Nenotikušās olimpiskās spēles

Globālā pandēmija un centieni to ierobežot šogad izmainīja visas pasaules ikdienas ritmu, sporta norises ieskaitot. Tomēr lēmums šovasar Tokijā plānotās olimpiskās spēles pārcelt par gadu nav unikāls. Globālu kataklizmu dēļ olimpisko spēļu norise atcelta vai pārcelta arī agrāk. Turklāt tā nav pirmā reize, kad izmaiņas skar tieši Japānas galvaspilsētā plānoto. Arī pirms 80 gadiem — 1940. gadā — vasaras olimpiskās spēles bija plānotas Tokijā, un tas ir tikai viens piemērs.

Līdz šim pasaules svarīgākā sporta notikuma — olimpisko spēļu — atcelšanas pamatojums bijis saistīts ar karadarbību. Triju olimpisko gadu (1916., 1940. un 1944.) laikā norisinājās globālas katastrofas — pasaules kari, kas laupīja miljoniem cilvēku dzīvību.

BERLĪNE 1916

Kad 1912. gada olimpiskās spēles Stokholmā bija noslēgušās, olimpiskās kustības dalībvalstis un to sportisti varēja plānot dalību sestajās olimpiskajās spēlēs, kas 1916. gadā bija iecerētas Berlīnē. Vācijas impērijas galvaspilsēta bija atzīta par piemērotāko norises vietu. Uz rīkošanu bija pretendējusi arī Aleksandrija, Amsterdama, Brisele, Budapešta un Klīvlenda. Vācieši nopietni pievērsās organizēšanas darbiem.

Diezgan laicīgi, 1913. gada 8. jūnijā, resp., trīs gadus pirms lielā notikuma, svinīgi tika atklāts olimpiskais laukums Berlīnē — Vācu stadions. Tā bija savam laikmetam iespaidīga sporta būve, kurā paredzētas vietas vairāk nekā 18 tūkstošiem skatītāju. Atklāšanas dienā stadionā pulcējies milzīgs pūlis klātesošo un gaisā uzšāvās tūkstoši miera baložu. Sports un olimpiskās spēles simbolizēja mieru visā pasaulē un pauda cerību, ka cīņas būs tikai sporta laukumā.

Tomēr 1914. gada vasarā uzliesmojušais militārais konflikts pārvērtās Pasaules karā (1914—1918). Par Pirmo pasaules karu to pārdēvēja pēc pāris desmitgadēm, kad zemeslode tika ierauta jaunā karā. Pirmais pasaules karš ieilga, un 1916. gada vasarā olimpiskās spēles Berlīnē nevarēja notikt. Jāpiebilst, ka olimpisko spēļu kārtas numurs — sestās olimpiskās spēles — palika rezervēts, un 1920. gada augustā—septembrī Antverpenē (Beļģijā) tika aizvadītas septītās olimpiskās spēles. Savukārt Berlīnei līdz nākamajai iespējai bija jāuzgaida 20 gadi —1936. gada vasaras olimpiskās spēles beidzot norisinājās Vācijas galvaspilsētā.

OLIMPISKAIS 1940. GADS SAPORO UN TOKIJĀ

Kopš 1924. gada galvenais pasaules sporta forums norisinās gan ziemā, gan vasarā. Turklāt līdz 1992. gadam ziemas un vasaras spēles norisinājās vienā gadā. Kad 1936. gadā bija aizvadītas olimpiskās spēles Vācijā — vasaras Berlīnē, ziemas Garmišā-Partenkirhenē, pasaule gatavojās nākamajām, kuru rīkošana bija uzticēta Japānai. 1940. gada ziemas olimpiskās spēles tika plānotas Saporo, bet vasaras — Tokijā. Tā bija pirmā reize, kad olimpiskās spēles tika gatavotas Āzijā; līdz šim tās bija notikušas tikai Eiropā un Ziemeļamerikā. Bija bažas, ka uz Tālajiem Austrumiem dosies mazāks skaits Eiropas sportistu, taču bija cerība, ka olimpiskajā kustībā iesaistīsies vairāk Āzijas zemju.

