Latvijas futbola jubilejas gads
Esam lielas dzimšanas dienas noskaņās — Latvijas Futbola federācija svin dibināšanas simtgadi. Tas ir labs iemesls, lai atskatītos uz sporta karaļa īpašajiem brīžiem mūsu zemē — sākot jau ar pirmās republikas laikiem, pārdzīvojot pusgadsimtu nebrīves periodu un atgriežoties uz starptautiskās skatuves. Nav labākas vēstures liecības par dalībnieku atmiņām, savā laikā vēl paguvu intervēt seno dienu futbola meistarus, kuru vairs nav šai saulē.
Protams, futbolu Latvijā spēlēja vēl pirms Latvijas Futbola savienības dibināšanas 1921. gadā, taču tikai pēc vadošās organizācijas izveides sāka notikt valsts meistarsacīkstes un tika izveidota nacionālā izlase. Šo simt gadu laikā Latvijas futbolam ir gājis visādi, pusi šā laika esam pavadījuši nebrīvē, tomēr sporta karalis Latvijā piedzīvojis vairākus uzplaukuma periodus — vispirms trīsdesmitajos gados, tad divus laikposmus spēlējot PSRS augstākajā līgā un jau mūsdienās tiekot uz Eiropas čempionāta finālturnīru.
SPORTA ARISTOKRĀTS
1921. gadā norisinājās pirmais Latvijas čempionāts, taču agrās ziemas dēļ tas netika pabeigts. Toties pēc gada viss notika pa īstam un par pirmo valsts čempioni kļuva vāciskā vienība Kaiserwald jeb Ķeizarmežs. Tomēr pirmās brīvvalsts laika panākumiem bagātākā vienība bija Rīgas Futbola klubs, kas astoņas reizes bija valsts meistaru godā, par vienu titulu apsteidzot Liepājas Olimpiju.
Latvijas valstsvienība pirmo oficiālo spēli aizvadīja 1922. gadā, Rīgā cīnoties neizšķirti 1:1 ar Igauniju. Vēsturiskos pirmos vārtus Latvijas labā guva Edvīns Bārda (starp citu, tolaik valstsvienībā spēlēja trīs brāļi Bārdas — vēl arī Arvīds un Rūdolfs).
Jau 1924. gadā Latvijas futbolisti debitēja olimpiskajās spēlēs, Parīzē vienīgajā mačā piedzīvojot sagrāvi 0:7 pret laukuma saimnieci Franciju. Jāņem gan vērā, ka tā Latvijas izlasei bija tikai trešā spēle savā pastāvēšanas vēsturē pēc pāris mačiem ar igauņiem. Latvijas futbola vadība saprata, ka ātrākam progresam nevajag kautrēties meklēt palīdzību ārzemēs, tāpēc pirmās republikas laikā valstsvienības galvenā trenera amatā ar savu pieredzi dalījās seši ārzemju treneri (no Austrijas un Ungārijas, kas tajos laikos bija vadošās futbola valstis kontinentālajā Eiropā). Tiesa, izlases treneri mainījās teju katru gadu, bet ilgāk ar mūsu futbolistiem nostrādāja tikai austrietis Rūdolfs Štancels, kurš vadīja mūsu nacionālo izlasi četrus gadus, gandrīz līdz okupācijai. Tieši tad Latvijas futbols piedzīvoja pirmo uzplaukumu, izpelnoties arī lielu publikas atzinību, kad uz spēlēm nāca tūkstošiem cilvēku. Piemēram, 1938. gadā četras Rīgā notikušās valstu sacīkstes kopā apmeklēja vairāk nekā 50 tūkstoši cilvēku.
Par futbola popularitāti varam lasīt pirmskara Latvijas izlases futbolista Alberta Šeibeļa 1939. gadā sarakstītajā grāmatā Futbols: teorija, taktika, technika, kas bija pirmais oriģināldarbs latviešu futbola literatūrā: “Ja vispār par patiesību ir pierādījies, ka uz zemeslodes miljoni kalpo sportam, tad vispilnīgāk šo īstenību mēs varam skatīt tieši futbolā. Arī Latvija nav izņēmums, un mūsu zemē futbolu pilnīgi varam uzskatīt par sporta aristokrātu, kam pievērsušies tūkstošiem jauniešu.”
