Kubertēna medaļa latvietim

Pjēra de Kubertēna medaļa ir prestižākais apbalvojums sportā. Starptautiskā Olimpiskā komiteja (SOK) to pasniedz  īpašos gadījumos — par džentlmeniskumu, sporta ētiku un uzticību olimpiskajiem principiem. Viens no Latvijas Olimpiskās komitejas (LOK) atjaunošanas kustības aktīvākajiem dalībniekiem Aldons Vrubļevskis, kurš pirmos 16 gadus bija LOK ģenerālsekretārs, bet no 2004. līdz 2020. gadam — prezidents un kurš joprojām ir aktīvs starptautiskās olimpiskās kustības dalībnieks, Siguldā svinīgā ceremonijā saņēma šo prestižo godalgu.

Prestižo apbalvojumu Siguldas bobsleja un kamaniņu trasē Pasaules kausa izcīņas posma laikā pasniedza viena no pasaulē ietekmīgākajām personām ziemas sportā — Starptautiskās Olimpisko ziemas sporta veidu federāciju asociācijas (AIOWF) prezidents Ivo Feriāni. “Tas, kā Aldons strādā, ir visaugstākais profesionālās darbības līmenis un milzīgs ieguldījums sporta kultūrā un vēsturē,” izcēla Feriāni. Savukārt pats Aldons Vrubļevskis uzsvēra: “Tas ir tāpat kā ar tautību, valodu vai reliģiju, tā ir baznīcas lieta — strādāt olimpiskajā kustībā.”  

Pēc ceremonijas, jokojot par 2026. gada ziemas olimpiskajām spēlēm, Aldons atgādināja Feriāni, ka nepieciešamības gadījumā Sigulda joprojām ir gatava uzņemt spēles — no Milānas uz Rīgu jālido vien stundu ilgāk nekā uz Čezānu. Uz ko Feriāni atbildēja: “Arī es balsoju par Siguldu!”  

Siguldas burbulī darbojās arī žurnāls Sports, lai aicinātu Vrubļevska kungu uz sarunu. Viņš ir vienīgais Latvijā un tuvāko valstu reģionā, kurš saņēmis šādu godalgu. 

— Kā uzzinājāt, ka jums piešķirts apbalvojums? 

— Kādā vakarā saņēmu ziņu, ka ir pienākusi vēstule no SOK prezidenta Tomasa Baha. Atvēru vēstuli un vairākas reizes lasīju, lai saprastu, kas man piešķirts… Kad sapratu, ieslīgu pārdomās par darba mūžā paveikto. 

— Ar ko lepojaties? 

— Esmu uzticīgs olimpiskajiem ideāliem un olimpiskajai hartai. Lepojos par paveikto Latvijas Olimpiskajā komitejā. Esmu dibinājis Latvijas BMX federāciju, strādājis Latvijas riteņbraukšanas sportā, izdevis Olimpisko enciklopēdiju starptautiskā līmenī, dažādas grāmatas par olimpisko vēsturi Latvijā un latviešiem olimpiskajās spēlēs. Esmu bijis aktīvs starptautiskajās olimpiskās organizācijās — Starptautiskajā Sporta arbitrāžā, Eiropas Olimpisko komiteju asociācijā, Pasaules Nacionālo olimpisko komiteju asociācijā, kur esmu bijis dažādu komisiju darbinieks un joprojām tajās turpinu darbu.  

— Tātad no olimpiskās kustības neaizejat? 

— Tas ir tāpat kā ar tautību, valodu vai reliģiju — tā ir baznīcas lieta strādāt olimpiskajā kustībā — kalpot olimpiskajiem apļiem, būt uzticīgam jebkuros apstākļos.  

— Kādas ir izjūtas, turot Pjēra de Kubertēna medaļu rokās? 