Japāna aktīvi gatavojās spēļu rīkošanai, un tika gaidīts, ka japāņu sarīkojums nodrošinās vēl neredzētu kārtību. Gatavošanās sacīkstēm turpinājās, neraugoties uz to, ka Japāna bija iesaistījusies karadarbībā Tālajos Austrumos. 1937. gada vasarā sākās Ķīnas—Japānas karš (1937—1945), un Starptautiskās Olimpiskās komitejas (SOK) pārstāvji aicināja Japānu atteikties no olimpisko spēļu rīkošanas. Kā svarīgākie iemesli šādas izmaiņas nepieciešamībai tika minēti lielie braukšanas izdevumi sportistiem no Eiropas, nevis Japānas dalība karā. Toreiz japāņi noraidīja piedāvājumu, un arī SOK kongresā Kairā 1938. gada martā priekšlikums olimpisko spēļu rīkošanu uzticēt citai valstij atbalstu neguva. Taču jau 1938. gada jūlijā Japāna pati oficiāli atteicās no spēļu organizēšanas. Kā pamatojumu nosauca finansiālās grūtības, kas radušās, ieilgstot Japānas karadarbībai Tālajos Austrumos. Patiesībā viens no galvenajiem iemesliem bija tas, ka vairākas valstis bija atteikušās piedalīties Japānā paredzētajās olimpiskajās spēlēs — gan lielo ceļa izdevumu, gan ārpolitisku iemeslu dēļ. Piemēram, Norvēģijas sporta vadība, paziņojot par atteikšanos piedalīties Japānā organizētajās olimpiskajās spēlēs, norādījusi, ka “iebrukdama Ķīnas teritorijā, Japāna nogrēkojusies pret olimpisko spēļu godu un pasaules miera idejām”.

Olimpiskās spēles pēc dažiem gadu desmitiem tomēr Japānā notika, turklāt tieši tajās pilsētās, kur tās bija iecerētas 1940. gadā. Vasaras olimpiskās spēles Tokijā tika aizvadītas 1964. gadā, bet ziemas spēles Saporo — 1972. gadā. Savukārt 1998. gadā ziemas olimpiskās spēles organizēja Nagano.

VĒLREIZ SANKTMORICA, VĒLREIZ GARMIŠA-PARTENKIRHENE?

Ar vasaras spēļu jaunās norises vietas izvēli veicās diezgan ātri, un jau 1938. gada jūlijā tika ziņots, ka 1940. gada vasaras olimpisko spēļu rīkošana ir uzticēta Helsinkiem. Taču ziemas spēlēm atrast jaunu mājvietu bija grūtāk. Kad vēl oficiāli nebija atcelti plāni attiecībā uz Saporo, viena no biežāk minētajām alternatīvām bija Norvēģijas galvaspilsēta Oslo. Taču 1938. gada rudenī SOK oficiāli nolēma ziemas olimpisko spēļu organizēšanu uzticēt Šveicei. Spēļu plānotais norises laiks — 1940. gada februāris — netika mainīts, bet par vietu izvēlējās Sanktmoricu. Šajā ziemas kūrortā jau bija notikušas 1928. gada ziemas olimpiskās spēles, un, šķita, ka agrākās iestrādes un pieredze ļaus salīdzinoši īsā laikā sagatavoties lielajam notikumam. Jo līdz tam jau bija atlicis vairs tikai viens gads un daži mēneši.

Jāpiebilst, ka tāpat kā citu Eiropas valstu pārstāvjiem arī Latvijas sportistiem 1940. gadā plānoto olimpisko spēļu pārcelšana no Tālajiem Austrumiem uz Eiropu bija izdevīga. Jautājums par milzīgajiem ceļa izdevumiem vairs nebija aktuāls, un latviešu sportisti varēja gatavoties spēlēm ar jaunu iedvesmu.

