Mirsti jauns lielā vecumā!
Izcīnīt gandrīz 10 000 medaļu ik gadu piedāvā olimpiskais čempions kanoe airēšanā Ivans Klementjevs, kurš pērnajā decembrī atkārtoti ievēlēts par Latvijas Sporta veterānu — senioru savienības (LSVS) prezidentu.
Ivans Klementjevs Latvijā ir vienīgais atlēts, kas izcīnījis olimpisko zeltu un vēl divus sudrabus, kanoe airēšanā 1000 m distancē to paveicot attiecīgi Seulas, Barselonas un Atlantas spēlēs. Bet viņš ir arī pedagoģijas zinātņu doktors, Latvijas Olimpiskās akadēmijas prezidents, Eiropas Olimpiskās akadēmijas valdes loceklis un jau piekto sasaukumu — Saeimas deputāts (Saskaņa). 2018. gadā ilggadējais LSVS prezidents Daumants Znatnajs organizācijas vadību ar tās biedru atbalstu nodeva sava viceprezidenta Ivana Klementjeva rokās, kurš par veterānu sportu runā ar tādu pašu aizrautību kā par sava olimpiskā čempiona titula iegūšanu Seulā.
— Lielajā sportā sekmīgi cīnījāties, jau pats būdams veterānu vecumā…
— Jā, otro reizi par olimpisko vicečempionu kļuvu, kad man bija 36 gadi. Atlantas spēlēs no smaiļotājiem un kanoe airētājiem biju pats vecākais sportists, kas izcīnīja vietu uz pjedestāla. Pēc tam gan Atēnās mans rekords tika labots.
— Iznāk, ka kanoe airēšana drusku ir tāds veterānu sports!
— Tad jau tā var teikt par visiem izturības sportiem. Lai arī trenēties sāku vēlu, tikai tad, kad biju kļuvis par arodskolnieku, sportā noturējos ilgi — 21 gadu. Varbūt tāpēc, ka mani labu laiku uzskatīja par neperspektīvu un bija jāpierāda pretējais. (Smaida.)
— Nu ja, par olimpisko čempionu kļuvāt nepilnu 28 gadu vecumā!
— Ja netiktu boikotētas 1984. gada spēles Losandželosā, iespējams, tas būtu noticis četrus gadus agrāk. Uzskatu, ka tad es biju labākā formā nekā pēc četriem gadiem Seulā, kad izcīnīju olimpisko zeltu. Ilglaicība lielajā sportā mani pagaidām attur no piedalīšanās veterānu sacensībās, jo vēl pārāk labi atceros, kā es izcīnīju uzvaras un cik daudz darba tās prasīja. Esmu jau parādījis visu, ko varēju.
— Vai līdzīga attieksme no veterānu sporta neattur daudzus bijušos čempionus?
— Tas ir ļoti individuāli. Iespējams, sports var kļūt neinteresants tiem, kas ilgstoši bijuši pakļauti ļoti stingram režīmam, kam 300 dienas gadā jātrenējas gribi vai negribi, patīk vai nepatīk, kas sportā nav guvuši prieku.
— Kas dominē Latvijas veterānu sportā? Tie, kas jaunībā nav guvuši lielus sasniegumus?
— Tie, kas savulaik cīnījušies Latvijas čempionātos, pat tajos uzvarējuši, bet viņiem nācies ātri aiziet no lielā sporta, lai turpinātu studijas vai nodrošinātu ģimeni. Astoņdesmitajos gados PSRS no sporta piramīdas centās ātri atskaldīt liekos. Ja tu noteiktā vecumā nebiji tuvu PSRS izlases kandidātiem, tev vairs nekādu atbalstu nesniedza. Nolēma pat, ka 1986. gada Tautu spartakiādē vecāki par 23 gadiem startēt nedrīkstēs. Es biju PSRS izlasē, bet Latviju spartakiādē pārstāvēt nevarēju, jo man jau bija 25 gadi. Skaitījos par vecu. Tolaik daudzi pameta sportu. Tagad viņus var sastapt mūsu sporta spēlēs. Bet veterānu sacensībās piedalās arī, piemēram, olimpiskais čempions Dainis Kūla, olimpieši Anita un Modris Liepiņi, kā arī citas slavenības.
— Tagad jau arī veterānu sports tiecas pēc jaunības. No cik gadiem senioru sporta spēlēs var piedalīties?
— Sākot no 30 gadiem, peldēšanā pat no 25 gadu vecuma. Vecuma grupas tiek dalītas ik pa pieciem gadiem un pavisam ir četrpadsmit. Ir daži izņēmumi, piemēram, sporta spēlēs, ja mazāka pārstāvniecība, ļaujam veidot komandas arī desmitgades ietvaros. Viscienījamākā mums ir vecuma grupa — 95 plus. Decembra sākumā apglabājām deviņdesmitgadnieci Veru Janseviču, kas vēl janvārī piedalījās galda tenisa sacensībās.
