Lauva no Zirga gada
Lai arī 50. pasaules čempionāts kamaniņu sportā, kas janvāra izskaņā risinājās Kēnigszē trasē, Latvijai bija visveiksmīgākais, jo brāļi Šici izcīnīja divas bronzas medaļas (otru komandu stafetē kopā ar Kendiju Aparjodi un Artūru Dārznieku), kā arī sudrabu sprintā, mūsu valsts himna par godu pasaules čempionam vēl nav atskaņota. Bet pasaules čempioni mums ir — 1978. gadā par tādiem divnieku konkurencē kļuva Dainis Bremze un Aigars Kriķis, bet dāmām zelta medaļu ieguva Vera Zozuļa. Vēl vienu viņai pasniedza 1980. gadā Leikplesidā kopā ar olimpiskās čempiones titulu.
Savu ceļu sportā Dainis Bremze un Aigars Kriķis, Ikšķilē būdami kaimiņi, vienaudži un draugi, sāka pašā mūsu kamaniņu sporta rītausmā. Sešdesmito gadu beigās arī VEF meistarus Renato Bremzi un Imanti Kriķi aizrāva ideja par jauna sporta veida radīšanu Latvijā, kas vienlaikus dēliem dāvātu jaunu aizrautību. Abu ģimeņu galvas stājās plašajā entuziastu pulkā, puikām sākot būvēt kamanas, vedot viņus uz treniņiem Cēsu Cīrulīšos, bet Ikšķilē, jaunajai paaudzei piedaloties, pat izveidojot savu minitrasīti.
Entuziasma palu spēku Latvijā izdevās gudri ievirzīt visaugstākās meistarības šaurajā un ātrajā straumē. Sākot ar pirmo PSRS izlasi, līdz pat 1980. gadam tajā dominēja latvieši. Olimpiskajā debijā 1976. gada spēlēs Insbrukā vislabāk veicās Dainim Bremzem, kas izcīnīja divas astotās vietas — gan vieninieku konkurencē, gan divniekos kopā ar Aigaru Kriķi. Tajos laikos lielākais vairākums ekipāžu braucēju startēja arī vieninieku konkurencē. “Pasaules līmenī tikai divniekos brauca vien dažas ekipāžas no Austrumvācijas, Rietumvācijas un Austrijas. Tagad pasaules elitē šāds universāls kareivis palicis tikai viens — amerikānis Mazders,” spriež Bremze. “Notikusi totāla specializācija.”
Mums tik veiksmīgais 1978. gada pasaules čempionāts notika Austrijas dabīgā ledus trasē Imstā. “Diezgan sarežģīta, bet mums labvēlīga trase, jo bija visai ekstrēma,” atceras čempions. “Ne tāda klusa un mierīga kā ar mākslīgo ledu izlaizītā Īglsa, bet ašā — ar sarežģītām vietām, kuras nebija tik viegli izbraucamas. Izdevās atņemt uzvaru tolaik šķietami nepārspējamiem austrumvāciešiem Rinnam/Hānam. Mūsu sagatavotība gāja uz augšu, bija jau laba pieredze iekrāta, daudzas trases iepazītas.” Starp citu, Imstā izcīnītie pasaules čempionu tituli bija pirmie visu laiku Latvijas ziemas sporta vēsturē!
Savās otrajās olimpiskajās spēlēs Leikplesidā plānotās kulminācijas vietā Dainis Bremze piedzīvoja neveiksmi — vieniniekos kritiens, divniekos vien desmitā vieta. “Treneris Valdis Tiliks mazliet vairāk rūpējās par izlases dāmām — Veru Zozuļu un Ingrīdu Amantovu, visiem četriem viņam vienkārši nepietika vienādi daudz laika,” padoma trūkumu dažā izšķirošā brīdī joprojām atceras Dainis. Savukārt Vera Leikplesidā kļuva par olimpisko čempioni, bet Ingrīda izcīnīja bronzas medaļu.
Pēc 1980. gada spēlēm Dainis Bremze beidza sportista karjeru un, izmantojot LVFKI gūtās zināšanas, sāka strādāt par treneri ASK sporta klubā, vēlāk ar Bruņoto spēku izlasi, kā autoritatīvs speciālists kļuva par starptautiskās federācijas — FIL tehnisko delegātu, 1998. gadā tika ievēlēts par Latvijas Kamaniņu sporta federācijas prezidentu, šo amatu ieņemot līdz tūkstošgades sākumam. Diemžēl Aigaru Kriķi liktenis drīz aizsauca mūžībā.
