Prāta noteikumi

Panākumu un sporta zvaigžņu iedvesmoti, vecāki bieži vien izvēlas bērniem nodarbības sportā. Neapšaubāmi, bērnus ir svarīgi ievirzīt sportā, taču mūsu vidū netrūkst mammu un arī tētu, kuri izvēlējušies īstenot pašu nepiepildītos sapņus uz atvases rēķina, vai vecāku, kuru bērns ir kā projekts sportā ar tālejošiem mērķiem. Tas ir pilnīgi nepareizi!

Lai virzītu bērnus sportā, svarīgi ir saprast gan citu pieļautās kļūdas un palūkoties uz pasaules izcilniekiem, gan — galvenais — pareizi spert pirmos soļus un novērtēt bērna potenciālu sportā. Būtiskākais ir ģimenē veidot ieradumu, ka regulāra un pareiza fiziska aktivitāte ir tikpat svarīga kā zobu tīrīšana. Veselības labad. Ne velti pat Latvijas pirmais olimpiskais medaļnieks, leģendārais garo distanču soļotājs Jānis Daliņš, būdams zemnieks un sporta organizators, iestājās par to, ka cilvēkam galvenais ir kustēties.

LATVIETIS BRAZĪLIJĀ

Lai skaidrotu, kā pareizi audzināt bērnus sportā, sazinājāmies ar Latvijas aizrautīgo smadzeņu pētnieku un sporta programmu vadītāju Artūru Piļkēviču, kurš strādā skolā Brazīlijā, audzina četrus bērnus un pats mērojis profesionāla basketbolista ceļu — stājies pretī pat Žalgirim.

Kā procesi notiek bērnu un profesionālu sportistu galvās? Patlaban Artūrs atpūšas Latvijā, veiksmīgi atstājis COVID-19 pandēmijas karstāko epicentru, taču parasti viņa darba ikdiena aizrit trīs miljonu iedzīvotāju apdzīvotajā Salvadoras pilsētā, starptautiskajā Bahijas Panamerikas skolā (Pan American School of Bahia).

Artūrs ir ieguvis trīs augstākās izglītības trīs dažādās augstskolās — sportā, izglītības vadībā, neiroizglītības jomā, kurā viņš darbojas jau 12 gadus, kopš pielika punktu basketbolista karjerai. Vispirms piecus gadus nostrādājis starptautiskā skolā Latvijā. “Starptautiskās skolas ir plaši vienota sistēma, kurā var ceļot un attīstīties,” norāda Piļkēvičs. Pēc tam karjeru turpinājis Indonēzijā, tad caur Latviju nonāca Brazīlijā, kur no sporta un valodu skolotāja kļuvis jau par skolas direktora vietnieku.

“Manos pienākumos ir mācību procesa veidošana — sākot no stundu saraksta sastādīšanas, pasākumu uzraudzīšanas līdz pedagogu pieņemšanai darbā, novērtēšanai, uzraudzībai un skolas attīstības vīzijai.” Izglītības iestādē strādā 50 skolotāji un mācās 850 skolēni, no kuriem Artūra pārraudzībā 40 procenti audzēkņu. “Mācības starptautiskā skolā ir piesātinātas, tās maksā dārgi, jo piedāvā daudzpusīgu saturu,” Piļkēvičs ilustrē darba neredzamo pusi. Brīvajā laikā viņš pagūst arī uzspēlēt basketbolu Brazīlijas amatieru līgā un uzturēt sevi formā ar skriešanu.

Uzstājies arī semināros Latvijā — tā Latvijas Hokeja federācijas rīkotajā vecāku asamblejā bija nākamais runātājs pēc Boba Hārtlija.

TRUMPIS — ROTAĻA

Bērni bieži vien jau līdz skolas vecumam piedzīvo vecāku ieceres un tieksmes un jau ar pieaugušam cilvēkam raksturīgiem savainojumiem apmeklē traumatologu. “Bērnam līdz piecu sešu gadu vecumam visa dzīve ir spēle — tā bērns visu uztver, jo bērnam tā attīstās smadzenes. Jāsaprot, ka smadzeņu daļa, kas atbild par racionālu rīcību, attīstās pēdējā, bet vecāki bieži vien ar savu racionālo rīcību grib tam pārkāpt pāri, cenšoties piespiest visu darīt sistemātiski, kā to dara pieauguši cilvēki,” Artūrs uzsver, ka pirmsskolas vecumā ar bērnu ir jādarbojas rotaļu veidā un sekojot bērna vēlmēm.