— Jūs palīdzat senioru ārstiem geriatriem, kuru devīze ir — mirsti jauns lielā vecumā!
— Mums pat ir līgumi ar Stradiņa universitāti un Sporta pedagoģijas akadēmiju, kas mudina studentus pētīt sporta ietekmi uz senioru dzīves kvalitāti. Mūsu veterāni nečīkst, nepīkst un neguļ mājās, viņiem jāplāno sava dzīve, jo ir mērķis, jābrauc uz sacensībām, jāgatavojas tām, jātrenējas. “Oi, nevaru slimot, piemānīt biedrus!” viņi saka. Sporta spēļu komandām no cilvēkiem cienījamos gados nav nemaz tik viegli regulāri savākt visu sastāvu.
— Kuras vecuma grupas jūsu sporta spēlēs ir kuplākās?
— Vieglatlētikā, kur, grupas dalot, ņemam vērā arī dzimšanas datumu, dažs pat nevar sagaidīt trīsdesmito dzimšanas dienu, lai varētu piedalīties mūsu sacensībās. Kopumā aktīvākie ir sešdesmitgadnieki, bet dalībnieku netrūkst arī 70 plus. Piemēram, novusā astoņdesmitgadnieku konkurencē bija astoņi dalībnieki, bet turnīrs ilgst ap sešām stundām, un šo laiku nostāvēt pie galda kājās senioriem nemaz nav tik vienkārši.
— Kāda ir dalībnieku dinamika pa vecuma grupām?
— Vecie turas, un jaunie nāk klāt, jo viņi redz iespēju piedalīties interesantās sacensībās līdzvērtīgā konkurencē. Lai arī mēs neizvēršam aktīvu aģitāciju, mums tomēr ir sava mājaslapa, mūsu sporta spēles pirms pandēmijas parasti risinājās no janvāra līdz jūlijam, katru gadu izcīnot trīs tūkstošus medaļu komplektu 22—26 sporta veidos, mums ir plaša kopvērtējuma tabula, kas atspoguļo katras pašvaldības veikumu. Ir arī sava apbalvojumu sistēma aktīvākajiem senioriem.
— Kā C-19 pandēmijas viļņi ietekmēja jūsu sporta dzīvi?
— Martā sacensības nācās pārtraukt. Jūlijā atsākām un līdz 3. oktobrim pirms otrā viļņa paspējām finišēt. Atsaucība bija liela, varēja just, ka cilvēki, sēžot mājās, bija noilgojušies pēc sporta. Vienīgi lielo noslēguma un kopvērtējuma uzvarētāju apbalvošanas ceremoniju neizdevās noorganizēt. Balvas tika pasniegtas individuāli.
— Janvārī vajadzētu sākties nākamajai LSVS sezonai…
— Jā, ar sacensībām distanču slēpošanā, kuras tagad Smeceres sila trasēs ceram sarīkot martā. Prieks, ka ziema šogad tomēr ir un slēpotājiem būs daudz laika labi sagatavoties saviem mačiem. Starp citu, pēc vairāku pazīstamu distanču slēpošanas veterānu ieteikuma sacensības senioriem vecuma grupās, sākot no 70 gadiem, tagad notiks klasiskajā stilā. Tas varētu palielināt dalībnieku skaitu, jo daudzi šīs paaudzes slēpotāji slidsoli, kurā bija jāstartē līdz šim, nav apguvuši.
— Jūsu sporta spēlēs sacenšas ne tikai seniori, bet arī pašvaldības.
— Daudzas pašvaldības, jo sevišķi mazākās, ļoti labi izprot sporta nozīmīgo lomu savu iedzīvotāju dzīves kvalitātes uzlabošanā. Sporta spēlēs regulāri piedalās aptuveni 70 pašvaldības, no kurām daudzas ir arī LSVS biedri, bet pārsvarā ir klubi, biedrības, sporta centri, asociācijas.
— Kuras senioru sporta kustībā ir aktīvākās pašvaldības?
— Ļoti aktīvi ir Jelgavas, Madonas, Līvānu, Gulbenes, Daugavpils, Jēkabpils, Liepājas, Ventspils, Valmieras, Cēsu, Iecavas… daudzu pašvaldību seniori. Arī mazo Api varu tikai apsveikt, kaut gan tā bija pārstāvēta tikai vienā sporta veidā. Kādam jau ir jāsāk un jāveido tradīcijas. Nevaru neko pārmest Rīgai, kaut gan tik lielā pilsētā ir vēl lielāks potenciāls.
— Pērn LSVS sporta spēles finišēja jau 57. reizi. Cepuri nost!