Atjaunojot Latvijas neatkarību, Dainis Bremze uzsāka privāto biznesu tiem laikiem visai tradicionālā nišā — lietotu automašīnu tirdzniecībā. “Esmu Lauva, kas dzimis Zirga gadā,” ar vieglu smaidu paziņo Dainis Bremze.
Bet Lauva vienmēr grib uzvarēt, savukārt Zirgs pacietīgi strādā, lai tas būtu iespējams. Pēc 6 darba sezonām un maģistra grāda biznesa vadībā Bremzes 1993. gadā dibinātais uzņēmums Norde kļuva par Nissan automobiļu oficiālo izplatītāju Latvijā, 2005. Gadā uzbūvēja jauno autocentru Skanstes un Zirņu ielas stūrī un pirms trim gadiem ieguva tiesības tirgot arī Renault un Dacia mašīnas.
Tagad Norde Latvijā palicis viens no dažiem nacionālajiem jauno auto tirgotājiem, kas sekmīgi konkurē ar bagātajiem lielo starptautisko kompāniju uzņēmumiem.
Dainis BREMZE
Dzimis 1954. gada 22. jūlijā Lauvas zīmē Zirga gadā Dubultos.
STATUSS
TOREIZ: PSRS izlases kamaniņu braucējs, slēpts profesionāls sportists, 1978. gada rudenī iesaukts armijā, gandrīz trīs mēnešus nonīcis kazarmās, kamaniņu sportā atgriezies līdz ar ziemas sākumu.
TAGAD: Norde valdes priekšsēdētājs. Uzņēmums ir oficiālais Nissan, Renault, Dacia automašīnu izplatītājs Latvijā.
Augums, svars
TOREIZ: 181 cm, 83 kg.
TAGAD: 181cm, 90 kg.
FIZISKĀS SAGATAVOTĪBAS RĀDĪTĀJI
TOREIZ: Viss bija pa spēkam. Varēju reizes 20 pievilkties pie stieņa, balstā guļus 50—60 reizes atspiesties no zemes uz rokām, simtiņu skrēju normāli, bet labāk garākus gabalus.
TAGAD: Pēdējos gados esmu aktīvāk pievērsies sporta veidiem, kas attīsta vispārējo sagatavotību. Ik rītu baseinā nopeldu vismaz kilometru, bieži — pusotru. Nav problēmu klasiskajā stilā 10 kilometrus noslēpot stundā desmit. Neesmu aizmirsis kalnu slēpošanu melnajās trasēs. Ja nav sniega, nūjoju 10—12 kilometrus labā tempā. Vasarā mans draugs ir krosa divritenis. Golfam tagad atliek mazāk laika. Ja dienā vismaz stundu neesmu sportojis, ir sajūta, ka kaut kā pietrūkst.
ĢIMENES STĀVOKLIS
TOREIZ: Kopš 1977. gada rudens precēts vīrs.
TAGAD: 44 gadus precējies ar Velgu. Mums ir divi dēli, viena meita un septiņi mazbērni.
SPORTA VEIDS
TOREIZ: Sacensības notika gan dabīgā, gan mākslīgā ledus trasēs, kuras tolaik pasaulē bija tikai trīs, turklāt visas Eiropā — Kēnigszē, Oberhofā un Īglsā. Pirmo mākslīgā ledus trasi Amerikā uzbūvēja tikai 1980. gada spēlēm Leikplesidā. Bieži sacensības notika arī Zviedrijā — Hammarstrandas dabīgajā trasē, kur vienmēr valdīja pamatīgs aukstums.
Profesionāli ar kamaniņu sportu nodarbojās tikai Austrumvācijā, centās — PSRS. Labas tradīcijas bija austriešiem, kam bija arī sava kamaniņu rūpnīca Gasser. Talantīgi un spēcīgi puiši nāca no Itālijas, kur Dolomītu Alpos darbojās vairākas trases un kam arī līdz Īglsai nebija tālu.
