Latvijas hokeja čempionāta anatomija
Lai novērtētu izvirzītos mērķus un to īstenošanu, tikos ar vienu no mūsu pieredzējušākajiem hokeja speciālistiem — HK Prizma galveno treneri, Volvo Sporta centra direktoru un Latvijas ledus haļļu asociācijas priekšsēdētāju Ēriku Miļunu.
Ēriks Miļuns pats bijis labs hokejists, Latvijas Bērza komandā kā vārtsargs spēlējis kopā ar savu vienaudzi izcilo mūri Artūru Irbi, vēlāk pārtapis par aizsargu. Bijis galvenais treneris Latvijas U-18 un U-20 komandās, vadījis Latvijas valstsvienību pārbaudes spēlēs, bijis palīgs Haraldam Vasiļjevam olimpiskajā kvalifikācijas turnīrā, kaujā vedis valsts studentu izlasi universiādē. 2014. gadā pie Prizmas stūres, kuru vada jau 20 gadus, ieguva Latvijas čempiontitulu.
1.1. Noskaidrot 2021. gada Latvijas čempionu hokejā.
1.2. Pilnveidot hokejistu meistarību un gatavot rezerves Latvijas hokeja valstsvienībai, ievērojot Latvijas nacionālās izlases, U-20 un U-18 izlašu intereses.
1.3. Popularizēt hokeju valstī
(no Latvijas čempionāta 2020./2021. hokejā Optibet hokeja līgas nolikuma)
— Mērķi ir saprotami, cita lieta — kā tos sasniegt?
— Skatoties Latvijas čempionāta pēdējo 10 gadu vēsturi, var novērot, ka vispārējais meistarības līmenis ir ļoti dažāds. Tas bijis gan pilnīgs amatieru turnīrs, bet citās sezonās tajā spēlējuši gan bijušie Latvijas izlašu dalībnieki, gan tādi, kuri joprojām ir izlases treneru uzmanības lokā.
Pēdējos gados vispārējā meistarība stipri augusi. Piemēram, šogad trīs četras komandas ar labu spēlētāju sastāvu sīvi cīnās par čempionāta medaļām. Nedomāju, ka daudzi ir valsts izlases kandidāti, taču pilnīgi droši to nevar apgalvot. Čempionāta gaitā viena otra komanda tiek papildināta ar labiem spēlētājiem, kuriem tobrīd nav komandas un gribas iegūt spēles praksi. Tā Mogo komandā šosezon spēlēja talantīgais jaunais aizsargs Kārlis Čukste, kurš pērnā gada nogalē debitēja valstsvienībā un kopā ar Latvijas klubu komandu izcīnīja Deutschland Cup. Pandēmijas laikā Kārlis ASV nevarēja spēlēt savā Kvinipekas universitātes komandā, bet cīņas gaisotni gribējās. 2015. gadā viņu draftā izvēlējās Sanhosē Sharks, un tagad viņam ir līgums ar fārmklubu AHL Barracuda. Pēc labām spēlēm Latvijā viņš devies prom uz ASV.
Latvijas čempionāts ir ļoti svarīgs jaunajiem hokejistiem. U-20 vecuma puiši lielākoties spēlē dažādos ārzemju klubos, valstsvienības spēlētāji Latvijā ir tikai daži. Savukārt U-18 izlases kandidāti mūsu čempionātā ir vairāki, un spēles ar pieredzējušajiem veterāniem viņiem ir laba skola. Pamata komanda viņiem ir HS Rīga, kur pulcināti labākie mūsu jaunie hokejisti.
Šīs sezonas čempionātā, kurā savus labojumus ienesusi pandēmija, daudzi augstākas klases spēlētāji, arī treneri, novērtējuši to, ka atšķirībā no dažām citām valstīm, mēs tomēr spēlējam, līdz ar to vispārējais līmenis ir stipri audzis. Tas vien, ka Jelgavas komandu Zemgale vada tik augstas klases treneris kā Artis Ābols, to apliecina. Arī Normunds Sējējs, kurš vada Liepājas komandu, savulaik bijis Rīgas Dinamo treneris. Tikko Mogo/LSPAA noslēdzis līgumu ar treneri Ģirtu Ankipānu, kas vairākus gadus strādājis Rīgas Dinamo, sezonu bijis arī tās galvenais treneris. Vairākās komandās spēlē arī leģionāri.
— Ja ir meistarīgi spēlētāji, nepieciešami lieli finanšu līdzekļi. Jo vairāk naudas, jo labāki spēlētāji?