— Visā bijušajā PSRS teritorijā esam pārliecinoši vecākā veterānu organizācija, kas sākās kā lauku sporta biedrības Vārpa veterānu spartakiādes.
— Daži sporta veidi LSVS sporta spēlēs netiek vērtēti komandu ieskaitē. Kāpēc?
— Tie ir specifiski kā, piemēram, kanoe airēšana vai šaušana, kas prasa nopietnu iepriekšējo sagatavošanos. Nevar atnākt cilvēks no malas, paņemt rokās sporta pistoli un tūlīt piedalīties sacensībās. Tie nav visiem pieejami sporta veidi kā, teiksim, badmintons, kas pēc trīs gadu pārtraukuma atkal atgriezies mūsu programmā. Bet arī minētajos specifiskajos individuālajos sporta veidos notiek sīvas cīņas un tiek dalītas medaļas.
— Cik aktīvi sadarbojaties ar attiecīgo sporta veidu federācijām?
— Vispirms jau savas sacensības rīkojam, atbilstoši federāciju noteikumiem, tātad piesaistām atbilstošas kvalifikācijas tiesnešus. Ar dažām federācijām sadarbība ir vēl ciešāka. Daudzas starptautiskās sporta veidu federācijas rīko savus pasaules un Eiropas čempionātus veterāniem, kuros mūsējie aktīvi piedalās.
— Nav bijusi vēlme, piemēram, spēles visos vasaras sporta veidos rīkot vienā laikā un vienā vietā kā grandiozu kompleksu pasākumu?
— Finālsacensības jau ir plašāks notikums, kas katru gadu risinās citā vietā. Aizpērn Salaspilī, pērn Rojā un Talsos, šogad pirms Jāņiem paredzētas Cēsīs, kur risināsies sacensības rokasbumbā, basketbolā, volejbolā, pludmales volejbolā, minifutbolā, vieglatlētikā un brīvajā cīņā. Divu dienu laikā sacentīsies aptuveni divi tūkstoši sportistu.
— Spēj tik pasniegt medaļas!
— Jā (smejas), vieglatlētikā vien 320 zelti…
— Kā prezidents uztur sevi pienācīgā kondīcijā, lai pietiktu spēka pasniegt medaļas?
— Trīspadsmit gadus man bija divi suņi, ar kuriem kopā skrēju. Diemžēl tagad viņi skrien labākos medību laukos, un man jākustas vienam. Starp citu, deviņdesmito gadu vidū pusmaratonu esmu noskrējis stundā un 18 minūtēs. Tagad gan vairāk braucu ar riteni, mazliet peldu. Airi rokās neņemu. Man jādomā par muguru, kas no asimetriskās kanoe airēšanas jau daudz cietusi. Nav jau mums arī tādas airēšanas bāzes, kurā civilizēti varētu iekāpt laivā un nodoties šim vaļaspriekam, pēc tam ieiet dušā, uzvilkt tīru kreklu, pasēdēt kafejnīcā un parunāt ar draugiem. Cik es neesmu cīnījies par airēšanas bāzes būvi Lucavsalā! Tā ir ideāla vieta — dabisks, pietiekami garš un plats kanāls pašā pilsētas centrā, bet zaļumos. Turklāt infrastruktūras sakārtošana šai vietai ātri piesaistītu investorus, un tā ātri attīstītos. Rīgas dome manas idejas nesaprata. Tā nu tas palicis tikai sapnis.
— Droši vien daudzu jūsu senioru sapnis ir uzvara pasaules veterānu spēlēs jeb World Master Games?
— Pirmie deviņdesmito gadu sākumā tajās piedalījās mūsu basketbolisti, izcīnot arī pirmās medaļas. Master Games notiek gadu pēc olimpiskajām spēlēm, to programma ir plašāka un dalībnieku skaits pārsniedz pat 25 000. Mūsējie tajās būs izcīnījuši jau kādas 250 medaļas. Nākamās paredzētas maijā — Japānā, Kansai. Sakarā ar Tokijas spēļu pārcelšanu šoreiz abi pasākumi notiks vienā valstī un vienā vasarā. Cerams, ka pandēmija šos plānus vairs izjaukt nespēs. Kopš 2010. gada tiek rīkotas arī veterānu pasaules ziemas sporta spēles. Esam arī iestājušies Starptautiskajā asociācijā Sports visiem (TAFISA), kas organizē savas pasaules spēles, kuru programmā ir daudzi netradicionāli sporta veidi. Arī tās notiks šovasar jūnijā — Lisabonā.
— Saeimā, kurā esat ievēlēts jau piekto reizi pēc kārtas, sportam ir tikai apakškomisija. Bet sports valsti daudzina pasaulē skaļāk par jebkuru citu nozari! Kāpēc sports vienmēr ir apakšā?
