Mūsu futbols 2020

Kā jau visā pasaulē, arī Latvijas futbolā šis gads bija īpašs, jo daudzus plānus izmainīja Covid-19 pandēmija. Par laimi, bez futbola tomēr nepalikām, un latviešu futbola draugi varēja baudīt ne tikai interesantas vietējās cīņas, bet arī visdažādāko emociju gammu uz Eiropas skatuves.

GADA PĀRDZĪVOJUMI 

Daiņa Kazakeviča Latvijas izlase 

Vislielāko interesi līdzjutējiem vienmēr izraisa valstsvienības spēles, bet pandēmijas dēļ Latvijas nacionālā izlase varēja doties laukumā tikai septembrī, kad sākās Eiropas Nāciju līgas turnīrs. Iepriekšējo gadu neveiksmīgā spēle nozīmēja, ka šajās sacensībās Latvijas izlase bija nonākusi vājākajā D līgā, tiekot vienā grupā ar Fēru salām, Andoru un Maltu. Šogad pie Latvijas valstsvienības vadības pults debitēja jauns galvenais treneris — Dainis Kazakevičs, bet viņam neizdevās piepildīt līdzjutēju cerības un izcīnīt pirmo vietu grupā. Sešos Nāciju līgas mačos mūsu futbolisti pie uzvaras priekiem tika vien ar pēdējo mēģinājumu, viesos ar 5:0 sagraujot Andoru. Vēl četras spēles beidzās neizšķirti, bet Rīgā tika piedzīvots kaunpilns zaudējums Maltai (0:1). 

Trešo vietu šādā kompānijā nekādi nevar nosaukt par pozitīvu rezultātu, tāpēc Latvijas izlases vadītājs nonāca kritikas krustugunīs. Tomēr Kazakevičs turpinās darbu. Jāņem vērā, ka pēdējā laikā mūsu valstsvienībā katru gadu mainījušies treneri, bet nekādu jūtamu progresu tik biežās maiņas nav devušas. Lai gan arī šis gads Latvijas izlasei jāsauc par neveiksmīgu, nevar nepieminēt, ka Kazakevičs veica vērienīgu sastāva rekonstrukciju, iekļaujot komandā daudzus jaunus spēlētājus. Tajā pašā laikā Latvijas izlases galvenais treneris principiāli ignorēja dažus pazīstamus agrāko gadu valstsvienības futbolistus — šajā ziņā pirmām kārtām jāmin FK Liepāja uzbrucējs Artūrs Karašausks, kurš šosezon spīdēja Latvijas čempionātā, bet tā arī nesagaidīja uzaicinājumu uz valsts galveno komandu. 

Tas nevar būt attaisnojums, bet atsevišķos mačos Kazakeviča vadītajai komandai arī ļoti nepaveicās — piemēram, turnīra pirmajā spēlē Rīgā ar Andoru Jānis Ikaunieks nerealizēja 11 m soda sitienu, bet Vladislavs Gutkovskis uz līdzenas vietas nopelnīja noraidījumu (spēle beidzās 0:0), savukārt mājās pret Maltu mūsu futbolisti nopūdelēja pāris izcilas vārtu gūšanas iespējas un zaudēja vārtus mača pēdējās sekundēs. 

Jebkurā gadījumā ir skaidrs, ka nākamgad Dainis Kazakevičs vairs nevarēs atrunāties ar ilgtermiņa plāniem, bet valstsvienībai būs jāuzrāda progress jeb pozitīvs rezultāts. Turklāt Latvijas izlasi gaida ļoti grūts un atbildīgs gads, jo jau martā sāksies 2022. gada Pasaules kausa atlases turnīrs, kur mūsu pretinieki būs Nīderlande, Turcija, Norvēģija, Melnkalne un Gibraltārs. 

