Pasaules labāko ultramaratonistu diēta
Ziemeļmeksikas vidienē, gandrīz divus kilometrus dziļā Vara kanjona ēnā, mīt kāda indiāņu cilts, kas paši sevi dēvē par rarámuri jeb “tiem, kas skrien ātri”. Un ne velti. Gana noslēgtie un savā dzīvesveidā pavisam vienkāršie meksikāņi nereti tiek saukti par pasaulē labākajiem gargabalniekiem, kuri vēsu prātu var noskriet simtiem jūdžu un finišēt ar smaidu uz lūpām. Baskājaini, bez ogļhidrātu želeju piepildītas mugursomas plecos un garām treniņstundām aiz muguras. Kas ir rarámuri spēka un enerģijas pamatā un ko mēs varam no viņiem mācīties?
Kad pagājušā gada vasarā manās rokās pavisam nejauši nonāca Kristofera Makdugala grāmata Dzimuši, lai skrietu (Born to Run), es tai lielos tempos izskrēju cauri cerībā rast atbildes arī uz saviem sasāpējušajiem skrējējas jautājumiem. Mani, tāpat kā autoru, jau sen urdīja doma, ka ir taču jābūt kādam unikālam līdzeklim, kas ļauj skriet ilgi un bieži, tajā pašā laikā neiedzīvojoties dažādos iekaisumos, sāpēs apakšstilbos vai traumās no pārslodzes. Tas taču mēdz izdoties arī amatieriem, kaut vai ņemot par piemēru to pašu godalgoto rakstnieku un skriešanas entuziastu Haruki Murakami! Galu galā cilvēks ir radīts, lai skrietu, un ar šo nodarbi ir nepārraujami saistīts kopš senseniem laikiem.
Rūpīgi lasot vienu nodaļu pēc otras, man pamazām sabruka visi gadu gaitā uzbūvētie priekšstati par to, ko nozīmē būt kaislīgam skrējējam un kā par tādu kļūt. Tā vietā radās arvien lielāka interese par noslēpumainajiem un līdz šim nedzirdētajiem Sjerramadres kalnos dzīvojošajiem rarámuri, kuri, īpaši neiespringstot, spēj pārspēt sportisko amerikāņu sasniegtos rekordus, apliecinot, ka ar precīzi izpildītu treniņplānu un striktu pieturēšanos pie noteiktā uztura, kā izrādās, vien nepietiek, lai īstenotu savu potenciālu. Lai cik savdabīgi savā pasaules uztverē un uzvedībā rarámuri arī nebūtu, ir lietas, kuras no viņu dzīvesveida vērts pārņemt arī mums pārējiem, bez skrējēja gēna dzimušajiem.
SKRĒJĒJU CILTS 24/7
Rarámuri jeb tarahumara, kā tos savulaik nosauca konkistadori, ir viena no miermīlīgākajām, veselīgākajām un izturīgākajām ciltīm pasaulē. Iespējams par viņu neparasto talantu neviens tā arī nebūtu uzzinājis, ja ne kāds slavas kārs amerikāņu treneris, kurš, izdzirdējis par tarahumara cilts fiziskajām dotībām, pārliecināja dažus tās pārstāvjus deviņdesmito gadu sākumā piedalīties leģendārajā Ledvilas 100 jūdžu taku skrējienā (Leadville Trail 100), kas ir fizisks un garīgs pārbaudījums, kuru spēj izturēt tikai retais. Toreiz pašdarinātās sandalēs un vieglās tunikās ģērbtie tarahumara pusmūža skrējēji pārliecinoši uzvarēja, pārspējot daudz jaunākos un profesionālāk gatavotos atlētus un izraisot daudz jautājumu sportistu vidū par to, kas ļauj šai ciltij attīstīt tik augstu fizisko izturību.
Tarahumara pārstāvju spēja pretoties nogurumam un paciest slodzes radītās sāpes ir tiešām apbrīnojama. Viņu atrašanās attālā un no pārējās civilizācijas nošķirtā, kalnainā apvidū padarījusi garu ceļa gabalu mērošanu skriešus par neatņemamu ikdienas sastāvdaļu. Tiktāl, ka skriešana vairs netiek uzskatīta par apnicīgu fizisko nodarbi, jo ir galvenais, ja ne pat vienīgais pārvietošanās veids. Cita nekā labāka, kas varētu ļaut dienām kustēties uz priekšu pa šaurām takām, pārvarot ielejas, upītes un stāvas kraujas, viņiem nav. Meksikas vēsturnieku apcerējumos pat minēts, ka kāds šīs cilts pārstāvis vienā reizē varējis noskriet 700 km, bet citi tarahumara skrējēji kādā reizē pieveikuši 480 km no saules rieta līdz lēktam un atkal rietam.
ČEMPIONI ĒD VIENKĀRŠI
Kas tad galu galā palīdz šai skrējēju ciltij jozt dienu un nakti un nezaudēt kājās viegluma sajūtu? Papētot tarahumara dzīvesveidu, kas gadsimtu garumā ir palīdzējis viņiem sasniegt šo augsto fizisko sagatavotību, uzcītīgiem sportistiem rezultāts varētu nešķist godīgs. Skrējēju cilts bauda šo ciklisko kustību, daudz nedomājot par to, cik pareizi pēda saskaras ar zemi un vai ķermenis maz ir iesildīts pirms kārtējā skrējiena. Tas viss notiek dabiski, un arī nepieciešamā enerģija pirms skrējiena un pēc tā tiek uzņemta, balstoties uz viņu uztura stūrakmeņiem — pinoli jeb kukurūzas biezputru un lechuguilla, pašbrūvētu tekilu, vai kukurūzas alu. Jā, tarahumara patīk bieži ballēties, patērējot litriem alkohola, kas noteikti nebūtu aizgūšanas vērta un viegli panesama nodarbe, taču viņu minimālistiskā pieeja uzturam gan varētu visnotaļ atvieglot treniņu procesu.
