Kas un kad nāks Gulbja paaudzes vietā?
Latvijas vīriešu handbola izlase 2022. gada Eiropas čempionāta kvalifikācijas turnīru sāka ar zaudējumu un uzvaru spēlēs ar Itāliju — attiecīgi 17:28 viesos un 31:29 mājās. Komandai, kas pirms gada cīnījās Eiropas čempionāta finālturnīrā, tie nav labi rezultāti, no tādas komandas tika gaidītas divas pārliecinošas uzvaras, lai pēc tam jau spēlēs ar Norvēģiju un Baltkrieviju mēģinātu atkal iekļūt finālturnīrā (pirmās divas komandas no grupas tiek uzreiz, bet no trešo vietu ieguvējām tur nonāk četras labākās no astoņām). Taču divas pārliecinošas uzvaras tika gaidītas no tās komandas, kas spēlēja 2020. gada čempionāta finālturnīrā, bet tādas komandas vairs nav! Veidojas jauna Latvijas izlase, komandā notiek paaudžu maiņa, un tas vienmēr ir vairāk vai mazāk ilgs un nereti arī sāpīgs process.
2019. gadā Latvijas izlase pirmo reizi vēsturē iekļuva un 2020. gadā pirmo reizi vēsturē spēlēja Eiropas čempionāta finālturnīrā. Par tās komandas spēku liecina kaut vai uzvara savā laukumā pār 2017. gada pasaules čempionāta bronzas medaļu ieguvēju Slovēniju, kas arī nodrošināja mums ceļazīmi uz finālturnīru. Tuvu iekļūšanai finālturnīrā — toreiz pasaules čempionātā — Latvijas izlase bija jau 2016. gadā, kad tikai mazāks gūto vārtu skaits viesos duelī ar Baltkrieviju neļāva atvērt finālturnīra durvis. Tas tikai vēl vairāk norūdīja, tādu pārbaudījumu varbūt arī vajadzēja — sak’, pierādiet, ka patiešām varat un tik ļoti gribat, jo nekas nenotiek nejauši un pēkšņi. Pierādījām. Taču ceļš līdz finālturnīram bija vairāku gadu garumā.
TAGAD — KRUSTCELĒS
Ierindā bija visi labākie spēlētāji, un turklāt vairākiem tā bija, iespējams, pēdējā iespēja aizbraukt uz finālturnīru, kas kļuva par papildu motivāciju. Tās izlases kodolu veidoja seši spēlētāji no trenera Andra Gulbja savulaik vadītās komandas — Evars Klešniks, Aivis Jurdžs, Ingars Dude, Ģirts Lilienfelds, Jānis Pavlovičs un Māris Veršakovs. Plus 2019. gada EHF Čempionu līgas uzvarētājs un viens no pasaulē labākajiem spēlētājiem savā pozīcijā, 212 cm garais kreilis Dainis Krištopāns plus virslīgas klubos izaugušie ārzemnieki — vārtsargi Artūrs Kuģis un Edgars Kukša, Nils Kreicbergs un Uvis Strazdiņš plus pašmāju klubu labākie spēlētāji Egils Politers, Oskars Arājs, Raitis Puriņš, Rihards Leja…
Gulbja paaudze cits pēc cita beidz karjeru, bet tieši šie spēlētāji un vēl Krištopāns, Kreicbergs, Politers, Kuģis un nedaudz mazākā mērā citi (nepārprotiet, nopelns bija katram) iznesa spēļu lielāko smagumu 2020. gada Eiropas čempionāta kvalifikācijas turnīrā (ļoti būtiski bija arī tas, ka Latvijas Handbola federācija nodrošināja papildu treniņus un fizioterapeitisku palīdzību izlases kandidātiem no pašmāju klubiem, kas krietni palielināja šo spēlētāju pienesumu izlases rindās izšķirošajās spēlēs). Diezgan dīvaini, ka trenera Gulbja loma pēc iekļūšanas finālturnīrā un tā laikā tik reti tika pieminēta. Nemazinot ne Krištopāna, ne vēl kāda cita nopelnus, tomēr nevar neatzīt — bez šiem sešiem trenera Andra Gulbja audzēkņiem diezin vai mēs būtu tikuši finālturnīrā vai —pareizāk — bez savulaik radītās iespējas viņiem trenēties šepat Latvijā profesionālā līmenī, lai vēlāk aizbrauktu uz spēcīgiem Eiropas klubiem un līgām (Vācija un 1. bundeslīga) vai vienkārši labiem ārzemju klubiem un augstāka līmeņa līgām. Labi, ka spēlētāji paši neaizmirst savu treneri.