— Normālos apstākļos tā noteikti būtu. Šobrīd, kad ne visur spēlē, daudzi arī par nelielu atlīdzību grib tikt uz ledus, baudīt sacensības, nezaudēt sportisko formu. Tā manā komandā spēlē trīs jauni krievu puiši, kuriem nemaksājam neko un kuri visus izdevumus sedz paši. Nemācu, neaģitēju, bet ar spēlēšanu ārzemēs viņi var izvairīties no dienesta krievu armijā, par ko gatavi piemaksāt.
Daudz palīdz pašvaldības — Liepājā, Daugavpilī, Jelgavā, Rīgā (gan tikai savam hokeja klubam HS Rīga). Tad arī var pulcināt spēcīgāku sastāvu. Tās komandas, kuras pienācīgi atbalsta, arī cīnās par medaļām.
— Kādas zvaigznes spēlējušas Latvijas čempionātā?
— Šosezon spēlē vai spēlēja vīri, kas baudījuši NHL, AHL, KHL, dažādu Eiropas līgu garšu, — Oskars Bārtulis, Čukste, Krišjānis Rēdlihs, Emīls Ģēģeris, Frenks Razgals, Kirils Tambijevs, Egils Kalns, Bruno Zabis, Kaspars Saulietis, Arturs Šilovs, Nikolajs Jeļisejevs, Jānis Sprukts, Mārtiņš Cipulis, brāļi Maksims un Aleksejs Širokovi, Edijs Brahmanis, Sergejs Pečura un daudzi citi. Brīžiem laukumos cīnās ap 30—40 hokejisti, kas spēlējuši dažādās izlasēs.
— Prizma virslīgā šobrīd ir piektajā vietā. Kāds ir jūsu materiālais segums?
— Kaut arī ieņemam piekto vietu, virslīgā esam kā balodis, kas ielidojis ne savā teritorijā. Būtībā esam amatieru komanda ar profesionālu pieeju. Mūsu spēlētājiem algas nemaksā. Atbalsts ir ar ekipējumu, laukumu īri, ar transportu izbraukumiem, dažkārt ar ēdināšanu. Pat tad komandas izdevumi sastāda ap 5 000 eiro mēnesī. Arī mana alga nav lielāka kā bērnu trenera atalgojums. Zināmā mērā tas ir vaļasprieks, kaut arī salīdzinoši augstā līmenī.
— Ja taviem spēlētājiem maksātu tūkstoti mēnesī, jūs uzreiz spēlētu daudz labāk?
— Teiktu, ka jā, bet ar nelielu precizējumu. Gandrīz visi spēlētāji strādā vai mācās. Bieži vien viņi netiek uz treniņiem, pat uz spēlēm, ja radusies papildu iespēja vakaros izvadāt suši vai picu. Tur var nopelnīt. Ja spēlētāji par spēlēšanu saņemtu atalgojumu, tad tie vairāk laika varētu veltīt meistarības celšanai. Tomēr nedomāju, ka atdeve laukumā būtiski mainītos, jo gandrīz visiem hokejs ir sirdslieta. Tas ir sava veida patriotisms, daudzi ir izauguši Prizmas jauniešu komandās.
Ir gandarījums, ka reizēm var spēlēt līdzīgi vai pat uzvarēt komandas, kur laba spēlētāja alga ir lielāka nekā atbalsts visai mūsu komandai. Nav mazsvarīgi, ka jaunajiem spēlētājiem esam labs tramplīns uz turīgākām komandām. Mums palīdz arī tas, ka katru gadu varam pasmelties no mūsu jauniešu komandas, kur vairāki spēlētāji ik gadu pāriet pieaugušo kārtā. Ja viņi domā par profesionālo hokeju, bet pagaidām komandu nav atraduši, tad tā ir iespēja pierādīt sevi. Arī uzspēlēt, kad pret bortu var piespiest olimpieši Pujacs, Bārtulis vai Rēdlihs, var būt gan pamācoši un sāpīgi, gan pagodinoši.
Kopumā spēlētgriba ir tik liela, ka valda konkurence uz vietu galvenajā komandā. Varētu teikt, ka Latvijas apmēriem tas tomēr ir lielais hokejs — ar televīziju, presi, skatītājiem.
— Vai tavā ieskatā Latvijas hokeja ģeogrāfija ir pietiekami plaša?
— Virslīgā šobrīd spēlē septiņas komandas. Nav augstākās līgas komandas Ventspilij (labi, tagad viņi daļēji apvienojušies ar Olimpu), Valmierai, Brocēniem, Ogrei, Tukumam, kur arī ir labas ledus halles. Tagad ledus halle ir arī Rēzeknē. Izveidot komandu nav tik vienkārši, jo uzturēt spēcīgu, līdzsvarotu komandu arī Latvijas līmenī nav lēts prieks. Rēzekniešiem vai valmieriešiem, ja viņi domās par augstākiem mērķiem, vajadzētu maksāt ne tikai par spēlēšanu, bet arī par hokejistu izmitināšanu, jo spēcīgu vietējo hokejistu tur pagaidām nav.
