Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā

Atliktās cerības, resursu aritmētika un prioritārās ilūzijas

Aizejošais 2020. gads Latvijas basketbola hronikā atstājis nepiepildītas cerības (pagaidām?) uz XXXII olimpiādes spēļu medaļām 3x3 basketbolā, pandēmijas koriģētas spēļu tabulas, uz saulainākām priekšdienām atliktas interesantas ieceres un abām valstsvienībām neierasti nestabilas pozīcijas Eiropas čempionātu kvalifikācijas turnīros.

Miglaino nākotni mazliet gaišāku dara tas, ka februārī izšķirošās cīņas par ceļazīmēm uz Eiropas čempionātu finālturnīriem gan sieviešu, gan vīriešu komanda aizvadīs Rīgā (ja vien plānus neizjauks kārtējie ārkārtējie apstākļi). Tomēr, ņemot vērā FIBA un Eirolīgas kalendāru nesaskaņotības dēļ tradicionālās problēmas ar labāko spēlētāju iesaistīšanu, kam klāt vēl nākuši pandēmijas radītie riski, nebūt nav simtprocentīga pārliecība, ka Latvijas vīriešu valstsvienības patlaban objektīvi lielais potenciāls konkrētajās spēlēs realizēsies vajadzīgajā rezultātā. Kādā veidā problēmas iespējams mīkstināt ar subjektīvi precīzu rīcību? Un kas šai ziņā varētu mainīties, ja Latvijā saceltās kaislības ap vārdu savienojumu “prioritārie sporta veidi” novedīs pie konkrētiem risinājumiem, nevis kārtējo reizi izplēnēs koncepciju un kritēriju, faktu un ilūziju mudžeklī?

PRIORITĀTE — CEĻAZĪMES UZ EUROBASKET

Vispirms par aktuālāko — kā Latvijai tikt pie kārtējām ceļazīmēm uz Eiropas čempionāta finālturnīriem, kas basketbolā atšķirībā no citām sporta spēlēm (izņemot hokeju un florbolu) pēdējos gadu desmitos uzskatīti par normu.

Vīri mērķim ir tuvāk, jo viss ir tikai pašu rokās. Kvalifikācijas turnīra H grupas tabulā situācija ir skaidrāka par skaidru — divas no trijām ceļazīmēm jau rezervējušas Grieķijas un Bosnijas izlases (abām trīs uzvaras), uz trešo pretendē Latvija un Bulgārija (abām viena uzvara). Mūsu komanda trešo vietu var nodrošināt uzreiz trijos veidos: pirmkārt, Rīgas posma pirmajā spēļu dienā 20. februārī, uzvarot Bulgāriju vismaz ar +6, otrkārt, uzvarot Bulgāriju ar 1—5 punktu pārsvaru un 22. februārī sagaidot bulgāru zaudējumu Bosnijai un, treškārt, uzvarot Bulgāriju ar 1—5 punktu pārsvaru un 22. februārī, ja bulgāri būs uzvarējuši Bosniju, pēdējā mačā pieveicot Grieķiju.

Nenovērtēsim par zemu Bulgārijas komandas spēku — konkurentiem ir pieredzējis un labi saspēlēts komandas kodols ar Francijas līgā rūdīto naturalizēto amerikāni Dī Bostu līdera pozīcijā. Tomēr visas trīs iespējas ir pilnīgi reālas.

Sieviešu komandai kvalifikācijas barjera ir augstāka, durvis — šaurākas, jo finālturnīrā Francijā un Spānijā spēlēs tikai 16 komandas (vīriešiem — 24).

Pagaidām Latvijas sieviešu valstsvienība savā grupā ir tikai trešajā vietā (divas uzvaras; Horvātijas un Vācijas izlasēm ir trīs uzvaras). Ceļazīme pilnīgi droši garantēta tikai grupas uzvarētājām, bet no deviņām 2. vietas ieguvējām uz finālturnīru brauks tikai piecas. Tāpēc, lai devīto reizi pēc kārtas postos cīņai par Eiropas medaļām, pēdējās spēlēs februārī vajadzēs paveikt brīnumus pašām (uzvarēt Vāciju ar lielu punktu pārsvaru — izskatās, ka vismaz +15) un cerēt, ka tādi neizdosies konkurentēm. Iespējamo variantu ir tik daudz, ka aritmētikai pa īstam būs jēga nodoties tikai 3. februāra vakarā, kad Latvija būs uzvarējusi Ziemeļmaķedonijas izlasi un būs noslēgušās citas priekšpēdējās kārtas spēles.

