Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā

Jaunkareive Līga Velvere

Pat neskaidrību laikā par cēliem mērķiem domāt neaizliegsi. Ievērojot visus noteiktos ierobežojumus, Rīgas sporta manēžā tikos ar Līgu Velveri, kura neatlaidīgi un ar lielu pārliecību gatavojas 800 metru skrējienam, lai piedalītos olimpiskajās spēlēs Tokijā.

Līga pagaidām ir dažus metrus pirms olimpiskās caurlaides, jo viņas personīgais rekords 800 m distancē 2:00,75 vēl nedaudz atpaliek no Tokijas kvalifikācijas — 1:59,50. Matemātiski rēķinot, Līga šajā laikā pagūst noskriet 792 metrus… Iespēja to labot vēl ir līdz vasaras vidum, jo LOV B sastāva sportiste cer, ka vieglatlētu sacensības stadionos notiks, kā plānots. Līga apņēmīgi gatavojas Eiropas ziemas čempionātam, kas marta sākumā notiks Polijas pilsētā Toruņā. Telpās skriet Līgai patīk. Viņa vairākkārt labojusi Latvijas rekordu telpās, kas šobrīd ir 2:01,10.

— Cik nopietni ir treniņi šajā sarežģītajā laikā?

— Kopš decembra vidus trenējos, kā plānots: manēžā, arī ārā vienu vai divas reizes dienā. Telpās pat vieglāk, jo trenēties iekštelpās drīkst tikai izlašu dalībnieki un skrejceliņos nav tik ierastās drūzmas. Viss noris pēc plāna, braucam arī uz Liepāju, kur sporta manēža atšķirībā no galvaspilsētas manēžas atbilst visiem starptautiskajiem noteikumiem un normāli vari izskriet virāžas.

Rudens posms man šosezon bija citādāks, jo, paklausot trenerim Jurim Beļinskim, iestājos armijā — Latvijas Nacionālajos bruņotajos spēkos. Nekad nebiju domājusi par militāro karjeru, bet sev par pārsteigumu sapratu, ka tas ir man. Triju mēnešu jaunkareivju apmācības kursi nebija viegli. Tie bija pat ļoti smagi, daudzi no maniem 70 kursabiedriem neizturēja, tomēr man tas sagādāja prieku. Arī tas, ka vissmagākajā pārgājienā (maršā) biju ceturtā labākā, puišus ieskaitot. Vienu brīdi, pielaikojot glīto armijas tērpu, pat iedomājos — varbūt vairs neskriet un uzreiz pievērsties militārajai karjerai? Tomēr vēl skriešu, bet armijā noteikti palikšu. Tagad esmu pilntiesīga armijniece un gatavojos bruņotos spēkus pārstāvēt arī starptautiskajās karavīru sacensībās.

Šajos trijos mēnešos ieguvu pamatīgu fizisko bāzi. Apmācības bija lieliski treniņi, brīžiem bija jādarbojas pat ar 20 kg ekipējumu. Trenēties savā pamatdisciplīnā varēju vienīgi brīvdienās, bet kopumā neko daudz nezaudēju.

— Vai viegli gatavoties Eiropas ziemas čempionātam, ja sacensībās šosezon nav skriets?

— Mazlietiņ žēl, ka nepiedzīvoju sacensību drudzi, netikos ar spēcīgām pretiniecēm, bet pašlaik tāda ir situācija un ar to samierinos. Varēju jau skriet Igaunijā vai Lietuvā, kur sacensības notiek, taču lielu jēgu tam neredzam, jo šobrīd mana līmeņa sportistes tur nav un vienatnē skrienot neko daudz neiegūšu. Varētu kopā ar vīriem vai vismaz jauniešiem… Protams, ka Eiropas čempionātam šis sacensību bads par labu nenāks, bet ceru, ka viss bijušais un piedzīvotais nekur nebūs pazudis.

— Tava sportiskā karjera ir gana gara, esi startējusi Eiropas čempionātā arī 400 metru barjerās, pēdējos gados gan vairāk 800 metros. Tas ir galīgs lēmums?

— Nekad nesaki nekad. 400 metri ar barjerām man patika, un pirmie starti 800 metros ASV, kur es mācījos, likās gandrīz vai mocības. Starp citu, tos sāku skriet tāpēc, ka barjerās man traucēja neliela trauma. Pie sava iepriekšējā trenera Viktora Lāča, kas ir Latvijas rekordists 400 m/b, par disciplīnas galējo izvēli nebiju droša. Tagad pie Jura Beļinska, kas vairāk trenē tīros skrējējus, liekas, ka tomēr 800 metri ir mana distance.

