Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā
Basketbols Žurnāls: Nr. 368 Toreiz un tagad

Mana spēle, mana dzīve

Liene Jansone ir viena no izcilākajām šā gadsimta Latvijas basketbolistēm. Savu karjeru sešpadsmit gadu vecumā sākusi TTT komandā, kā meistarīga spēka uzbrucēja ar Latvijas izlasi spēlējusi piecu Eiropas čempionātu finālturnīros, 2007. gadā izcīnot ceturto vietu, divus gadus bijusi izlases kapteine, 2008. gadā kļuvusi par olimpieti (Pekinas spēlēs Latvijai 9.—12. vieta), spēlējusi ASV, Eiropā, profesionālās basketbolistes gaitās pārstāvējusi 14 dažādus klubus. Studējot Amerikā un spēlējot NCAA Sjēnas universitātes komandā Saints, 2003. un 2004. gadā Jansone tika atzīta par konferences gada spēlētāju. Nākamajā sezonā Spānijas čempionātā, pārstāvot Yaya Maria, Lieni atzina par labāko ārvalstu spēlētāju. Trauma 2013. gadā Jansones profesionālās sportistes karjerai pielika punktu.

Šobrīd Liene strādā par treneri, sporta skolotāju, pēc Sjēnas universitātes otro reizi mācās LSPA, tagad apgūstot sporta zinātni, audzina trīs gadus veco dēliņu Marsello, bet vēlās pievakarēs reizēm uzspēlē basketbolu amatieru līgā.

Liene JANSONE

Dzimusi 1981. gada 22. maijā Rīgā

AUGUMS, SVARS

Toreiz: Atkarībā no tā, kas prasa. Aģentiem, treneriem, statistikai man vienmēr bijuši 1,92 metri. Tas nekas, ka esmu klāt pielikusi apavus — uzbrucējai tomēr labāk izklausās, ja ir virs 1,90 metriem. Sev un tuvākajiem man nekad nav bijis vairāk par 189,5 centimetriem…

Man nekad nav paticis, ja interesējas par svaru. Dāmām to labāk nejautāt.

Tagad: Augums tas pats, svars noteikti mazāks, jo pēc bērniņa piedzimšanas man sākās cita veida dzīve. Izpaliek profesionālajā sportā lietotie proteīni, dažādi uztura bagātinātāji. Tie, kas mani redzējuši amatieru spēlēs, saka — tik ātri neesot skrējusi pat izlases laikos. Jūtos viegli un ļoti labi.

STATUSS

Toreiz: Cik sevi atceros, tik sevi esmu uzskatījusi par basketbolisti. Tas nebija brīnums, jo abi mani vecāki Ziedonis un Daiga bija basketbolisti, pēc tam treneri, kas strādā joprojām. Visa mana bērnība pagāja sporta zālē.

Iespējams, ka bumbu rokās es turēju ātrāk, nekā sāku staigāt. Mācoties pirmajā klasē, sāku trenēties. Tas mani tā aizrāva, ka pat nespēju iedomāties, ka manā dzīvē varētu būt kas cits. Tiesa, man patika arī dejošana, arī tagad labprāt izdejotos kādā zaļumballē, bet tā bija tikai blakus nodarbe. Atceros, cik lepna un apmierināta jutos brīdī, kad skolā uzzināju, ka man kā sportistei nebūs jāliek galaeksāmeni. To uztvēru kā novērtējumu maniem sasniegumiem sportā.

Par profesionāli kļuvu 2004. gadā, kad noslēdzu pirmo līgumu ar Haifas (Izraēla) komandu Hapoel. Tas bija neaprakstāmi. Ilgu laiku brīnījos — tu dari to, kas tev patīk, un par to tev vēl labi maksā! Pēc studentes gadiem Amerikā, kur bija jādomā par katru dolāru, tagad varēju ieiet veikalā un nopirkt to, par ko agrāk varēju tikai sapņot. Kādu laiku tāda viegla attieksme turpinājās, tikai pamazām aptvēru, ka sportā karjera nav bezgalīga un kaut ko vajadzētu atlikt arī nākotnei. To arī centos darīt. Pavisam profesionālajā sportā biju gandrīz desmit gadus.