Karjeru izlasē beidzis izlases aizsardzības šefs Klešniks, savainojuma dēļ šī kvalifikācijas turnīra sākumā nevarēja palīdzēt Jurdžs, kas arī jau ir tuvu karjeras beigām, tās jau sagaidījis Lilienfelds, ģimenes apstākļu dēļ netika Pavlovičs, un nav zināms, vai varēs tikt turpmāk. No tās Gulbja paaudzes sešnieka palikuši tikai trīs spēlētāji. Turklāt savainojumu dēļ nevarēja spēlēt Austris Tuminskis (arī iepriekš būtu palīdzējis daudz vairāk, ja ne traumas), Politers un Arājs, kuriem arī jau ir pāri 30 gadiem un kuri diezin vai vairs progresēs savā izaugsmē. Nebija vārtsarga Kukšas, kurš Vācijas 3. līgā pandēmijas dēļ bija palicis bez spēļu prakses un arī nevarēja atļauties palikt karantīnā. Netika arī daži nosacītie izlases jaunpienācēji. Latvijā nav profesionālu handbola komandu, visi spēlētāji strādā vai mācās un tāpēc ar pandēmiju saistīto ierobežojumu dēļ nevarēja atļauties pēc atgriešanās no mača Itālijā palikt karantīnā (tāpēc, piemēram, Itālijā nespēlēja Veršakovs un Kreicbergs, kurš pašreiz vispār ir bez komandas, kaut joprojām pieder somu klubam Riihimaen Cocks).
Pandēmija nebūs mūžīga, ja ne šajā kvalifikācijas ciklā (nākamās spēles jau 9. martā Norvēģijā un 13. martā Valmierā ar Baltkrieviju), tad nākamajā jaunajam izlases galvenajam trenerim Sandrim Veršakovam būs pieejami visi neprofesionāļi, taču skaidrs, ka viņam lielā mērā jāveido jauna komanda — ap Krištopānu, ap Dudi, ap savu jaunāko brāli Māri Veršakovu, ap Kreicbergu. Pieminētajās spēlēs ar Itāliju, piemēram, Latvijas izlasē bija astoņi spēlētāji, kuriem nav vairāk par 20 spēlēm izlases rindās, un pieci spēlētāji, kuriem ir mazāk par desmit šādām spēlēm. Ir vairāki talantīgi jauni spēlētāji ar 17 gadus veco Endiju Kušneru priekšgalā, kvalitatīvs darbs rit Murjāņu sporta ģimnāzijā, vairākiem pašreizējiem izlases spēlētājiem ir tikai 23—26 gadi, bet… Kas tālāk? Tieši tā — kas tālāk ne tikai šajā kvalifikācijas spēļu ciklā, kura turpinājumam vietējo komandu spēlētāji nezina, kā tagad jāsagatavojas, jo jau kopš novembra beigām nenotiek virslīgas čempionāta spēles un abi spēcīgākie Latvijas klubi Dobeles TENAX un Rīgas Celtnieks nevar spēlēt arī Baltijas līgas čempionātā (Lietuvas un Igaunijas komandas spēlē un turklāt arī savā starpā).
NĀKOTNĒ — CAUR PAGĀTNI?
Savulaik bija Dambis/ASK, vēlāk bija ASK, tad ASK/AB.LV, tad atkal tikai ASK, taču komandas būtība nemainījās — tā bija praktiski profesionāla komanda, kuras spēlētāji trenējās kā profesionāļi, bet naudu saņēma kā pusprofesionāļi. Daži puiši arī mācījās, daži arī kaut kur piestrādāja, taču bija divi treniņi dienā plus vismaz viena spēle nedēļā, plus Baltijas handbola līga un Eiropas kausu izcīņa. Komanda vairākas reizes triumfēja Latvijas čempionātā un četras reizes uzvarēja Baltijas handbola līgā, kā arī septiņas reizes iekļuva EHF kausa izcīņas 3. kārtā. Labākie brauca uz ārzemēm, bet viņu vietā nāca nākamie. Spilgts piemērs — Aivis Jurdžs, kurš handbolā sāka trenēties tikai 19 gadu vecumā LSPA komandā, bet tad pēc diviem profesionāla darba gadiem ASK/AB.LV komandā aizbrauca uz ārzemēm un desmit gadus spēlēja Vācijas 1. bundeslīgā.