Latvijas izlasei bija cerības piedalīties 1938. gada Pasaules kausa izcīņā, kas notika Francijā — kvalifikācijas pirmajā kārtā mūsu futbolisti pārliecinoši tika galā ar Lietuvas izlasi, divu spēļu summā svinot panākumu ar kopējo rezultātu 9:3 (4:2 un 5:1 — piecus vārtus guva Fricis Kaņeps), bet izšķirošajā mačā par iekļūšanu finālturnīrā Vīnē ar 1:2 piekāpās Austrijai, kas trīsdesmitajos gados bija viena no futbola modes noteicējām pasaulē (saukta par Wunderteam jeb brīnumkomandu). Austrieši gan neizmantoja iespēju spēlēt Pasaules kausa finālturnīrā, jo notika anšluss un valsts tika pievienota Vācijai. Pēc mūsdienu prakses atbrīvojusies vieta pienāktos Latvijai, taču čempionāta rīkotāji nolēma vienkārši atstāt vienu finālturnīra dalībnieka vietu tukšu, un Zviedrija astotdaļfinālu pārvarēja bez spēles.
Trīsdesmitajos gados ļoti populāra bija Baltijas kausa izcīņa, kur no trim valstīm vislabākos panākumus guva mūsu futbolisti, uzvarot četros no deviņiem pabeigtajiem turnīriem (vienreiz domstarpību dēļ turnīra uzvarētāji netika noteikti). Runājot par pirmās republikas labākajiem latviešu futbolistiem, īpaši ir jāizceļ uzbrucējs Ēriks Pētersons, kurš aizvadīja visvairāk maču izlasē un bija arī tās labākais snaiperis (63 spēlēs 21 vārti).
Neviena no pirmskara Latvijas izlases futbolistiem vairs nav mūsu vidū, tāpēc vēl jo vērtīgākas ir tā laika futbolistu atmiņas, ko savulaik fiksēju Sportiņā.
“Toreiz futbolisti auga kā sēnes pēc lietus, jo visās malās bija futbola laukumi, kur puikas dzenāja bumbu. Kad es sāku spēlēt, futbols Latvijā bija populārākais sporta veids un uz izlases mačiem nāca pat pa 15 tūkstošiem skatītāju,” pirmās republikas laiku atcerējās Vadims Ulbergs, kurš pirms kara 17 gadu vecumā sāka spēlēt Rīgas Futbola klubā, nepaspējot debitēt Latvijas izlasē, lai gan 1940. gadā bija rezervists pēdējā valstsvienības spēlē Igaunijā. Nākamo maču zem savas valsts krāsām aizvadījām pēc 52 gadiem, bet Ulbergs, kurš PSRS čempionātā vairākkārt dažādos gados trenēja Rīgas Daugavu, to sagaidīja, 1992. gadā kļūstot par atjaunotās Latvijas valstsvienības galvenā trenera Jāņa Giļa asistentu.
PADOMJU VARĀ
Padomju laikā svarīgākais futbola dzīves notikums bija PSRS čempionāts, kur gan Latvijas galvenā meistarkomanda Rīgas Daugava augstākajā līgā spēlēja tikai divus īsus laikaposmus: 1949.—1952. un 1960.—1962. gadā.
Pēc Otrā pasaules kara un neatkarības zaudēšanas Latvijas futbols 1946. gadā sāka dzīvi PSRS čempionāta otrajā līgā, kur spēlēja Rīgas Dinamo. Pēc pāris gadiem PSRS meistarībā vienu sezonu jau spēlēja divas Rīgas komandas — Dinamo un Daugava, bet 1949. gadā, kad PSRS čempionāta reorganizācijas dēļ ieguvām vietu augstākajā līgā, abas komandas tika apvienotas zem Daugavas nosaukuma. Daugava PSRS futbola elitē noturējās četrus gadus, savu visu laiku labāko rezultātu sasniedzot 1951. gadā, kad rīdzinieki finišēja 11. vietā. Tā laika Daugavas galvenā zvaigzne bija uzbrucējs un vairākus gadus arī kapteinis Alfons Jēgers, kurš vienīgais no latviešu futbolistiem saņēma PSRS nopelniem bagātā sporta meistara nosaukumu. Tomēr jau pēc nākamās sezonas Daugava izkrita no augstākās līgas — tas gan bija dīvains čempionāts, jo PSRS gatavojās debijai olimpiskajās spēlēs Helsinkos, tāpēc A klases turnīrs risinājās tikai vienā aplī un visi mači notika Maskavā.