Tomēr problēmas ar ziemas olimpisko spēļu norises vietu nebija rimušas. Piemēram, 1939. gada 6. jūnijā Latvijas sporta vadība oficiāli bija paguvusi pieteikt Latvijas līdzdalību ziemas spēlēs Sanktmoricā. “Pagaidām paziņota tikai principiāla piedalīšanās, bet nozares, kurās mūsu sportisti startēs, izšķirs vēlāk,” informēja avīze Rīts. Bet jau pēc dažām dienām, 1939. gada 9. jūnijā, SOK sēdē Londonā atkal nolēma mainīt 1940. gada ziemas olimpisko spēļu norises vietu. Oficiālais pamatojums bija tāds, ka šveicieši olimpisko spēļu programmā neplānoja slēpošanu, jo nebija atrisinātas domstarpības par profesionālo slēpotāju dalību. Ziemas olimpisko spēļu rīkošana tagad tika uzticēta Vācijai. Īsā sagatavošanās laika dēļ citu reālu pretendentu nebija, turklāt Vācija plānoja ziemas olimpiskās spēles rīkot Garmišā-Partenkirhenē, kur 1936. gadā bija aizvadītas iepriekšējās. Tātad bija vēl izmantojama liela daļa infrastruktūras un atlika paveikt salīdzinoši mazāk priekšdarbu.

Starptautiskā Olimpiskā komiteja, uzticot ziemas olimpisko spēļu rīkošanu Vācijai, centās norobežoties no politikas. Jau 1938. gada martā Vācija bija sev pievienojusi Austriju. Dažādu valstu un līdzjutēju domas gan atšķīrās. Piemēram, prese ziņoja, ka, paužot attieksmi pret vācu agresīvo ārpolitiku, pasaules hokeja čempionātā 1939. gada februārī Šveicē daudzi hokeja spēļu skatītāji Vācijas himnas atskaņošanas laikā demonstratīvi pameta tribīnes. Drīz pēc čempionāta, 1939. gada martā, Vācija no Eiropas kartes izdzēsa arī Čehoslovākiju. Šīs valsts rietumu daļu — Čehiju — okupēja vācu armija, un tā tika pievienota Vācijai kā Bohēmijas un Morāvijas protektorāts. Savukārt austrumu daļā tika izveidota faktiski Vācijai pakļauta Slovākijas valsts. Neraugoties uz Vācijas agresīvo ārpolitiku, SOK atzina šo valsti par gana piemērotu olimpisko spēļu rīkošanai. Tika cerēts uz politisko domstarpību mierīgu noregulēšanu.

PAZŪD VALSTIS UN CERĪBAS

1939. gada jūlijā Latvija un citas valstis saņēma jaunu piekto ziemas olimpisko spēļu rīkotāju uzaicinājumu, šoreiz uz Garmišu-Partenkirheni. Mūsu lielākā cerība uz medaļām ziemas olimpiskajās spēlēs bija Alfons Bērziņš — tā brīža Eiropas čempions ātrslidošanā. Kad 1939. gada 18. augustā Latvijā ieradās Garmišpartenkirhenes ziemas olimpisko spēļu organizācijas komitejas pārstāvji, Latvijas sporta darbinieki saņēma nepieciešamo informāciju par gaidāmo sacīkšu norisi. Līdz lielajam notikumam bija atlicis aptuveni pusgads.

Izskatījās, ka vācu sporta organizatoru līdzšinējā pieredze un apņēmība ļaus aizvadīt ziemas spēles bez aizķeršanās. Drīzumā sekoja katastrofa — 1939. gada 1. septembrī Eiropas sabiedrību satricināja kara sākšanās — Vācija iebruka kaimiņvalstī Polijā. Sākās Otrais pasaules karš (1939—1945). Poļi pretojās vācu pārspēkam, taču 17. septembrī Polijas teritorijā no otras puses — austrumiem —iebruka Padomju Savienības karaspēks un okupēja Polijas austrumu daļu. Vācijas un PSRS agresīvās kopdarbības rezultātā no Eiropas kartes izgaisa vēl viena valsts. Kaut arī Francija un Lielbritānija pieteica Vācijai karu, vairums Eiropas valstu joprojām cerēja uz konflikta diplomātisku regulējumu vai vismaz uz savu valstu neitralitāti karā.

