Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā

Mēnessgaismā uz Tokiju

Limbažnieks Kristaps Neretnieks kļuvis par pirmo Latvijas jātnieku, kas kvalificējies olimpiskajām spēlēm konkūra jeb šķēršļu pārvarēšanas sacensībās. Ceļazīmi uz Tokiju viņš ar savu uzticamo partneri Moon Ray izcīnīja 2019. gadā, uzvarot garā kvalifikācijas seriālā. Nesen Tokijas spēlēm kvalificējās vēl viens Neretnieka partneris — Go Four It B.

Par attiecībām ar saviem zirgiem, par ceļu uz panākumiem Kristaps Neretnieks stāsta intervijā Sportam. 

— Kad sevi pieteicāt kā profesionālis? Vai tas saistīts ar iespēju jāt ar labiem zirgiem? 

— Es neatceros brīdi, kad būtu sevi pieteicis kā profesionāls sportists. Tāds mirklis nav bijis. Vienkārši darīju to, kas man patīk un sanāk. Cīnījos, nepadevos un, kā desmit gadu vecumā sāku, tā ar katru gadu progresēju. Uzvaras neizpalika, tas arī motivēja, un tā līdz 22 gadu vecumam, nē, pat ātrāk — jau 18 gadu vecumā — kļuvu par republikas čempionu un sāku startēt starptautiskās sacensībās. 

Biju tāds darbīgs jaunietis, kam labi sanāca. Tad jau man, kādi nu kuram tie zirgi bija — tam laikam salīdzinoši labi, tādus arī deva. Ar tiem es jāju, vinnēju maršrutus ar 130, 140 un 150 cm augstiem šķēršļiem. Vairāk gan Austrumeiropas reģionā, kur jāšanas sports ir salīdzinoši zemā līmenī. Lielākas iespējas pavērās, kad es 2012. gada martā sāku strādāt Krievijā. Bija noticis nelaimes gadījums ar vienu sportistu, un liela zirgaudzētava Westfalen-Swift bija palikusi bez jātnieka. Kādu mēnesi viņi domāja, tad man piezvanīja, uzaicināja ciemos, un nākamajā dienā es jau biju savā mašīnā ceļā uz Maskavu. 

— Kopš tā laika vairāk sadarbojaties ar zirgu īpašniekiem un staļļiem ārpus Latvijas? 

— Pārsvarā. 2012. gadā, kad man piedāvāja darbu Maskavā ar labākiem zirgiem, izdevās lēciens uz augšu, tiku Longines reitingā. Kopš tā laika, sanāk nu jau gandrīz deviņus gadus, esmu turējies ap pasaules simtnieku. Gadījies arī palikt ārpus tā. Man nav neviena sponsora. No viena īpašnieka paņemu zirgu, kas man patīk, tad no cita. Tā mēģinām un kuļamies. 

— Tomēr jūsu panākumi bijuši konsekventi. Šis gads, ņemot vērā pandēmijas apstākļus, arī nešķiet slikts. Kas ir jūsu panākumu atslēga? 

— Es neizceltu kādu gadu kā īpaši labu. Sevišķi šis gads ar vīrusu teātri ir sačakarēts. 2019. gads, kad mēs kvalificējāmies Tokijas spēlēm, precīzāk sakot, izcīnījām pirmo vietu C grupā, lūk, tas bija veiksmīgs gads! 

Nav tādas vienas panākumu atslēgas. Tas ir daudzu gadu darba nopelns. Trenējamies, mācāmies, gūstam pieredzi. Bez laba zirga nebūtu nekā. Es teiktu, ka cerību nebūtu nekādu. 

— Kāds ir Moon Ray, 14 gadus vecais Vestfālenes šķirnes zirgs, ar kuru pirmo izcīnījāt ceļazīmi? Kāds ir viņa raksturs? Kāds viņš ir pēc dabas? Lasīju, ka esot ļoti strādāt gribošs, uzcītīgs un neatlaidīgs. 

— Jā, tas viss tā arī ir. Vēl varu piebilst, ka viņam ir ļoti izteikts raksturs, sava spītība, savi niķi. Ir jāmāk sarunāt. Ne vienmēr viņš grib lēkt visus šķēršļus līdz galam, bet šim zirgam ir ievērojams talants, un tā atdeve, tā sirds un dvēsele ir tik liela, ka mēs ar viņu varam gāzt jebkurus kalnus. Protams, ne katru dienu, bet, ja apstākļi sakrīt mums par labu, tad mūs ir grūti uzvarēt. 2019. gadā, kad mēs izcīnījām ļoti daudz uzvaru, konkurentiem bija grūti mūs noķert. Tā ka viņš ir ļoti, ļoti īpašs zirgs. 

— Iepriekšējais jātnieks ar viņu neesot startējis profesionālās sacensībās. Kā jums izdevās ar zirgu izveidot tik labu kontaktu? Vai tas bija viegli? 

— Nē, tas nebija viegli. Viņš mani pirmajās mūsu sacensībās iznēsāja pa sacensību laukumu kā tādu mazu puisēnu. Bija ļoti jāpadomā, kā ar šo zirgu strādāt, kā saprasties, lai kaut ko sasniegtu. Man bija ļoti daudz jāpiekāpjas savās prasībās vai stratēģijā. Bija jāzina, cik var prasīt, cik nevar prasīt, lai sasniegtu rezultātu. Bet jau pēc divu, divarpus mēnešu darba guvām pirmos lielos panākumus. Liekas — izcīnījām Grand Prix maršrutā otro vietu. Turpinājums aizgāja ļoti ātri. 