— Jūtos novērtēts. Esmu darījis to, kas man patīk. Esmu bijis kompetents, strādājis aizrautīgi un prasmīgi. Esmu pratis parādīt, ko spēju. Esmu ļoti priecīgs par novērtējumu. Ir tikai aptuveni 30 cilvēku pasaulē, kas saņēmuši šādu apbalvojumu. Turklāt lēmumu par medaļas piešķiršanu pieņem visaugstākajā SOK līmenī — to neizlemj viens cilvēks, bet SOK Izpildkomiteja, kurā ir pārstāvji no visas pasaules! Tas gandarī un dod stimulu turpināt — tātad esmu darījis ne tikai daudz, bet arī pareizi.  

— Izklausās, atpūtā neplānojat doties. 

— Neiznāk atpūsties tādēļ vien, ka starptautiskās olimpiskās kustības organizācijas turpina darbu — esmu aktīvs dalībnieks Eiropas Olimpisko komiteju asociācijā un Pasaules Nacionālo olimpisko komiteju asociācijā. Šajā nedēļā trīs dienas notika Zoom videokonferences — par Eiropas Olimpisko komiteju asociācijas izpildkomitejas sēdi, par auditoriem, budžeta apstiprināšanu un Ģenerālo asambleju. Pie šāda darba režīma videokonferencēs būs jāpierod — Nacionālo olimpisko komiteju asociācijas prezidente Gunilla Lindberga sveicināja visus Eiropas Olimpiskās komitejas locekļus no savas virtuves Stokholmā (smejas). Tāda šobrīd ir dzīve, taču darba pietiek gan starptautiskā arēnā, gan ar Olimpisko enciklopēdiju, kuras pēdējais sējums iznāks, visticamāk, 2023. gadā. Tad jau būs pagājuši vairāk nekā septiņi gadi kopš pirmā sējuma. Domāju turpināt darboties olimpiskā mantojuma lauciņā gan starptautiskā līmenī, gan Latvijā.  

— Feriāni izcēla jūsu darbu pie Olimpiskās enciklopēdijas. Vai tā ir saņemtās medaļas neredzamā puse?

— Olimpiskā enciklopēdija ir brīnums. Faktiski to izveidojis viens cilvēks, vienā izdevumā apkopojot visu informāciju par olimpisko kustību vairāk nekā 120 gadu garumā (no 1894. gada) — par visām olimpiskajām spēlēm, spēļu dalībniekiem un sacensībām. Informācija apkopota, vadoties ne tikai pēc publiski paustās žurnālistu informācijas, bet arī dokumentu arhīviem, oficiālajiem protokoliem, atskaitēm, akreditācijas karšu kopijām. Prieks, ka Latvijā ir tāds vīrs kā Genādijs Maričevs, kurš no sešdesmito gadu vidus savā arhīvā ir uzkrājis materiālus un kuram ir pieticis dūšas un apņēmības ar pārliecību iet uz Latvijas Olimpisko komiteju, tad jau kopā uz Starptautisko Olimpisko komiteju, iegūstot finansiālu atbalstu. 2016. gadā izdevām pirmos divus sējumus, bet šogad — iznāk jau desmitais sējums. Pirmo reizi olimpiskās kustības vēsturē kas tāds ir paveikts. Nākamais solis ir Olimpiskās enciklopēdijas digitalizācija.  

— Kur šobrīd ir pieejama Olimpiskā enciklopēdija? 

— Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, Latvijas Zinātņu akadēmijas bibliotēkā, Latvijas Olimpiskās komitejas bibliotēkā, Latvijas Olimpiskās akadēmijas bibliotēkā. Jūs pats aizvedāt divus sējumus uz Starptautisko Olimpisko akadēmiju Grieķijā. Enciklopēdija ir pieejama arī Starptautiskās Olimpiskās komitejas studiju centrā, tā nosūtīta SOK prezidentam Tomasam Baham un iepriekšējam SOK prezidentam Žakam Rogem. Vairāk nekā 20 nacionālās olimpiskās komitejas un vēsturnieki izteikuši vēlmi iegūt enciklopēdiju jeb parakstījušies uz šo izdevumu, lai, izdodot to, var saņemt.  

