Ripai acīs skatoties. Latvijas hokeja vārtsargi bez maskas

Lai kļūtu par hokeja vārtsargu, jābūt drosmīgam vīram. Īpaši jau tajos laikos, kad vārtsarga ekipējums bija dažu džemperu biezumā un sejas maskas vēl nepazina. Tā tas bija pagājušā gadsimta 30. gados, kad Latvijā hokeju vēl tikai mācījās un iepazina. Tā tas bija arī 40. gados, kad mūsu puiši stājās vārtos un spēlēja, neraugoties uz okupācijām, karu un ieslodzījumu lēģeros.

Pagājušā gadsimta 30.—40. gados Latvijā savas prasmes apguva vairāki vārtsargi, no kuriem daži kļuva pazīstami arī ārpus mūsu zemes robežām. Daži no viņiem atzinību izpelnījās, startējot Latvijas hokeja izlasē 30. gadu pasaules čempionātos. Citi pēc kara nokļuva Vācijā vai plašajā Padomju Savienībā, kur nebija zaudējuši savu aizraušanos ar hokeju.

ARĪ BEZ NŪJAS

Kad 20.—30. gadu mijā Latvijas sportisti un sporta sabiedrība sāka iepazīt hokeja kanādiešu versiju — ar ripu jeb šeibi, šeit jau labi pazina tam radniecīgo bendiju. To tāpat spēlēja ar slidām un nūjām bruņoti vīri uz ledus, bet ar bumbiņu, nevis ripu. Pirmie Latvijas hokejisti savas prasmes bija pārmantojuši no bendija. Tam bija savi plusi un savi mīnusi.

Tā starp pirmajiem hokeja vārtsargiem bija līdzšinējie bendija vārtsargi, kuri centās pielāgoties jaunajai spēlei ar ripu. Daži tā arī neprata iejusties hokejā, citiem izdevās. Taču tas notika pakāpeniski un sākumā gāja ļoti dažādi. Viena no rūdītu bendija vārtsargu problēmām bija hokeja nūjas apgūšana. Proti, bendijā vārtsargs spēlēja bez nūjas. Attiecīgi bija gadījumi, kad bijušie bendija vārtsargi arī hokeja sacīkstēs cīnījās bez nūjas.

1931. gada februārī uz t.s. strādnieku ziemas olimpiādi Mircušlāgā (Austrijā) bija devusies Latvijas strādnieku hokeja izlase, kas tika komplektēta no sociāldemokrātu organizācijas Strādnieku Sports un Sargs (SSS) sportistiem. Mūsējie hokeju spēlēja tikai otro sezonu, taču ar savu apņēmību un centību prata pieveikt arī pieredzējušākus hokejistus. Latvijas vienības vārtsargs bija tā laika labākais SSS ripu tvērējs Haralds Zariņš, kurš atbildīgos mirkļos nūju jeb koku, kā to sauca tolaik, meta pie malas. Arī strādnieku olimpiādes izšķirošajā spēlē pret Austriju. “Vārtsargs Zariņš no sākuma uztraucās un spēlēja bez koka,” par spēli ziņoja avīze Sociāldemokrāts. Mircušlāgā Latvijas vienība ieguva otro vietu — Austrijas strādnieku izlasei piekāpās, bet pieveica Vācijas strādnieku vienību un Austrijas otro komandu.

UZ MUGURAS…

Līdzīgas problēmas ar nūju bija sava laika izcilajam Latvijas bendija vārtsargam Pēterim Skujam. 1931./1932. gada sezonā Skuja sāka spēlēt Rīgas Futbola Kluba (RFK) hokeja komandā un sezonas sākumā itin veiksmīgi sargāja tās vārtus, spēlējot bez nūjas. Bet sezonas gaitā tomēr pienāca tā spēle, kurā tiesnesis lēma, ka arī RFK vārtsargam jāspēlē ar pilnu ekipējumu. Tas notika 1932. gada 12. februārī, kad RFK sacentās ar Latvijas Sporta Biedrības komandu. Skujam bija sava oriģināla atbilde uz prasību.