Bērnu var motivēt darīt jebkādas lietas vai pat virzīt rekomendējamā sporta veidā — dodot iespējas. “Taču tās ir metodes, kas pilnīgi atšķiras no pieaugušam cilvēkam paredzētajām. Rotaļa ir trumpis, jo caur to bērns izjūt piedzīvojumu un kāri. Tādā veidā sacensību gars tiek izteikts normālā, emocionāli drošā vidē un caur spēlēm. Jo bērns nesaprot, kas ir atbildība!” norāda Artūrs.

KĀPT, LĒKT, MEST

Kā tieši nodarbināt pirmskolnieku? Uzmanību vajadzētu vērst uz vispārējo fizisko attīstību — bērnam būtu jāprot elementāri kāpt, lēkt, rāpot, mest kūleni. Ja bērnam tiek mācītas specifiskas lietas, tiek apieta daba un fizioloģija — dabas likumi. Dabā redzam, ka puķe aug kā augusi, tāpat ķermenis aug. Nevajag mēģināt apsteigt dabas likumus, tā bērnā var tikai zaudēt sportistu. “Padomājiet, kad jūsu bērns pēdējoreiz ir staigājis basām kājām, rāpies kokos, Imitējis labu filmu, atdarinot tur redzamo varoņu kustības? Vispusīgums bērnā būs attīstījies tad, kad viņš noteiktu laiku būs pavadījis svaigā gaisā,” norāda Piļkēvičs.

Tātad rosīga vasara laukos bērnam var nākt tikai par labu vai diendienā pavadīts laiks rotaļu laukumā, ja bērns vēlas tur darboties, — tā nevar būt par daudz. Piedāvājot bērnam izvēles iespējas starp dažādiem vingrinājumiem, bērnu var izklaidēt ar atsevišķu, uz vispusīgumu orientētu normatīvu izpildi. Tas ir, iemācīt elementāras pamatlietas — stāvēt uz vienas kājas, izpildīt pēc kārtas divus vienādus lēcienus, piecelties no sēdus stāvokļa stāvus noteiktu skaitu reižu, arī pareizi iet.

NEPĀRDOZĒT EMOCIONĀLI

Svarīgi ir, bērnā attīstot fizisku daudzpusīgumu, neaizmirst par psihoemocionālo vispusīgumu. Atsevišķi sporta veidi, kur vitāli svarīga atsevišķu kustību izkopšana, ir monotoni.

Sporta spēlēs, piemēram, basketbolā, rokasbumbā vai hokejā, par vissvarīgāko varam uzskatīt metienu vai futbolā — sitienu, taču sporta spēles pašas par sevi ir konceptuāli daudzveidīgākas. Savukārt tenisā uzsvars uz vienas kustības izkopšanu ir dabiski daudz lielāks — bumbiņa visu laiku ir jāsit, jāsit un vēlreiz jāatsit. Te jāņem vērā, ka — jo agrāk sāk, jo labāk var izkoptu vienu kustību, attīstot plastiku. Tādēļ ne tikai treneriem, bet arī vecākiem ir jābūt radošiem, lai bērnam fiziskā aktivitāte neapniktu. “Pāragri ko sākot darīt, vēlāk — pusaudža gados —, kad bērns sāk apzināties personību un iekāpj savā autoritātē, viņš apzināsies spiedienu un uzgriezīs muguru, visticamāk pametot sportu,” norāda Artūrs, “ja bērnam liek ko darīt par ātru, tas psiholoģiski šaus atpakaļ!”

Tikpat svarīgi ir nepārspīlēt ar izcilāko treneru meklējumiem, bet izvēlēties bērnam sporta nodarbības starp sporta skolām, kas ir tuvāk mājām. Katru dienu pēc mācībām veltīt divas stundas ceļā uz treniņiem un mājām laika gaitā bērnam visticamāk kļūs emocionāli tik nogurdinoši, ka viņam zudīs azarts treniņos vai gluži vienkārši parādīsies pārslodzes pazīmes, arī fiziski tas nav viegli.

PORZIŅĢA PIEMĒRS

Pētījums starp elites skrējējiem liecina — vidēji aritmētiski labākie skrējēji ir ceturtie bērni ģimenē. Mājās skrien līdzi vecākajiem brāļiem un māsām un mācās no viņu pieredzes.