— Ja būtu sporta ministrija, tad varētu veidot arī savu komisiju. Valstsvīriem izpratne par sporta nozīmīgumu nav pietiekama. Runā tikai par tēla veidošanu. Bet nav izmērīts, ko tas īsti dod valsts ekonomikai. Labākajā gadījumā sarēķina, cik ienes lielu sacensību sarīkošana. Bet — kā sports uzlabo veselību, cik daudz var ietaupīt uz slimības lapām un dažādām medicīniskām procedūrām, kas sportiskiem cilvēkiem nav nepieciešamas? Kā aug darba ražīgums pēc tam, kad mūsējie guvuši kādu lielu uzvaru? Diemžēl mūsu vadošie valstsvīri to nenovērtē.
Nezinu, kurš bija autors tam, ka fiziskās kultūras stundas skolās tika pārdēvētas par sporta stundām. Tas atbaida daudzus vecākus — sak, negribu, lai mans bērns nodarbojas ar sportu! Bet šajās stundās no sporta nav ne vēsts. To uzdevums ir vispirms bērnos ieaudzināt fizisko kultūru — turēt pareizu stāju, uzturēt kondīcijā savu ķermeni, radīt kustību prieku, kas varbūt kādam arī uzšķils interesi par sportu.
— Kāpēc ļaujat, ka valdība gadiem pārkāpj likumu! Sporta likumā rakstīts “augstu sasniegumu sporta budžeta finansējums nedrīkst būt mazāks par iepriekšējā finanšu gadā piešķirto finansējumu”! Bet tas kļūst arvien mazāks. Atšķirībā no citām nozarēm sporta budžets joprojām nav sasniedzis to apjomu, kāds tas bija 2007. gadā pirms lielās finanšu krīzes.
— Gadiem esmu kāpis Saeimas tribīnē un teicis — jūs pārkāpjat likumu, ko paši esam pieņēmuši! Bet es esmu opozīcijas pārstāvis. Pozīcijas deputāti nobalso tā, kā viņiem vajag. Un es nesaprotu, kāpēc viņiem tā vajag. Augstu sasniegumu sportā gaidāms ļoti grūts un sarežģīts periods. Pēc septiņiem mēnešiem jāsākas Tokijas olimpiskajām spēlēm, kurām vēl nav beidzies kvalifikācijas process, bet pēc gada jau būs klāt arī ziemas olimpiskās spēles Pekinā ar visiem lielajiem pirmsolimpiskajiem izdevumiem. Infrastruktūras attīstīšanu, sporta būvju celtniecību var uz kādu laiku apturēt, bet ne jau sporta skolu darbu, treniņu procesu un gatavošanos vissvarīgākajām sacensībām. Nacionālās Sporta padomes sēdē, kurā tika apspriests budžets, LOK prezidents apgalvoja, ka līdzekļu pietiekot. Es laikam neprotu rēķināt…
Ivans KLEMENTJEVS
Latvijas Sporta veterānu — senioru savienības prezidents, LR 13. Saeimas deputāts (Saskaņa), olimpiskais čempions
Dzimis: 1960. gada 18. novembrī Krustpils rajona Mežāres pagasta Buņtikos
Izglītība: mācījies Atašienes astoņgadīgajā skolā, 8. klasi pabeidzis Jēkabpils 2. vidusskolā, absolvējis Rīgas 11. profesionāli tehnisko skolu (metālapstrāde), LVFKI (tagad — LSPA), Sanktpēterburgas Zinātniski pētnieciskā fizkultūras institūta aspirantūru; 1993. gadā LSPA ieguvis pedagoģijas zinātņu doktora grādu
Darba gaitas: 1978.—1979. g. virpotājs Rīgas preču stacijas depo 2, profesionāls sportists, 1997.—2001. g. Spānijas kanoe izlases treneris, 2001. gadā ievēlēts par Rīgas domes deputātu, kopš 2006. gada LR Saeimas deputāts (Saskaņa)
Sportā: no 14 gadu vecuma
Pirmais treneris: Juris Grīnbergs
Lielākie sasniegumi sportā: olimpiskais čempions kanoe airēšanā (1988. g.), divkārtējs olimpiskais vicečempions (1992. un 1996. g.); pasaules čempionātos (1983.—1995. g.) septiņas zelta medaļas, pa trim sudraba un bronzas godalgām; zelts un sudrabs Labas gribas spēlēs (1994. g.), kā arī starptautiskajās sacensībās Draudzība-84, kas tika rīkotas kā alternatīva 1984. gada olimpiskajām spēlēm, kuras sociālistiskās valstis boikotēja
Ģimenes: stāvoklis precējies
Vaļasprieks: sabiedriska darbība sporta labā