— Olimpisko kvalifikācijas normu izpildījāt arī ar deviņus gadus veco Nīderlandes siltasini Go Four It B. Kāds ir šis zirgs?

— Go Four It B ir izpildījis normatīvu, tā nav otra kvalifikācija. Izpildīt normatīvu ar katru nākamo zirgu ir nesalīdzināmi vieglāk. Mums vairs nebija jāizpilda pamatkvalifikācijas prasības, bet jāparāda, ka viņš var pieklājīgi lēkt šādā līmenī. 

Arī šis zirgs pēc dabas ir centīgs, strādīgs. Raksturā gan viņu ar Moon Ray nevar salīdzināt. Viņš ir stipri vienkāršāks un varbūt bailīgāks. Līdz astoņu gadu vecumam četrus gadus Go Four It B bija amatieris. Viņam nav lielas pieredzes, bet viņš ir labs zirgs ar labām kvalitātēm, ar labām lēkšanas spējām. Spēka viņam ir daudz. 

— Vai bija mērķis tieši ar šo zirgu kā ar otro kvalificēties olimpiskajām spēlēm? 

— Mērķis ir kvalificēties ar diviem vai varbūt pat trīs zirgiem. Es nezinu, kas vēl līdz jūnija beigām notiks. Gribas kvalificēties ar vairākiem zirgiem, lai būtu iespēja izvēlēties to, kurš pirms Tokijas spēlēm būs optimālākā formā. Spēlēs iespējams startēt tikai ar vienu zirgu. Līdz tām vēl ir septiņi mēneši. Ir riskanti visas kārtis likt uz vienu zirgu, jo šinī sportā traumas ir ik uz soļa. 

— Kā vērtējat potenciālos konkurentus Tokijas spēlēs? Ar vairākumu jau esat ticies? 

— Vienās sacensībās piedalījies esmu ar gandrīz visiem, bet neesmu vienā kategorijā ar viņiem. Varbūt es viņus varu saukt par konkurentiem, bet viņi mani — diez vai. Maniem sāncenšiem ir daudz lielākas finansiālas iespējas, sponsoru atbalsts un labāks zirgu arsenāls. Tas gan neietekmē to, ka mēs gatavojamies parādīt savu maksimālo varēšanu. Ja paši izdarīsim visus mājasdarbus, tad arī mēs varam ielauzties viņu topā. 

— Kā trūkst jāšanas sportā Latvijā, lai būtu vairāk augsta līmeņa jātnieku?  

— Šis sports ir diezgan dārgs, un Latvijā piesaistīt sponsorus ir ļoti grūti. Federācija cīnās, kā var. Kā jau jebkurā sportā, attīstība ir iespējama, ne tikai cītīgi trenējoties, izglītojoties un mācoties no labākajiem speciālistiem un ārzemju treneriem. Mums pietrūkst kopējas sistēmas, kas būtu tendēta uz kolektīvu attīstību. Visi, kas Latvijā darbojas, cīnās individuāli — ar saviem spēkiem. Cik nu kurš var, tik tālu arī tiek. Es nesaku, ka ir slikti, bet daudzviet Rietumeiropā jāšanas sports ir sakārtotāks. Latvijā ir ļoti daudz uzcītīgu jauno jātnieku, kas grib un var un kam arī sanāk. Viņi arī sasniedz labus rezultātus. Varbūt ne visa gada garumā, jo mums arī sezona ir savdabīga: vasarā viss notiek, bet ziemā — it kā visi izmiruši. Citviet Eiropā mūsu sports attīstās visus 12 mēnešus. Gan ziemā, gan vasarā sacensību skaits gandrīz nemainās, bet pie mums — Baltijas valstīs —, Krievijā un Polijā ir izteikta sezonalitāte. Šī ir visa reģiona problēma, ne tikai Latvijas. 

— Ko starts olimpiskajās spēlēs nozīmēs jūsu karjerā? 

— Konkūrā starts olimpiskajās spēlēs ir īpaši izteikta, pati augstākā latiņa. Man būs ļoti liels gods piedalīties. Esam kvalificējušies, kas bija ļoti grūti. Kā klāsies pašās spēlēs, to varēšu komentēt, kad tajās piedalīšos. Tagad varu tikai fantazēt. Noteikti jau pats starts tajās ir augsts mērķis sportiskajā karjerā. Uz tālāko raugos kā sakāmvārdā — mazs cinītis gāž lielu vezumu. Tad jau redzīsim, ko es tur varēšu nogāzt… 

— Cerams, ka ne šķērsli! 

— Jā. Mēģināšu sasniegt labāko rezultātu. Jau minēju, ka manas iespējas ir mazākas nekā konkurentiem, bet brīžiem mēs varam būt stipri līdzīgi. Centīsimies pie tā arī nonākt! 

 

Kristaps NERETNIEKS 

Jātnieks 

Dzimis: 1989. gada 2. augustā 

Izglītība: Limbažu 1. vidusskola, ieguvis trenera kvalifikāciju LSPA 

Sportā: kopš desmit gadu vecuma 

Lielākie sasniegumi: 36. vieta ar Romanee Cece 2015. gada Pasaules kausa izcīņas finālā Lasvegasā, 19. vieta ar Caramsin 2014. gada Pasaules kausa izcīņas finālā Lionā; pirmais Latvijas jātnieks pasaules Longines reitinga TOP 100; vairākkārtējs Latvijas čempions konkūrā ar dažādiem zirgiem; četras reizes izcīnījis uzvaras Pasaules kausa izcīņas Rīgas posma Grand Prix maršrutā 

Ģimenes stāvoklis: neprecējies

Līva Caune
Līva Caune