Interesanti, ka arī Kristaps Porziņģis ir ceturtais bērns ģimenē. Artūrs stāsta, ka ir redzējis video, kur Porziņģis aptuveni piecu gadu vecumā mājās spēlējas ar brāļiem: “Redzams, ka viņš bumbu neprot driblēt, bet tēvs ir uzstādījis grozu Kristapam piemērotā augstumā un jaunākais brālis nepiespiesti ar prieku izbauda spēli, gūstot gandarījumu.”

Savukārt treniņos epizodiska pārslodze uzmanībai ir pat vēlama. Tā liek automatizēt prasmes — tādēļ treniņos var redzēt epizodes, kurās bērnam liek vienlaikus driblēt basketbola bumbu un spēlēt futbolu vai spēlēt futbolu un ar rokām piespēlēt tenisa bumbiņu.

KO DARĪT, KAD NAV, KO DARĪT?

Sociālās izolācijas laiks bērniem uzskatāms par ļoti izaicinošu — nu jau Latvijā aizvadītu — laika periodu, tiesa, vīruss vēl nav pazudis. Kā motivēt bērnus izkustēties? Artūrs min četrus piemērus — izaicinājums, radošums, savs piemērs un laiks, kas pavadīts, skatoties ekrānos. “Mēs esam sociālas būtnes, un mācīšanās ir izteikti sociāls process,” uzsver speciālists. “Bērniem noteicošā ir vide, nevis liela runāšana. Ar jēdzienu vide es domāju nosacījumus, jo smadzenes automātiski saprot, kādi ir noteikumi, un rīkojas to robežās, automātiski uzliekot kādus rāmjus — skola ir vieta ar saviem noteikumiem, mājas — ar pavisam citiem nosacījumiem. Tādēļ ir jābūt radošiem un pašiem jāizdomā kas jauns. Ļoti liela uzmanība jāpievērš ekrānos pavadītajam laikam, kas noteikti jāregulē, jo tas pats par sevi jau rada apstākļus, lai kustētos.”

Artūrs dalās ar piemēru no savas personīgās pieredzes. Ģimenē šobrīd aug viens ļoti mazs un trīs lielāki — sešus, deviņus un desmit gadus veci — bērni. Izolācijas laikā mazie regulāri nākuši pie tēva un gaudušies, vaicājot — ko darīt? “Vislabākā frāze šādos brīžos ir: nedari neko! Protams, to saku ar smaidu sejā, taču šāda atbilde bērnam ir visgrūtākais — tam seko piecu minūšu raudāšana, taču tas liek bērnam domāt un viņš atradīs, ko darīt. Vakar bērns izdomāja kāpt uz augšu pa durvju eņģēm. Ļauju to darīt, esmu klāt, lai aktivitāte notiktu droši, — galvenais, ka bērns kustas.”

Atstāt telpu bērna iztēlē, ko darīt garlaicīgā brīdī, ir veselīgi arī smadzenēm, tas attīsta prātu atšķirībā no skatīšanās ekrānā, jo ekrānā bērnam tiek pasniegts jau gatavs saturs — nav jādomā. “Skatoties multiplikācijas filmas, aktivitāte bērna smadzenēs ir tuvu nullei, vienkārši tiek stipri kairināti emociju centri. Kad bērnam pēc tam paprasa, par ko bija stāsts, viņš nevar atbildēt, jo multiplikācijas filmas lielākoties ir pārsātinātas ar bezjēdzīgām emocijām, lai noturētu bērnu uzmanību,” uzsver speciālists. “Kustēties bērnam ir vitāli svarīgi, jo tam ir visciešākā saikne ar smadzeņu attīstību. Smadzenes patērē 40 procentus no skābekļa, ko viss organisms patērē. Šobrīd mēs savstarpēji sarunājamies un domājam, ko sacīsim viens otram, tādēļ mūsu smadzenes patērē skābekli vēl vairāk un tādēļ mēs strauji nogurstam. Lai vairāk piegādātu skābekli smadzenēm, bērni kustas, jo kustība nodrošina organismā straujāku skābekļa apmaiņu.”