RESURSU STATISTIKAS PARADOKSI

Latvijas basketbola bilance aktuālajos Eiropas čempionātos kļūs zināma 4×40 tīrā laika minūtēs (plus vēl, iespējams, kādā papildlaika piecminūtē), ko abas komandas februārī pavadīs laukumā. Tostarp rezultātu noteikti ietekmēs arī viss, kas decembrī un janvārī tiks paveikts, darbojoties basketbola organizatoriskajā frontē.

Pirmais solis izdevās veiksmīgs, panākot abu sacensību posmu norisi Rīgā. Vīriešu turnīra sakarā Latvijas likumīgās tiesības (abām mūsu komandām 2021. gada februārī spēles jau bija paredzētas savā laukumā, un FIBA solīja šo faktoru ņemt vērā, dalot sabraukumus) tika ievērotas bez īpašiem piedzīvojumiem. Savukārt par iespēju rīkot sieviešu turnīru nācās pacīnīties, jo reālās perspektīvas pēc 10 gadu pārtraukuma kvalificēties finālturnīram bija motivējušas Vācijas Basketbola federāciju aktivizēties: sak’, Rīgā spēlējām jau novembrī, un nebūs godīgi, ja abi Latvijas—Vācijas mači notiks vienas komandas laukumā. Taču vāciešu argumenti lēmējus neiežēlināja (paši vainīgi, ka nepieteicās novembrī!). Spēlēšana bez skatītājiem gan mazina sava laukuma priekšrocību efektu, tomēr mājās pat burbulī viesnīcas gultas ērtākas, turklāt ir iespēja spēļu kalendāru sakārtot tieši tā, kā tas ir izdevīgi savai komandai.

Bet šīs priekšrocības vajadzēs prast izmantot, un iespējas to izdarīt izšķirošā mērā būs atkarīgas no tā, kā izdosies nokomplektēt komandas.

Sieviešu valstsvienībai situācija ir vienkāršāka. WNBA spēlē vasarā, sieviešu Eirolīga darbojas FIBA paspārnē, tāpēc klubu un valstsvienību spēļu kalendāri ir saskaņoti un visu labāko spēlētāju piesaistīšanai ir tikai viens nopietns šķērslis — īsti nav pieejamas ASV augstskolu studentes, no kurām valstsvienību noteikti interesētu Digna Strautmane un Aleksa Gulbe.

Amerikāņi pēdējos gados gan kļuvuši atvērtāki sadarbībai. Nebūtu bijuši pandēmijas radīti šķēršļi ceļošanai, abas novembrī būtu spēlējušas Rīgā, jo attiecīga vienošanās ar universitātēm jau bija panākta. Bet februārī studentu sezona tuvosies izšķirošajiem notikumiem, un šai laikā par amerikāņu atsaucību ilūziju nav. Tāpēc, salīdzinot ar novembra spēlēm, papildus varam cerēt tikai uz savainojumu izārstējušās kapteines Aijas Klakockas devumu cīņā pie groziem. Un, protams, turēt īkšķus, lai citām viss būtu kārtībā gan ar veselību, gan sportisko formu.

Novembrī būtisku ieguldījumu deva 10 spēlētājas, un, izņemot trīs nosauktās, citu patlaban palīdzēt spējīgu basketbolistu mums nav. 21. vieta pasaules rangu tabulā un tikai divi desmiti profesionālu basketbolistu, no kurām visas tomēr neatbilst valstsvienības līmenim — Latvijas statistika ir unikāla. Te būtu vietā lepoties par prasmi racionāli izmantot resursus. Diemžēl tas ir arī priekšnoteikums nestabilitātei un atkarībai no ļoti šaura spēlētāju loka varēšanas un motivācijas.

