Dramatiskais biatlons
Atšķirībā no vairākiem citiem pie mums slaveniem ziemas sporta veidiem biatlonā pilnā sparā turpinās gan sezona, gan kvalifikācija Pekinas olimpiskajām spēlēm. Vēl varam cerēt uz patīkamiem pārsteigumiem, no kuriem daži jau piedzīvoti. Vispirms janvāra pēdējā nedēļā trešo Eiropas čempiona titulu izcīnīja Andrejs Rastorgujevs, divas dienas vēlāk, gūstot tobrīd nozīmīgāko uzvaru savā karjerā, tādu pašu zelta medaļu saņēma Baiba Bendika. Tiesa, jāņem vērā, ka biatlonā brīnumus nemitīgi spēj radīt tikai daži un arī tikai kādu nosacītu laika sprīdi. Pārējie, cerot uz savu laimes mirkli, diendienā strādā gadiem, lejot sviedrus, mokoties šaubās, un lielākoties to tā arī nepiedzīvojot.
Andrejs Rastorgujevs, šķiet, palicis mazliet lēnāks, bet precīzāks. Bija laiks, kad, izcilā formā būdams, viņš ar vienu soda apli sprintā spēja cīnīties vismaz par vietu labāko sešniekā. Šāgada pasaules čempionātā Pokļukā, pat šaujot nekļūdīgi, viņš labi ja aizsniegtos līdz bronzai, bet nopelnīja vienu soda apli un palika piecpadsmitais, priekšā palaižot deviņus citus tikpat neprecīzus vīrus. Savukārt Baibai Bendikai jāpārdzīvo cita klasiska izaugsmes krīze biatlonā. Ievērojami palielinot funkcionālo sagatavotību un ātrumu distancē, likumsakarīgi sāk zust šaušanas precizitāte. Lai to atgūtu jaunā kvalitātē, kādas nianses jāmaina darbībām šautuvē. Tieši, kādas, tas ir jautājums, uz kuru katram sportistam jāatrod ļoti individuāla atbilde.
BAILES PULVERA VIETĀ
Pēc iepriekšējās sezonas Baibai un viņas trenerim Ilmāram Bricim bija prātīga doma, ka jāuzlabo rezultāti, šaujot guļus. Šajā pozīcijā trāpījumi tik tikko sasniedza 80 procentu robežu. Stāvus gan precizitāte, gan stabilitāte bija labāka. “Lai regulāri cīnītos pa augšgalu, kopējai precizitātei jābūt vismaz 85 procentiem,” norāda Bendika, pamatojot rudenī veikto šautenes laides maiņu. “Likās, ka stāvus neko sabojāt nevaram, bet uzlabosim guļus šaušanu,” piebilst Bricis. Puse no šī plāna izdevās — guļus pozīcijā precizitāte palielinājās līdz 89 procentiem, toties stāvus pēc pēdējā Pasaules kausa izcīņas posma Antholcā pirms Eiropas čempionāta tā nokritās pat zem 60 procentiem!
Nelaime vienmēr meklē sabiedrotos. Ar vairākiem treniņu cikliem augstkalnē labi saplānotā un aizrautīgā gatavošanās sezonai Baibai noslēdzās ar… pozitīvu C-19 testu un tādējādi aizslēgtām durvīm uz pirmo divu Pasaules kausa izcīņas posmu burbuļa durvīm Kontiolahti. Pēc atgriešanās decembrī Hohfilcenes trasēs šķita, ka viss būs kārtībā gan ar veselību, gan ar šaušanu — sprintā viens soda aplis (šaušanā stāvus!) un 20. vieta. Bet 10 km iedzīšanas distancē tika piedzīvota katastrofa — pēc salīdzinoši veiksmīgas šaušanas guļus (viens soda aplis pirmajā ugunslīnijā), stāvus no desmit lodēm garām mērķiem tika raidītas… sešas!