IZOLĀCIJA NAV FIZKULTŪRIEŠU VEIDOŠANAI

Bahijas skola bērniem pat izolācijas laikā organizēja aktīvas dinamiskās pauzes. Enerģijas atjaunošanai. Brazīlijā pandēmijas dēļ bērni pat vairākus mēnešus nav atstājuši dzīvokļus, tā ka Latvijā šajā ziņā esam ļoti pateicīgā situācijā, jo zaļās teritorijas netrūkst pat galvaspilsētā. Taču, ja ģimene ir iesprostota daudzdzīvokļu namā un nedrīkst iet uz ielas, var izmantot kāpņu telpu, lai nokāptu ar bērnu lejā un uzkāptu atpakaļ augšā. Un tas jau būs daudz. Tikai viens piemērs mazam radošam risinājumam, lai izkustētos.

Varētu padomāt, ka šāds brīdis, kad mediji, ārsti un sporta speciālisti nemitīgi runā par to, cik svarīgi cilvēkam ir kustēties, lai būtu stiprāka imunitāte, un, kad cilvēkiem ir vairāk brīva laika, esot vairāk mājās un kopā ar bērniem, ir īstais laiks bērnā veidot fizkultūrieti? Jo ir taču gan motivējoši fona apstākļi, gan iespējas. Tā gluži nav!

“Bērnā fizkultūrietis veidosies tad, kad viņš vingros — kad būs tam fiziski piemēroti apstākļi. Izolācijas laiks bija nenormāls izaicinājums, lai vingrotu, jo visi bijām noguruši no četrām sienām. Labākais veids, kā bērnā veidot fizkultūrieti, ir pašam būt fizkultūrietim un rādīt bērnam piemēru. Pielieciet pie sienas grafiku un sāciet darīt! Man pašam bija grūti pirms trīs mēnešiem noskriet 10 kilometrus, bet tad es sāku skriet. Līdz kādu dienu bērns pats man paprasīja — vai es varu iet skriet ar tevi? Protams, bērns nevar pieaugušajam izskriet līdzi, taču var braukt pa priekšu ar divriteni. Tā arī darām. Tāpat vasarā var doties uz pludmali un skriet stafetes, taču arī tad vecākiem ir pa smiltīm jāvārtās tieši tāpat kā bērniem — kopā ar viņiem!” Artūrs stāsta, ka rotaļās vecākiem ir svarīgi pielāgoties bērnu priekiem.

IZCILĪBAS PAZĪME — INTUĪCIJA

Viena no grāmatām, ko Artūrs iesaka izlasīt sportistu vecākiem, ir Amita Katvalas Sportiskās smadzenes (Athletic Brain). Katvala ir pieredzējis angļu sporta žurnālists, un šī ir viņa pirmā grāmata. Pielietojot amata prasmi un sakarus, viņš intervē sportistus, trenerus un zinātniekus visā pasaulē ar nolūku pētīt sportistu prāta īpatnības un tādējādi grāmatā piedāvā aptverošu ieskatu jaunās iespējās, kuras sporta talanta attīstībai mūsdienās piedāvā zinātne un tehnoloģijas.

Izcila sportista pazīme ir sporta specifiska intuīcija. Kādā pētījumā slavenais futbolists Krištianu Ronaldo veic perfektu sitienu ar galvu vārtos pēc stūra sitiena. Vai tas ir kas pārdabisks? Nebūt nē, ja vien neņem vērā faktu, ka eksperimenta laikā Ronaldo to paveic pilnīgā tumsā… Ronaldo trāpa perfekti pat tad, ja gaisma tiek izslēgta sekundi pirms (nevis pēc!) stūra sitiena piespēles izpildes.

Sporta specifiskās motorikas un koordinācijas meistarība ir ārkārtīgi sarežģītu procesu rezultāts. Pat vienkāršākās kustības pieprasa precīzu aprēķinu un tūkstošu procesu nevainojamu koordināciju reālajā laikā. Neirozinātnieki secinājuši, ka, pat spēlējot šahu, smadzenēm figūras pārvietošanai no viena lauciņa uz otru ir nepieciešama lielāka piepūle par paša gājiena izdomāšanu.