“Tiesnesis Arveds Jurgens pirms sacīkstes paziņoja, ka arī vārtsargam jābūt ar nūju. Tāpēc “pilnā formā” lai esot arī RFK vārtsargs P. Skuja, kas parasti mēdz spēlēt bez nūjas. Otrā un trešā spēles posmā RFK vārtsargam tad arī bija ripu vadāmais rīks, bet — pie muguras piesiets! Pārsteigumu sagādājušais tiesneša rīkojums un rīkojuma savādais izpildījums izsauca tiesneša un RFK “nesaskaņu”, kas bija jūtama visu sacīkstes laiku,” nākamajā dienā pēc spēles ziņoja laikraksta Latvis sporta rubrika.

RFK vienība šajā spēlē piedzīvoja savu pirmo zaudējumu tosezon (3:4) un iesniedza protestu, norādot uz nepamatotu tiesneša prasību, kā dēļ komanda zaudējusi. Latvijas Ziemas sporta savienība (LZSS) izskatīja protestu, pat tika vaicāts padoms Starptautiskajai Hokeja federācijai (tolaik — LIHG; franču Ligue Internationale de Hockey sur Glace; tagad IIHF). “Sakarā ar saņemto Starpt. hokeja savienības paskaidrojumu spēles noteikumu iztulkošanā attiecībā uz to, vai vārtsargam spēlē jālieto nūja, valde atzīst tiesneša Jurgensa [red. — Jurgena] rīcību sacīkstē RFK — LSB par pareizu un protestu šai lietā par noraidāmu,” fiksēts LZSS valdes 22. februāra sēdes protokolā.

Jāpiebilst, ka nebūšanas ar hokeja nūjas lietojumu netraucēja Pēterim Skujam kļūt par vienu no labākajiem Latvijas hokeja vārtsargiem 30. gadu pirmajā pusē. Vēl tosezon RFK, lielā mērā pateicoties vārtsarga Skujas sniegumam, kļuva par Zibensturnīra uzvarētājiem. Savukārt Pēteris Skuja tika iekļauts Latvijas hokeja izlasē kā rezerves vārtsargs.

KUŠKE — MAZAIS KANĀDIETIS

Vācbaltietis Herberts Kuške diezgan vienprātīgi 30. gadu sākumā sporta presē tika slavēts kā labākais Latvijas hokeja vārtsargs. Viņš spēlēja mūsu valsts pirmās čempionvienības — Rīgas Union — sastāvā un, kā jau vārtsargam pieklājas, bija viens no savas vienības nozīmīgākajiem spēlētājiem. Latvijas izlases vārtos viņš stājās mūsu valstsvienības pirmajā spēlē 1932. gada 27. februārī, kad Latvija uzvarēja Lietuvu, bet Kuške mūsu izlases vārtus nosargāja neskartus (3:0). Herberts Kuške bija arī Latvijas hokeja izlases vārtsargs mūsu pirmajā turnīrā — Eiropas čempionātā 1932. gada martā Berlīnē, kur aizvadīja visas četras turnīra spēles. Tur tikko 19 gadu vecumu sasniegušais Kuške izpelnījās arī ārvalstu ekspertu uzslavas un Berlīnē tika iesaukts par mazo kanādieti.

“Viņa vārtsarga prasme, sevišķi hokeja pirmajos gados, bija nevainojama. Ātrums un apķērība izšķirošos momentos atvairīt ripas raidījumu bija viņa panākumu atslēga,” jau pēc daudziem gadiem rakstīja viņa cīņubiedrs Leonīds Vedējs. Taču Herbertam Kuškem bija nācies pacīnīties ar zvaigžņu slimību jau turpat Berlīnē 1932. gada 20. martā. Todien mūsējie aizvadīja draudzības spēli pret Berlīnes SC Brandenburg komandu. “Katru ripas raidījumu viņš centās atvairīt ar pavisam jaunu vēl neredzētu paņēmienu, protams, bez panākuma. Skatītāji ātri uzķēra Kuškes ālēšanos, un katru vārtu zaudējumu pavadīja skaļiem svilpieniem un saucieniem,” atstāstīja Leonīds Vedējs. Lielā mērā pateicoties Kuškes eksperimentiem, mūsējiem nācās piedzīvot zaudējumu ar 5:7.