1939. gada septembrī kļuva skaidrs, ka tuvākajā laikā plānotie starptautiskie sporta pasākumi nenotiks. Tostarp sarūgtinājums tika sagādāts arī smagatlētikas līdzjutējiem Latvijā, jo tika atcelts pasaules čempionāts svarcelšanā, kura norise 1939. gada 16.—18. septembrī bija paredzēta Rīgā. Drīz kļuva skaidrs, ka nevarēs notikt arī 1939./1940. gada ziemas sezonā plānotās nozīmīgākās starptautiskās sacīkstes. “Rīgā saņemts starptautiskās ledushokeja savienības paziņojums, ka sakarā ar patreizējo politisko atmosfēru, visi nākošā ziemā paredzētie starptautiskie ledushokeja sarīkojumi (olimpiskās spēles u.t.t.) atcelti. Tas rāda, ka arī mēs nevaram domāt par piedalīšanos tajos. LZSS [Latvijas Ziemas sporta savienība] tādēļ arī nodomājusi meklēt sāncenšus Eiropas ziemeļu zemēs — Somijā, Zviedrijā un Igaunijā,” 1939. gada 21. septembrī ziņoja laikraksts Sporta Pasaule. Latvija cerēja saglabāt neitralitāti karā, un sporta funkcionāri plānoja organizēt sacensības ar citu neitrālu valstu sportistiem.

Tosezon vēl atsevišķas starptautiskas sacīkstes notika, bet vairs ne Eiropas un pasaules čempionāti. Tā, piemēram, plānotā pasaules ātrslidošanas čempionāta vietā Oslo 1940. gada februārī norisinājās t.s. neoficiālais pasaules čempionāts, kurā triumfēja mūsu Alfons Bērziņš.

HELSINKI 1940. PĀRI OLIMPISKO CĪŅU VIETĀM DUN LIELGABALI…

Tas, ka 1940. gada ziemas olimpiskās spēles nenotiks, kļuva skaidrs, karam sākoties. Taču palika ieceres par tā gada vasaras olimpisko spēļu aizvadīšanu Somijas galvaspilsētā. Somi bija paveikuši daudz priekšdarbu, izbūvējuši greznu olimpisko stadionu. Vasaras olimpiskajām spēlēm gatavojās paši somi, eventuālo dalībvalstu sportisti un kaimiņvalstu tautsaimnieki. Tā, piemēram, bija paredzams, ka daudzi ārvalstu sportisti un olimpisko spēļu viesi uz Helsinkiem dosies ar vilcienu pa sliežu ceļiem cauri Latvijai. Tādēļ mūsu atbildīgās amatpersonas bija iecerējušas veicināt tūrisma nozari, olimpisko viesu ceļošanas laikā aizvadīt speciālus pasākumus un viesu izmitināšanai būvēt vairākas jaunas viesnīcas gar paredzamajiem viesu pārvietošanās maršrutiem — Cēsīs, Jelgavā, Rēzeknē, Rūjienā, Valmierā. “Darbus izpildīs pasteidzinātā kārtā, un viesnīcas būs gatavas nākošā gada [1940] pavasarī, lai tās varētu sākt pildīt savu uzdevumu, uzņemot tūristus, kas nākošā gada vasarā lielā skaitā apciemos mūsu zemi ceļā uz olimpiādi Helsinkos,” sprieda avīze Rīts vēl 1939. gada 19. jūlijā. Olimpiskajām spēlēm gatavojās arī mūsu sportisti, un, šķiet, visvairāk tika gaidīts no latviešu soļotājiem ar 1932. gada olimpisko vicečempionu Jāni Daliņu priekšgalā.