Vīriešu valstsvienības sakarā skaitļi rāda diametrāli pretēju ainu. 2020. gadā aizvadītajās četrās spēlēs Latvijas komandas sastāvā iesaistīti 20 vīri. Būtu nepiedienīgi un neētiski uzsākt diskusiju, vai šo komandu nevajadzētu dēvēt par otro izlasi, jo vairākiem noteikti būtu reālas iespējas izkarot vietu divpadsmitniekā arī tad, ja treneriem būtu pieejami pilnīgi visi labākie. Tomēr aritmētika runā pati par sevi — starp šiem 20 nav četru NBA spēlētāju (Kristapa Porziņģa, Dāvja Bertāna, Anžeja Pasečņika un Rodiona Kuruca) un četru Eirolīgas spēlētāju (Jāņa Strēlnieka, Jāņa Timmas, Daira Bertāna, Rolanda Šmita), turklāt savainojumu vai citu iemeslu dēļ ierindā nav bijuši augstākā līmeņa turnīros iepriekš spēlējušais Žanis Peiners, Ojārs Siliņš, Andrejs Gražulis, Kaspars Vecvagars. Vesela komanda…

32 starptautiskās cīņās izmantojami spēlētāji — tik plašu izvēles iespēju Latvijas vīriešu basketbolā nav bijis nekad, ieskaitot zelta laikus 20. gadsimta piecdesmito gadu beigās, kad PSRS augstākās līgas TOP 6 komandu skaitā bija gan Rīgas ASK, gan VEF. Bet pašu spožāko zvaigžņu nu jau hroniskā nepieejamība oficiālās spēlēs Latvijas valstsvienību no Eiropas elites komandas nežēlīgi pazemina par vienu no…, iejaucot starp tām daudzajām, kuras prot spēlēt, bet ne vienmēr uzvar. Atceroties 2020. gada spēļu gaitu, bilances 1—3 vietā droši varēja būt vismaz 3—1 vai pat 4—0, jo februārī divi zaudējumi tika piedzīvoti maču galotnēs un novembrī Sarajevā nebija sajūtas, ka Bosnijas izlase būtu bijusi meistarīgāka. Labu basketbolistu ir daudz, bet zvaigžņu un īstu uzvarētāju — nesalīdzināmi mazāk.

TAKTISKI RISINĀJUMI STRATĒĢISKĀM PROBLĒMĀM

Ja februārī būs kaut mazākās iespējas saskaņot dažādu līgu, klubu un valstsvienības intereses, tās tiks izmantotas, kā notika ar Eirolīgā spēlējošā Riharda Lomaža iesaistīšanos Sarajevas spēļu posmā. Tomēr skaidrs, ka februārī lielākā daļa zvaigžņu atkal nebūs pieejamas, lai cik aktīvi un prasmīgi kuluāros darbotos LBS emisāri un lai cik atsaucīgi būtu paši spēlētāji. Vēlreiz būs jāpaļaujas un jācer uz ierindā esošo meistarību un maksimālu pašatdevi.

Nudien ticu, ka spēka pietiks un 22. februāra vakarā varēsim priecāties par desmito Eiropas čempionāta finālturnīru pēc kārtas, kā arī izbaudīt priekšnojautas par KP#6 un Rolanda Šmita dominēšanu EuroBasket2022 skaistāko epizožu izlasēs, latviešu lāzera Dāvja Bertāna trāpīgumu, Jāņa Timmas universālo jaudu, Jāņa Strēlnieka basketbola intelektu un citiem latviešu zvaigžņu izcilības apliecinājumiem. Tostarp EuroBasket2022 vēl nebūs noticis, kad jau sāksies nākamais seriāls — kvalifikācijas turnīrs 2023. gada Pasaules kausa izcīņai (izloze paredzēta 2021. gada martā, pirmās spēles — 2021. gada novembrī).

Pagaidām nav vērā ņemamu signālu, ka FIBA un Eirolīgas karš tuvotos konstruktīvam pamieram. Pirmo juridiskās iniciatīvas iestrēgušas Eiropas Savienības birokrātijas labirintos, turklāt pārliecību par esošās sistēmas pareizību apliecina skaitļi — rudenī un ziemā daudzās valstīs (arī Latvijā) sasniegtie valstsvienību spēļu apmeklētības rekordi, par spīti spožāko zvaigžņu trūkumam. Otrie skaita klubu iegūto pelņu un izmanto FIBA un nacionālo federāciju finansiālo impotenci (futbolā FIFA un UEFA klubus tur ciešā pavadā tikai ar naudas palīdzību). Savukārt Eirolīgas spēlētāju arodbiedrība, kuras biedri publiski mēdz apliecināt gatavību pārstāvēt valsti, praksē cīnās par papildu kvadrātmetriem ģērbtuvēs un ērtībām lidmašīnās, nejaucoties lielajā politikā (atšķirībā no NHL arodbiedrības, kas sarunās ar līgas vadību konsekventi aizstāv klientu iespējas piedalīties olimpiskajās spēlēs).