Jāpiebilst, ka no Daugavas sastāva kaut cik nopietna brīvvalsts Latvijas izlases pieredze bija tikai aizsargam Francim Krupšam (astoņas valstu sacīkstes). Pēc Otrā pasaules kara daudzi valstsvienības futbolisti bija devušies emigrācijā, kur arī spēlēja futbolu. Piemēram, divi latvieši kļuva par Francijas kausa ieguvējiem — Kārlis Ārens (1949. g. RC Paris sastāvā) un Aleksandrs Vanags (1951. g. RC Strasbourg sastāvā). Protams, arī PSRS ne vienmēr visi labākie Latvijas futbolisti spēlēja Daugavā — vislielākos starptautiskos panākumus guva aizsargs Leonīds Ostrovskis, kurš vienīgais no latviešiem ir spēlējis Pasaules kausa finālturnīrā (1962. un 1966. gadā), bet karjeras lielāko daļu viņš aizvadīja Maskavas Torpedo un Kijevas Dinamo sastāvā.
JAŠINS UN BRAZĪLIEŠI
Kad 1960. gadā notika vērienīga PSRS čempionāta rekonstrukcija, atvēlot vietu augstākajā līgā visām republikām, Daugava ieguva iespēju atgriezties PSRS futbola augstākajā sabiedrībā. Kaut arī īss, tas tomēr bija spilgts Latvijas futbola padomju laiku zvaigžņu periods. Divas uzvaras pār tā gada PSRS čempionvienību Maskavas Torpedo vien bija ko vērtas, bet rīdzinieku uzbrucējs Georgijs Smirnovs Maskavā 80 tūkstošu skatītāju klātbūtnē divreiz pārspēja leģendāro Ļevu Jašinu (spēle ar Maskavas Dinamo beidzās 2:2), kurš bieži tiek saukts par visu laiku labāko pasaules vārtsargu. Toreiz Daugavai pietrūka viena punkta, lai tiktu finālgrupā un cīnītos par medaļām (beigās Daugava palika 12. vietā).
Savulaik sarunā ar Georgiju Smirnovu atcerējāmies viņa zvaigžņu brīdi: “Uz visu dzīvi palikušas atmiņā divas spēles Maskavā, kad nospēlējām neizšķirti 2:2 ar Maskavas Dinamo un man izdevās gūt trīs vārtus Jašinam, no kuriem gan vienus neieskaitīja, bet pēc dažām dienām ar 2:1 uzvarējām Maskavas Torpedo. Patiesībā gan mums vajadzēja uzvarēt arī Dinamo, taču tiesnesis it kā aizmugures dēļ neieskaitīja vienu manu golu, lai gan līnijtiesnesis nebija pacēlis karodziņu. Tobrīd Dinamo bija deviņkārtējie PSRS čempioni, un mums neļāva uzvarēt.”
Togad Smirnovs tika iekļauts PSRS čempionāta labāko spēlētāju listē, bet Daugavā aizvadīja 13 sezonas, lai gan viņam netrūka piedāvājumu no visas plašās Padomju Savienības.
“Piedāvājumu tiešām netrūka, jo pie sevis aicināja Ļeņingradas Zenit, Maskavas Dinamo, Minskas Dinamo un Tbilisi Dinamo, Doņeckas Šahtjor, Maskavas Lokomotiv. Pavisam bija piedāvājumi no astoņiem augstākās līgas klubiem, taču nekur neaizgāju un visu spēlētāja karjeru aizvadīju Rīgā. Pats savus golus gan neskaitīju, jo mans uzdevums bija gūt vārtus, nevis tos skaitīt,” atcerējās Smirnovs, kurš, starp citu, nesen nosvinēja savu 85. dzimšanas dienu. Viņš arī pastāstīja par tā laika futbola auru Rīgā. “Toreiz bija praktiski neiespējami nopirkt biļetes uz spēlēm, pirms mačiem jātnieku milicija stāvēja jau pie 1905. gada parka un pārbaudīja biļetes. Cilvēki pie Daugavas stadiona kasēm pat kūra ugunskurus naktīs, lai varētu nopirkt biļetes.”
Tad arī Rīgā notika mūsu iespaidīgākā padomju laiku starptautiskā spēle, kad 1961. gadā Rīgā Daugavu apciemoja pazīstamais Brazīlijas klubs Gremio. Lieki teikt, ka Daugavas stadionā brīvu vietu nebija, bet vēl vairāk gribētāju nemaz netika pie biļetēm (rīdzinieki zaudēja ar 1:3). Pēc gada gan Daugava atkal izkrita no PSRS augstākās līgas, savā pēdējā piegājienā padomju futbola elitē noturoties trīs gadus. Nepalīdzēja arī tas, ka tajā laikā jau sākās jauna tendence — mūsu galvenajā meistarkomandā arvien vairāk toni sāka noteikt iebraucēji jeb — mūsdienu terminoloģijā laikam būtu jāsaka — leģionāri.
