Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā

Laimes luteklis

Man dzīvē ļoti laimējies. Visās jomās —ar vecākiem un treneriem, ar skolu un klases biedriem, ar iespēju spēlēt basketbolu un komandas biedriem, ar ģimeni, ar sastaptajiem ārstiem un kolēģiem,” 80. dzimšanas dienas noskaņās Eiropas 1963. gada čempions Oļģerts Jurgensons ir ierasti enerģisks un izteikumos precīzs, izbrīvējoties sarunai starp darba pienākumiem un brīvā laika nodarbēm. Tagad viņš ir strādājošs pensionārs ar aktīvu dzīvesveidu, savulaik pusotra gadu desmita garumā — viens no labākajiem Latvijas basketbolistiem un viens no ļoti retajiem, kurš visā spēlētāja karjerā bija uzticīgs tikai vienai komandai — savam Vefiņam.

SPORTISKIE GĒNI UN ELKI

Oļģerts Jurgensons pieder pie Latvijas basketbola elitē plaši pārstāvētās liepājnieku frakcijas. Dzimtas vēstures pētījumi apliecinot tēva senču seno saistību ar Priekuli un Grobiņu. No mātes puses kurzemnieku dzimtu bagātinājuši arī lietuviešu gēni un ģimenes sportiskumu apliecina ieraksts Liepājas leģendārās futbola komandas Olimpija vēsturē — Oļģerta mātesbrālis Aleksandrs Stankus divdesmitajos un trīsdesmitajos gados bijis pieckārtējs Latvijas meistars! Aleksandra dzīve aprāvās Kurzemes cietoksnī kaujās pie Džūkstes, un daļu dzimtas Otrais pasaules karš izkliedējis pa visu pasauli. Šis fakts vēl daudzus gadus ietekmējis arī Oļģerta dzīvi, jo radi ārzemēs padomju varas acīs bija nopietns riska faktors, izskatot atļaujas izbraukt uz sacensībām ārzemēs. Savu reizi nācies palikt mājās.

20. gadsimta četrdesmito un piecdesmito gadu mijā Liepājas puikām sportošana bijusi kā elpošana — dabīgs un nepārtraukts process. Spēlējuši futbolu, basketbolu un volejbolu, tenisu un galda tenisu, izmēģinājuši visas vieglatlētikas disciplīnas. Regulārā darbošanās nostiprināja ķermeni, nodrošinot lielisku savainojumu profilaksi.

“Pa īstam acis uz basketbolu man atvēra Melburnas olimpiskās spēles. Televīzijas translāciju vēl nebija, bet avīzes bija pilnas ar ziņām par mūsu trijotni — Maigoni Valdmani, Jāni Krūmiņu, Valdi Muižnieku. Kā viņus sagaidīja Rīgā, kā bija gājis. Gribēju sasniegt to pašu,” Oļģerts atceras pusaudžu gadu motivāciju.

190 cm augums basketbolā tolaik noderējis centra spēlētāja pozīcijā, un treneris Alfrēds Lejnieks padsmitnieku drīz iesaistījis vīru cīņās pilsētas meistarsacīkstēs. Iegūtais rūdījums noderējis, un, kaut arī Liepājas Daugavas mēģinājums iekļūt PSRS čempionāta B klasē nebija veiksmīgs, ziņa, ka svarīgā spēlē viens jaunais spēles laikā bumbu ielicis grozā no augšas, sasniegusi Rīgu. Un viendien pie Jurgensonu durvīm Liepājā klauvējis pats VEF meistarkomandas treneris Alfrēds Krauklis.

“Rīgas ASK modelis, ko bija izveidojis Aleksandrs Gomeļskis, tolaik bija ļoti progresīvs — ātrs basketbols ar kustīgiem garajiem spēlētājiem. Konkurenti, arī VEF, skatījās un taisīja pakaļ. Biju ātrs, fiziski spēcīgs, bīstams caurgājienos — piemērots uzbrucēju pozīcijai. Pēc skolēnu spartakiādes vairākus uzaicināja trenēties meistaros, bet pa īstam nostiprināties komandā izdevās tikai man.”