VIZUALIZĒT MOMENTUS

Katvala grāmatā apraksta, ka labākie spēlētāji jebkurā sportā ir izteikti meistari sava acu skatiena fokusēšanā. Tā, piemēram, basketbola snaiperi mirkli pirms metiena fiksē skatienu uz vienu punktu groza virzienā, futbola zvaigznes fiksē skatu uz pretinieka kājām un nolasa to kustību ar daudz lielāku smadzeņu darbības intensitāti nekā citi profesionāļi. Autors izceļ arī plaši pazīstamo spoguļneironu fenomenu un iesaka sportistiem biežāk izmantot iztēli un vizualizēt spēles elementus, par piemēru minot Anglijas futbola izlases kādreizējo zvaigzni Veinu Rūniju, kas iepriekšējā vakarā pirms spēles noskaidro ar maču saistītas detaļas (formas krāsas, stadiona izskatu) un pavada laiku, vizualizējot spēles momentus un savu izcilo sniegumu.

REAKCIJA — MĪTS

Maldīgs ir uzskats par sportistiem piemītošu iedzimto unikālo reakciju. Patiesībā sportisti nav apveltīti ar īpaši strauju reakciju, bet ilgu treniņu rezultātā ir spējīgi nolasīt informāciju un redzēt mazākās, sportam raksturīgās detaļas tur, kur citi to nespēj. Treniņi un sportojot gūtā pieredze pārveido sportistu smadzenes tā, lai tie varētu precīzāk un ātrāk noteikt un atšķirt sportam specifiskas atšķirības katrā kustībā. Ne velti inteliģentāko sportistu smadzenēs tiek novērota lielāka smadzeņu aktivitāte brīžos, kad tie vēro paša sporta veida sacensības.

Secināms, ka izcili sportisti visdrīzāk ir gan treniņu, gan vides ietekmes rezultāts, savukārt tieši treniņš un prakse noteiktā sporta veidā ir veidojuši specifisku, detalizētu uztveri, ko tautā sauc par izteiktāku sporta intuīciju vai izjūtu. Beisbola spēlētājiem redzes rādītāji ir augstāki par vidējo pasaules redzes līmeni. Taču izcilībai šajā sporta veidā ar to būtu par maz. Spēlētāja meistarība ir treniņdarba procesa rezultāts, un dabiskā atlase parūpējas par labākiem redzes rādītājiem beisbola elitē. Pētījumi apstiprina, ka beisbolā sitēja pozīcijas spēlētājs jau pieņem lēmumu par sitiena trajektoriju un veidu, kad bumba vēl nav pametusi piespēlētāja roku. Pieņemt šo lēmumu sekundes dažas simtdaļas vēlāk nozīmētu netrāpīt pa bumbu, tas varētu beigties diezgan traģiski… Šāda meistarība ir nevis pārdabiskas sitēja reakcijas rezultāts, bet gan uztrenēta prasme nolasīt mazāko piespēlētāja pleca un elkoņa locītāvu kustības un momentāni iztulkot tās metiena trajektorijā, ātrumā, spēkā.

Tātad gan vide (treniņš), gan daba (gēni, dotības) veido izcilu sportistu, un to mijiedarbība ir tik sarežģīta, ka nav iespējams noteikt, kuram no šiem faktoriem ir lielāka nozīme.

KO TRENERIM IZVĒLĒTIES?

Laikā, kad jāievēro distance, var novērtēt masveida treniņa priekšrocības. Pētījumi liecina, ka ilgstošs, nepārtraukts treniņš, nevis vairāki treniņi ar laika intervālu var būt ļoti efektīvs veids, kā iemācīties jaunas prasmes un noslīpēt jau esošās. Treniņš asina prātu un padara labāku. Treneriem un sportistiem ir jāsaprot, ka jāpieliek visas pūles, lai ietekmētu to mainīgo, kas ir ietekmējams vides un dotību mijiedarbības virpulī — vidi, treniņus ar pareizu sarežģītības pakāpi. Kā zināms, būtiska ir arī vecāku klātbūtne treniņos, par ko savā kampaņā pirms pāris gadiem runāja Latvijas Futbola federācija. Vecākiem gan nevajag aizrauties ar pārlieku azartisku dzīvošanu līdzi notikumiem spēles laukumā. Ja vēlaties, lai bērna sniegums ir konstants ilgtermiņā, daudz vairāk uzmanības jāpievērš tam, lai vecāku klātbūtne treniņos un spēlēs bērnam asociētos ar mieru, drošību, pārliecību, prieku — it īpaši agrīnajā vecumā.