“Jau tad, kad mūs vēl visi slavēja, man bija skaidrs, ka ilgi tādu konkurenci neizturēt. Pieredzējušajiem futbolistiem tuvojās kritiskais vecums, kad karjera tuvojās beigām, bet kvalitatīva papildinājuma nebija, jo viena sporta skola to nespēja nodrošināt. Turpretī apmēram 14 PSRS čempionāta augstākās līgas komandas varēja komplektēties no 200 miljoniem cilvēku,” tā Daugavas nespēju ilgstoši noturēties PSRS augstākajā līgā intervijā Sportam skaidroja Makss Levitanuss, kurš vēl paspēja uzspēlēt brīvās Latvijas virslīgā ebreju komandā Hakoah, aizvadot vienu maču arī Latvijas valstsvienībā, bet pēc tam pārstāvēja Rīgas meistarkomandas PSRS čempionātā, gan vēlāk arī trenēja Daugavu, līdz septiņdesmitajos gados emigrēja uz Vāciju.
LAI DZĪVO ULMANIS UN AIZSARGI!
Stāsts par mūsu futbola ziedu periodu sešdesmitajos gados gan nebūtu pilnīgs, ja nepieminētu 1967. gadu, kad Daugava bija viena soļa attālumā no atgriešanās PSRS augstākajā līgā, bet futbola līdzjutēji ar stāžu vēl ilgi to laiku atcerējās ar nostalģiju. Atzīstos, arī es izaugu ar tēva stāstiem par 1967. gada uzvaru svarīgā spēlē pār Kubaņu, kad līdzjutēji aiz priekiem sarīkoja lāpu gājienu pa pilsētas ielām. Galu galā ar šo uzvaru tomēr nepietika, jo pēdējā mačā bija jāpieveic arī Stavropoles Dinamo ar vismaz četru vārtu pārsvaru, bet mūsējie uzvarēja ar 2:1, ar ko bija par maz. Tajā laikā futbolā skanēja pārdrošais sauklis Lai dzīvo Ulmanis un aizsargi!, jo kopā ar Smirnovu Daugavas uzbrukumā spēlēja Gunārs Ulmanis, kuram komandā arī bijusi atbilstoša iesauka Kaža. Neticami, bet tajā sezonā Daugavai pat bija ārzemju treneris — ungārs Režē Šomlajs.
Jubilejas reizēs vienmēr ir vilinoši veidot simboliskās izlases vai noteikt visu laiku labākos, taču ir neiespējami salīdzināt pirmās neatkarības laiku valstsvienību futbolu ar PSRS čempionātu, kad nebija iespējas samērot spēkus ar Eiropas izlasēm, kur nu vēl senos laikus salikt kopā ar mūsdienu futbolu. Jaunu laiku meistarus paši varam vērtēt, bet par agrāko gadu labākajiem futbola aroda pratējiem esmu jautājis tiem, kuri viņus redzēja darbībā.
“Tas ir sarežģīts jautājums, jo, piemēram, Alberts Šeibelis bija ļoti tehnisks un gudrs spēlētājs, ar labu sitienu, bet mūsdienu futbolā viņš nevarētu spēlēt, jo bija fiziski pavājš. Tajā laikā gan tā nespēlēja, ka speciāli segtu labākos pretinieku spēlētājus, varbūt tikai retu reizi kādam lika būt klāt pie pretinieku līderiem. Noteikti arī jāpiemin Ēriks Pētersons, Aleksandrs Vanags, bet pēc kara lieliski uzbrucēji bija Georgijs Smirnovs un Gunārs Ulmanis. Atceros, kad Rīgā viesojās Gremio, brazīliešu treneris pēc spēles slavēja Smirnovu un Ulmani un pat piedāvāja viņus nopirkt,” ar savām pārdomām dalījās Vadims Ulbergs, kurš Latvijas futbolam sekoja līdzi 70 gadus. “Skaidrs, ka futbols arī ir pilnīgi izmainījies. Agrāk futbolisti spēlēja sava prieka pēc, un, ja spēlē sava prieka pēc, tad arī spēle izskatās daudz skaistāka. Toreiz nebija tādu situāciju kā tagad, kad viens no populārākajiem aizsargu paņēmieniem ir izklupiens, ko mūsu laikā vispār neizmantoja. Tad spēlēja tā, ka cilvēkiem patika, lai gan arī toreiz neviens no cīņas neizvairījās, bet noteiktu robežu nepārkāpa. Agrāk futbolisti bija artisti.”