Pēc nepilnas nedēļas cerībai, kas kā vienmēr mirst pēdējā, tika uzgāzta vēl lielāka drupu kaudze. Ceturtā PK posma sprintā turpat Hohfilcenē — pieci soda apļi (3 + 2) un 85. vieta. Vēl pēc nedēļas Oberhofā jau bija drusku labāk — pa vienam aplim katrā šautuvē un, pateicoties ātrumam distancē, 21. vieta. Iedzīšanā viss sākās pat lieliski — ar desmit precīziem šāvieniem, bet pa ceļam uz nākamo ugunslīniju no zemapziņas arvien nekaunīgāk līda ārā bailes, kā būs ar šaušanu stāvus. Vai šoreiz es varēšu trāpīt? Vai man izdosies? Neizdevās. Vispirms divas, pēc tam vēl trīs kļūdas, tomēr par spīti tām itin pieņemamā 27. vieta.
Nu jau patiesi Baiba sāka baidīties no šaušanas stāvus. Nākamajā sprintā bailes par viņu ņirdza aiz trim neaizvērtiem mērķiem. Savukārt Antholcas 15 km klasiskajā biatlonā tās Baibai laipni dāvināja piecas soda minūtes (četras stāvus šautuvē!). Kaut kā bija jātiek vaļā no šīs nedrošības, un niķīgā šautene atkal jāpadara par savu labāko draudzeni. Varbūt salabšana izdosies Eiropas čempionātā, kur tomēr konkurence mazāk spīva?
MAZA PIETURA LIELAJĀ CEĻĀ
Pirms tam kopā ar treneri Ilmāru Brici vēlreiz un vēlreiz tika salīdzinātas stājas ar veco un jauno laidi, pētīti pat iepriekšējo sezonu fotoattēli, lai atrastu to, kas stāvus šaušanas pozīcijas niansēs pazaudēts. Izskatījās, ka lielākā vaina meklējama regulējumā un visvairāk — kreisās rokas balstā.
Polijas biatlona centrā Dušņikizdrojā Eiropas čempionāta pirmajā disciplīnā 15 km rezultāts atkal bija šokējošs — sešas soda minūtes! Bet tajā bija arī kaut kas pozitīvs. Kļūdas bija katrā šautuvē — pa divām pirmajā un pēdējā, bet piecas no šīm lodēm sagūla vienā vietā pie pašas mērķa maliņas. Tātad kļūda bija nevis šaušanā, bet piešaudē! Tātad, ja tēmēklim būtu veikta pareizā korekcija, Baiba trāpītu. Tātad viņa var un prot! “Uzdāviniet man mazliet veiksmes!” tajā vakarā Bendika ierakstīja savā sejgrāmatā. Vēl pēc dienas viņa ziņoja, ka no rīta esot pamodusies ar apziņu, ka šodien kļūs par Eiropas čempioni. Un tas arī notika! Sprinta guļus šautuvē Bendika bija nekļūdīga un kļuva par līderi, stāvus par pirmo šāvienu nopelnīja soda apli, pēc kura distancē devās trešā, bet līdz finišam zaudēto atguva un varēja svinēt karjerā pirmo lielo uzvaru.
“Beidzot izdarīts tas, uz ko esmu spējīga!” Baiba ar gandarījumu paziņoja videorullītī, kādus viņa, Vidzemes Augstskolas absolvente būdama, prasmīgi veido ievietošanai savā FB profilā. Šiem vārdiem tūlīt sekoja atgriešanās reālajā dzīvē. “Zinu, ka vēl būs sliktās dienas, bet es arī zinu, ka varu vinnēt jebko. Šī ir tikai maza pietura ceļā uz vēl lielākiem mērķiem.”
ŠAUTENE SKRŪVSPĪLĒS
Pirmā sliktā jau bija nākamā diena. 10 km iedzīšanā Bendika līderes pozīcijas noturēja tikai līdz pirmajai šautuvei, jo pēc katras ugunslīnijas nācās veikt pa soda aplim. Turklāt pa ceļam uz pēdējo šaušanu ledainā nobraucienā latviete apmeta kūleni, salauza nūju, sabojāja slēpi un, pats trakākais, salieca šautenes laidi, kuras pamatu veido dūralumīnija konstrukcija. Tobrīd gan viņu vairāk uztrauca sāpes satriektajā īkšķī, tomēr četrus precīzus šāvienus izdarīt izdevās, un finišu Baiba sasniedza vienpadsmitā.