VAR JEBKURĀ VECUMĀ

Pirmajā brīdī šķietami nesaistīti ar sportu, taču pētījums par Londonas taksistiem, kuriem ir jāiemācās pilsētas kartes no galvas, par procesiem smadzenēs spilgti apliecina — kādēļ, ja gribam, varam mainīt paradumus teju jebkurā vecumā. Taksistu smadzenes tika skanētas dažādu vecumu cilvēkiem, pirms viņi stājās darbā un vēlāk, kad karte bija apgūta. Pētījums parādīja, ka arī cilvēkiem virs 30, 40 un pat 50 gadu vecuma smadzenēs ievērojami bija palielinājusies viela, kas atbild par atmiņu, tāpat smadzenēs bija notikušas strukturālas pārmaiņas. Tātad arī tiem vecākiem, kuriem sports saistās vien ar zvilnēšanu dīvānā, vērojot sporta notikumus televīzijā, ja vien nav traumu, ir visi priekšnoteikumi kļūt saviem bērniem par veselīgiem piemēriem sportā.

Ne tik iepriecinoša atziņa — pēc tam, kad taksisti bija atstājuši darbu, smadzenes bija atgriezušās iepriekšējā stāvoklī. Secinājums — ja pieceļaties un sākat sportot, uzturiet sevi formā, lai ieradums nostiprinās.

Bērniem smadzenes ir plastiskākas, tajās strukturālas pārmaiņas notiek daudz straujāk, tās daudz straujāk pielāgojas, kas ir svarīgi sportā, lai apgūtu jaunas iemaņas. Tas paskaidro, kādēļ, piemēram, trīsdesmit gadu un pat daudz agrākā vecumā profesionāli sportisti vairs krasi nemēdz uzlabot savu sniegumu, taču tik un tā tas neizslēdz progresa iespējas.

PAMATPRINCIPI BĒRNU MOTIVĒŠANAI SPORTOT

– Vecākiem ir jāsporto pašiem, demonstrējot piemēru!

– Pirms dodaties sportot, bērnam ir jāliek izvēlēties vienu no vismaz divām iespējamām aktivitātēm;

–   Esiet radoši! Būtiskākais, lai bērni kustētos, ir fiziskas aktivitātes.

DEVIŅI PADOMI SPORTISTU VECĀKIEM

1. Atstājiet pamācības par spēles gaitu spēles laikā trenera kompetencē. Bērnam ir ļoti grūti uztvert informāciju, jo smadzenes ir noslogotas ar pašu spēles procesu.

2. Ja vēlaties pamācīt prasmes, koncentrējieties uz vienu prasmi vienā reizē. Pārāk daudz informācijas pārslogo mūsu uztveres mehānismu, un mācīšanās notiek neefektīvi.

3. Par prasmēm runājiet sporta laukumā vai vietā, kur to ir iespējams demonstrēt, liekot bērnam uzreiz vingrināties un pielietot tās. Klausīšanās pārsvarā attīsta dzirdi, darīšana ir simtiem reižu efektīvāka.

4. Uzslavā izvairieties no statusu un stāvokli aprakstošiem vārdiem, kā, piemēram: “Tu esi labs šajā sportā.” Daudz labāk būs, ja pamanīsiet bērna pareizās darbības, izvēlētās stratēģijas, paņēmienus un mērķtiecīgi uzslavēsiet tās. Vislabākais — uzdodiet jautājumu: “Kā tev tas izdevās?” Lai bērns pastāsta un tādā veidā saprot, ka jūs viņu novērtējat un brīnāties par viņa sniegumu.

5. Neslavējiet par neizpildītu uzdevumu vai vāju sniegumu, citiem vārdiem — mākslīgi neuzpūtiet bērna slavu, pat ja viņam ir izteikti zema pašapziņa. Nesakiet bērniem — ne visi var būt labi visās jomās. Pat ja tā ir taisnība, pati frāze ilgtermiņā liek bērnam padoties un izmantot to, attaisnojot nevēlēšanos piepūlēties.

6. Ierastā frāze vecāku vidū: “Kā tev gāja spēlē/treniņā?” Labāk šā jautājuma vietā prasiet par bērna sajūtām pirms, pēc un spēles vai treniņa laikā. Bērni, kuri zina vairāk nosaukumu emocijām un prot par tām runāt, labāk prot tās identificēt sevī, līdz ar to — arī kontrolēt tās. Paškontrole savukārt ir izšķirošais faktors ceļā uz panākumiem.