“GRIBĒJU SPĒLĒT TIKAI VEF”

Jurgensona debijas sezonā 1960. gadā VEF pārsteidza, īsajā PSRS čempionāta distancē — tikai viens aplis ar 11 spēlēm — apsteidzot ASK un aizsniedzoties līdz bronzas medaļām. Tomēr jau nākamajā gadā ASK atgriezās Latvijas labākās komandas godā, un pozīciju nostiprināšanai treneris Gomeļskis labprāt būtu savā paspārnē sapulcējis visus Latvijas labākos basketbolistus. Arī Jurgensonu.

“ASK bija armijas komanda, un, lai arī spēlēja visi savējie, armijas kārtība man organiski nebija pieņemama. VEF komandā jutos ļoti labi, rūpnīca maksāja algu, strādnieki nāca uz spēlēm mūs atbalstīt — citi apsvērumi nešķita svarīgi. Treneris Krauklis vienmēr uzstāja, ka basketbolistiem arī jāmācās. Gan tāpēc, ka visu mūžu basketbolu nespēlēsi, gan tāpēc, lai izvairītos no armijas. Studēju Rīgas Politehniskajā institūtā, bet savu reizi nācās arī slēpties no armijniekiem. Vēlāk aicināja arī Maskavas Dinamo, ACSK, bet mani tas viss neinteresēja — gribēju spēlēt tikai VEF.”

PSRS izlases galvenais treneris Stepans Spandarjans novērtējis Oļģerta meistarību, uzaicinot 22 gadus veco vefieti lielvalsts galvenajā komandā. Izdevies piedalīties turnīros Itālijā un Dienvidslāvijā, bet pirms izlases brauciena uz ASV Jurgensons no sastāva svītrots. 1963. gadā PSRS izlases vadību pārņēma joprojām Rīgā strādājošais Aleksandrs Gomeļskis, bet uz pasaules čempionātu Brazīlijā aizbrauca tikai viens latvietis — ASK spēlējošais Juris Kalniņš. Trešā vieta neapmierināja, sastāvs pamainījies, un tā paša gada rudenī Eiropas čempionātā Polijā par čempioniem kļuva arī Kalniņš, Jānis Krūmiņš un Oļģerts Jurgensons. Tas bija vefieša vienīgais starts oficiālā starptautiskā turnīrā.

“Kad mani uzaicināja PSRS izlasē, sākumā pašam šķita, ka savā pozīcijā esmu labākais. Vismaz otrais labākais. Bet konkurence, protams, bija nopietna, un treneri varēja izvēlēties. Mans mīnuss — pārstāvēju arodbiedrību sporta biedrību komandu, bet armijnieki un Dinamo sistēma par savējiem cīnījās daudz aktīvāk. Savu reizi nobremzēja savainojumi, savu reizi — anketā ierakstītie radi ārzemēs. Iespējams, bija sava nozīme arī tam, ka atteicu Gomeļskim spēlēt ASK. Patiesībā Gomeļski vērtēju ļoti augstu, jo viņš bija progresīvs treneris. Bet, kā jau teicu, gribēju spēlēt tikai VEF. Uz PSRS izlases nometnēm aicināja vēl vairākus gadus, biju kandidātos gan pirms Tokijas, gan Mehiko olimpiskajām spēlēm, tiku gan uz ASV, gan ar PSRS otro izlasi izbraukāju Ķīnu. Medaļu vairs nebija, tomēr ar savu ceļu basketbolā esmu apmierināts.”

Latvijas vīriešu basketbola lielākās spozmes laikiem punktu 1966. gadā pielika VEF izcīnītās bronzas medaļas PSRS čempionātā. Mērķis gan bija daudz augstāks — lai Latvija atgūtu zaudēto PSRS čempionu titulu, VEF komandā tika iesaistīti vairāki ASK līderi. Tomēr īstu vienotību panākt nav izdevies, daži spēlētāji pārcēlās pretējā virzienā. “No lielās iespējas izveidot ļoti labu komandu iznāca čiks,” jūtams, ka cerību neattaisnošanās Oļģertam kremt joprojām.