GADA DEBITANTS 

Raimonds Krollis 

Šosezon Latvijas virslīgā vadošajās lomās lielākoties bija ārzemju futbola meistari, taču tas netraucēja iemirdzēties arī jaunām latviešu futbola zvaigznītēm — spilgtu sezonu aizvadīja FK Metta uzbrucējs Raimonds Krollis, valsts meistarsacīkstēs gūstot 11 vārtus, kas bija labākais rādītājs vietējo futbolistu vidū. Rezultatīvāk virslīgā nospēlēja vien četri ārzemnieki. Nevar gan teikt, ka tas bija milzīgs pārsteigums, jo jauniņais Krollis ar vairākiem vārtu guvumiem virslīgā pievērsa sev uzmanību jau pagājušajā sezonā. Raimonds vēl pat nebija paguvis uzspēlēt Latvijas U-21 izlasē, kad jau septembrī astoņpadsmit gadu vecumā debitēja valsts galvenajā komandā, spēlējot pamatsastāvā Eiropas Nāciju līgas mačā Maltā (spēles rezultāts — 1:1). Jau savā trešajā spēlē Latvijas valstsvienības sastāvā Krollis arī tika pie pirmā vārtu guvuma, Nāciju līgas mačā Andorā pēc iznākšanas laukumā uz maiņu nopelnot 11 m soda sitienu, ko pats arī pārliecinoši realizēja (5:0). Tagad ar interesi gaidīsim, kur nākamgad Raimonds turpinās karjeru, jo tik pārliecinošs sniegums nevarēja palikt nepamanīts. 

Šogad Latvijas nacionālajā izlasē debitēja vēl septiņi citi futbolisti — vārtsargs Roberts Ozols (25 gadi) un aizsargs Elvis Stuglis (27) no Latvijas čempionvienības Riga FC, pussargi Alvis Jaunzems (21) un Krišs Kārkliņš (24) no Valmieras kluba, RFS aizsargs Vladislavs Sorokins (23), FK Liepāja pussargs Eduards Tīdenbergs (25), kā arī pussargs Aleksejs Saveļjevs (21), kurš futbola prasmes apgūst pēc skaita trešajā Itālijas līgā — klubā Mantova. 

GADA UZVARĒTĀJS 

Vadims Ļašenko 

Pāris iepriekšējos gados jau bija pierasts, ka Latvijas futbolā asa cīņa ritēja ne tikai spēles laukumos, bet arī varas gaiteņos. Jau pagājušajā oktobrī Latvijas Futbola federācijas ārkārtas kongresā no LFF prezidenta amata tika gāzts bijušais mūsu valstsvienības kapteinis Kaspars Gorkšs, kurš prestižajā amatā nenoturējās pat pusotru gadu. Jaunas Latvijas futbola vadības vēlēšanas notika tikai šajā vasarā, kad uz federācijas prezidenta posteni atkal pretendēja agrākais Latvijas telpu futbola saimniecības vadītājs Vadims Ļašenko, kura vienīgais konkurents bija iekšlietu ministrs Sandis Ģirģens. LFF kongresā klātesot 129 no 136 LFF biedriem, vēlēšanās pārliecinoši triumfēja Ļašenko, par kuru nobalsoja 96 biedri, kamēr Ģirģens saņēma 26 balsis. 

Vadims Ļašenko kļuva tikai par piekto LFF prezidentu atjaunotās neatkarības laikā pēc Vladimira Ļeskova (1990.—1995. g.), Modra Supes (1995.—1996. g.), Gunta Indriksona (1996.—2018. g.) un Kaspara Gorkša (2018.—2019. g.). Savukārt par LFF viceprezidentiem tika ievēlēti Tukuma Sporta skolas direktors Sergejs Kovaļovs un Rīgas domes deputāts Olafs Pulks. LFF vadība ievēlēta uz četriem gadiem. 