AR ŠEIBES KUNDZI BUČOTIES

Herberts Kuške sargāja Latvijas izlases vārtus arī mūsu valstsvienības pirmajā pasaules čempionātā — 1933. gada februārī Prāgā. Tur viņš aizvadīja visas četras spēles, tikai turnīra pēdējā spēlē (pret Rumāniju) trešā perioda gaitā Kuške saskrējās ar rumāņu hokejistu, un vietu Latvijas izlases vārtos ieņēma Pēteris Skuja. Pēc pasaules čempionāta sporta izdevumā Stadions tika publicēts Herbertam Kuškem veltīts pantiņš, kas labi raksturoja vārtsarga arodu:

“Kurš gan Kuškes vietā ies

Ar “šeibes” kundzi bučoties.

Vai vērts kvēlo skūpstu spiest

Pēc jā lūpas pampst un briest.”

Turpmākajos gados Kuškem nācās konkurēt par vietu izlases vārtos ar citiem talantīgiem puišiem, visvairāk jau ar Universitātes Sporta zvaigzni Robertu Lapaini. 1935. gada pasaules čempionātā Davosā un 1936. gada ziemas olimpiskajās spēlēs Garmišā-Partenkirhenē Kuške bija otrais vārtsargs un aizvadīja tikai pa vienai spēlei. 1937. gadā Kuške atkal bija valstsvienības pamatvārtsargs, taču izlase togad aizvadīja tikai vienu oficiālu valstsacīksti un pasaules čempionātā nepiedalījās. 1938. gadā pasaules čempionātā Prāgā visu turnīru izlases vārtus sargāja Lapainis, bet Kuške pie teikšanas nemaz netika. Savukārt starpkaru posma pēdējā pasaules čempionātā — 1939. gadā Cīrihē un Bāzelē — Herberts Kuške sargāja izlases vārtus visās sešās spēlēs. Tiesa, Lapainis tobrīd bija traumēts.

Jāpiebilst, ka sporta prese Kuški daudzkārt gan izlases, gan klubu komandu sastāvā atzina par savas vienības labāko spēlētāju. Turklāt Herbertam Kuškem pieder starpkaru posma rekords — visvairāk Latvijas meistara jeb čempiona tituli hokejā. Viņš par čempionu kļuva septiņas reizes — trīsreiz Union sastāvā (1931, 1932, 1933) un četras reizes, spēlējot Rīgas Armijas Sporta Klubā (ASK; 1935, 1936, 1938, 1939). Pēc tam, kad 1939. gada nogalē Kuške tika atbrīvots no Latvijas pavalstniecības un izceļoja uz Vāciju, ASK sastāvā tas izrādījās milzīgs robs, un visas turpmākās sezonas gaitā klubs tā arī neprata atrast Kuškem aizstājēju.

CIK GARŠ, TIK PLATS!

30. gados Latvijas sporta prese dažkārt, kad Rīgā ieradās ārvalstu hokejisti, konstatēja, ka mūsu vārtsargi ir salīdzinoši plānāk ekipēti. Parasti aizsargekipējumā bija kājsargi, vairākās kārtās uzvilkti džemperi un cepure, lai ausis nesalst. Tiesa, ekipējuma trūkumu nevarēja pārmest Egonam Gīsleram, vēl vienam vācbaltiešu vārtsargam Latvijas hokejā. Gīslers bija mūsu valstī viens no pirmajiem hokeja vārtsargiem, kurš ar visu nopietnību piegāja ekipējuma lietām, par ko gan dažkārt presē tika apsmaidīts.