Savukārt Makss Levitanuss uz jautājumu par labākajiem atbildēja pavisam konkrēti un kodolīgi: “Nosaukšu tikai tos futbolistus, kas spēlēja līdz sešdesmito gadu beigām, jo pēc tam nedzīvoju Latvijā. Manā sarakstā sanāk astoņi spēlētāji — 1. Aleksandrs Vanags, 2. Ēriks Raisters, 3. Iļja Vestermans, 4. vārtsargs Arvīds Jurgens, 5. Mečislavs Seļickis, 6. Francis Krupšs, 7. Alberts Šeibelis, 8. Georgijs Smirnovs.”
ASTOŅDESMITO GADU PARADOKSI
Septiņdesmitajos gados Daugava jau bija noslīdējusi līdz PSRS čempionāta otrajai līgai, bet padomju laikos pēdējo uzrāvienu Latvijas futbols piedzīvoja astoņdesmito gadu vidū, kad divus gadus pēc kārtas rīdzinieki bija pavisam tuvu iekļūšanai augstākajā līgā, taču abas reizes diezgan neticamā veidā palaida garām šo iespēju. 1985. gadā Daugava pārliecinoši uzvarēja pirmajā līgā, taču tas bija vienīgais gads, kad ar to nepietika, jo ziemā Maskavas hallēs vēl bija jāaizvada papildu pārejas turnīrs, kur spēcīgākas izrādījās divas augstākās līgas komandas — Odesas Černomorec un Baku Ņeftči.
“Mums bija gandrīz neiespējami uzvarēt, jo komandas bija nevienlīdzīgā situācijā — Daugavai sezona beidzās mēnesi agrāk nekā augstākās līgas komandām. Līdz tam Daugava gāja pa Viļņas Žalgira ceļu, kas tika līdz PSRS čempionāta bronzas medaļām. Arī mums vajadzēja būt augstākās līgas viducī, bet pārejas turnīrs pārtrauca šo ceļu,” tā intervijā Sportam šo liktenīgo sezonu atcerējās Daugavas pamata aizsargs Dainis Deglis.
Savukārt 1986. gadā Daugava pēc pirmā riņķa bija pārliecinošā vadībā, taču beigās no otrās vietas atpalika par vienu punktu, un mums dārgi izmaksāja cits PSRS čempionāta jaunievedums — neizšķirtu limits, kas nozīmēja, ka punktus piešķīra tikai par 12 neizšķirtiem, bet mums beigās bija par diviem vairāk. Šī neveiksme bija liels trieciens, pēc kura Daugava tā arī pa īstam neatguvās. Sagrautajiem līdzjutējiem pat parādījās sazvērestības teorijas, ka Daugava varbūt nemaz negribēja tikt uz augšu.
“Mēs gribējām tikt augstākajā līgā. Psiholoģiskā ziņā bija grūti spēlēt pārejas turnīrā, lai gan nedomāju, ka bijām vājāki par pretiniekiem. Nākamajā sezonā šķita, ka neviens mūs neapturēs — pēc pirmā riņķa mums bija liels pārsvars pār konkurentiem,” mūsu žurnālam stāstīja Daugavas vidējās līnijas līderis Genādijs Šitiks, kura arī vairs nav šai saulē. “Pārāk ātri nomierinājāmies un neticējām, ka mūs var apsteigt divas komandas. Vairākas spēles aizvadījām zem sava līmeņa, un beigās izrādījās, ka esam zaudējuši spēles pavedienu. Noskaņojāmies sarežģītai cīņai, bet laukumā vairs nebija vienota kolektīva un agrākās pārliecības. Ja nebūtu neizšķirtu limita, būtu pirmajā vietā. Daudzas lietas rādīja, ka CSKA un Lančhuti Gurija bija pastrādājuši ārpus laukuma, lai ieņemtu mūsu vietu, taču pat tad mums bija jābūt pirmajiem. Paši vien bijām vainīgi.”