Vēl no iepriekšējā iesaukuma nāk Evars Klešniks, kurš Vācijas 1. bundeslīgā aizvadīja 16 (!) sezonas, 2005. gadā ar Esenes TuSEM ieguva EHF kausu, piecus gadus bija HSG Wetzlar viens no aizsardzības balstiem. Vācijas 1. bundeslīgā spēlēja Lilienfelds, Dude spēlēja labos Vācijas klubos 3. līgā un 2. bundeslīgā, bet tagad turpina Francijas virslīgā Limožas kluba rindās. Labos klubos Vācijā bija Veršakovs, Vācijā, Austrijā un Norvēģijā — Pavlovičs, kurš arī tagad spēlē Norvēģijas virslīgā. Tas liecina par darba kvalitāti. Kamēr atbalstīja AB.LV, kamēr atbalstīja ASK, tikmēr viss notika, bet tad… Četrus mēnešus pirms sezonas beigām darbu uzteica trenerim Gulbim, jo ASK bijusi pavēle tikt vaļā no visiem pensionāriem… Treneris par velti nostrādāja sezonu līdz galam, un ar to komanda kaut vai pusprofesionālā līmenī beidzās.
Vēl pirms tam — 90. gadu sākumā — bija Bauskas A&T, kas kļuva par Rīgas Celtnieka meistarkomandas pēcteci, kurā spēlēja gandrīz visi tie, kuri vēl nebija aizbraukuši uz ārzemēm, ar galveno treneri Dzintaru Kurmi priekšgalā. Treniņi notika 4—5 reizes nedēļā vakaros plus viena vai divas spēles nedēļā. Nepavisam ne profesionālas komandas līmenis (arī atalgojuma ziņā; daļa spēlētāju centās vēl kaut kur piestrādāt). Spēlētāji saņēma prēmijas par uzvarām Eiropas kausu izcīņas spēlēs (1992./1993. gada sezonā A&T iekļuva EHF toreizējā Kausu ieguvēju kausa izcīņas 1/4 finālā, kur tikai ar četru vārtu starpību divu maču summā piekāpās nākamajam finālistam Vespremas Fotex (tagad Vespremas Telekom) — tas joprojām ir augstākais Latvijas handbola klubu sasniegums Eiropas kausos) un par Latvijas čempionu titula iegūšanu. Šiem spēlētājiem bija ielikti stipri meistarības pamati — PSRS čempionāta augstākā līga. Profesionālas vai pusprofesionālas komandas stafeti pārņēma Dambis/ASK.
Pēc Latvijas izlases spēlēm ar Itāliju handbola vidē izskanēja ideja par tamlīdzīga izlases bāzes jeb profesionāla kluba izveidi. Tika pat minēta nepieciešamā nauda — apmēram 300—400 tūkstoši eiro sezonā. Savulaik trenera Gulbja vadīto komandu lielākais budžets sezonā bija nedaudz virs simts tūkstošiem latu, tagad ir cita nauda un cenas kāpušas, izmaksas ir lielākas, bet handbolā tās tik un tā nav kosmiskas. Nav neiespējams Latvijā izveidot šādu profesionālu komandu, bet… Vai tādu vajag? Vienas atbildes nav. No vienas puses — profesionāls darbs, arī jauno spēlētāju tiekšanās tikt tādā komandā, no kuras ātrāk paveras ceļš uz ārzemju klubiem, spēles Eiropas kausos, Baltijas līgā, labāka vietējo komandu spēlētāju gatavība izlases spēlēm. No otras puses — pazudīs jebkāda intriga cīņā par Latvijas čempiona titulu (tā savulaik jau bija). Protams, ja vien neradīsies iecere un iespēja izveidot vēl vienu vai divas līdzīgas komandas. Piemēram, jau gadiem ilgi Horvātijā valda Zagrebas komanda (tagad tās nosaukums ir PPD), Slovēnijā — Celjes Pivovarna Laško, Baltkrievijā — Brestas HC Meshkov un Minskas SKA (minskieši gan pašreiz nav reāli konkurenti Brestai cīņā par titulu), Ungārijā — Vespremas Telekom un Segedas MOL-Pick, Polijā izteikta favorīte ir Ķelces Lomža Vive. Tas nav nekas neierasts, bet šo valstu virslīgās arī pārejās ir profesionālas komandas, kas spēlē pietiekami labā līmenī (īpaši vēl 2—3 klubi Polijā).