GADA ATVADAS 

Andris Vaņins un Deniss Ivanovs 

Šovasar 40 gadu vecumā par spēlētāja karjeras beigšanu paziņoja ilggadējais Latvijas izlases pamatvārtsargs Andris Vaņins, kurš pagājušajā gadā sasniedza prestižo simt valstsvienības maču robežu. Zīmīgi, ka šajā mačā par pēdējo spēlētāju, kurš sarūgtināja mūsu pirmo numuru, kļuva šobrīd labākais pasaules uzbrucējs polis Roberts Levandovskis. Ilūkstietis Vaņins Latvijas izlasē debitēja jau 2000. gadā pārbaudes mačā ar Slovākiju (1:3), bet par valstsvienības pirmo numuru viņš kļuva 2007. gadā, pārliecinoši debitējot Eiropas atlases turnīra spēlē ar Ziemeļīriju (1:0). Pēc tam, līdz pat pagājušajam gadam, Andris bija Latvijas izlases pamatvārtsargs, kā arī kopš 2017. gada — Latvijas valstsvienības kapteinis. Vaņins arī piecas reizes atzīts par Latvijas gada labāko futbolistu (2008., 2013., 2015.—2017. g.), kas ir mūsu futbola rekords. 

Profesionālo karjeru Vaņins sāka FK Ventspils sastāvā, kur viņš trīs reizes kļuva par Latvijas čempionu (2006.—2008. g.), visos šajos čempionātos tiekot arī atzīts par virslīgas labāko vārtsargu. Kopš 2009. gada Andris spēlēja Šveices superlīgā, sākumā septiņas sezonas aizvadot Sion vienības rindās, bet pēc tam vēl četrus gadus aizstāvot krietni titulētākā kluba Zurich krāsas. Tagad Vaņins ir atgriezies Sionas klubā, kur strādā treneru štābā. 

Šogad par profesionālā futbolista karjeras beigām paziņoja vēl viens ilggadējs Latvijas valstsvienības spēlētājs — 36 gadus vecais liepājnieku aizsargs Deniss Ivanovs. Latvijas izlasē Ivanovs debitēja 2005. gadā turnīrā Taizemē, bet oficiālajos atlases mačos viņš pirmo reizi izgāja laukumā 2007. gadā, kad Rīgā viesojās Spānijas lielmeistari (0:2). Vairākus gadus Ivanovs bija valstsvienības pamata centra aizsargs, bet savu pēdējo maču valsts galvenajā komandā Deniss aizvadīja vēl 2013. gadā. Kopumā Latvijas izlases sastāvā Ivanovs aizvadīja 60 spēles, dažreiz pildot arī kapteiņa pienākumus. 

Karjeras lielāko daļu Ivanovs pavadīja dzimtās pilsētā klubā, divreiz arī kļūstot par Latvijas čempionu (2005. gadā — ar Liepājas metalurgu, bet 2015. gadā — FK Liepāja rindās). Epizodiski liepājnieks izmēģināja spēkus arī ārzemēs, drusku uzspēlējot Dienvidāfrikas, Turcijas, Azerbaidžānas, Rumānijas un Ungārijas augstākajās līgās, taču pēdējos sešus gadus viņš aizvadīja FK Liepāja sastāvā, kur šosezon gan izgāja laukumā tikai trijos mačos. 

GADA ZĪME 

Covid-19 

Covid-19 vīrusa pandēmijas dēļ Latvijas virslīgas čempionāts sākās tikai jūnijā, ar trīs mēnešu nokavēšanos, un iepriekš paredzēto četru apļu vietā komandas nospēlēja trīs. Lielāko turnīra laiku viss noritēja pēc plāna, taču divas kārtas pirms čempionāta finiša radās krīze, kad vairāku komandu futbolistiem tika fiksēta inficēšanās ar Covid-19. Visnopietnāk šī problēma skāra Latvijas čempionus Riga FC, kur saslima 15 spēlētāji. Par laimi, rīdzinieki tāpat paspēja nodrošināt sev čempionu titulu, tāpēc beigās iztika bez grandiozām kabinetu cīņām, jo daļa komandu vēlējās priekšlaikus pārtraukt sezonu, kamēr citas bija gatavas spēlēt līdz galam, atkarībā no savām interesēm — pirms pēdējām divām kārtām vēl palika atklāts jautājums par bronzas medaļām un arī pēdējo vietu, kuras ieguvējs izkritīs no virslīgas. 