Lai gan Jāņa Skredeļa vadītajai astoņdesmito gadu komandai viss beidzās nelaimīgi, tajās pāris sezonās demonstrētā atraktīvā spēle ar rezultatīvajiem uzbrucējiem Aleksandru Starkovu un Jevgeņiju Miļevski priekšgalā uz ilgu laiku palika sirdī futbola līdzjutējiem.
“Nekad neaizmirsīšu astoņdesmito gadu vidu, kad uz mūsu mačiem Daugavas stadionā bija pilnas tribīnes un visa pilsēta dzīvoja mums līdzi. Kas vēl vairāk vajadzīgs? Daugavu cienīja arī citās pilsētās, mums bija savs spēles stils, demonstrējām skaistu futbolu. Varējām ielaist divus vārtus, bet iesist trīs,” atcerējās Šitiks.
PSRS sabrukuma brīdī gan no šīs Daugavas bija palikušas atmiņas, un savā pēdējā sezonā padomju impērijā rīdzinieki ar blīkšķi izlidoja no pirmās līgas. Daugavai zūdot rezultātiem, ātri vien no tribīnēm pazuda arī līdzjutēji, un pāris pēdējos PSRS čempionāta gados Daugavas stadiona tukšajās tribīnēs futbolā pavērās bēdīgs skats. Tāpēc neatkarības atgūšana mūsu futbolam bija glābiņš, kas ļāva iegūt jaunu elpu un ar mierīgu sirdi sākt visu no jauna.
JAUNĀ DZĪVE
Jau atjaunotās Latvijas valstsvienības pirmajā dzīves gadā izcīnītie neizšķirti ar tā laika Eiropas čempioni Dāniju un pasaules grandu Spāniju pierādīja, ka neesam lieki starptautiskajā futbola saimē. Toreiz tas pārspēja visas mūsu drosmīgākās cerības, bet neviens pat nevarēja sapņot, ka vēl pēc 12 gadiem spēlēsim Eiropas čempionāta finālturnīrā.
Euro 2004 brīnums un jauno laiku Latvijas valstsvienības piedzīvojumi mūsu futbola draugiem vēl ir labā atmiņā, tāpēc nav vajadzības vēlreiz atkārtot zināmas lietas. Tikai gribētos izcelt mūsdienu galvenos varoņus, jo astoņi Latvijas futbolisti ir sasnieguši lielmeistaru 100 valstsacīkšu robežu — Vitālijs Astafjevs (167 spēles 19 gadu laikā!!!), Andrejs Rubins, Juris Laizāns, Imants Bleidelis, Mihails Zemļinskis, Māris Verpakovskis, Igors Stepanovs un Andris Vaņins. Bet vislielākās slavas dziesmas ir pelnījis Euro 2004 Latvijas izlases modeļa arhitekts — galvenais treneris Aleksandrs Starkovs.
Pāris pēdējos gados Latvijas izlase pārdzīvo, maigi izsakoties, ne tos labākos laikus, bet vēstures griezumā tās ir tikai sīkas nepatikšanas. Jau šogad mūsu valstsvienību gaida spēles 2022. gada Pasaules kausa kvalifikācijas turnīrā, kad Rīgā ciemosies arī zvaigžņotā Nīderlandes izlase. Tāpēc iesaku mūsu futbolistiem ieklausīties pirmās republikas laika populārā futbolista Alberta Šeibeļa iedvesmojošajos vārdos:
“Ne vienpadsmit vīru — bet vienu vienību! Futbolā necīnās viens spēlētājs pret kādu otru, bet gan spēkojas vienība pret vienību. Tādēļ tik daudz svara nepiekrīt atsevišķa spēlētāja individuālām spējām kā visu 11 vīru kopdarbībai. Cik bezgala daudz reizes nav dzirdēts, ka kādu zvaigžņu izlasi ir pieveicis pavisam neievērots, nepazīts pretinieks. Un tikai tad, kad sāk interesēties par šiem nepazīstamajiem, atklājas parasta aina. Favorītus pārspējusi vienība, kuras darbinieki jau gadiem ilgi ir uzticīgi kopā spēlējuši, kas viens otru pazīst gandrīz labāk kā pats sevi. Viņi — 11 vīri — cīnījušies kopīgi pret individuālo sasniegumu, un uzvarējusi ir vienība. Protams, šis ideāls paliks mūžīgi tikai ideāls, bet katra nākotnes diena, tāpat kā bijušais un tagadējais laiks, liecinās par vienas vienības un nevis vienpadsmit cīnītāju pārākumu.”