SPĒCĪGS ČEMPIONĀTS — SPĒCĪGA IZLASE?
Lai neviens neapvainojas, taču Latvijas lielākā problēma ir nevis profesionālas handbola komandas trūkums (tas, protams, arī), bet gan virslīgas zemais kopējais līmenis. Par to varēja lieliski pārliecināties, kad izlase pat gandrīz bez leģionāriem un visiem labākajiem pašmāju spēlētājiem divreiz sagrāva klubu sastādīto komandu (pastiprinātu ar baltkrievu leģionāriem no Celtnieka), to uzskatāmi parāda TENAX un Celtnieka spēļu rezultāti ar pārējām komandām. Labi, gandrīz junioru sastāvs ir Ludzas Latgols (turklāt vēl uz Islandi aizbraucis Endijs Kušners), kas pavasara pusē, ja vien tagad būtu pilnvērtīgi treniņi un spēles, jau kļūtu par krietni nopietnāku konkurentu. Labi, pavisam jauni spēlētāji (dzimuši 2004. gadā un vēlāk) ir MSĢ/LAT 2004 komandā. Abu šo vienību spēlētājiem virslīga dod labas izaugsmes iespēju, taču diemžēl ne uz ilgu laiku. Izlases gatavošanās un piedalīšanās 2020. gada Eiropas čempionāta kvalifikācijā apliecināja, ka ar profesionālu attieksmi mūsu labākajiem neprofesionālajiem spēlētājiem viss ir kārtībā, taču ar to vien ir par maz. Ja trenējies 2—3 reizes nedēļā (tas neattiecas uz Murjāņu handbolistiem, kuri trenējas katru dienu) vai kaut 3—4 reizes nedēļā, tad nav iespējams līdzvērtīgi sacensties ar tiem, kas trenējas profesionālā līmenī un regulāri spēlē pret spēkos līdzvērtīgiem, meistarīgākiem vai tikai nedaudz vājākiem pretiniekiem. Jaunais spēlētājs, kuram ir ielikta laba bāze, piemēram, Murjāņos, šādā treniņu režīmā neattīstīsies. Vajag lielu gribasspēku un mērķtiecību, lai vēl pats trenētos papildus, vajag lielu vēlēšanos patiešām kaut ko handbolā sasniegt, lai to darītu. Un vēl vajag arī, lai būtu iespējas to darīt. Turklāt komandu sporta spēlēs nepieciešams arī visas komandas kopdarbs. Vismaz pašreiz izeja ir meklēt iespējas talantīgākajiem jaunajiem spēlētājiem aizbraukt uz labu ārzemju klubu junioru komandām, kur varētu turpināt slīpēt iemaņas (nav neiespējams apvienot arī ar mācībām), taču jādomā arī par virslīgas klubu līmeņa celšanu. Lietuvieši un igauņi mums šajā ziņā jau ir garām — viņiem ir vismaz pa četrām savstarpēji konkurētspējīgām komandām un vēl pāris komandu, kas daudz neatpaliek. Diezin vai apsveicami ir tas, ka no 1. līgas jau gadiem ilgi neviens netiecas iekļūt virslīgā. Izlases iekļūšana Eiropas čempionāta finālturnīrā handbolam pievērsa tik lielu uzmanību kā nekad, vajag tikai gribēt un prast to izmantot. Neviens cits pašu handbola cilvēku vietā to nedarīs, un darīšana neattiecas tikai uz Latvijas handbola federāciju, bet uz katru ar šo sporta spēli saistītu cilvēku. Vai patiešām nav vēlmes un ambīciju kaut ko sasniegt, uz kaut ko tiekties, kādam (varbūt sev?) kaut ko pierādīt? Jā, šis nav pateicīgākais laiks, taču pandēmija nebūs mūžīga un handbola kārti tagad galdā var likt ar daudz drošāku roku nekā iepriekš.
Kuru ceļu izvēlēties — tas pat nav tik būtiski. Sliktākais ir palikt krustcelēs.