— Vairākkārt esmu tevi fotografējis lielās sacensībās, un dažkārt liekas, ka tieši otrajā aplī spēki tevi atstāj…

— Tā nav viegla distance, jo ātri jāskrien abi apļi. Ja esi labā formā un sakrīt visi labvēlīgie apstākļi, tad spēku zudumu nemana. Ļoti labi jāizjūt pirmie 400 metri, nedrīkst pārforsēt, jo tad pēdējos 200 metros kājas gluži vairs nenes, tā nav tikai elpošana vien. Daudz ko nosaka arī pretinieces. Ja esam apmēram spēkos līdzvērtīgas, tad vadību distancē uzņemas te viena, te otra un spēki tiek ietaupīti pēdējam pusaplim. 800 metri ir arī divas minūtes taktiska cīņa, kur reizēm nepieciešama arī deva nekaunības.

Zinu, ka pie iepriekšējā trenera treniņos mazliet pārforsēju, bieži skrēju priekšgalā un distances otrajā pusē spēka pietrūka. Tagad trenējos citādāk, daudz strādājam pie ātruma izturības. Žēl, ka pagājušā gada sezonā tādu īstu maču bija maz un līdz Latvijas rekorda apdraudēšanai tā arī netiku.

— Latvijas rekords šovasar svinēs 37 gadu jubileju (Mārīte Ārente 1984. gada jūlijā distanci noskrēja 1:58,64). Vai tā divu minūšu robeža nav psiholoģiska barjera?

— Nē, nav jau augstlēkšana, kur tu redzi jaunu augstumu un tas tevi biedē. Dažādu apstākļu dēļ to vēl neesmu pārvarējusi, bet cerības neatmetu.

— Kas vajadzīgs, lai to spētu?

— Pirmkārt, jābūt labi sagatavotam rekorda skrējienam. Jābūt labām sāncensēm. Ja kāds šīs distances tik labi nepārzina, tad skrējienā jābūt zaķim, tas ir skrējējai, kura piemērotā tempā aiz sevis ved pārējās metrus 600 un tad izstājas. Oficiālajos čempionātos praktiski zaķu nav, ja nu vienīgi kāda komandas biedrene to var uzņemties. Taču, ja viņa ir tikusi finālā, tad acīmredzot pati ir laba skrējēja un var distanci noskriet arī līdz galam. Komercmačos ir citādāk un sacensību rīkotāji paši parūpējas par oficiāliem zaķiem, jo rekordi būtu katru maču rota. Tas nav tik vienkārši, kā es te stāstu, zaķim jābūt spēcīgam, labi jāpārzina temps, jāiztur 600 metri pareizā tempā, īstam profesionālim. Amerikā pati esmu bijusi zaķis lieliskajai kanādiešu skrējējai Melisai Bišopai, palīdzot viņai sasniegt labu rezultātu.

Tāpēc Eiropas vai pasaules čempionātos, olimpiskajās spēlēs pasaules un citi rekordi tik bieži nekrīt.

— Vai laikapstākļiem arī ir nozīme?

— Protams, vissliktākais ir spēcīgs lietus vai ļoti brāzmains vējš, kas var izjaukt ritmu. Man patīk skriet dažādos laikapstākļos, varbūt būtu grūti plus 40 grādos, bet citādi silts laiks man patīk. Ļoti labprāt skrienu vieglā lietū, to jūtu kā kaut ko savu.

— Par konkurenci. Kāpēc Latvijā, arī Baltijā tādas tev nav? Trūkst treneru?

— Treneri, manuprāt, ir. Domāju, ka paši jaunieši šo grūto distanci negrib skriet. Vieglāk ir trenēties sprintā, kur vajag ātrumu un spēku, nav jāmokās divas minūtes, galvu arī sevišķi nevajag piepūlēt. Skan arī labāk — ātrākā sprintere, nevis ātrākā 800 metru skrējēja…

Ja nu ļoti patīk skriet, var izvēlēties maratonu, kas nav vienkārši skrējiens, bet vesela dzīves filozofija. Labas maratonistes mums ir vairāk nekā labas 800 metru skrējējas. Uz Londonas spēlēm visas, kuras izpildīja normu, pat netika, jo startēt drīkstēja tikai trīs.