Latvijas Futbola federācijas valde tomēr izlēma pabeigt čempionātu, taču diemžēl beigās neiztika arī bez absurda teātra. 

Smieklīgāko situāciju pieredzējām Valmierā, kur Daugavpils komanda ieradās uz spēli tikai ar astoņiem spēlētājiem. Daugavpilieši nospēlēja 58 minūtes, kad pēc divu spēlētāju savainojumiem palika sešatā un attiecīgi vairs nedrīkstēja turpināt maču. Tobrīd Valmiera jau bija vadībā ar 3:0, uzreiz sākot svinības par bronzas godalgu iegūšanu. Savukārt Riga FC uz spēli ar principiālākajiem pretiniekiem RFS spēja savākt pilnu vienpadsmitnieku, taču arī šajā mačā neiztika bez īpatnībām, jo čempioniem pamatsastāvā uzbrukumā devās komandas otrais vārtsargs Nils Toms Puriņš, bet vēlāk viņu nomainīja trešais vārtsargs Iļja Isajevs. Ar to gan rīdziniekiem pietika, un Riga FC nolēma izlaist pēdējo maču ar FK Ventspils, saņemot tehnisko zaudējumu. Toties LFF valde nolēma atcelt pārspēles par vietu virslīgā, kas ļāva saglabāt vietu elitē priekšpēdējai vienībai FK Metta, bet atņēma iespēju pacelties augstāk pirmās līgas otrajai komandai Audai. 

GADA VIESI 

Glāzgovas Celtic 

Eiropas līgas kvalifikācijā septembrī Rīgā ciemojās leģendārais Skotijas klubs Glāzgovas Celtic, tiekoties ar Latvijas čempionvienību Riga FC. Pandēmijas dēļ šogad Eiropas kausu priekšsacīkstēs komandas ierasto divu spēļu vietā uzvarētāju noteica vienā mačā, kas noteikti palielināja pārsteigumu iespēju. Čempionu līgas kvalifikācijas pirmajā kārtā Riga FC Izraēlā ar 0:2 zaudēja Telavivas Maccabi, turpinot cīņu Eiropas līgas priekšsacīkstēs, kur pēc uzvaras pār pieticīgo Sanmarīno komandu Tre Fiori rīdziniekiem trešajā kvalifikācijas kārtā pretiniekos ielozējās Celtic, kas jau deviņus gadus pēc kārtas bijuši Skotijas čempionu godā (pavisam Celtic rēķinā ir 51 Skotijas tituls). Savulaik, 1967. gadā, Celtic kļuva par pirmo Britu salu klubu, kas izcīnīja Eiropas čempionu kausu, un arī mūsdienās Celtic regulāri spēlē Eirokausu grupu turnīros. Par Celtic statusu un popularitāti daiļrunīgi liecina arī fakts, ka pirms pandēmijas Glāzgovas klubs bija pasaules apmeklētāko klubu pirmajā desmitniekā, uz mājas spēlēm pulcējot vidēji 58 tūkstošus skatītāju. 

Šādas raudzes klubi Latvijā nav bieži viesi, tāpēc vēl jo vairāk žēl, ka šogad uz Eiropas mačiem nedrīkstēja nākt skatītāji, jo nav šaubu, ka normālos apstākļos Skonto stadions būtu pilns. Lai gan Celtic gada algu budžets ir 60 miljoni eiro un Rīgā viesu rindās laukumā devās Skotijas, Īrijas, Norvēģijas, Grieķijas, Izraēlas un Šveices nacionālo izlašu spēlētāji, rīdzinieki bija tuvu sensācijai, noturoties 89 minūtes un nonākot pavisam tuvu papildlaikam, kad tomēr Norvēģijas izlases uzbrucējs Muhameds Eljunusi izšķīra cīņas likteni par labu viesiem — 0:1.