“Apbruņojies kā pasaules karā. Platums viņam pārspēj garumu, un tamdēļ pretiniekam grūti atrast tukšu spraugu vārtos, kur varētu iesviest šeibi,” ar smaidu par Egonu Gīsleru 1934. g. martā rakstīja žurnāls Dailes Magazīna. Pirmajā Latvijas čempionātā 1930./1931. gada sezonā Gīslers spēlēja Rīgas Vanderers komandā, bet 1931. gadā pārgāja uz Rīgas ASK un kļuva par šīs komandas pamatvārtsargu.

Ļoti veiksmīga Gīsleram izdevās 1933./1934. gada sezona, kad ar viņa palīdzību Rīgas ASK komanda izcīnīja savu pirmo Latvijas čempionvienības titulu. Savukārt Egons Gīslers tosezon bija viens no labākajiem vārtsargiem valstī, ja ne pats labākais. “Gīslers ar drošu roku sargājis vārtus, šai amatā bijis goda vīrs, jo ļāvis naidniekiem sevi pārvarēt tikai 4 gadījumos. Vārtos viņš ir tā nobruņojies, ka izskatās tikpat garš, cik plats,” sezonas izskaņā rakstīja laikraksts Sporta Pasaule. 1934. gadā valstsvienība oficiālas spēles neaizvadīja, un Gīslers pie spēlēšanas Latvijas izlasē netika. Taču tosezon notika starptautiskās pilsētu sacīkstes, un Egons Gīslers stājās Rīgas hokeja izlases vārtos. Jau nākamajā sezonā (1934/1935) Gīsleram uz vietu ASK vārtos nācās konkurēt ar Kuški, kurš tosezon izrādījās jaudīgāks. Drīzumā Egons Gīslers sporta gaitas pameta, bet viņa kontā ir divi Latvijas čempiontituli (1934, 1935).

STUDENTI ATROD VĀRTSARGU

Universitātes Sporta hokeja komandas pirmajās divās sezonās, 30. gadu sākumā, tās vārtsargs bija Konstantīns Otlans. Savulaik itin pieredzējis bendija vārtsargs tagad iejutās studentu vienības hokeja vārtsarga postenī. 1931. gada 15. martā Otlans sargāja Latvijas studentu izlases vārtus tās pirmajā spēlē. Nākamajā sezonā (1931/1932) Konstantīns Otlans pretendēja uz vietu Latvijas hokeja izlasē, taču vēl sezonas nogalē sporta gaitām pievērsās arvien mazāk.

Universitātes Sportam nācās meklēt aizstājēju, un ar to veicās diezgan bēdīgi. Vārtos pat tika iemēģināts studentu ātrslidotājs Jānis Andriksons. 1932. gada 3. martā Universitātes Sports spēlēja pret RFK, ierindā nebija Otlana, un savu iespēju guva kāds 18 gadus vecs ģimnāzists Roberts Lapainis. Sporta žurnālisti toreiz nebija saudzīgi… Universitātes Sports zaudēja ar 3:6, un sporta apskatnieki pēc spēles saskaitīja visus vārtu zaudējumus, kuros vainojams debitants Lapainis.

Taču tas bija tikai sākums, un Roberts Lapainis negrasījās padoties. 1932. gada rudenī viņš uzsāka studijas Latvijas Universitātes Arhitektūras fakultātē un drīzumā kļuva par Universitātes Sporta hokeja komandas pamatvārtsargu. Un ne tikai! Startēja studentu izlasē, valstsvienībā, starptautiskās klubu un pilsētu spēlēs. Jau 1932./1933. gada sezonā viņš guva pirmo starptautisko pieredzi — 1933. gada janvārī—februārī Lapainis bija Latvijas studentu hokeja izlases vārtsargs ārzemju turnejā — akadēmiskajās meistarsacīkstēs (mūsdienās — universiāde) Bardonekijā, Itālijā, un draudzības spēlē Austrijas galvaspilsētā Vīnē. 1934. gadā Roberts Lapainis sargāja Rīgas hokeja izlases vārtus t. s. pilsētu sacīkstēs pret lietuviešu Kauņas un poļu Viļņas izlasēm.