Cerības uz vasaras olimpisko spēļu norisi nezuda arī pēc tam, kad 1939. gada 30. novembrī Padomju Savienība iebruka Somijā. Neraugoties uz karu, šķita, ka somi cenšas saglabāt optimismu. “1940. gada olimpisko spēļu somu organizācijas komiteja oficiāli paskaidro, ka visas baumas par Somijas atteikšanos no olimpisko cīņu rīkošanas līdz šim pilnīgi esot bez pamata,” pirms Ziemassvētkiem ziņoja sporta prese, piebilstot: “Somi ir ļoti nobažījušies un baidās, lai greznais stadions tiešām nekristu iznīcībā no krievu bumbvedējiem.” Tika ziņots, ka tādēļ ap Helsinku olimpisko stadionu izvietoti zenītlielgabali.

Drūmus secinājumus 1940. gada 2. janvārī nācās paust Sporta Pasaulei: “Atnācis olimpisko spēļu gads… Un tomēr, tai vietā, kur šodien pāri zemēm un tautām vajadzētu atskanēt cilvēces miera un saticības saucienam, dun lielgabali un asinīs saļimst cilvēku stāvi… Olimpisko spēļu vietā ir stājies karš. Karš un olimpiskās cīņas — lūk, pretešķības, kas pilnīgi nav savienojamas. Tā nu jaunā gada sākumā mēs neticīgi sev jautājam: vai Helsinku olimpiskās spēles tomēr notiks? [..] Pie greznā Helsinku olimpisko cīņu stadiona novietojās zenītlielgabali, kas dienu un nakti kaut kur tālu virs mākoņiem meklē krievu bumbvedējus… Apklust priekšdarbi pasaules lielajam miera sarīkojumam, un paceļas baigais jautājums: vai 12. olimpisko spēļu izvešana nebūs jāatliek?”

Somi visas baumas par to, ka vasaras olimpiskās spēles nenotiks, atsauca. Arī tad, kad krievu aviācija iznīcināja kārtējo sporta laukumu vai tika ziņots kāda pasaulē pazīstama somu sportista vārds, kam bija jānoliek galva par savu valsti. Somi cēlās un krita par savu valsti, un atlēti nebija izņēmums. Viņi bija paraugs! “Par somu tautas sporta veidiem varēja uzskatīt šaušanu un slēpošanu. Helsinku laikraksti tagad atzīmē, ka kara notikumi esot liecinieki tam, cik ļoti noderīgi šie sporta veidi valsts aizsardzībai. Tie somu slēpotāji, ko savā laikā visa pasaule pazina kā izcilus un nopelniem bagātus sportistus, tagad veic grūtus un nopietnus uzdevumus tēvzemes aizsardzības darbā. Šie sportisti bez vārda runas esot arī labākie karavīri,” sprieda latviešu prese 1940. gada janvārī.

SPORTISTI SOMIJAS ARMIJAS VAROŅI

Janvāra vidū Somijas Olimpiskā komiteja joprojām ziņoja, ka tā gada vasaras olimpiskās spēles Helsinkos būs iespējams aizvadīt, jo “sagatavošanās darbi jau pavirzīti tik tālu uz priekšu, ka padara olimpisko cīņu sarīkošanu iespējamu jebkurā brīdī”. Bet tikmēr pasauli aplidoja ziņas par somu cīņām kara laukā. Cīnījās arī somu olimpieši. “Somu armijas varoņi ir kļuvuši agrāk visā pasaulē pazīstamie Somijas sacīkšu slēpotāji. Savus grūtos kara uzdevumus tie veic ar apbrīnojamu drošsirdību un veiklību. Slēpošanas sporta pasaulē populārais meistars Niemi iecelts par kādas patruļas grupas vadītāju. Vislielāko ievērību Somijā tomēr izsaucis t. s. “Baltais dēmons” —karavīru grupa, kas sastādās vienīgi no izciliem sportistiem — bijušiem sacīkšu slēpotājiem,” 1940. gada februāra sākumā ziņoja prese.