“VAJADZĒJA IZDARĪT — UN IZDARĪJĀM”

Jurgensona spēlētāja karjeras otrā daļa iekrita Latvijas vīriešu basketbolam sarežģītā laikā. Slavenie veterāni cits pēc cita pielika punktu spēlēšanai, jaunajiem trūka talanta un iepriekšējai paaudzei raksturīgās nesavtīgās tieksmes basketbolam ziedot visus spēkus, negaidot materiālo gandarījumu. Piedevām VEF rindas izretināja trenera Oļģerta Altberga un vairāku spēlētāju barga sodīšana par muitas noteikumu pārkāpumu. Septiņdesmito gadu sākumā VEF izkrita no PSRS augstākās līgas un sākās pelēcīga ikdiena, ar spēlēšanu nelielās zālēs un tiesnešu patvaļu.

“Fiziski jutos ļoti labi, bija spēks un enerģija, bet apkārt notiekošais pamazām mazināja basketbola apetīti. 30 gadi — tolaik tas tika uzskatīts par veterāna vecumu, kad laiks dot ceļu jaunajiem. Pirmo līgu negribas ne atcerēties. Man bija labas attiecības ar igauņu basketbolistiem, bija runa, ka varētu spēlēt augstākajā līgā pie viņiem, tomēr komandu mainīt negribēju. Vēl dažus gadus nocīnījos, bet pēc 1975. gada sezonas sapratu, ka — pietiek! Sporta komitejas vadība vēl pārmeta, ka negribu spēlēt spartakiādē, bet atbildēju, ka pienācis pēdējais brīdis darbu meklēt. Trenēšana nevilināja.”

Dzīve pēc sporta sākusies ar veiksmīgi saņemtu piedāvājumu strādāt Ādažos studējot iegūtajā profesijā un skarbu pārbaudījumu — mēneša laikā vajadzējis tikt galā ar ielaistām problēmām, lai lielajā saimniecībā laikus sāktu apkures sezonu.

“Praktiska darba pieredzes man nebija, bet vajadzēja izdarīt un izdarījām. Tā sākās mans otrais 17 gadu cikls. Pirmais pagāja basketbolā, otrais — Ādažos. Deviņdesmito gadu sākumā, kad lielsaimniecība juka ārā, noderēja savulaik Baltijas kausa izcīņas laikā iegūtie kontakti ar Zviedrijā dzīvojošajiem latviešiem. Nodibinājām savu celtniecības firmu, apguvu biznesa pamatus, kas vēlāk noderēja, attīstot savu uzņēmumu. Joprojām aktīvi strādāju par būvuzraugu. Veca savainojuma seku dēļ basketbolu spēlēt jau sen vairs nevaru, bet — liels paldies dakterim Valdim Zatleram! — varu slēpot un to daru jau sen, iesaistot arī visu ģimeni. Vēl šoziem februārī uz trim dienām izrāvāmies paslēpot Austrijā. Tad vēl nebija ne mazāko aizdomu, kas mūs sagaida. Tagad braucu ar divriteni un ceru, ka nākamziem atkal varēšu kāpt uz slēpēm.”

 

Oļģerts JURGENSONS

Būvuzraugs, 1963. gada Eiropas čempions basketbolā

Dzimis: 1940. gada 2. jūnijā Liepājā

Pirmais treneris basketbolā: Alfrēds Lejnieks

Lielākie sasniegumi sportā: Eiropas čempions PSRS izlases sastāvā 1963. gadā; no 1959. līdz 1975. gadam spēlējis VEF meistarkomandā, kopā ar komandu izcīnījis bronzas medaļas PSRS čempionātā 1960. un 1966. gadā; no 1963. līdz 1974. gadam 80 spēles Latvijas (PSR) izlasē, izcīnījis 3. vietu PSRS tautu spartakiādē 1963. gadā

Izglītība: Rīgas Politehniskais institūts (RTU), inženieris, būvuzraugs

Ģimenes stāvoklis: precējies, divi bērni, trīs mazbērni

Hobiji: kalnu slēpošana, riteņbraukšana, aktīvs dzīvesveids

Guntis Keisels
Guntis Keisels