— Kubertēna medaļa atgādina par olimpiskajiem ideāliem. Kuras viņa idejas mūsdienās vajadzētu atdzīvināt ar jaunu sparu? 

— Spēju formulēt savas domas un idejas, prast darboties komandā un kopīgi rīkoties, lai nonāktu pie rezultāta. Ja cilvēks nav izvirzījis mērķi, viņš nezina, ko grib sasniegt. Jaunībā, kad Smiltenē trenējos riteņbraukšanā pie Jāņa Siliņa, viņš no audzēkņu vecākiem savāca naudu un nodrukāja mums kreklus ar uzrakstu: Our aim is Olympics jeb Mūsu mērķis ir olimpiskās spēles. Tas ir augstākais mērķis, kāds sportistam var būt. Un, ja tu jaunībā sāc ar tādu mērķi trenēties, ar laiku saproti, ka mērķus izvirzīt ir jēga, jo zini, uz ko tiekties — rīkojies, lai tos sasniegtu.  

— Sporta treniņi olimpiskā garā bija pamats jūsu tālākai izaugsmei arī ārpus sacensību trases? 

— Noteikti! Gan darbojoties nacionālā, gan starptautiskā līmenī. Starptautiski nepārstāvu tikai sevi, savu prātu vai gudrību, bet — Latviju. Par to visu laiku ir jāatceras. 

— Kas ir galvenie izaicinājumi olimpiskajai kustībai kopumā? 

— Saglabāt vienotību, draudzību, cieņu un izcilību, saglabāt uzticību olimpiskajiem ideāliem, solidaritāti, kas īpaši aktuāli ir pēdējā laikā. Šobrīd, protams, svarīga ir izturība, lai tiktu saglabātas olimpiskās spēles un to krāšņums, patiesā cīņa, kurā sportisti gūst uzvaras sev, savai ģimenei un valstij.  

— Covid-19 ierobežojumu dēļ šobrīd situācija Siguldas olimpisko medaļu kalvē ir nedaudz sirreāla — februāra sākumā te pulcējās vairāki tūkstoši līdzjutēju, kad pats pasniedzāt olimpiskās medaļas mūsu bobslejistiem. Arī šodien tika pacelts olimpiskais karogs, taču skatītāju nav un nedrīkst būt. 

— Ņemot vērā visu, kas noticis pēdējā pusgada laikā, situācija ir saprotama. Protams, atceroties 15. februāra pasākumu, kad šeit pulcējās vairāk nekā 5000 līdzjutēju, kuri sveica mūsu olimpiskos čempionus un olimpiskos medaļniekus, ir savādi, taču tas ir kas pavisam cits. Tāpat mans apbalvojums ir kas pavisam atšķirīgs — nevis par sportiskiem sasniegumiem, bet par ieguldījumu olimpiskajā kustībā, ko piešķir SOK.  

— Patlaban norit debates par prioritātēm sportā. Bobslejs, skeletons un kamaniņu sports nekad nebūs masu sporta veidi. Kā jūs redzat šos trīs sporta veidus? 

— Domāju, ka ziemā nav nozīmīgāku sporta veidu par šiem renes sporta veidiem, hokeju un biatlonu, ko mīl Latvijas sabiedrība. Latvijai tā ir liela iespēja, mums ir unikāla trase un speciālisti, kuri var sagatavot pasaules līmeņa atlētus un sarīkot pasaules līmeņa sacensības. Jau pats fakts, ka mēs nopietni pretendējām uz 2026. gada ziemas olimpisko spēļu sacensību sarīkošanu, liecina — esam līmenī. Būtu grēks to neizmantot.  