Tagad: Joprojām esmu basketbolā. Savu sportistes karjeru nebeidzu labprātīgi. Ja viss būtu kārtībā ar veselību, spēlētu vēl vairākas sezonas. Pēc 2013. gada sezonas Ungārijā atbraucu mājās un devos pie ārstiem, jo pēdējā laikā vairs nevarēju spēlēt bez injekcijām, dažādiem gēliem un citiem pretsāpju līdzekļiem. Ārsti bija draudzīgi, tomēr teica nežēlīgus vārdus — viss, Lienīt, operāciju uztaisīsim, bet tavi ceļi profesionālu basketbolu vairs neizturēs…

Tas sākumā likās neaptverami, jo neko citu jau es tobrīd nemācēju. Kā tagad saka, jutos kā burbulī, melnā burbulī. Dzīve līdz tam ritēja tik noteiktā ritmā — ārzemju klubs, izlase, maza atpūta un atkal tas pats, bet tagad nekur nav jāskrien, nekas īpašs nav jādara… Mani tuvie visādi mierināja, mēģināja iestāstīt, ka dzīve vēl nebeidzas un tas burbulis beidzot pārsprāgs.

Reiz, varat to saukt par Dieva pirkstu, mašīnā pa radio dzirdēju — sportisti, ja jūs vēlaties nodot savas zināšanas un pieredzi tālāk, nāciet uz C kategorijas treneru sešu mēnešu mācībām! Tūlīt pat piezvanīja māsa Līga, arī basketboliste un trenere, kura vēl vairāk iedrošināja. Pabeidzu kursus un ieguvu tiesības trenēt. Sāku strādāt ar vismazākajiem Juglas sporta skolā. Tagad vēl esmu sporta skolotāja starptautiskajā ISMA vidusskolā Premjers, kur galvenokārt mācās ārzemnieki, uz mazu slodzīti vadu arī sporta stundas bērnudārzā. Tas viss man dod ļoti daudz, jo es joprojām mācos.

MĒRĶI

Toreiz: Bērns jau reti kad izvirza sev konkrētu mērķi. Man bija skaidrs, ka būšu basketboliste, bet nedomāju ne par izlasēm, ne par starptautiskiem mačiem. Man kaut kā viss izdevās un gandrīz automātiski iekļuvu jaunatnes izlasēs, ilgi spēlēju arī pieaugušo valsts komandā, daudzos profesionālos klubos, olimpiskajās spēlēs.

Jāsaka godīgi, ka pat nokļūt olimpiskajās spēlēs mūsu tālaika meitenēm nebija tāds akmenī iekalts mērķis. Spēlējām, vinnējām spēli pēc spēles un tikai pēc pēdējās uzvaras sapratām, ko esam paveikušas. Olimpiskās spēles ir neaizmirstamas!

Tagad: Mērķi man ir vairāki katrā jomā, kurā darbojos. Bet pirmām kārtām man ļoti svarīgs ir dēliņš Marsello, kuram ir tikai trīs gadiņi. Joprojām visā savā rosībā es neko negribu sasteigt, viss notiek soli pa solītim.

Bērniem ļoti svarīgi parādīt, ka sports nav tikai smagi treniņi, bet tas ir jauks laika pavadīšanas veids, kas dod emocijas, prieka brīžus, attīsta īpašības, kuras vēlāk noder dzīvē. Tomēr nezaudēju cerību, ka kāda no manām meitenēm reiz spēlēs arī izlasē. To cenšos panākt gan ar darbu, gan arī ar savu piemēru. Tiesa, bērni to tā neuztver, reizēm nāk smiekli, kad kāds tētis meitai čukst — tava trenere Liene spēlēja olimpiskajās spēlēs…

Tagad, kad treniņi drīkst notikt tikai ārā, man vecāki nāk un saka paldies, ka vismaz stundiņu viņu bērni tikuši svaigā gaisā, jo mūsdienās lielākais laiks bērniem paiet pie mobilajiem telefoniem, datoriem. Cik varu, tik cenšos to visu sabalansēt, lai bērni saprot, ka mūsdienu pasaule nav tikai telefonā.

BASKETBOLS UN BĒRNI

Toreiz: Pateikt, ka manā laikā viss bija citādāk, neko daudz nedod. Kas gribēja, tie trenējās, daudz vairāk laika pavadīja ārā. Iespējams, ka tad vairāk nodarbojās ar sportu, jo izvēles iespēju bija mazāk. Bet katrs laiks dzīvē atšķiras.