Ar kamanām savā Oberhofas centrā visvairāk ķīmiķoja austrumvācieši — smērēja un sildīja slieces, gudroja visādas viltības, kurām sacensību noteikumi dzinās pakaļ. Kamēr kārtējos aizliedzošos punktus pieņēma, vācieši uz to rēķina jau bija daudzus mačus vinnējuši.
Kamanas taisījām no detaļām, kuras katrs meklēja, kur nu spēja. Konstrukcijas radīja Valdis Tiliks, starp citu, tepat uz Skanstes un Duntes ielu stūra savā garāžā viņš ap arvien jaunām kamanām būrās, vēlāk sāka arī Valdis Ķuzis un Rolands Upatnieks, bet vienas kopējas darbnīcas nebija. Tiesa, šī konkurence veicināja attīstību. Braucējam bija jābūt konstruktoram, tehniskam cilvēkam, lai kamanu novestu līdz kondīcijai. Mēs paši metinājām, špaktelējām, krāsojām, nemitīgi mēģinājām, pārtaisījām, uzlabojām. Metāli, no kuriem taisījām slieces, gan krieviem bija labi. Pirkām arī Gasser slieces. Sākām pētīt un apjēgt, kāda nozīme slieču izliekumam, ko skeletonisti tagad sauc par kofu, kāda — to asumam un kopējam kamanu balansam.
TAGAD: Tiek piesaistīti institūti, laboratorijas un inventārs gatavots rūpnieciskākos apstākļos. Ar metāliem strādā daudz augstākā struktūru līmenī. Bet ģēnija dzirksts tāpat ir vajadzīga.
Inventārs kļuvis labāks, ledus gludāks, ātrumi lielāki, kaut gan ne tik ļoti, jo, jaunās trases būvējot un vecās pārbūvējot, jādomā arī par sportistu drošību. Pirms Kēnigszē uzbūvēja apli, arī mēs pa trasi nācām lejā ar 120—130 kilometriem stundā. Ja gadījās krist, šļūcot bija jāgrozās kā pīrādziņam uz pannas. Šādā ātrumā berze ir tik milzīga, ka kombinezons sāk svilt, uz pleciem, rokām, sāniem gadījās dabūt reālas apdeguma čūlas.
Kopš mums Siguldā ir sava trase, tagad arī mākslīgā ledus starta estakāde, treniņu apstākļi ir pilnīgi citi. Šodienas jaunieši nespēj pat iedomāties, ka pirms sacensībām visiem sportistiem vajadzētu doties apledot trasi. Šie laiki nav salīdzināmi. Toreiz sports piedāvāja iespēju iegūt plašāku redzesloku, palūkot, kas īstenībā notiek aiz dzelzs priekškara, pretī prasot visu tavu laiku, diezgan lielu pašupurēšanos. Tagad sports prasa to pašu, bet pretī sola tikai to skaistumu, kas vien tajā atrodams. Visas pārējās iespējas brīvi pieejamas ikvienam.
Pats kamaniņu sports kļuvis daudzveidīgāks, interesantāks, dāvājot iespējas uzvarēt dažādu līmeņu sacensībās — pat jauniešiem un junioriem notiek savi Pasaules kausu izcīņas seriāli, tad vēl Nāciju kauss, Pasaules kausa posmi, čempionāti. Klāt nākusi komandu stafete, sprinta sacensības, parādās dāmu divnieki… Mums bija tikai Trīs trašu turneja — Oberhofa, Kēnigszē, Insbruka, kurā par uzvaru kopvērtējumā pasniedza kristāla kausu — mēs arī tādu esam vinnējuši, Eiropas, pasaules čempionāti, un, neskaitot dažas vietējās sacensības, tas arī gandrīz viss.
MĒRĶI
TOREIZ: Ikdienas mērķis bija noturēties PSRS izlasē, tātad vispirms uzvarēt vietējās sacensībās. Pēc tam censties iekļūt vismaz labāko sešniekā Trīs trašu turnejā, Eiropas vai pasaules čempionātā, lai varētu cerēt uz vēl ko lielāku. Deviņus gadus izlasē noturējos un 1980. gada spēlēs Leikplesidā biju gatavs cīņai par olimpisko medaļu, bet tas ir stāsts, kas attiecas uz neveiksmēm.