Ivo Feriāni, SOK Izpildkomitejas loceklis, Starptautiskās Olimpisko ziemas sporta veidu federāciju asociācijas prezidents, Starptautiskās Bobsleja un skeletona federācijas prezidents 

“Aldonam Vrubļevskim šī medaļa tiek pasniegta par īpašiem nopelniem — olimpiskās kustības vēsturē tikai 26 cilvēki saņēmuši šādu apbalvojumu. Šo medaļu ir izpelnījušās tādas personības kā mana sporta veida pārstāvis un mans tautietis leģendārais bobslejists Eudžēnio Monti un slavenais čehu skrējējs Emils Zatopeks. Tā ir liela atzinība — nonākt šādu laureātu vidū: ne vien darbs 32 gadus olimpiskajā kustībā, bet arī tas, kā Aldons strādāja, ir visaugstākais profesionālās darbības līmenis un milzīgs ieguldījums sporta kultūrā un vēsturē. Olimpiskās enciklopēdijas sējumi ir viens no redzamākajiem viņa ieguldījumiem, esmu ļoti pagodināts pasniegt šo cēlo apbalvojumu SOK prezidenta Tomasa Baha vārdā. Ar Aldonu iepazinos Turīnas olimpisko spēļu laikā, kad biju Čezānas bobsleja un kamaniņu trases sacensību direktors. Viņš rūpējās par Latvijas sportistu delegāciju, regulāri kontaktējāmies. Vienmēr esmu apbrīnojis un Aldonam prasījis, kā Latvija ar mazāk nekā diviem miljoniem iedzīvotāju ziemas olimpiskajās spēlēs spēj izcīnīt medaļas, pārspējot pat tādas valstis kā ASV. Kā Starptautiskās Olimpisko ziemas sporta veidu federāciju asociācijas prezidents vēlos aktualizēt jautājumu par ziemas sporta veidu lomu olimpiskajā kustībā, veicināt to attīstību. Esot šeit, Latvijā, izmantoju iespēju satikt Starptautiskās Kamaniņu sporta federācijas prezidentu Einaru Fogeli, tā ir milzīga iespēja, jo viņš ir viens no maniem svarīgākajiem kolēģiem darbā, lai ziemas sporta veidus padarītu par vēl svarīgāku olimpiskās kustības nākotnes sastāvdaļu.” 

Eudžēnio Monti ir viens no pasaules sporta vēsturē titulētākajiem ziemas sporta veidu atlētiem. Lidojošais rudmatis, kā viņu dēvēja Itālijā, sākotnēji nodarbojās ar kalnu slēpošanu, taču ceļgalu sāpju dēļ nevarēja turpināt slēpot. Monti pārgāja uz bobsleju un izcīnīja 10 pasaules čempionu titulus un sešas olimpiskās medaļas. Viņa vārdā nosaukta 1956. gada olimpisko spēļu trase Kortīnā d’Ampeco, kas bija Monti mājas trase un kurā paredzēts rīkot 2026. gada spēļu sacensības. Divkārtējais olimpiskais čempions 1964. gada Insbrukas olimpiskajās spēlēs izcēlās ar ārkārtīgi cēlu žestu — Monti atdeva savas bobsleja kamanas konkurentiem no Lielbritānijas, kuri bija treniņos sasituši savu bobu. Britu ekipāža ar Monti bobu kļuva par olimpiskajiem čempioniem, pašam itālim paliekot 3. vietā. 

Emils Zatopeks izcīnīja Čehijai trīs zelta medaļas 1952. gada Helsinku olimpiskajās spēlēs. Par čehu lokomotīvi iesauktais vieglatlēts triumfēja 5000 m un 10 000 m skrējienā, Zatopeks pēdējā brīdī nolēma pieteikties arī maratonam, kurā nekad nebija startējis. Gluži neticami, taču ar jaunu olimpisko rekordu — 2.23:03,2 — čehs izcīnīja trešo zeltu. Zatopeks bija apveltīts ar pārcilvēciskām darba spējām un deva priekšroku neparasti smagiem un intensīviem skriešanas treniņiem.