Tātad no FIBA birojiem Minhenē un Ženēvā palīdzība nav gaidāma, un ceļazīmes uz lielajiem basketbola turnīriem būs jāizcīna, darbojoties pēdējos četros gados ierastajā stilā. Latvijas valstsvienības veidotājiem atkal vajadzēs risināt tradicionālās sastāva sapulcēšanas problēmas, bet līdzjutējiem būs jāsalāgo realitāte laukumā ar notikumiem fantāzijas pasaulē (kā būtu, ja ierindā būtu visi labākie).

Operatīvi un īstermiņā rezerves Latvijas valstsvienības rezultātu stabilizēšanai ir — ar sapieru atbildību un precizitāti darbojoties komandas veidošanā, saliedēšanā un vadīšanā. Gan menedžeru, gan treneru pozīcijās. Tā, lai novājinātos resursus ik reizi izmantotu par visiem 100 procentiem. Savukārt ilgtermiņā varētu lūkot produktīvi apgūt priekšrocības, ko vismaz teorētiski sola valsts varas gaiteņos pārspriestā ideja par īpašo statusu prioritārajiem sporta veidiem. Varbūt var atrast kādu racionālo graudu?

PRIORITĀTES VAJADZĪBĀS UN IESPĒJĀS

Publiskajā telpā uzvirmojušās runas par prioritāro sporta veidu kritērijiem basketbola sabiedrībā lielu viļņošanos nav izraisījušas, un tādam mieram ir aritmētikā balstīts pamats. Basketbols Latvijā iznāk līderpozīcijās neatkarīgi no tā, kā tiek pārgrupēti galvenie objektīvie kritēriji — dažādā līmenī iesaistīto skaits un pieejamība, prestižs un popularitāte pasaulē, dzimumu līdztiesības pamatprincipu ievērošana, starptautiskajā arēnā sasniegtie rezultāti, izmaksas un rentabilitāte… Statuss — garantēts.

Savukārt par to, ko tas reāli sola un dos, līdz šim nav bijis jēgas ne runāt, ne pat sapņot, jo paši prioritātes idejas virzītāji līdz šim sazvērnieciski klusē. Visticamāk tāpēc, ka nav īsti ko teikt. Elementāri aprēķini liecina, ka esošo līdzekļu pārdale par labu prioritārajiem būtiskās problēmas tik un tā neatrisinās, toties uz galvošanu nokaitinās daudzos neprioritāros. Latvija ir maziņa, turklāt demokrātiska, vēlēšanās katra balss ir svarīga, un vēlēšanas dažādā līmenī notiek teju katru gadu. Būtisku pārmaiņu nodrošināšanai Latvijas sporta sistēmā nepieciešami būtiski papildu resursi, bet par tādiem nekas nav dzirdēts.

Labi, noliksim sāņus jautājumus, kur ņemsim naudu, un palūkosim pēc reālām vajadzībām, kas Latvijas basketbola sistēmai līdzētu būtiski palielināt jaudu.

IZPLATĪBA. Kopš seniem laikiem zināma tēze, ka Latvijā basketbolu spēlē visur, izņemot handbola pārņemto Ludzu. Tiesa, līdz ar 26 rajonu nomaiņu pret 110 novadiem, tā drusku sašķobījusies, tomēr visumā atbilst patiesībai. 42 sporta skolās 528 treniņu grupas un 255 basketbola treneru likmes — vairāk nekā jebkuram citam sporta veidam. Plus aktivitātes privātajos klubos, kuru, tiesa, basketbolā ir mazāk nekā, piemēram, futbolā vai hokejā.