Savukārt 1935. gada janvārī Roberts Lapainis debitēja oficiālā spēlē Latvijas valstsvienības sastāvā. Ugunskristības valstssacīkstē notika 20. janvārī  Davosā (Šveicē) pasaules čempionāta pirmajā spēlē pret Kanādas izlasi. Mūsējiem tā bija pirmā spēle pret teiksmainajiem kanādiešiem, un viņi mūsu izlasei pārbrauca pāri kā ar tanku. Latvijai bija jāpiedzīvo sausais zaudējums ar rezultātu 0:14, taču, neraugoties uz to, publikas un hokeja ekspertu atzinību izpelnījās vārtsargs Roberts Lapainis. Par to, ka, neskatoties uz sagrāvi, enerģiski cīnījās līdz spēles beigām.  “Pie latviešu vārtiem bija nostājies vesels pūlis fotogrāfu, jo te notika tīri akrobātiski cīņas “momenti”: lēcieni, salto un citi. Tīri jābrīnās, ka Lapainis tika tik viegli cauri: viens slidas sitiens uz kreisās rokas cimda gan bija spēcīgāks,” ziņoja aculiecinieks.

Davosā Lapainim bija pirmā sausā spēle Latvijas valstsvienībā — 25. janvārī mūsējie ar 7:0 pieveica Nīderlandi. Pēc pāris nedēļām Lapainis jau Latvijas studentu izlases sastāvā startēja akadēmiskajās meistarsacīkstēs Sanktmoricā, turpat Šveicē. Un te lieti noderēja tikko Davosā iegūtā pieredze. Roberts Lapainis aizvadīja izcilu turnīru! Lielā mērā pateicoties viņa sniegumam, Latvijas studentu izlase izcīnīja trīs sausas uzvaras — 2:0 pret Itāliju, 1:0 pret Franciju un 1:0 pret Čehoslovākiju. Spēle pret čehiem tika uzskatīta par vienu no izcilākajām Roberta Lapaiņa izpildījumā. “Par šo uzvaru jāpateicas mūsu vārtsargam Lapainim, kurš šoreiz spēlēja tiešām lieliski un prata nosargāt savu svētnīcu spēles viskritiskākajos brīžos,” pēc spēles ziņoja Lapaiņa komandas biedrs Andrejs Jessens.

1936. gada februārī Latvijas hokeja izlase pirmoreiz startēja ziemas olimpiskajās spēlēs. Atkal pirmā spēle pret Kanādu, atkal spēcīgi pa muguru — 0:11. Un arī šoreiz, neskatoties uz zaudējumu, presē atradās vieta uzslavēt Robertu Lapaini, kuram bija “jāiztur īsta viesuļuguns”. Lapainim bija cītīgi jāstrādā, lai zaudējums nebūtu vēl graujošāks. Spēlē pret kanādiešiem Roberts Lapainis bijis tik apdauzīts, ka nākamajā dienā pret poļiem vārtos stājās rezervists Kuške. Bet aiznākamajā dienā  pret austriešiem Lapainis atkal bija ierindā.

1938. — LABS GADS

Laikabiedri par Latvijas hokeja izlases un arī vārtsarga Roberta Lapaiņa labāko turnīru mēdz uzskatīt pasaules čempionātu Prāgā 1938. gada februārī. Lapainis sargāja vārtus visās četrās turnīra spēlēs. Kaut arī mūsējie izcīnīja tikai vienu uzvaru, tika novērtēts valstsvienības un Lapaiņa sniegums neuzvarētajās spēlēs. Togad pasaules čempionātu Latvijas izlase pirmo reizi sāka ar uzvaru — papildlaikā ar 3:1 tika uzveikta Norvēģija.