Tagad: Neteikšu, ka basketbolā tagad bērnu ir mazāk. Bērni tāpat nāk pieteikties, grib trenēties. Uzskatu, ka bērnus vislabāk uzrunāt personīgi, ne tikai internetā ielikt sludinājumu, ka sporta skola uzņem audzēkņus basketbolā. Eju uz skolu, stājos klases priekšā un aicinu meitenes uz savu sporta skolu, izdalu lapiņas ar savu telefona numuru, lai vecāki var piezvanīt, parunāties. Daudzas atved vecāki, kas paši bijuši basketbolisti. Man nav grūtību izveidot treniņu grupas. Ņemam visas, kas grib trenēties. Pamazām redzēšu, vai tas mazajai ir tikai labs laika pavadīšanas veids vai bērnam ir arī sportiski mērķi. Noteikti liels virzulis trenēties basketbolā ir mūsu profesionāļu gaitas, kas rāda, ka latviešu bērniem viss ir iespējams.

Atceros, kad vēl trenēju puikas, viens ķipars tā vien rāvās zālē, bet negribēja neko vairāk, kā skriet pa laukumu un ik pa brīdim pasist bumbu. Atgādinu, ka bumba jāmet grozā! Viņš pāris reizes pamet un atkal skrien kā apsēsts. Saku vecmāmiņai, kas viņu veda uz treniņiem, ka vajadzētu puiku sūtīt uz futbolu. Viņa iebilst, ka mazdēlam šeit viss patīkot, neko mainīt negribot. Pagāja laiciņš, un puika tomēr aizgāja uz futbolu, kas viņa raksturam noteikti bija daudz piemērotāks. Ceru, ka viņš atrada savu īsto sporta veidu.

PROBLĒMAS UN TO RISINĀŠANA

Toreiz: To nekad nav trūcis, bet es visas problēmas esmu centusies risināt ar pacietību, ar iedziļināšanos cēlonī. Retu reizi uzsprāgstu vai dusmojos. Vados pēc principa, ka pret citiem jāizturas tā, kā tu gribētu, lai izturas pret tevi. Ārzemju klubos nekad viss nenorit kā pa diedziņu. Vai katru gadu mainās spēlētājas, turklāt mēs nākam no dažādām valstīm, dažādām kultūrām. Ļoti jāprot piemēroties, es sev parasti izstrādāju plānu A, ja tas nedarbojas, tad man ir plāns B un vēl plāns C. Īpašu neatrisināmu problēmu man nav bijis.

Tagad: Vispirms vajag pacietību, sapratni. Gan bērnudārzā, gan sporta skolā neko nedrīkst sasteigt. Lai bērnus iesaistītu sportā, visu vajag veikt soli pa solītim, līdz pamazām viņi saprot kustību jēgu un prieku. Ir liels gandarījums, redzot, ka bērni ar sajūsmu grib skriet, spēlēt bumbu, tā vien raujas zālē. Man ļoti svarīgs ir pozitīvisms, jo nokārts deguns un saraukta piere neko nevienam nedos.

LIELĀKAIS KURIOZS

Toreiz: Kā mani vecāki brauca ciemos uz Ameriku. Es pirmo gadu studēju ASV, un vecāki nolēma atbraukt apskatīties, kā es tur dzīvoju un mācos. Sazvanījāmies, vienojāmies par laiku, kad viņi ielidos. Laikus aizbraucu uz milzīgo Džona Kenedija starptautisko lidostu, ielido attiecīgā Lufthansa lidmašīna, gaidu stundu, divas, trīs, četras, bet vecāku nav. Toreiz mums mobilo telefonu nebija, sazināties nevaram, tāpēc nodomāju, ka kaut kas noticis un trijos naktī bēdīga ierodos mājās. Atslēdzu durvis un priekštelpā sēž… mamma un tētis! Izrādās, ka viss misēklis — komunikācijā. Pērkot biļetes, mammai iedota Lufthansa aploksne ar… Finnair biļetēm. Somi Ņujorkā ielidoja pavisam citā terminālī. Brīnos, kā tēvs, kurš nerunāja angliski (mamma arī ne), bet tikai vāciski, prata atrast ceļu uz manām mājām, pie apsarga pat noskaidrot, kur dzīvo Liene Jansone. Tas bija jautri — pazuduši Ņujorkā!