Vēlāk tika ziņots, ka somu sportisti savas no cēlmetāla izgatavotās godalgas ziedo līdzekļu iegūšanai, lai cīnītos par savu valsti. “Ievērojamais somu gargabalnieks Lauri Lehtinens, kas 1932. gadā Losandželosas olimpiskās spēlēs izcīnīja uzvaru 5000 metru skrējienā, ziedojis savu zelta medaļu Somijas kara ministrijas līdzekļu vākšanas fondam karam pret SPRS [t.i., PSRS].” 1940. gada 9. martā rakstīja Sporta Pasaule.

Kad marta vidū izziņoja PSRS un Somijas karadarbības pārtraukšanu, atkal ar jaunu sparu rosījās vasaras olimpisko spēļu plānošana. Cerīgi ārvalstu žurnālistiem 15. martā izteicās arī Somijas Olimpiskās komitejas pārstāvji: “Neskatoties uz grūtībām, kas vistuvākajā nākotnē gaida Somiju, vispasaules olimpiskās spēles Helsinkos šogad notiks. Lai arī tas pavisam nebūs viegli, Somijas sporta vadība rūpēsies un gādās, lai Helsinku olimpiskās cīņas bez traucējumiem un kavējumiem notiktu jau iepriekš paredzētā laikā.”

Tiesa, žurnālisti apšaubīja somu sporta organizatoru optimismu. “No Somijas gan ziņo, ka šī gada Helsinku olimpiskās spēles notiks, tomēr, vērojot dzīves ainas olimpiskā pilsētā, paliek pretējais iespaids. Vietā, kur bija paredzēts olimpiskais ciems, tagad mitinās tūkstošiem bēgļu un uz ik soļa redzamas nesenā kara pēdas. Bažas par Helsinku olimpisko spēļu noturēšanu tādēļ arī vēl šobrīd ir tikpat lielas kā tai laikā, kad valdīja Padomju Savienības—Somijas kara darbība,” marta beigās sprieda prese.

Galalēmums tika solīts aprīļa sākumā pēc olimpisko spēļu organizācijas komitejas sēdes. Verdikts bija loģisks. “Kara sistās brūces nav viegli sadziedināmas. To tagad izjūt arī Somija, un šai sakarībā galīgi izlemts un nolemts, ka šogad paredzētās olimpiskās spēles Helsinkos nenotiks,” pēc organizācijas komitejas sēdes 1940. gada 6. aprīlī ziņoja Sporta Pasaule. Somijai bija jārisina humānais un finansiālais posts, ko bija izraisījis Padomju Savienības iebrukums. Sporta būves bija sagrautas. Par savu valsti bija krituši tūkstoši, arī izcili somu sportisti. Vasaras olimpisko spēļu norisi Helsinkos nācās atlikt, kā izrādījās, uz 12 gadiem. Vasaras olimpiskās spēles Helsinkos aizritēja 1952. gada jūlijā—augustā.

P.S. 1944

Otrā pasaules kara dēļ nenotika arī 1944. gada olimpiskās spēles. Ziemā tās bija paredzētas Kortīnā d’Ampeco (Itālijā), bet vasarā — Londonā (Lielbritānijā). Pirmās spēles pēc kara bija 1948. gada ziemas olimpiskās spēles Sanktmoricā, kur tās bija iecerēts aizvadīt jau 1940. gadā. Pirmās vasaras olimpiskās spēles pēc kara — 1948. gadā — notika britu galvaspilsētā Londonā, kur tās bija iecerētas pirms četriem gadiem. Savukārt itāļu Kortīna d’Ampeco ziemas olimpiskās spēles notika 1956. gadā.