Nākamajā dienā, 12. februārī, norisinājās dramatiska ASV un Latvijas izlašu spēle. Favorītiem amerikāņiem eksperti prognozēja graujošu uzvaru, un skatītāji bija ieradušies Prāgas Ziemas stadionā nolūkoties, kā latviešu puiši tiek nopērti. Taču mūsējie cīnījās neatlaidīgi un piekāpās ar minimālu rezultātu — 0:1. Vienīgais vārtu zaudējums bija noticis otrā perioda 8. minūtē. Šo rezultātu sporta draugi Latvijā uztvēra kā uzvaru. Bija ierasts grandiem zaudēt graujoši, un šāds rezultāts šķita lielisks. Mūsu uzbrucēji nebija pratuši iemest amerikāņiem, taču Lapainis aizvadīja izcilu spēli.

Vairākus gadus vēlāk Lapaiņa draugs un Latvijas izlases kapteinis Leonīds Vedējs vēstīja, ka pēc spēles pret ASV izlasi publika Prāgā ar ovācijām sveica Lapaini un nonesa uz rokām no laukuma. “Viņš ar savu spēli arī tiešām rādīja brīnumus. Bijām zaudētāji, bet jutāmies kā uzvarētāji,” rakstīja Vedējs. Viņš arī piebilda, ka, pateicoties izcilajam sniegumam Prāgā, Lapainim pat piedāvāts kļūt par Prāgas LTC hokeja vienības vārtsargu.

Kaut arī turpmākās pasaules čempionāta spēles tika zaudētas (0:1 vāciešiem, 1:5 britiem), kopumā 1938. gads Latvijas izlasei bija salīdzinoši labs. Mūsu valstsvienība togad pirms čempionāta un pēc tā aizvadīja draudzības spēles pret poļu, ungāru un rumāņu vienībām, un Lapainis bija viens no labākajiem izlasē.

Lapainis bija Latvijas izlases rindās arī pēdējā spēlē pret Igaunijas valstsvienību 1940. gada 10. martā (uzvara 2:1). Pēc tās Latvijas valstsvienībai iestājās ilgāka pauze — uz 52 gadiem. Dažkārt ir cilāts jautājums par to, kurš tad bija izcilākais Latvijas hokeja vārtsargs 30. gados — Herberts Kuške vai Roberts Lapainis? Viennozīmīgas atbildes uz to nebūs. Katrs no viņiem bija labākais tieši savā laikā, un pat izlasē abi aizvadīja vienādu spēļu skaitu — 18.

NO LĒĢERA LAUKUMĀ

Par spīti okupācijām un karam, mūsu puiši turpināja spēlēt hokeju, un arī Roberts Lapainis bija starp viņiem. Agrāk viņš divreiz Universitātes Sporta sastāvā bija izcīnījis Latvijas čempiona titulu (1937, 1940). Pēc tam padomju okupācijas pirmajā sezonā (1940/1941) kļuva par Latvijas PSR čempionu Rīgas Dinamo rindās (1941). Nacistiskās okupācijas laikā Roberts Lapainis paguva uzspēlēt gan Universitātes Sporta, gan Armijas Sporta Kluba sastāvā.

Tad atkal frontes līnija gāja pāri Latvijai, un 1944. gadā Roberts Lapainis uzsāka dienestu Latviešu leģionā. Nonāca Sarkanās armijas gūstā, atradās Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) varas iestāžu ieslodzījumā mežizstrādes darbos. Bija nodarbināts Ļeņingradas apgabala Ņevdubstrojas ciemā (tagad — Kirovskas pilsēta), kur tika atjaunots termoelektrostacijas darbs. Atgriezās padomju okupētajā Latvijā un atkal stājās vārtos! Pirmajā PSRS hokeja čempionātā, kas norisinājās 1946./1947. gada sezonā, Rīgas Dinamo komandas vārtsargi bija Roberts Lapainis un Harijs Mellups. Lapaiņa karjera beidzās 1947. gada septembrī, kad viņš aizgāja mūžībā. Kā ziņoja laikabiedri — apendicīta operācijas laikā.