7. Ja vēlaties, lai bērna sniegums ir konstants ilgtermiņā, daudz vairāk uzmanības pievērsiet tam, lai spēles laikā jūsu klātbūtne bērnam asociētos ar mieru, drošību, pārliecību, prieku — it īpaši agrīnajā vecumā. Emocionālā piegarša, ko atstāsiet līdz pubertātei, būs bērna paša karjeras izvēļu primārais noteicējs tīņa gados. Dažkārt vienkārši būt klāt ir lielākais ieguldījums sportista attīstībā.

8. Kad pašam ir grūti kontrolēt savu reakciju uz bērna neveiksmēm, uzdodiet sev trīs vienkāršus jautājumus šādā secībā:

– Kāpēc bērns tā rīkojas?

– Ko tieši es vēlos bērnam iemācīt šajā situācijā?

– Kā es varētu vislabāk to bērnam šobrīd iemācīt?

9. Visbeidzot: dziļi ieelpojiet un izelpojiet — audzināšanas darbā jums ir noteicošā loma, bet nevienam un nekur vēl nav izdevies panākt rezultātu viegli un ātri!

PADOMI VIDEO ANALĪZEI

– Spēļu skatīšanās prieka pēc vienmēr ir apsveicama. Skatoties kopā ar bērnu, labākais ir koncentrēties un sajūsmināties par izcilām epizodēm, nevis par kļūdām vai tiesneša darbu. Labākā frāze pēc izcilas epizodes ir: “Tas bija tik izcili, arī tu tā varēsi, ja regulāri trenēsies.”

– Video materiālu padziļinātā analīze kopā ar bērniem un jauniešiem var arī būt lietderīga, tiklīdz tā notiek ne pret bērna gribu, ir īsa un konkrēta, nav apkaunojoša, kā arī mērķtiecīgi saistās ar izvirzītajiem mērķiem un tūlītēju procesu treniņa apstākļos.

– Visvērtīgākais ir video analīzi veidot pašam trenerim. Tās mērķis ir noteikt tipiskās kļūdas un veidot treniņprocesu tā, lai sportisti piedzīvo pēc iespējas vairāk situāciju, kas liek viņiem kļūdīties noteiktā veidā, līdz kamēr viņi iemācās paši izlabot šīs kļūdas reālās situācijās uz laukuma.

– Sports ir sarežģītu prasmju kopa, tāpēc bērni pieļauj ļoti daudz un dažādu kļūdu. Video analīzes procesu visefektīvāk ir uztvert kā pakāpenisku — katrā reizē koncentrēties uz vienu līdz divām tipiskām, izplatītākām, pamatīgākām kļūdām, nevis censties izlabot visu uzreiz.

–   Analizējot vienmēr sākt un beigt nevis ar kļūdām, bet ar pozitīvu sniegumu un izcilām epizodēm.

LITERATŪRA, KAS NODERĒS TĀLĀKAI IZAUGSMEI:

Artūra Piļkēviča blogs www.metacognio.com

The Brain Rules (J. Medina)

Thinking Fast and Slow (D. Kahneman)

Mindset (C. Dweck)

The Whole Brain Child (D. Siegel)

The Athletic Brain (A. Katwala)

Artūrs PIĻKĒVIČS

Neiroizglītības un sporta speciālists

Dzimis : 1983. gada 23. jūlijā Rīgā

Ģimenes stāvoklis: precējies, četru bērnu tēvs

Izglītība: trīs augstākās izglītības: Oglethorpes universitātē (ASV, Džordžijas štats), Latvijas Universitātē, LSPA

Sasniegumi sportā: 5. vieta EČ basketbolā U-16, spēlējis universitātes komandā ASV, Bundeslīgā, LBL un BBL

Vaļasprieki: spēlēties ar bērniem, sportot, lasīt, spēlēt ģitāru

Iecienītā mūzika: rokmūzika, džezs, blūzs, kristīgā mūzika

Grāmatas, ko citiem iesaka: Bībele, Everybody is Normal Until You Get to Know Them (J. Ortberg), The Shack (Būda).

Daiļliteratūra: Idiots, Brāļi Karamazovi, Meistars un Margarita

Filmas: Atnācēji, Gladiators, Atsvabinātais Džango, Strūklaka, Robots vārdā Čapijs, Leviatāns, Good Bye, Lenin!