Dziedēt brūces un pabeigt gatavošanos pasaules čempionātam Bendika devās uz Livinjo, kuras mazajā šautuvītē latviešu biatlonisti esot biežāk sastopami nekā paši itāļi. Ilmāram skrūvspīlēs laidi izdevās atliekt iepriekšējā stāvoklī, bet treniņi liecināja, ka šautene nav apvainojusies un ir gatava turpināt kalpot godam.
Iesildīšanās pasaules čempionātā ar kauju notika 2+2 stafetē, kurā Andrejs, protams, nepiedalījās, jo viņam bija savi plāni. Un tajos ierašanās Pokļukā bija ierakstīta tikai tajā dienā, kad sacensības jau bija sākušās. Bendika savā trešajā posmā izmantoja trīs rezerves patronas (stāvus tikai vienu) un sasniedza desmito rezultātu. Pateicoties arī Aleksandra Patrijuka, Edgara Mises, un jo sevišķi juniores Sanitas Buliņas, itin pieklājīgajai precizitātei, Latvijas komanda pēc ilgāka laika netika apsteigta par apli un finišēja 23. vietā 27 valstsvienību konkurencē.
KĀ SPĒKAM IEGŪT VĒRTĪBU
Sprinta dienā anticiklons šautuvē ienesa brāzmainu vēju. Vienam soda aplim pirmajā šautuvē sekoja vēl divi otrajā, tomēr finišā Baiba aizsniedzās līdz 26. vietai, jo no labāko desmitnieka absolūti precīzas bija tikai trīs dāmas — čempione Tirila Ekhofa (Norvēģija), bronzas laureāte Hanna Sola (Baltkrievija) un itāliete Liza Vitoci, kura finišēja piektā. Vai brāzmās, šaujot stāvus, varēja būt labāka precizitāte? “Vējš tiešām traucēja, bet abas lodes varēja savākt,” pēc finiša atzina Bendika.
Iespējams, pirms 10 km iedzīšanas Ilmārs Bricis savai audzēknei atgādināja, ka tieši pirms 20 gadiem un tieši Pokļukā viņš Latvijai biatlonā izcīnījis pirmo pasaules čempionāta medaļu, finišējot trešais 20 km distancē. Katrā ziņā iedvesmas Baibai netrūka. Tiesa, pēc kļūdas pirmajā šaušanā latviete atkrita uz 33. pozīciju, bet pēc precīzas nākamās sērijas pacēlās līdz 25. vietai. Tām sekoja divas šaušanas stāvus — īstais pārbaudījums, vai Baiba patiesi būs tikusi pāri savam vairāk gan psiholoģiskās nevarības mūrim. Pirmajā sērijā — pieci no pieciem un jau 21. pozīcija. Pēdējā ugunslīnijā tikai pirmais šāviens garām, kas situāciju nepasliktina, jo kļūdās arī konkurentes, un Bendika finišē astoņpadsmitā, sūrojoties, ka šoreiz slēpes gan varētu slīdēt labāk. Bet štrunts par bitēm, ka tik lodes mērķī! Biatlonā spēkam bez ticības nav lielas vērtības.