Tagad: Kā teicu, es vēl tikai mācos. Laikam nebiju pietiekami visu savējām izstāstījusi, bet sākas manu meiteņu spēle, nomainās pirmais piecnieks, laukumā jādodas otrajai maiņai, un ar šausmām redzu, ka visām meitenēm ausīs auskari! Bet ar tiem, tāpat kā ar ķēdītēm un gredzeniem, spēlēt nedrīkst. Ātrumā ņemam nost, dažas saka, ka viņas izņemt nevar, tad ir jāaizlīmē ar plāksteri. Tas viss prasa laiku, bet pēc noteikumiem tajā vecuma grupā drīkst mainīt tikai visu piecnieku. Paldies, ka pretinieces neiebilda, ka uzreiz laukumā varēju sūtīt tikai trīs meitenes, pēc laiciņa vēl divas. Tā bija mācība uz mūžu. Tiesa, spēli tāpat uzvarējām.

LIELĀKĀ VEIKSME

Toreiz: Ka, pateicoties vecākiem, atradu savu mūža spēli. Olimpiskās spēles, kurās pierādījām, ka mazās Latvijas meitenes kā izlase spēj nokļūt uz pasaulē lielākajām sacensībām. Arī tas, ka tik ilgi varēju spēlēt profesionālā līmenī tik dažādās valstīs.

Tagad: Noteikti, ka man ir dēliņš, jo ne visām pēc profesionālā sporta izdodas kļūt par māmiņām, ka mums ir mīļš tētis, kurš gan šobrīd dzīvo ASV, šķirti no mums, bet ticu, ka pēc šiem grūtajiem laikiem būsim kopā Latvijā. Viņš ir bijis Latvijā, un te viņam ļoti patīk.

Starp citu, pēc Marsello piedzimšanas Latvijā aizbraucām uz Ameriku un gandrīz tur arī palikām. Bija jau sakārtoti visi dokumenti, atlika vien nosūtīt, lai mums atļautu uzturēties ASV, bet kāda iekšēja balss man pateica, nē, brauksim mājās. To nenožēloju, jo nezinu, vai svešumā būtu tik piepildīta dzīve kā šeit. Te man ir vecāki, māsa, draugi, darbs, kas man ļoti tuvs. Te ir mana vieta.

ĢIMENES STĀVOKLIS

Toreiz: Jauna un neprecēta

Tagad: Man ir dēls, draugs un bērna tēvs Čārlzs, starp citu, bijušais basketbolists. Ceru, ka īstenošu sava tēva sapni un viņš baltā uzvalkā vedīs mani pie altāra, lai nodotu vīra rokās.

VAĻASPRIEKS

Toreiz: Sportistes dzīvei ir savi noteikumi, savs ritms, kurā brīvā laika ir maz. Daudz lasīju, skatījos filmas. Vairāk gan izklaidējošas, jo tas bija labs veids, kā samazināt stresu, nogurumu, vienkārši uz pāris stundām atslēgties.

Kad spēlēju ārzemju klubos, centos izzināt jauno vidi, iepazīties ar vēsturiskām vietām, izprast vietējo cilvēku dzīvesveidu un ritmu. Labi iepazinu brīnumaino Venēciju, reiz ar meitenēm ilgi meklējām, līdz atradām slavenā Holivudas aktiera Džordža Klūnija māju pie gleznainā Komo ezera. Bija interesanti iepazīt tik daudzas valstis, reizēm viesojoties arī vietējo spēlētāju vecāku ģimenēs.

Tagad: Beidzot varu iepazīt Latviju! Kad spēlēju ārzemēs, pēc sezonas klubā sākās treniņi un spēles Latvijas izlasē, kam sekoja tikai maza atelpa. Tāpēc tagad rudenī varu četras stundas nesteidzīgi nodzīvoties pa Siguldu un priecāties, cik pie mums ir skaisti! Man ļoti patīk jūra, interesantie un sakoptie Saulkrasti. Tik daudz vēl ko redzēt, ko atklāt. Visiem savējiem ik pa brīdim uzprasos — kad kaut kur brauksim?

Esmu ļoti laimīga gan par savām gaitām basketbolā, gan par savu ģimeni, gan par draugiem, gan par to, ka varu savu mūža aizrautību turpināt kā trenere, kā skolotāja, kā mamma.

Juris Bērziņš -Soms
Juris Bērziņš -Soms