Rezerves kvantitatīvai ekspansijai droši vien varētu atrast. Gan jau katru gadu savs desmits vai pat simts bērnu pārtrauc treniņus vai izvēlas citu sporta veidu, jo basketbola zāle nav aiz tuvākā stūra. Tikai, ņemot vērā iedzīvotāju blīvumu un demogrāfiskās tendences, kvalitatīva groza bumbas iesakņošana līdz šim neskartajos reģionos tik un tā izmaksātu nesamērīgi dārgi. Turklāt maz ticams, ka uzspiesta mīlestība būtu auglīga. Latviešu tieksmi kopt savu kaktiņu, savu stūrīti zemes un vilkt deķīti katram uz savu pusi nespēj iznīdēt ne saukļi, ne daiļrunīgi dzīves piemēri, kas atklāj basketbola priekšrocības, salīdzinot ar perspektīvām attīstīt profesionāļa karjeru citās sporta spēlēs. Šī īpatnība, šķiet, jāpieņem kā neizbēgama, pārstājot par to gausties un mazohistiski piesaukt lietuviešu apsēstību ar basketbolu. Labāk leposimies ar daudzpusību. Un basketbolā kvalitatīvi raudzīsim attīstīt tos kompetenču centrus, kas ir. Lai vecākiem būtu skaidrs orientieris, kur sūtīt bērnu, lai viņu veidotu ja ne gluži par Lielo Kristapu vai Uļu, tad par Dairi vai Aneti.

KVALITĀTE. Jebkādi mēģinājumi izvērtēt jaunatnes treneru darbu tradicionāli atduras pret pievēršanos atalgojuma tēmai — sak’, kā maksā, tā strādā. Šo tematu gan varētu izvērst vismaz vēl tikpat garā rakstā, kas, ļoti iespējams, dažus stereotipus liktu pārvērtēt. Varbūt nāktos konstatēt, ka realitātē nebūt tik maz tomēr neiznāk. Un, ļoti iespējams, nāktos secināt, ka, piemēram, par 30% palielinot trenera algu, audzēkņu sagatavotības rādītāji par 30% tomēr neuzlabotos. Turklāt ne jau mehānisks algas pielikums panāks, ka trenera darba kvalitātes kritērijos primāri tiek ņemts vērā ilgtermiņā panāktais — audzēkņu apgūto basketbola pamatu kvalitāte, veselības stāvoklis un adekvāta izpratne par savu vietu basketbolā un sabiedrībā, nevis LJBL čempionātā izcīnītā vieta. Un no jebkura sporta veida attīstības viedokļa jebkādām kustībām sporta skolu treneru atalgojuma sistēmā nebūs paliekoša efekta, kamēr naudas maks būs IZM, nevis attiecīgā sporta veida jumtorganizācijas pārziņā. Jo mērķi un izpratne ir stipri atšķirīgi.

INFRASTRUKTŪRA. Priecājoties par basketbolam piemērotu sporta zāļu jaunceltnēm daudzos novados, ir divi virzieni, kuros būtu vērts ieguldīties — basketbola zāles Rīgā un kvalitatīvi 3×3 basketbola laukumi reģionos. Pat iecerētā Jaunatnes basketbola attīstības centra projekta īstenošana problēmas galvaspilsētā atrisinās tikai daļēji, jo pagaidām basketbola skolas Rīga treneri apmēram trīs ceturtdaļas nodarbību spiesti organizēt vispārizglītojošo skolu zālēs. Gribat, lai runas par prioritāriem sporta veidiem uztver nopietni, taisiet vaļā valsts maku! Tas nav pietiekami biezs?  Neticu! Jo 30 miljoni drīz tikšot Siguldas trases mūsdienīgošanai (ja pērkam dažas olimpiskās medaļas – par dārgu, ja trasi uzskatām par motoru Siguldas reģiona attīstībai – tad, lūdzu, neieskaitiet šo naudu sporta tēriņos). Un par katru cenu pie dzīvības tiek turēti Murjāņi, kuru funkcijas jau sen varēja sadalīt starp reģionālajiem olimpiskajiem centriem..