TAGAD: Laiks maina prioritātes. Kad aiz muguras ir jau piecdesmit un pat sešdesmit gadi, saraksta augšgalā nonāk veselība, jo bez tās par citiem mērķiem var tikai sapņot. Saprotot, ka ar tabletēm to nodrošināt nevar, esmu atsācis intensīvi sportot. Veselība man vajadzīga, jo konkurētspējīgi jāvada bizness, un Norde ir diezgan liels uzņēmums ar aptuveni simts darbavietām.
Man svarīgi arī saliedēt savu lielo ģimeni, mazbērniem parādīt tās spēku un būtību.
PROBLĒMU RISINĀŠANAS METODES
TOREIZ: Problēmu bija daudz mazāk. Galvenā — labs rezultāts. Ja to sasniedzi, izlasē tevi apģērba, pabaroja, iedeva inventāru, organizēja treniņus, pirka biļetes, pasūtīja viesnīcas… Būtiska bija cīņa par vietu izlasē. Pārējais bija ikdienišķi sīkumi.
TAGAD: Atbildība un risināmie jautājumi ir nesalīdzināmi lielāki un plašāki. Sevišķi, ja tev vienā tirgū jācīnās ar lieliem starptautiskiem monstriem. Nemitīgi jāseko līdzi biznesa attīstībai, jaunākajām tendencēm, jāizvirza arvien jauni mērķi, visu laiku jāattīstās. Jebkura apstāšanās uzreiz ir atpalikšana.
Norde ir ģimenes uzņēmums. Jaunākais dēls Gints 10 gadus nodarbojās ar autosportu un sāka arī strādāt uzņēmumā. Pēc astoņiem studiju gadiem ASV mājās atgriezās otrs dēls Didzis. Tagad strādāju kopā ar dēliem, redzu, ka viņi var turpināt šo biznesu. Bet medaļai ir arī otra puse. Jaunā paaudze jautājumus brīžiem grib risināt citādāk, un ģimenes locekļiem pieņemt biznesa lēmumus ne vienmēr ir tik vienkārši. Bet esam jau apraduši, sadalījuši pienākumus un darbības virzienus.
Diezgan ilgu laiku nostrādājot ar Nissan, pēdējos trijos gados no nulles esam attīstījuši Renault-Dacia zīmolu, jau tagad Baltijas valstīs kļūstot par otro labāko dīleri, plašā izvērtējumā zaudējot tikai nieka divus punktus pieredzējušam un senam izplatītājam Lietuvā. Ar Nissan bieži esam bijuši labākie Baltijā. Šajā biznesā ir tāpat kā sportā — visu laiku jācīnās un jādomā, kā būt labākajam.
LIELĀKĀ KĻŪDA
TOREIZ: XIII ziemas olimpiskajās spēlēs 1980. gadā Leikplesidā pēc pirmā brauciena es biju trešais. Otrais brauciens notika sniegā un putenī tūlīt pēc atklāšanas ceremonijas. Turklāt tovakar tās bija vienīgās sacensības, un trasē ieradās visi lielie bosi un priekšnieki, no kuriem mūsējie nekautrējās apmeklēt arī sportistu ģērbtuves. Un sākās: “Kas tev, Bremze, trešā vieta? Tu taču vari vairāk! Zoloto nam nado! Davai, vperjod!*” Diemžēl tajā situācijā nebija blakus trenera, kas pateiktu: “Nē, trase ir ļoti bīstama, nepareizi uzbūvēta, tajā jābrauc ar lielu rezervi.” Protams, es nācu lejā ar maksimālo ātrumu, kādu vien spēju iegūt, pirms divpadsmitās virāžas drusku ieķēru sniegā, mani parāva augšā un… kritiens. Tā bija rupja taktiska kļūda. Man vajadzēja nomierināties, apjēgt, ka trase ir ļoti smaga, un šādai situācijai piemērot savu braukšanas stilu. Bet nebija neviena, kas šo vienkāršo gudrību man ieskaidrotu. Apkārt skanēja tikai viens — davai, davai! Starp citu, par olimpisko čempionu kļuva Berhards Glāss, kas pēc pirmā brauciena bija septītais. Bet uzvarēja viņš tāpēc, ka vienkārši sļūca līdz lejai tā, lai droši finišētu. Tie seši, kas bija pirms viņa, tajā skaitā arī es, katrs savā reizē krita, un pēc ceturtā brauciena Glāss jau bija pirmais!