Kā jau teicu, liela nozīme ir katras pilsētas pašvaldībai, reizēm pat pilsētas galvas ieinteresētībai. Ir gadījumi, kad kādas bagātas firmas īpašnieks var būt hokeja fans, tad arī atbalsts varētu rasties. Piemērs ir Ventspils, kur ir mūsu mērogiem ļoti laba halle, bet pilsētas saimniekiem tuvāks ir basketbols un futbols, kur aiziet milzu naudas, bet lielajam hokejam lielāki līdzekļi neatrodas. Līdzīgi ir Valmierā. Tas nav pārmetums, katrs dara kā grib, tikai esošā stāvokļa novērtējums.
Profesionālā sporta pazīme — tur, kur ir nauda un interese, var rasties spēcīga komanda. Es tikai modelēju — ja, piemēram, Rēzekne tagad gribētu izveidot kārtīgu pieaugušo komandu, to var tikai nopirkt, jo vajadzīgi daudzi gadi, lai pilsētā izaugtu piemēroti spēlētāji. Tā nav problēma, jo spēlētāju ir daudz. Arī tad nedomāju, ka tur kādreiz būs 25—30 spēcīgi pieaugušo komandu spēlētāji. Tā ir realitāte — dodiet man 200 000 eiro gadā, un būs jums stipra komanda, 500 000 eiro — sanāktu pavisam spēcīga…
Protams, ka Latvijas hokejs tikai iegūtu, ja būtu bagātāki klubi un hokeja pārstāvniecība valstī būtu plašāka. Arī čempionāts būtu interesantāks, ja spēlētu vairāk komandu no dažādām Latvijas pilsētām.
— Kāds būtu ideāls Latvijas čempionāta modelis?
— Daudz kas atkarīgs no vispārējā ekonomiskā stāvokļa valstī, jo mākslīgi neko nevar radīt. Augsta labklājība, vairāk klubu varēs atļauties profesionālākas komandas, pieaugs konkurence, būs spēcīgāki spēlētāji.
Tas varbūt nav populāri, bet teikšu, ka tagad Latvijas čempionātu aizēno Rīgas Dinamo, kas brīnumainā kārtā pastāv no gada uz gadu. Skatītāji, kas alkst redzēt lielo hokeju, protams, ies uz Arēnu Rīga, bet nedomāju, ka tik dārgu un daļēji mākslīgi, ārzemēs radītu komandu kāds mūžīgi uzturēs. Tad mūsu meistarsacīkstes dabiski iegūs lielāku interesi, jo tagad uz hokeju, tāpat kā uz bērēm, pārsvarā nāk draugi, sievas, radinieki un paziņas, par līdzjutēju klubiem var runāt nosacīti.
Čempionāts nekur nepazudīs, tas būs tāds, kādu varam atļauties. Hokeja popularitāte joprojām Latvijā ir milzīga. Protams, ka labākos vilina NHL, AHL, KHL, labākie ārzemju klubi, bet pienāks laiks, kad gods un meistarības apliecinājums būs spēlēt arī Latvijas čempionātā.
Ēriks MIĻUNS
Hokeja treneris
Dzimis: 1967. gada 22. janvārī Rīgā
Izglītība: Rīgas 55. Vidusskola (tagad — Rīgas Sergeja Žoltoka vidusskola), maģistra grāds LSPAA, bakalaurs, jurists Baltijas krievu institūts (tagad — Baltijas Starptautiskā akadēmija)
Sporta gaitas: no astoņu gada vecuma hokejā, spēlējis Dinamo jauniešu un junioru komandā, Latvijas Bērzs, sākumā bijis vārtsargs, vēlāk aizsargs
Trenera gaitas: No 20 gadu vecuma strādājis ar pirmo specializēto hokeja klasi, šobrīd virslīgas komandas HK Prizma treneris, 2014. gada Latvijas čempioni, bijis galvenais treneris Latvijas U-18 un U-20 izlasēs, pārbaudes turnīros vadījis Latvijas pieaugušo izlasi, 2006. gadā Haralda Vasiļjeva palīgs olimpiskās izlases kvalifikācijas turnīrā, vadījis Latvijas studentu izlasi Universiādē (6. vieta)
Darba gaitas: Volvo Sporta centra direktors, Latvijas ledus haļļu asociācijas priekšsēdētājs
Ģimenes: stāvoklis precējies, divas meitas
Vaļasprieks: hokejs