MŪSU DVĒSELES TRĪCINOT
Andrejs Rastorgujevs šo dilemmu risina jau vairāk nekā 250 Pasaules kausa izcīņas startos. Cik reizes viņš nav trīcinājis mūsu dvēseles, nesoties pa priekšu visiem pasaules biatlona varenajiem, bet līdz galam pilnīgi visus aiz savas muguras tā arī neatstājot un tikai divreiz kāpjot uz PK goda pjedestāla pēc sudraba godalgām (2017. gadā Oslo distancē ar kopējo startu un nākamajā sezonā Kontiolahti sprintā)!? Šis žurnāla numurs gan tiek drukāts, pirms pasaules čempionātā Pokļukā notikusi medaļu izcīņa 20 km (dāmām — 15 km) un distancēs ar kopējo startu. Cik dažādos ceļos Andrejs nav devies jaunu ideju un treneru meklējumos, līdz atkal atgriezies pie Intara Berkuļa, kas viņu aizveda līdz meistarības virsotnēm. Tiesa, sezonai Rastorgujevs vairākās treniņnometnēs gatavojās kopā ar Vācijas izlasi, bet pēc Berkuļa sastādītas programmas.
Ar 21. vietu 20 km un 23. vietu sprintā visai sekmīgi ieskrējies PK Kontiolahti posmos, Hohfilcenē Andrejs nolaida tvaiku — vienalga, vai tie bija sprinti ar divām šautuvēm vai iedzīšanas ar četrām, viņš konsekventi katrā mačā slēpoja pa trim soda apļiem. Bet tad Oberhofas 10 km kļūdījās tikai reizi un finišēja divpadsmitais. Antholcas augstkalne atkal bija neveiksmīga, toties Dušņikizdrojā ar vienu soda minūti četrās 20 km distances šautuvēs izcīnītais Eiropas čempiona tituls sniedza gandarījumu. “Kaut kad arī jāizšauj, nevar tā visu laiku…” norūca mūsu līderis.
LAIME UN NELAIME TEPAT AIZ STŪRA
Pēc piecpadsmitās vietas pasaules čempionāta sprintā Andrejs savus līdzjutējus atkal pielīmēja tālrādes ekrānam. Sācis 12,5 km iedzīšanu 53 sekundes aiz līdera Juhannesa Tinesa Bē, pēc pirmās prātīgās šaušanas mūsējais pakāpās uz desmito pozīciju, kuru līdz otrajai ugunslīnijai nomainīja pret septīto. Kad šķita, ka laime jau tuvojas, pirmā lode to padzina malā. Bet arī nelaimei nebija pārāk brangs augums, pusdistancē Andrejs atradās desmitajā pozīcijā, trešo šaušanu papildināja ar liekiem 150 metriem, bet savu situāciju par divām vietām uzlaboja, jo apkārtējie nebija precīzāki. Tiesa, labāko sešnieks tepat aiz pagrieziena vairs nevīdēja, konkurentu šņākšana aizmugurē gan bija jūtama. Pēdējais šāviens šajā disciplīnā Andreju atmeta divas vietas atpakaļ. Tomēr desmitais rezultāts, kas sasniegts vissvarīgākajos mačos, bija šosezon labākais. Un tajā vīdēja cerība uz vēl labāku iespējamību.
Tāpēc Andrejam tiek piedota gan dažkārt lecīgā izturēšanās, gan egoisms, gan tiepīgā nestartēšana izlases formas tērpā. Lai tik būtu Lielā medaļa! Bet, kurš no abiem pie tās pirmais tiks, vēl ir jautājums. Un vai vispār tiks?
Atšķirībā no vairākiem citiem pie mums slaveniem ziemas sporta veidiem biatlonā pilnā sparā turpinās gan sezona, gan kvalifikācija Pekinas olimpiskajām spēlēm. Vēl varam cerēt uz patīkamiem pārsteigumiem, no kuriem daži jau piedzīvoti. Vispirms janvāra pēdējā nedēļā trešo Eiropas čempiona titulu izcīnīja Andrejs Rastorgujevs, divas dienas vēlāk, gūstot tobrīd nozīmīgāko uzvaru savā karjerā, tādu pašu zelta medaļu saņēma Baiba Bendika. Tiesa, jāņem vērā, ka biatlonā brīnumus nemitīgi spēj radīt tikai daži un arī tikai kādu nosacītu laika sprīdi. Pārējie, cerot uz savu laimes mirkli, diendienā strādā gadiem, lejot sviedrus, mokoties šaubās, un lielākoties to tā arī nepiedzīvojot.