Turklāt vidusdistančniekiem ļoti svarīga ir gatavošanās, fiziskās bāzes veidošana, kas pamatā ir kross, jāskrien vēlos rudeņos, ziemā. Tagad mīnus padsmit grādos skrienu un baidos pakrist. Nesen samērā laimīgi nokritu. Nezinu, kam tas patiktu.

— Vienas mocības. Kur ir gandarījums?

— Tā neteiktu. Man sports sagādā prieku. Ja esmu to izvēlējusies, tad daru no sirds, iespējams, ka reizēm pat pārcenšos. Tā Amerikā, kad beidzu augstskolu, tad sāku strādāt, bet vakaros vēl trenējos. Reizēm pat baidījos piesēst, jo zināju, ka aiz noguruma nebūs viegli piecelties.

Lielākais gandarījums ir tad, kad tu labā tempā noskrien 600 metrus un jūti, ka vari vēl, kājas tevi nes… Ceru, ka tieši tā reiz būs arī rekorda skrējienā.

Tāpat jūtu atbildību par tiem, kas man palīdz, trenē, materiāli atbalsta. Un galu galā es pārstāvu Latviju.

Starp citu, bija brīdis, kad es nemaz nebiju tik droša, ka no ASV atgriezīšos atpakaļ Latvijā. Ilgi domāju, bet tagad ne mirkli nenožēloju, ka esmu mājās.

 

Līgas treneris Juris BEĻINSKIS, Sporta klubs Metroons

“Ar Līgu ir viegli strādāt, viņa ir apzinīga un apveltīta ar lielām darba spējām. Viņa nebūt nav teikusi pēdējo vārdu savā distancē.

Saprotamu iemeslu dēļ pagājušā sezona līdzīgi kā šī nav vienkārša, daudz jāpielāgojas esošajiem apstākļiem. Turklāt Līgas lēmums — iestāties armijā — ieviesa korekcijas sagatavošanās plānos.

Tomēr trenējamies pietiekami sekmīgi. Nopietni atsākām darboties ap Ziemassvētkiem, kad Līga beidza jaunkareivju kursus. Tagad gatavojamies nopietnākajam šīs ziemas startam — Eiropas čempionātam telpās. Protams, ka sacensību prakses šoziem Līgai nav, bet viņa ir pietiekami pieredzējusi, lai tas īpaši netraucētu. Tas laikam arī būs vienīgais šīs ziemas starts.

Lai vai kā, bet armijas mācības Līgai ielika pamatīgu fizisko bāzi, jo viņai nekādas atlaides kā elites sportistei netika dotas. Tagad strādājam pie ātruma, pie tehnikas. Ceru, ka vasaras sezona būs, olimpiskās spēles ieskaitot. Līgai ir visas iespējas tām kvalificēties.”

 

Līga VELVERE

800 metru skrējēja

Dzimusi: 1991. gada 10. februārī Saldū, augusi Remtē

Augums, svars: 172 cm, svars ap 59 kg

Izglītība: mācījusies Druvas vidusskolā, Murjāņu sporta ģimnāzijā, LSPA, absolvējusi ASV Aidaho štata universitāti, bakalaura grāds sporta fizioloģijā

Sporta gaitas: vieglatlētikā no 13 gadu vecuma

Treneri: Daila Mankusa, Gints Bitītis, Ludmila Olijare un Aleksandrs Čumakovs, Viktors Lācis, tagad Juris Beļinskis

Lielākie sasniegumi: Latvijas rekordiste 800 m un 1000 m skrējienā telpās, startējusi Eiropas un pasaules čempionātos stadionā un telpās 400 m/b un 800 metros

Darba gaitas: bijusi trenere ASV, šobrīd Latvijas Nacionālo bruņoto spēku kareive

Vaļasprieki: literatūra, adīšana, tamborēšana, kulinārija

Mērķis: startēt olimpiskajās spēlēs, labot Latvijas rekordu 800 metros, veidot karjeru armijā, personīgā dzīve

Personiskie rekordi: 800 m stadionā 2:00,75, telpās — 2:01,10 (Latvijas rekords) , 400 m/b — 56,77, 400 m — 54,36

Ģimenes stāvoklis: neprecējusies

Juris Bērziņš -Soms
Juris Bērziņš -Soms