LOV PROTOTIPS BASKETBOLĀ (SPORTA SPĒLĒS). Olimpiskās vienības nodibināšana 1994. gadā no individuālo sporta veidu federāciju pleciem noņēma lielāko daļu finansiālo un organizatorisko rūpju par pasaules klases sportistu sagatavošanu un aprūpi. Šāda naudas un, piemēram, sporta mediķu intelektuālā resursa koncentrēšana sekmējusi racionālu resursu izmantošanu un palīdzējusi izcīnīt olimpiskās medaļas. Sporta spēles par tādu servisu var tikai sapņot. Kaut patiesībā ar LOV funkcijām, piemēram, basketbolā nodarbojas klubi, ikdienā nodrošinot profesionālus treniņu apstākļus, medicīnisko servisu un starptautisku sacensību praksi daudziem valsts izlases dalībniekiem. Pirms gadiem 15 LBS atrada iespēju graudā pateikties klubiem par valstsvienības spēlētāju sagatavošanu, izmantojot varas gaiteņos izkārtotu naudu. Taču programmas realizēšanu pārtrauca lielā krīze, pēc kuras to atjaunot neizdevās. Bet vajadzētu, turklāt arī jaunatnes izlašu līmenī. Lai motivētu klubus mērķtiecīgi strādāt ar talantiem, nodrošinot attīstībai nepieciešamos apstākļus un paaugstinātu vietējo sacensību līmeni.

SUPERZVAIGŽŅU APDROŠINĀŠANA. Jo lielāks līgums, jo lielāks risks un mazākas iespējas, ka to segs universālie FIBA apdrošināšanas noteikumi. 2017. gadā divu NBA spēlētāju līdzdalība Eiropas čempionātā Basketbola savienībai izmaksāja nepilnus 140 000 eiro, kuru lielāko daļu toreiz izdevās dabūt no līdzekļiem neparedzētiem izdevumiem. Taču problēma ir absolūti paredzama un aktuāla ne tikai basketbolā, bet arī hokejā. Varbūt prioritārais statuss varētu atbrīvot LBS un Hokeja federācijas vadītājus no galvas lauzīšanas šajā virzienā?

DERĒTU SĀKT AR PAMATIEM

Un tagad tomēr vēlreiz par naudu. Pavirši saskaitot, iznāk, ka būtisks atspaids basketbola saimniecības efektivitātes uzlabošanai būtu sniedzams ar diviem trim papildu miljoniem gadā. Plus ieguldījumiem infrastruktūrā. Jādomā, ka citu prioritāro vajadzības nebūs mazākas. Pietiks visiem? Un ko darīt, kad cerēto medaļu vietā iznāks tikai piektā vieta Eiropā, jo izrādīsies, ka talantīgākajai latviešu paaudzei pretī bijusi vēl par puspunktu talantīgāka paaudze no citas valsts? 

Ja reiz valsts stratēģiski grib ko risināt, tad derētu sākt ar sakņu nostiprināšanu. Piemēram, līdzekļus un enerģiju koncentrējot universālas bērnu fiziskās sagatavošanas sistēmas izveidē un uzturēšanā, visās pirmsskolas izglītības iestādēs un skolu jaunākajās klasēs nedēļā nodrošinot 5—6 fizisko aktivitāšu nodarbības. Iemācot pareizi skriet, lēkt un arī krist, kā arī nostiprinot stāju. Pēc iespējas izvairoties no pāragras deķa staipīšanas starp dažādiem sporta veidiem, kas noved līdz absurdai praksei sešgadīgus bērnus pieskaitīt licencētiem futbolistiem. Un pēc iespējas atspēkojot dīvānekspertu apstākļos augušo moderno vecāku vidē nepelnītu popularitāti ieguvušās un nepiepildītu sportisko ambīciju pārņemto treneru bezatbildīgi uzturētās pasaciņas par to, ka uzvara U-10 vecuma grupas komandu starptautiskā turnīrā liecina par bērna saulainajām perspektīvām profesionālajā sportā. 

Fiziski un psiholoģiski veseli bērni, kuriem fiziskās aktivitātes jau ir asinīs un sacensības nav apnikušas — tas būtu stabils pamats, uz kura, sākot no padsmitnieku vecuma, varētu izaudzināt nākamās zvaigznes teju visos sporta veidos. Tajos, kuros būs talantīgākie treneri, apsviedīgākie menedžeri un dāsnākie atbalstītāji, ļaujot prioritātes noteikt reālajam darbam.

Guntis Keisels
Guntis Keisels