Tarahumara indiāņu ēdienkartes pamatā ir vienkāršs augu valsts uzturs, kas papildināts ar nelielu daudzumu aitas, liellopa vai kazas gaļas un saldūdens zivīm. Pupiņas un kukurūzas tortiljas ir viņu maize un kombinācijā ar rīsiem, laimu, sezonāliem zaļumiem un tomātu salsu ir klasisks pusdienu vai vakariņu ēdiens. Viņi tiešām lieto galvenokārt veģetāru uzturu, bet graudaugi, pākšaugi un dārzeņi satur augstu salikto ogļhidrātu un zemu tauku daudzumu, un šāds salikums ir vairāk nekā noderīgs ilgstošas slodzes apstākļos. Tas noteikti nav nācis par ļaunu arī veselībai kopumā, jo šādai diētai raksturīgais zemais holesterīna līmenis un lielais antioksidantu un minerālvielu papildinājums ir ļāvis tarahumara saglabāt pietiekoši augstas darbspējas arī pusmūžā un izvairīties no sirds slimībām. Turklāt, neskatoties uz salīdzinoši nelielo gaļas patēriņu, veicot cilts pārstāvju uztura analīzes, secināts, ka olbaltumvielas viņi uzņem pietiekamā apjomā, bez lielas piedomāšanas sasniedzot PVO ieteiktos 20% no kopējā enerģijas daudzuma.
Tarahumara uzturs ne ar ko īpaši neatšķiras no vispārpieņemtajiem principiem. Varbūt tikai porcijas mēdz būt lielākas ar kukurūzas biezputras dubultdevu un pankūkām piedevā. Viņi neatjaunojas ar elektrolītu dzērieniem un nelieto proteīna batoniņus, lai kļūtu spēcīgāki. Īsts ēdiens no dažām viegli pieejamām un vienkāršām sastāvdaļām ir šo ultramaratonistu izturības kaldinātājs.
UZTURS VAI ĢENĒTIKA?
Līdzīga pieeja sporta uzturam ir arī slavenajam garo distanču skrējējam Skotam Jurekam, kurš maratonu laikā enerģijas želejas labprāt aizstāj ar burito un pitas maizi ar humosu. To viņš darījis, vēl pirms bija saticis tarahumara skrējējus vaigu vaigā un plecu pie pleca sacenties viņu mājas trasē. Vienīgais nosacīti īpašais sportistu uztura elements, kuru tarahumara izmanto kā enerģijas dzērienu, ir par vietējo Red Bull dēvētais iskiate, kas, kā runā, ne tikai atspirdzina, bet dod īstu enerģijas šāviņu. Tas notiek, pateicoties dzēriena sastāvā esošajām ūdenī uzbriedinātajām čia sēklām, nelielam daudzumam cukura un laima sulas, kas kopumā ir labs nepiesātināto taukskābju, olbaltumvielu, kalcija, dzelzs, cinka, šķiedrvielu un antioksidantu avots.
Protams, līdz ar plašākas atpazīstamības iegūšanu un palielinātu saskarsmi ar Rietumu kultūru un ārpasauli liela daļa tarahumara pēdējā desmitgadē ir pārcēlušies uz dzīvi pilsētās, nomainot ierasto skrējēja dzīvesveidu uz daudz mazāk aktīvo pilsētnieka ikdienu. Šīs pārmaiņas ietekmējušas arī indiāņu labklājību (daudzi ir uz nabadzības sliekšņa) un uzturu — tradicionālais vienkāršais un svaigi pagatavotais ēdiens pārsvarā tiek aizstāts ar ātrajām uzkodām, gāzētiem cukurotiem dzērieniem un daudzkārt pārstrādātiem miltu produktiem. Jau tagad ir novērojamas zināmas atšķirības darbspējās starp jaunās paaudzes tarahumara un tiem, kas tā arī uzauguši ciematos Vara kanjona paēnā. Turpmākajos gados ieplānotie pētījumi līdz galam parādīs, cik patiesi liela loma ir tarahumara vēsturiski piekoptajai diētai labās veselības un augstās fiziskās noturības iegūšanā un cik daudz no šī visa ir bijusi tikai veiksmīga sagadīšanās un ar uzturu maz saistīts, drīzāk ģenētisks iznākums.
TARAHUMARA IESAKA
– Lielāko uzsvaru liec uz augu valsts produktiem ar augstu dabīgo vitamīnu un minerālvielu saturu. Ja ēd gaļu, papildini to ar krietnu daudzumu sezonālu dārzeņu, zaļumu, riekstu, sēklu un augļu
– Graudaugu ēdieni ir labākie draugi pirms izturības slodzes. Tarahumara ir iemanījušies pagatavot gardus enerģijas batoniņus (kurus angliski dēvē par flapjacks) no rīsiem, tos novārot, sajaucot ar banāniem, nelielu daudzumu kukurūzas cietes un kazas piena un kādu laiku pacepinot krāsnī. Latvijā rīsus var tikpat labi aizstāt ar mums daudz tuvākajām auzām
– Arī slodzes laikā balsties uz pilnvērtīgiem, vienkāršiem, mūsu platuma grādos sastopamiem produktiem. Piemēram, tarahumara enerģijas dzērienā iskiate izmantotās čia sēklas, kas Latvijā parādījušās salīdzinoši nesen, ir plaši sastopamas Sjerramadre apkārtnē, bet tortiljas un biezputras ir gatavotas no Meksikas saulē nogatavinātās kukurūzas.
