar to pietika, lai pārslogotu ezera ledu. “Pie rezultātu nolasīšanas sablīvējušās ļaužu masas tā pārslodzīja ezera ledu, ka tas sāka brakšķēt, un policija bija spiesta izklīdināt uz ezera sapulcējušos ļaužu jūru,” ziņoja Rīgas laikraksti.

Dažkārt tehniskas problēmas radīja laika apstākļi. Bieži vien sacensību apskatnieki dusmojās, ka biezā sniega kārta neļauj parādīt lielāko ātrumu un sniegputenis neļauj saskatīt trasē esošos zirgus. Taču vēl trakāk gāja atkušņa apstākļos. 1937. gada februārī uz Viļakas ezera notikušajās sacīkstēs piedalījās vairāk nekā 80 zirgu, un tās dalībnieku un skatītāju ziņā bija vienas no ievērojamākajām rikšošanas sacensībām, kādas vispār līdz tam bija notikušas Viļakā. Tomēr par lielu skādi dalībniekiem nebija iespējas nodemonstrēt visas savas spējas. “Atkušņa dēļ uz ezera ierīkotais sacīkšu ceļš bija pārplūdis ar ūdeni, kas atsaucās uz sacīkšu rezultātiem,” informēja avīze Jaunākās Ziņas. Taču, neraugoties uz to, sacīkstes bija norisinājušās vairākās klasēs un uzvarētāji tika noskaidroti.

Vēl grūtāk gāja sacensībās uz Nirzas ezera ledus 1938. gada janvārī, taču dalībnieki no cīņas neatteicās un startēja. “Neskatoties uz slikto skrejceļu, kas vietām bija applūdis un atradās ½ metru zem ūdens, visās distancēs uzrādīja labus laikus,” pēc sacensībām 1938. gada 1. februārī rakstīja avīze Latvijas Kareivis.

Jāteic, ka rikšošanas sacensībās uz ledus ne vienmēr bija izdevies izvairīties no negadījumiem. “Aulejas pag. vecticībnieku sarīkotās zirgu skriešanās sacīkstēs Janikova ezerā uz ledus notika nelaimes gadījums. Sacīkstēs piedalīties bij sabraukuši ap 20 turīgākie apkaimes zemturi ar saviem sugas zirgiem. Pašu neuzmanības dēļ, pretīmbraucot sadūrās Silajāņu pag. Dūdaru sādžas saimnieka Fjodora Ņikifotova pajūgs ar Aulejas pag. Kormiļcevas dzirnavu īpašnieka Ksenofonta Frolova kamanām. Pie tam Frolovs tik nelaimīgi izkrita no kamanām uz ledus, ka bij uz vietas pagalam,” 1932. gada 23. janvārī ziņoja avīze Latvijas Kareivis.

GODALGĀS — MEDAĻAS UN LATI

Ja Latvijas armija rikšošanas sacensības biežāk atbalstīja ar administratīvo resursu, tad Zemkopības ministrija rūpējās par balvu fondu. Ministrija gādāja gan par medaļām, gan naudas prēmijām uzvarētājiem. Zemkopības ministrijas pārstāvji medaļas, kas pasniedzamas uzvarētājiem, nogādāja arī uz tālākos nostūros aizvadītām sacensībām, kurās startēja salīdzinoši neliels dalībnieku skaits.

Tā, piemēram, deviņas ministrijas medaļas tika pasniegtas salīdzinoši nelielās 3. Ludzas aizsargu pulka Istras nodaļas rīkotās sacensībās 1937. gada 31. janvārī uz Audzeļu ezera ledus Vecslabadā, kur aukstā laika dēļ startēja tikai 14 dalībnieki un bija tikai 500 skatītāju. Līdz ar ministrijas medaļām bija sarūpētas nelielas naudas balvas, par kurām parūpējās Latvijas Lauksaimniecības kamera, Istras aizsargu nodaļa, Istras un Šķaunes pagastu valdes. “Godalgas gan nebija lielas, tomēr pierobežas zemniekiem tās sagādāja prieku un ticību savam darbam. Vērtīgākās godalgas saņēma Zilupes rajona zirgaudzētāji. Zilupes rajonā šādas sacīkstes ir notikušas jau iepriekšējos gados un zirgi labuma ziņā ir stipri progresējuši. Zilupes rajons pieskaitāms zirgkopībā pie labākiem rajoniem Latgalē,” pēc sacīkstēm rakstīja avīze Brīvā Zeme.

Lielākās sacensībās balvu fonds bija diezgan pieklājīgs. Naudu balvām ziedoja ne tikai Zemkopības ministrija, bet arī dažādas zirgaudzētāju un lauksaimniecības biedrības, kā arī — pagastu, pilsētu un apriņķu pašvaldības. Piemēram, 1928. gada janvārī Ludzā sacensību naudas balvu fondā bija 460 lati, bet tajā pašā gadā un mēnesī Rēzeknē balvu fonds bija 920 lati.

1935. gada janvārī Rēzeknē uz ezera ledus aizvadīto apgabala zirgu skriešanās sacensību balvu fonds bija 915 lati, ko bija sarūpējis AZSK. Līdzīgs balvu fonda apjoms minēts arī turpmāk. 1938. gada janvārī AZSK rīkotajās rikšošanas sacensībās Rēzeknē godalgas pasniegtas 1000 latu apmērā. Tikpat liels naudas balvu fonds, ap 1000 latu, bija arī 1937. gada februārī Viļakā uz Viļakas ezera ledus rīkotajās sacensībās un 1938. gada februārī uz Šuņezera Daugavpilī notikušajās sacīkstēs.

TEHNIKAS PROGRESS AIZSTĀJ

Ierasto sacensību kārtību un ritmu pārtrauca padomju okupācija un Otrais pasaules karš. Taču arī tad norisinājās zirgu skriešanās sacensības. Tā, piemēram, nacistiskās okupācijas laikā 1943. gada janvārī Rēzeknē uz Rēzeknes ezera ledus notikušās sacīkstes pulcējušas ap 6000 skatītāju. Ziemas rikšošanas sacensības kara laikā norisinājās arī citviet.

Sacensības norisinājās arī pēc kara. Piemēram, 1951. gada martā Aglonā uz ezera ledus norisinājās “starprajonu vaislas šķirnes zirgu skriešanās sacīkstes, kurās piedalījās Preiļu, Krāslavas, Dagdas un Daugavpils rajonu kolhozu rikšotāji”. Nosaukumi un laureātu apzīmējumi bija mainījušies. Šajās sacensībās godalgoti tika M. Gorkija vārdā nosauktā kolhoza, L. Berijas vārdā nosauktā kolhoza un M. Kaļiņina vārdā nosauktā kolhoza ērzeļi.

Jau drīzumā zirgu skriešanās sacensības pazuda no sarīkojumu darba kārtības. Visvairāk to ietekmēja tehnikas progress. Zirgu nozīme armijā un lauksaimniecībā mazinājās, līdz izzuda pavisam. Līdz ar to kādreiz tik populārās zirgu rikšošanas sacensības ar kamanām ziemā palika tikai atmiņās un vecu avīžu izgriezumos.

Andris Zeļenkovs
Andris Zeļenkovs