VĀRTSARGU EKSPORTS UZ VĀCIJU UN KRIEVIJU

Otrais pasaules karš pārtrauca daudzus sapņus, arī Latvijas sporta dzīves ritējumu. Daudzi sportisti gāja bojā karā vai okupantu ieslodzījuma vietās, citi izdzīvoja un turpināja spēlēt gan rietumos, gan austrumos.

1940. gada 27. janvārī Tallinā Latvijas hokeja izlases sastāvā ar sausu uzvaru (4:0 pret Igauniju) debitēja Alfons Ansons.  Līdz tam viņš bija galvenokārt Universitātes Sporta rezervists aiz Lapaiņa muguras. No 1939./1940. gada sezonas Ansons pie teikšanas tika biežāk. 1937. un 1940. gadā kopā ar studentu komandu kļuva par Latvijas čempionu kā viens no komandas vārtsargiem. Bet 1942. gadā Universitātes Sporta sastāvā kļuva par nacistu okupētās Latvijas čempionu jau kā komandas pamatvārtsargs. Tad Latviešu leģions, pārcelšana uz Vāciju.

Pēc kara Ansons kļuva par vienu no ievērojamākajiem hokeja vārtsargiem Rietumvācijā. Ar sajūsmu par Alfona Ansona sniegumu rakstīja gan trimdas latviešu, gan vācu sporta preses slejās. Viņš spēlēja vācu HC Augsburg, EV Tegernsee un VfL Bad Nauheim komandās. Bādnauheimā — septiņas sezonas (līdz hokejista karjeras beigām 1956. gadā). 40. gadu otrajā pusē Ansons uzspēlēja arī īslaicīgi pastāvējušajā HC Baltica vienībā, kas vienoja latviešu, lietuviešu un igauņu spēlētājus. Trimdas latviešu komandas sastāvā piedalījās starptautiskā turnīrā Garmišā-Partenkirhenē 1947. gada decembrī. Akrobātiskā snieguma un lokanības dēļ Ansons Rietumvācijā izpelnījās iesauku Gummimann.

30. gadu beigās Latvijas Sporta Biedrības hokeja vienības sastāvā Latvijas meistarsacīkstēs uzspīdēja vārtsargs Vitolds Makulēvičs. Viņš paguva uzspēlēt arī okupācijas laika Latvijas čempionātos, pēc tam tika mobilizēts Latviešu leģionā un nonāca Sarkanās armijas gūstā. Tika ieslodzīts karagūstekņu nometnē netālu no Tuimazi, Baškīrijā (Baškortostānā). Vēlāk no ieslodzījuma atbrīvots un nometināts turpat Baškīrijā. Sporta draugi tajā zemē Vitoldu Makulēviču atceras kā daudzpusīgu Baškīrijas sporta entuziastu. Viņš spēlēja hokeju, futbolu, bendiju, basketbolu, handbolu dažādās Baškīrijas komandās. Nodarbojās arī ar vieglatlētiku, tenisu, galda tenisu. Vēlāk darbojās kā treneris un sporta organizators.

Kara laikā 1944. gadā Rīgā savas hokeja gaitas uzsāka vārtsargs Harijs Mellups, kurš pēc dažiem gadiem kļuva par vienu no labākajiem hokeja vārtsargiem visā PSRS teritorijā un spēlēja pirmajā PSRS izlasē, ko formāli sauca par Maskavas izlasi. Mellupa karjera aprāvās kopā ar komandas biedriem lidmašīnas katastrofā 1950. gada 7. janvārī Koļcovā (tagad — Jekaterinburgas daļa), Krievijā. Bet tas jau ir stāsta turpinājums par citiem laikiem.