Jau iepriekš biju guvis muguras savainojumu, kritiens mani satraumēja vēl vairāk, vajadzēja lietot pretsāpju injekcijas, kas savukārt izraisīja totālu alerģiju. Rokas bija vienās čūlās, divniekos starp braucieniem es pat nevilku nost cimdus, jo zem tiem bija jēla āda. Savukārt Aigars bija satraumējis elkoni, un neko augstāku par desmito vietu mēs izcīnīt nespējām.
TAGAD: Lielas kļūdas neesmu taisījis (trīs reizes piesit pie koka). Mazas kļūdiņas un kļūdas iekļaujas dzīves kopējā virzībā.
LIELĀKAIS PANĀKUMS
TOREIZ: Protams, 1978. gadā kopā ar Aigaru Kriķi izcīnītās pasaules čempionu medaļas. Sajūta, ka tu tajā gadā esi labākais pasaulē, ir fantastiska. Tās emocijas paliek visam mūžam.
TAGAD: Ģimene, ko var pieskaitīt arī pie veiksmes. Tās palielināšanās no trim bērniem līdz septiņiem mazbērniem. Šajā ziņā lielākie nopelni ir meitai Kristīnei Libertei, kura ir mamma četriem bērniem un Ikšķilē vada privātskolu. Panākums ir arī tas, ka savu aizraušanos ar automašīnām esmu pārvērtis konkurētspējīgā biznesā, kurā sekmīgi iesaistījušies dēli, kā arī uzņēmumā izdevies izveidot labu un profesionālu kolektīvu.
LIELĀKĀ NEVEIKSME
TOREIZ: Ka Leikplesidā palika neiegūta olimpiskā medaļa. Tās bija 13. ziemas olimpiskās spēles, kuras sākās 13. februārī. Olimpiskajā ciematā, kas pēc tam tika pārtaisīts par cietumu, mēs dzīvojām 13. kamerā, un vieninieku sacensībās man bija 13. numurs, ar kuru 1. braucienā es finišēju 3. vietā, bet otrajā kritu… Kad izloze arī divnieku sacensībās mums piešķīra 13. numuru, man tas vienkārši vairs nemaz nepatika! Kopš 1980. gada es vairs nedraudzējos ar skaitli 13.
TAGAD: Mēs katrs veidojam savu dzīvi. Atbilstoši tam, kā to darām, kā izturamies pret līdzcilvēkiem, tiek dotas arī iespējas. Ja lielas muļķības nedara, tad visam jābūt daudzmaz kārtībā.
DIENAS REŽĪMS
TOREIZ: Ik mēnesi 24 dienas treniņnometne. Gadā tikai nepilnu mēnesi biju brīvs. Pārējā laikā vergojām pēc trenera pulksteņa. Kad tikām mājās, tad jau nu tās dažas dienas režīms nebija galvenais, ko ievērojām.
TAGAD: Pirmspandēmijas laikos cēlos piecos, tad stunda baseinā, brokastis, darbs no astoņiem līdz sešiem vakarā, pēc tam vēl nūjošana vai kāda cita aktivitāte. Tagad, kad jāstrādā no mājām, var celties vēlāk, bet tāpat rīts sākas ar stundu baseinā. Var paspēt kādu desmitnieku noslēpot ar distancenēm Zilajos kalnos vai aizšaut ar kalnu slēpēm uz Riekstu kalnu. Vasarā to aizstāj 20—25 kilometri ar krosa divriteni. Šad un tad golfu uzspēlēju, ja vēl atliek laiks. Pēc desmitiem sāku iet gulēt.
VAĻASPRIEKI
TOREIZ: Kalnu slēpošana, interesēja autosports.
TAGAD: Kalnu, distanču slēpošana, peldēšana, golfs, ceļošana, septiņus gadus jutu līdzi dēlam Gintam, kas kļuva par Latvijas čempionu autorallijā. Vairākas rallija mašīnas esam uzbūvējuši, divus gadus ar žiguli viņš vinnēja Dzintara Volgā. Pats braucu ar džipiem rallijreidos, karuseļos. Manas autosportista karjeras beigās Gints man drusku blakus pasēdēja, pēc tam mainījāmies vietām, un tad jau viņš viens pats.
*Mums vajadzīgs zelts! Uz priekšu!
